Viltvārža komplekss

Raksts ir par tiem samērā veiksmīgajiem cilvēkiem, kuri jūtas nelaimīgi, jo savās acīs neieņem to vietu, kur vēlētos būt. Viņi netic, ka ir tikpat talantīgi, spējīgi un enerģiski kā citi viņu jomā strādājošie cilvēki. Viņi tic, ka paša veiksmīgums ir radies jebkura cita iemesla dēļ, tikai ne pateicoties viņu talantam un intelektuālajām spējām. Savas apziņas slēptākajās dzīlēs viņi jūtas kā „viltvārži“, kurus katru brīdi var pieķer nekompetencē un ar kaunu atmaskot.

Savā praksē vairākkārt novēroju simptomātiku, kas atkārtojas klientu stāstos neatkarīgi no cilvēka vecuma, dzimuma, sociālā statusa un veiksmīguma pakāpes. Es to nodēvēju par “mūžīgās neapmierinātības sindromu” – tas cilvēkam izpaužas kā nīgrums un neapmierinātība ar dzīvi, kurā neviens viņu nesaprot un nemīl. Tas kalpo kā labs iemesls neko nepasākt un nedarīt. Tomēr arī samērā veiksmīgi cilvēki, kam šķietami dzīvē ir viss, lai viņi varētu justies laimīgi, par spīti tam jūtas nelaimīgi, jo savās acīs neieņem to vietu, kur vēlētos būt. Viņi netic, ka ir tikpat talantīgi, spējīgi un enerģiski kā citi viņu jomā strādājošie cilvēki. Viņi tic, ka paša veiksmīgums ir radies jebkura cita iemesla dēļ, tikai ne pateicoties viņu talantam un intelektuālajām spējām. Savas apziņas slēptākajās dzīlēs viņi jūtas kā „viltvārži“, kurus katru brīdi var pieķer nekompetencē un ar kaunu atmaskot. Pameklēju šādas simptomātikas aprakstu psiholoģiskajā literatūrā un cik liels bija mans izbrīns, kad atklāju šādu aprakstu dr. Paulīnes Rozas Kleinses (Pauline Rose Clance) grāmatā „The impostor phenomen“ (Peachtree Publishers, Atlanta, 1985). Krievu valodas tulkojumā ir izdota grāmata “Samozvanec” (izdatelstvo Pirožkova, Sankt-Peterburg, 2001).

Pārdomas par šo kompleksu radīja man interesi izveidot “meistardarbnīcu” (tā ir psiholoģiska semināra darba forma, kurā vadītājs piedāvā kādu ideju un darbību, bet semināra dalībnieki aktīvi līdzdarbojas šajā notikumā, lai pārdzīvotu unikālu izjūtu un atrastu jaunu atziņu), kuras mērķis bija mēģināt izprast šo fenomenu katra cilvēka pieredzē. Šī raksta un arī darbnīcas uzdevums bija parādīt citiem to, kas kļuvis acīmredzams man pašai, jo es ticu, ka sevis labāka pazīšana un problēmas apzināšanās spēj palīdzēt atbrīvoties no šāda kompleksa.

Meistardarbnīca notika Rīgas Geštalta institūta 4. konferencē, Rīgā š.g. 22. maijā. Paralēli darbam “Viltvārža” darbnīcā, notika arī citas darbnīcas, un tādēļ dalībnieki varēja izvēlēties sev tematiski tuvāko. Es aicināju nākt tos, kuri ir dzīvē izjutuši savu nekompetenci, nedrošību, bailes tikt pieķertam – solīju, ka, iespējams, mūsu kopīgas darbošanās rezultātā cilvēki iegūs augstāku pašapziņu. Daži uzķērās maniem saldajiem solījumiem, daži nāca ziņkārības vadīti, bet citi atnāca, kaut arī bija skeptiski noskaņoti. Kā jau tas notiek šādās radošās laboratorijās, mēs apguvām teoriju un eksperimentējām ar savām jūtām, lai apgūtu jaunu emocionālo pieredzi un iegūtu personiskās atziņas. Bet jūs, cienījamo lasītāj, lasiet un baudiet savas atklāsmes!

