Šis raksts palīdzēs jebkuram iteresentam rast skaidru atbildi uz jautājumu: “Kas ir mākslas terapija?”
“Māksla ir tikpat veca kā pati cilvēce. Gadsimtiem ilgi māksla spēj mierināt cilvēka garu. Daudzi izcili mākslinieki pievērsās mākslai tieši tās terapeitisko spēju dēļ…”
Kas ir mākslas terapija? Par šo tematu ir bijuši vairāki raksti, tomēr praksē nākas saskarties ar situācijām, kad cilvēkiem nav īstas skaidrības – kas tad īsti ir mākslas terapija? Tieši tādēļ skaidrot un informēt par mākslas terapiju ir nepieciešams vēl un vēl.
Māksla ir tikpat veca kā pati cilvēce. Gadsimtiem ilgi māksla spēj mierināt cilvēka garu. Daudzi izcili mākslinieki pievērsās mākslai tieši tās terapeitisko spēju dēļ, piemēram franču gleznotājs A. Matiss.
Kopš seniem laikiem psihiatrus ir piesaistījusi garīgi slimo pacientu radošās izpausmes mākslas jomā. Taču nopietni pētījumi šajā jomā sākās tikai pagājušā gadsimta 20 -tajos gados. Mākslas terapija ir attīstījusies tikai nesen, un tajā tiek izmantotas dažādas terapijas metodes, lai veicinātu dažādas iztēles formas kognitīvajā procesā. Un tā māksla un terapija, saplūstot kopā, izveido jaunu disciplīnu, ko mēs saucam par mākslas terapiju.
Kopš Z. Freida laikiem mēs izšķiram pirmsloģisko jeb primāro domāšanas procesu, kas parādās fantāzijās, iztēlē un sapņos. Šo līmeni mēs atšķiram no sekundārā jeb racionālā domāšanas veida. Tikai nesen ir atklāts, ka primārais domāšanas veids nav primitīvs un nenobriedis domāšanas process, kurš jāatstāj nomaļus. Tieši otrādi, ja gribam sasniegt augstu kreativitātes līmeni un oriģinalitāti, tas ir jāapvieno (jāintegrē) ar sekundāro domāšanas procesu.
Mākslas terapija ir mākslas izmantošana terapijā. Māksla savienojumā ar terapiju ir izmantojama kā instruments darbā ar cilvēkiem, kuriem ir fiziskas un mentālas dabas traucējumi. Tāpat šī terapija ir pielietojama darbā ar pilnīgi veseliem cilvēkiem, kuri, kreatīvi darbojoties, var veicināt attīstīt radošumu un pašizaugsmi. Tā ir unikāla iespēja izmantot savu kreatīvo potenciālu un izpaust to ar dažādiem materiāliem – krāsu, papīru, mālu, ūdeni utt.
Lai izbaudītu mākslas terapijas iespējas, nav jābūt apveltītam ar īpašām dotībām mākslā. Bieži dzirdamas iebildes – ko nu es, es jau nemāku zīmēt. Mākslas terapijā nepastāv princips «pareizi» vai «nepareizi», «skaisti» vai «neglīti» uzzīmēts vai izveidots, svarīgi, lai kaut kas ir radīts. Ikvienam no mums ir kaut kāda attieksme pret krāsām, piemēram, dažas krāsas liekas patīkamas, turpretī citas – nepatīkamas, dažas formas pievelk, turpretī citas – atstumj. Galvenais ir darbības process, nevis rezultāts.
Process pamatojas nevis uz prasmju izkopšanu, bet uz emociju izteikšanu. Lielāks vai mazāks radošais potenciāls ir apslēpts katrā no mums. Kā uzsver speciālisti – mākslas terapijā izmanto dažādas tehnikas, lai harmonizētu personību, veicinātu tās attīstību.
Viena no tādām tehnikām ir vizualizācija, kas cieši saistīta ar K.G. Junga vārdu. Šveices psihologu un analītiskās psiholoģijas pamatlicēju K.G. Jungu var uzskatīt par šīs dziedniecības nozares tēvu. Jungs ieviesa terminu «aktīvā iztēle».
