Vai reklāma ir agresīva?

Raksta autores šoreiz runā par reklāmas “ēnas pusēm” – agresivitāti un vardarbību reklāmā.
“Bet ko darīt, ja reklāma mums tomēr “iebarojusi” informāciju par agresīvu uzvedību? Izpaust agresiju vai nē, TV skatītājs var izlemt, izvērtējot, kāds labums būs no šādas uzvedības. Taču kā ar bērniem?”

Jūsu ciešanas ir tirdzniecības dopings. Jums nekavējoties vajadzīgs kāds izstrādājums, taču, tiklīdz esat to ieguvuši, vajadzīgs kāds cits. Neviens reklāmas biznesa pārstāvis nevēlas jūsu laimi, jo laimīgi cilvēki nav patērētāji. Lai radītu vajadzību, jāuzkurina greizsirdība, sāpes, nesātība – tie ir mani ieroči. Bet mans mērķis esat jūs.
(R. Beigbeders)

Reklāma var tikt definēta kā:
Iedzīvotāju informēšanas par preci process, iepazīstināšana ar to, pārliecināšana par nepieciešamību to iegādāties;

Līdzekļu komplekss produkcijas noieta stimulēšanai un tās pieprasījuma veidošanai;

Vārdu un grafisku tēlu kopums, ar kuru palīdzību reklāmas veidotājs vēlas ietekmēt patērētāju.

Reklāmai, kā jau visam šai pasaulē, ir arī ēnas puse un šoreiz pievērsīsim uzmanību tai.

Mūsdienās reklāma no iespējas „piedāvāt” aizvien vairāk pārtop par „barošanu ar varu”, apgalvo SIA „Anda-2” mārketinga direktors Viktors Ezers. Viņaprāt, reklāmas pastāvēšanu attaisnojošā frāze – „cilvēkam ir tiesības zināt un brīvi izvēlēties” šķiet komiska, ņemot vērā, cik bieži tiek izmantotas manipulatīvas metodes. V. Ezers uzskata, ka reklāma jau pēc savas būtības ir vardarbīga – tā, atļauju neprasot, „ielaužas” mūsu apziņā un zemapziņā.
Ja, šķirstot drukātus preses izdevumus, mums vēl ir dota iespēja izvēlēties „aizskriet garām” reklāmu laukumiem, tad TV vai radio mums kā patērētājiem šādas iespējas praktiski nav, norāda V. Ezers. Kamēr interesantas filmas iespaidā skatiens ir pievērsts TV ekrānam, pa manu zemapziņu negribēta, neaicināta, neapzināta (tātad varmācīga) jau rosās kāda reklāmas aģentūra un zīmogo manī – „atceries – tas ir labais, tev to vajag” – tā reklāmas varmācību raksturo V. Ezers.

Tomēr par visskarbāko manipulāciju viņš uzskata reklāmu spēlēšanos ar jūtām un vērtībām. Sasaistot draudzību, mieru, mīlestību u.tml. vērtības ar losjoniem, salvetēm un atlaižu kartēm, cilvēks tiek ievilkts neirotiskā nesātībā, kas arī būtībā ir šādu reklāmu mērķis. Veidojas saites: ja man strīds ar vecākiem vai mīļoto – vajadzētu ko nopirkt, apēst, patērēt, lai atkal justos labāk – nevis risināt savas problēmas dimensijā, kur tās notikušas.

Ir pagājis tas laiks, kad reklāmas speciālisti bija tādi “caurkrituši cirka mākslinieki.” Tagad tie ir bīstami biznesmeņi, nepielūdzami aprēķinātāji, uzsver bestsellera „14,99 eiro” autors Frederiks Beigbeders, kurš 10 gadus strādājis par tekstu redaktoru pazīstamā reklāmas aģentūrā, no tās padzīts par sava reklāmas biznesu atmaskojošā romāna publicēšanu. Viņš norāda, ka publika to jau ir pamanījusi – ieraugot reklāmu, tā pārslēdz televīzijas kanālus, plēš reklāmas prospektus, necieš nojumes pie transporta pieturām, ja tās aplīmētas ar plakātiem, sašvīkā afišas. Šādu reakciju dēvē par „reklāmfobiju”.