Kāds tad ir šis “Viltvārža komplekss” (VK)? Interesanti, ka cilvēki, kas sirgst ar šo “viltvārdību” parasti sākumā neatzīst to, bet, izdzirdot šī kompleksa izpausmes un aprakstu, ir izbrīnīti – viņi jautā: „Kā jūs par mani to zināt?” Viņi domā, ka veiksmīgi dzīvē ir kļuvuši tikai tādēļ, ka ir laimējies (nejaušs gadījums, cita cilvēka protežē u.c.) vai arī tādēļ, ka viņi ir pārcilvēciski pūlējušies (jo spējas jau viņiem nekādas nepiemīt). Šādi cilvēki parasti domā, ka nākotnē nekas labs vairs nav gaidāms.
Tomēr atziņa, ka arī citiem cilvēkiem piemīt virkne kompleksā redzamo izjūtu un domu, parasti liek viņiem justies labāk! Kauns un vientulības izjūta sāk mazināties, jo mokošie pārdzīvojumi, izrādās, nav unikāli, bet cilvēka dabai raksturīgi. Uzreiz jāsaka, ka VK nav psiholoģiska patoloģija – tam nepiemīt tendence uz pašdestrukciju vai kaitniecību. Komplekss parādās kā indivīda neadekvāts pašvērtējums, kā arī neprasme priecāties par saviem panākumiem un sasniegumiem – tā rezultātā cilvēks ierobežo savas ieceres un ieņem zemāku posteni (vai dzīves līmeni), nekā varētu, ja ņemtu vērā savas spējas.

VK upuri parasti ir noguruši no bezgalīgajām šaubām un pārdzīvojumiem, viņi visvairāk vēlētos reāli novērtēt savus panākumus un iespējas. Un īpaši viņi vēlētos izjust prieku par panākumiem un savu dzīvi vispār.

Kam var piemist šis komplekss? Galvenokārt tie ir cilvēki, kas dzīvē jau ir guvuši daudzus objektīvus pierādījumus savam talantam un spējām, kā arī ir novērtēti savā darbības jomā. Objektīvs rādītājs var būt absolvētās augstākās mācību iestādes izsniegtais labais novērtējums, augsts intelektuālā koeficenta (IQ) rādītājs, pozitīvas un labvēlīgas kompetentu cilvēku atsauksmes, paaugstinājums darbā, ātra virzība pa karjeras kāpnēm. Nevajadzētu jaukt „viltvāržus“ ar patiesi nekompetentiem un nespējīgiem cilvēkiem, kuru veiksmīguma stāsti ir fikcija un kuri uzpūš savu vērtīgumu kā tukšu gaisa balonu, kā arī „viltvārži“ nav tie talantīgie un spējīgie cilvēki, kuri sava pārlieku lielā (vai melīgā) kautrīguma dēļ atgrūž uzslavas.
Pēc dr. P. R. Kleinses uzskata, „viltvārži“ ir tie, kuru panākumi ir reāli un redzami. Tie ir cilvēki, kas pastāvīgi raizējas un baidās atkārtot savus panākumus, kā arī baidās sarūgtināt apkārtējos cilvēkus. Viņi ārkārtīgi slimīgi pārdzīvo robus savās zināšanās, nepārtraukti salīdzina sevi ar citiem un domā, ka ir sliktāki.

„Viltvārža“ uzvedības apburtais aplis. Cilvēki, kas cieš no VK pārlieku nešaubās par savām spējām, bet viņi baidās, ka nevarēs atkārtot savus panākumus. Viņi visu laiku atceras grūtības, bet viegli aizmirst sasniegumus, saasina uzmanību uz to, kas viņiem padodas ar grūtībām vai neizdodas vispār, aizmirst par saviem talantiem citās dzīves jomās. Galvenais jautājums, kas skan šāda cilvēka zemapziņā: “Kam tad es īstenībā esmu derīgs?”