Iztēle ir centrālā mākslas terapijas modeļa sastāvdaļa. Mākslas terapija ir process, ar kura palīdzību iztēle tiek kultivēta, skaidrota un izteikta. Tā iztēle, kas dažādos dzīves apstākļos rodas spontāni, ir dzīves pārdzīvojumu simbolizācija un kristalizācija. Dzīves pārdzīvojumi tiek kondensēti iztēlē gan spontāni (piemēram, sapņos), gan apzināti – ar nolūku (piemēram – mākslā). Tā palīdz strādāt ar psihes neapzināto daļu, atklāj neapzinātās vajadzības, ļauj labāk saskatīt klienta problēmu. Var teikt, ka cilvēks, raugoties uz savu darbu, kā spogulī redz savas emocijas.
Piemērs no dzīves: Kādā no nodarbībām, pielietojot krāsu nospiedumu tehniku un kolāžu veidošanas tehniku (darbs ar zemapziņu, spontanitāti), sākotnēji skeptiski noskaņotais vīrietis izbrīnījies bija spiests atzīt, ka tas, ko viņš ir radījis, ir viņa dzīve. Viņš secināja: «Gribējās gaišāku, bet sanākusi pelēka.» Visas pēdējā laika emocijas un kaislības bija atstātas uz papīra.
Mākslas terapijā radīšanas process ir multi sensors process, jo tiek izmantota redze, tauste, dzirde – būtībā iesaistās viss ķermenis. A. Losmanova, psihoterapeite, mākslas terapeite no Čehijas, atzīst, ka tā ir tehnika, kas paver jaunas iespējas un ceļus, lai uzlabotu pašam sevi, jo caur zīmēšanu izpaužas mūsu dziļākā būtība.
Vizuālās izteiksmes veidi ir īpaši nozīmīgi dziļu personīgu pārdzīvojumu gadījumos, kad valoda neatrod precīzu formulējumu. Valoda satur nosaukumus tikai tiem pārdzīvojumiem, kuriem ir kāda sociāla nozīme, bet personīgiem, īpašiem pārdzīvojumiem vārdu pietrūkst. Vizuālie jēdzieni atspoguļo cilvēka domāšanu vairāk nekā vārdi, ka arī vizuāla izteiksme dod vairāk informācijas nekā vārdi.
Cilvēki, kuri vizuāli izsaka pārdzīvojumus, ko grūti pateikt vārdos, attīsta sevī izjūtu, ka viņi ir spējīgi kaut ko paveikt, un šī izjūta ietekmē visas dzīves jomas. Cilvēks, kurš izteicis savas jūtas grafiski uz papīra vai veidojot māla figūras, bieži jūt, ka ir spējīgs vairāk ietekmēt notikumus arī ikdienas dzīvē.
Mūsu psihe dzīves laikā uzņem dažāda veida emocijas, personiskos pārdzīvojumus, veidojot iekšējos konfliktus, spriedzi, kas sastāda iekšējo neapzināto saturu. Kādā brīdī rodas vajadzība no tā visa atbrīvoties, atreaģēt negatīvās emocijas. Mākslas terapija ir specializēta terapijas metode, kurā tiek izmantota vizuālā ekspresija. Tās mērķis ir produktīva emocionāla izlāde, agresijas un citu negatīvu jūtu pārvēršana sociāli pieņemamā veidā, informācijas iegūšana interpretācijai, ārstēšanas procesa atvieglošanai – tā skaidro A. Kopitins, Sanktpēterburgas Mākslas terapijas asociācijas prezidents, psihiatrs, medicīnas zinātņu doktors.
Vēl varētu pieminēt, ka mākslas terapija ir:
3.kontakta nodibināšana starp terapeitu un klientu,
4.iekšējās kontroles izjūtas attīstīšana,
5.savas iekšējas pasaules izpratne un potenciāla atklāšana,
6.«ES» izjūtu nostiprināšana,
7.māksliniecisko spēju attīstīšana un pašvērtējuma paaugstināšana,
8.starppersonu kompetences pilnveidošana,
9.motivācijas attīstīšana.
Ar šo terapijas veidu var strādāt individuāli un grupās. Mākslas terapeite A. Rumkuvska grupu salīdzina ar nelielu sabiedrības modeli, kur katrs grupas loceklis izraisa noteiktas reakcijas. Tā ir kā noslēgta laboratorija, kurā valda savi noteikumi, un katrs dalībnieks var izjust, kā viņš mijiedarbojas ar citiem un kādus priekšstatus apkārtējos rada par sevi.