Tad kad rodas iespēja sevi parādīt, viņi sāk šaubīties, pārdzīvot, baidīties. Viņus tik ļoti var biedēt neizdošanās perspektīva, ka lietas darīšana tiek atlikta līdz pēdējam brīdim, tiek izjusta bezspēcība uzliktā darba priekšā.
Citos gadījumos viņi sākumā neprātīgi priecājas, tērē pārlieku daudz spēka un laika – vairāk kā būtu nepieciešams, ņemot vērā viņu spējas un talantu.

Tie, kas darbu sākumā atliek, ķeras tam klāt ar novēlošanos un sāk pārcilvēciski pūlēties, lai pagūtu laicīgi. Pabeidzot darbu un saņemot kompetentu cilvēku uzslavas par padarīto, viņi kādu mazu brīdi priecājas, bet, kad situācija atkārtojas, viss „apburtais aplis“ tiek pārdzīvots atkal un atkal, tādējādi visi iepriekšējie panākumi tiek noniecināti.
Piemēram, kā šāds cilvēks raksta referātu? Apmēram šādi: sākumā prieks par iespēju, tad – bailes no neizdošanās, mokas, šaubas, pašpārmetumi, bezmiegs, murgi, cilvēks var sākt slimot (saasinās hroniskā kaite vai rodas jauna akūta slimība). Tomēr darba nodošanas termiņš neizbēgami tuvojas, un rīcībai tiek sakopoti pēdējie spēki, un tas tiek paveikts pēdējā naktī, tērējot tam pārcilvēciskus pūliņus, tiek veikts īsts varoņdarbs. Referāta nolasīšana notiek, baiļu sviedriem līstot (bet tas tiek veiksmīgi maskēts!), un ar domu, ka viss ir slikti un publikai droši vien nepatīk. Vispār izgāšanās… Pēc uzstāšanās, kad tiek saņemtas uzslavas un pozitīvas atsauksmes (jo īstenībā referāts tiešām bija labs), „viltvārdis“ uz brīdi var sajust atvieglojumu. Bet tas ir uz īsu brīdi, jo autors ļoti labi atceras savas mokas un šausmas, ko ir pārdzīvojis jaunrades procesā – un tas viņam liek domāt, ka viņš laikam tomēr ir netalantīgs un neveiksmīgs. Talantīgi cilvēki taču visu spējot paveikt viegli un ar prieku, bez piepūles…

Tādā veidā VK upuri nostiprina sevī nepatiesu pārliecību, ka visas šīs ciešanas viņiem ir nepieciešamas lietas labā, jo tikai tā viņš spēj kaut ko paveikt. Šī pārliecība traucē pārtraukt mokošo „apburto apli“.

Vajadzība būt labākajam, būt īpašam. Tas parasti saistās ar to, ka bērnībā vai pusaudža gados šāds cilvēks bija izcēlies ar saviem panākumiem kādā jomā, bet, iestājoties augstskolā vai sākot strādāt izvēlētajā profesijā, saskaras ar faktu, ka tādu kā viņš (spējīgu un talantīgu) ir daudz, un viņš ir tikai viens no daudziem. Tas viņam nepatīk, šķiet nepieņemami un savā sirdī viņš nolemj būt “numur viens”. Slepus viņš vēlas, lai visi viņu uzskatītu par ģēniju, bet pārāk bieži aizmirst par patiesajiem talantiem un sāk uzskatīt, ka ir viduvējība.

Supersieviete un supervīrietis.Vajadzība būt labākajam liek pret sevi būt pārlieku kritiskam. Viņi grib, lai pilnīgi viss vienmēr izdodas viegli un bez aizķeršanās. Bet cilvēks to nemaz nevar – tas savukārt netiek atzīts un rada nomāktību, pat tad, ja neizdodas tikai kāds sīkums.

Bailes no neveiksmes.Līdzko šāds cilvēks padomā par neveiksmi, viņu pārņem šausmas. Viņi ir gatavi uz daudz ko, lai tikai neizskatītos stulbi savu draugu acīs. Un mazākā kļūme, viņuprāt, padara tos tieši smieklīgus un dumjus, neveiksmīgi paveikts darbs var radīt pazemojuma un kauna izjūtu.

Bailes no panākumiem un vainas izjūta par to.Daži cilvēki, kas cieš no VK, patiesi baidās no personiskajiem sasniegumiem – īpaši sievietes. Viņas, protams, vēlas gūt panākumus, bet baidās no sekām. Daudzas sievietes domā, ka tas var negatīvi ietekmēt viņu attiecības ar vīrieti. Un ja nu viņa sāks izskatīties pārāk nopietna un nesievišķīga?
Vīrieši baidās no panākumiem tad, ja bērnībā uzskatījuši, ka nekad nespēs panākt to, ko ir paveicis tēvs. Dažās ģimenēs audzināšanas rezultātā bērniem veidojas pārliecība, ka viņš nespēs pārkāpt kādu robežu, kas ir šīs pašas ģimenes radīta.
Cilvēki, kas savus augstos sasniegumus vērtē kā netipiskus savai ģimenei, dzimumam, dzimtajai vietai, bieži jūtas vainīgi. Viņi bieži savu aprindu cilvēkiem mēdz teikt: „Īstenībā esmu tāds pats kā jūs. Mani panākumi nav lielāki par jūsējiem.” Tas rada pašnoniecināšanu.

Viltvārža kompleksa upuri parasti rada patīkamu iespaidu, prasmīgi slēpdami savus trūkumus un vājības. Diemžēl viņu vēlēšanās izlikties par tiem, kas viņi nav (maska ir nevainojama, perfekta pārcilvēka tēls) tālākvirzībā rada VK saasināšanos. “Viltvārži” nežēlīgi cieš, jo viņiem ir kauns par savu “nepilnību”. Vairākumā viņi ir intraverti, lai arī no malas var šķist, ka ir ekstraverti. Cilvēki, kas dzīvo blakus šiem “viltvāržiem”, var pat nenojaust viņu patiesās jūtas un domas, jo “viltvārži” ļoti kaunas par savām šaubām un labi tās slēpj aiz maskas.

Kas ir tie labvēļi, kas palīdzēja radīt masku?Ja jūs uzmanīgi paskatīsieties no malas uz cilvēku, kam ir viltvārža maska, jūs pilnīgi iespējams redzēsiet labvēlīgu smaidu un tāda cilvēka acis, kas labi apzinās savu vērtību un ar visu savu ārieni pauž patīkamu pašpārliecinātību. Tomēr, pietuvojoties šādam cilvēkam, jūs ātri sajutīsiet nedabiskumu.
Lai saprastu „viltvārža kompleksa” dabu un cilvēka stāvokli, kas cieš no tā, ir jāsāk ar visu lietu sākumu un pamatu – tā ir šī cilvēka ģimene. Pētot VK izcelšanos, dr. P. R. Kleinse atrada četrus aspektus, kas ir saistīti ar ģimeni.

1.Ģimenes viedoklis.
Diezgan bieži tas, ko bērns dzird par sevi ģimenē, atšķiras no tā, ko viņš dzird no skolotājiem, draugiem, kaimiņiem. Šo pretrunu sadursmē, bērns nezina – kam ticēt? Bērns raujas uz pusēm no ģimenes un ārpasaules iespaidiem, kas rada pretrunīgas jūtas, un tās sāk nomākt bērnu arvien vairāk. Piemēram, skolā bērnam patīk piedalīties fizkultūras stundās, un viņš ir labs dejotājs, saņem uzslavas un arī pats jūtas priecīgs par panākumiem, bet mājās vecākais brālis un arī tētis viņam visu laiku atgādina, cik viņš ir neveikls, tizls vai pārlieku nesportisks.

2.Pirmais bauslis: esi gudrs.
“Viltvārža” ģimenē tika veidota pārspīlēta nozīme viņa spējām – ātri iemācīties, apgūt jauno vielu, orientēties apkārtējā pasaulē. Bērns bieži ģimenē dzirdējis stāstus par tantēm un onkuļiem, kas dzīvē ir kaut ko sasnieguši. Jau agrā bērnībā saprot, ka viņam jābūt gudram un tādēļ jāspēj visu ātri apgūt.