No citām terapeitiskām grupām mākslas terapijas grupas atšķiras ar to, ka komunikācija notiek ne tikai verbāli un neverbāli, bet arī ar vizuālo tēlu starpniecību. Darbs grupā kalpo kā impulss dialogam ar sevi.
Mākslas terapija ir efektīva metode darbā gan ar pieaugušajiem, gan ar bērniem. Strādājot ar bērniem, jāņem vērā mākslas terapijas īpatnības piemēroto tehniku klāsta un sesiju strukturēšanas ziņā. Zīmējot bērni it kā no jauna formē objektu vai domu, pētot likumsakarības saistībā ar apkārtējo priekšmetisko un sociālo pasauli (R. Zālīte – Kušķe, L. Ļebedeva).
Spontāna mākslas darbība bērniem ir visdabiskākā, interesantākā un patīkamākā. Piemērs no dzīves.
Kāds zēns bija aizrāvies ar krāsām tā, ka mākslas darbi tapa ne tikai uz papīra, bet arī uz rokām, galda. Zēns bija ļāvies savām spontānajām tā brīža sajūtām. Bērniem patīk, ka mākslas terapija piedāvā brīvību būt tādam, kāds tu esi, bez sociāli vēlamas maskas, ka esi pieņemts, neskatoties uz to, kas un kā tiek zīmēts vai veidots.
Pati par sevi zīmēšana neprasa īpašu gribas vai intelektuālo piepūli, tā ir maksimāli tuvināta spēlei un tāpēc nerada trauksmes sajūtu. K.G. Jungs savulaik uzsvēris, ka tēlotājmākslas simboliskā valoda ir adekvātāka un precīzāka nekā vārdi. Zīmēšana nodrošina personības nepieciešamību izpausties.
Mākslas terapijas pielietošanā var izdalīt četrus pamatvirzienus:
pasīvā artterapija – ārstēšanā izmanto jau esošus mākslas darbus, pacients tos analizē un interpretē;
aktīvā artterapija – pacients darbojās aktīvi, un ārstnieciskais faktors ir pats radošais process;
vienlaicīga abu iepriekšminēto veidu pielietošana;
paša psihoterapeita lomas un attiecību akcentēšana radošā procesa apmācībā pacientam.
Terapeita uzdevums ir būt pacienta palīgam un pavadonim, meklējot informāciju gan no iekšējiem, gan ārējiem avotiem. Mērķis ir saprast, skaidrot un integrēt domas un emocijas, lai meklētu jaunus ceļus un rastu drosmi pa tiem doties. Terapija nav pasīvs process, bet gan kopīgs meklējumu ceļš. Tie ir pasākumi, kuros pacients paveic lielāko daļu, kamēr terapeits tikai palīdz un veicina to. Terapijas rezultāti ir paša pacienta rokās. Terapeita uzdevums ir nevis skaidrot simbolus, bet gan veicināt paša pacienta izpratni. Terapeitam ir vēl viena svarīga funkcija – palīdzēt atgūt prieku par primāro kreativitāti
Kāda mana paciente, pagurusi dzīves jēgas meklējumos ilgstošas sāpīgas pašanalīzes un verbālu dialogu ceļā ar psihologu, kādā no nodarbībām radīja zīmējumu, kas bija brīnišķīgs savā vienkāršībā. Jautāta, ko viņa ir attēlojusi savā darbā, viņa teica: «Tie ir silti lukturi baltā sniegā, es tos vakar redzēju kādā no Jūrmalas mazajām ielām.» Un tad pār viņas smaidošo seju noritēja divas lielas, siltas asaras. Vēlākās individuālās sarunās viņa dzīves jēgu vairs nemeklēja, tā vienkārši bija kā silti lukturi baltā sniegā.
Izmantotā literatūra:
A.Ozoliņa Nucho, M. Vidnere «Māksla un pašatklāsme», AGB, 1999.
«Практикум по Арт терапию,» Питер, 2001, С Петербург
«Хрестоматия по Арт терапию,» Питер, 2001, С Петербург