3.Ģimenes “baltā vārna”.
Trešā īpatnība, kas saistās ar ģimeni, ir bērna apzināšanās, ka viņa spējas un talanti ir netradicionāli viņa ģimenei. Piemēram, mākslinieku ģimenē ir bērns, kas ir ļoti spējīgs matemātikā. Tāds bērns sāk just sevi kā “citu”, jūtas kā “baltā vārna” un cenšas atbilst ģimenes gaidām.

4.Uzslavas trūkums.
Ir ģimenes, kurās vecāki bērnam neizrāda atzinību un it kā neredz to, kas ir acīmredzami talantīgi paveikts un nepriecājas par bērna spējām. Ir vairāki iemesli, kādēļ bērns izjūt uzslavas deficītu ģimenē. Viens no tiem ir vecāku sirsnīgais uzskats, ka, slavējot bērnu, viņi to sabojās, un bērns izaugs iedomīgs un lielīgs. Citi vecāki baidās no tā, ka “bērns ir savādāks kā citi bērni”. Ir arī ģimenes, kurās gadās kāds īpašs mīlulītis, un pārējiem bērniem netiek tik daudz uzmanības, viņi ir it kā otrā plānā, un viņu panākumi tiek ignorēti. Gadās, ka ģimenē vecāki ir tik ļoti pārņemti ar kādu sava bērna talantu, ka nepamana citas spējas un visu laiku gaida no bērna tikai panākumus visā, ko viņš dara. Un vēl vecāki mēdz sarunās ar citiem cilvēkiem lielīties ar bērna spējām un panākumiem, bet nekad neizrāda bērnam, cik ļoti viņi ar to lepojas.

Lai pārvarētu VK “viltvāržiem”, ir svarīgi atcerēties un saprast, ko un kā viņiem vecāki ir mācījuši. Ja “viltvārži” sapratīs, ka vecāku radītie nosacījumi ir kļūdaini, tad sajutīs nepieciešamību mainīties. Tie, kas vēlas mainīties, to var paveikt, nesabojājot attiecības ģimenē.

Šajā rakstā es devu ieskatu Viltvārža kompleksa raksturojumā, kas iespējams lika jums aizdomāties gan par šīs nelaimes cēloņiem, gan sekām. Gribas teikt – paskatieties, cik daudz apkārt ir šādu līdzcilvēku! Ieskatieties sevī un mēģiniet godīgi atzīt, ja izrādās, ka šāda liga piemīt pašam. Ziniet, ka kaut ko mainīt var tikai tad, ja, pieaudzis cilvēks būdams, esat nolēmis pārraut “apburto apli”, kas liek ciest, un beidzot sākt dzīvot bez maskas.
Savas dzīves ainas apzināšanās ir pirmais solis uz pārmaiņām. Otrais solis ir vēlēšanās atmest veco paradigmu un profesionālas palīdzības uzmeklēšana – tie varētu būt sociālpsiholoģiskie treniņi un individuālā psihoterapija. Nu kaut vai izlasiet paši dr. P. R. Kleinses grāmatu. Apmēram ar šādiem vārdiem es nobeidzu savu semināru Rīgas Geštalta institūta rīkotajā konferencē. Radošās darbnīcas dalībnieki aizdomājās par savu spēju uztvert un pārdzīvot uzslavas un, iespējams, ieraudzīja savu jaunrades ciklu, kurā “bremzes” ir paša bailes no veiksmes. Secinājām, ka būtu jāmācās saņemt un arī priecīgi pārdzīvot citu cilvēku izteiktās uzslavas un atzinības, kā arī spēt pārvarēt bailes no izdošanās, jo tā pamatā ir atbildība par sekām – cilvēki bieži nemaz nevar iedomāties, kā izskatīsies viņa dzīve, ja viņš būs veiksmīgs, slavens, pārticis un laimīgs; kāda būs dzīve ar paceltu galvu, kurā drīkst kļūdīties, bet ir droša pārliecība, ka pašam pietiks talanta un spēju virzīties tālāk?

Nobeigumā gribu atgādināt faktorus, kas pēc P. R. Kleines viedokļa veido panākumu formulu – spējas, iespējas un drosme. Novēlu, lai jums tā visa netrūktu!