Uzmanības deficīts un hiperaktivitātes sindroms

Bieži nākas dzirdēt apgalvojumu, ka bērns ir hiperaktīvs. Termins «hiperaktivitāte» jau lielā mērā ir kļuvis par gluži ikdienišķu vārdu. Bet kas tad īsti slēpjas aiz šiem tik pierastajiem un ne vienmēr atbilstoši lietotajiem apzīmējumiem? Uzmanības deficīta sindroms (UDS) vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir termins, kas tiek piemērots visiem tiem, kas pēc savas impulsivitātes, hiperaktivitātes un/vai neuzmanības atbilst noteiktiem diagnostikas kritērijiem. Tomēr šie kritēriji ir subjektīvi un raksturo uzvedību, ko var veidot daudzi un dažādi faktori – no smadzeņu bojājumiem līdz pat izteiktai apdāvinātībai. UDHS drīzāk ir virkne simptomu, nevis specifiska slimība. Tomēr vienlaikus ir vērojama arī tendence pārāk vienkāršot UDHS uztveri un skatīt to kā parastu defektu, slimību vai disciplīnas trūkuma sekas.

Diemžēl, kā liecina pieredze, gadās, ka, piemēram, pedagogi, nepūloties noskaidrot pamatotu speciālista (psihiatra) viedokli un izprast visus iemeslus, kas ir pamatā bērna uzvedībai, uzdrošinās apgalvot, ka bērnam ir uzmanības deficīta sindroms. Droši vien nav īpaši jākomentē tas, kāda mēdz būt šādu apgalvojumu ietekme gan uz vecākiem, ja viņiem nav pietiekamas informācijas par UDS, gan uz pašu bērnu (to reizēm atļaujas paziņot arī bērna klātbūtnē). Vēl biežāk nākas dzirdēt apgalvojumu, ka bērns ir hiperaktīvs. Termins hiperaktivitāte jau lielā mērā ir kļuvis par gluži ikdienišķu vārdu. Bet kas tad īsti slēpjas aiz šiem tik pierastajiem un ne vienmēr atbilstoši lietotajiem apzīmējumiem?

Nedaudz no UDS un UDHS vēstures

Pirmo reizi UDS tika konstatēts 20. gs. sākumā, kad arī aizsākās tā pētniecība, kaut gan tad tas vēl netika dēvēts par UDS. Pēc Pirmā pasaules kara tika novērots, ka bērniem, kas pārcietuši encefalītu, ir izteiktas hiperaktivitātes, impulsivitātes un uzvedības traucējumu pazīmes. 1940. gadā arī dažiem zaldātiem, kas bija pārcietuši smadzeņu ievainojumu, tika konstatēti uzvedības traucējumi. Tā noskaidrojās, ka smadzeņu bojājumi var izraisīt hiperaktivitāti. Kopš tā laika ir konstatēti daudzi iemesli, kas var radīt hiperaktivitāti, – visdažādākā veida smadzeņu bojājumi, arī tādi, ko izraisījusi saindēšanās ar apkārtējā vidē esošajām toksiskajām vielām (īpaši svinu) un narkotiku un alkohola ietekme uz bērnu embrionālā attīstības stadijā.
Secinot, ka dažiem pacientiem smadzeņu bojājumi izraisa hiperaktivitāti, zinātnieki pieņēma, ka tie izraisa visa veida hiperaktivitāti, pat ja nekādus smadzeņu bojājumus nav iespējams konstatēt. Tāpēc to, ko tagad dēvē par UDS, reiz sauca par “minimālu smadzeņu disfunkciju”. Tā ir diezgan būtiska nianse. Taču nespeciālistu vidū UDHS, ko raksturo arī hiperaktivitāte, vēl joprojām tiek asociēts ar smadzeņu traucējumiem un sabiedrības attieksme mainās lēni. Patiesībā hiperaktivitāti tieši tāpat var saistīt arī ar apdāvinātību, bet tas nebūt nav iemesls, lai apgalvotu, ka visi hiperaktīvie bērni ir īpaši apdāvināti. Un tāpēc pieņēmumam, ka visi hiperaktīvie bērni cieš no kaut kāda veida smadzeņu bojājumiem, nav nekāda pamata.

Jaunāki pētījumi liecina, ka UDHS lielā mērā ir uzskatāms par ģenētiski iegūtu. Bērniem ar UDHS biežāk nekā bērniem bez tā ir konstatēts noteikts dopamīna gēna variants (DRD4). Šis gēns, pēc ģenētikas speciālistu viedokļa, nosaka uzvedību, kas nemitīgi liek meklēt jaunus iespaidus, tāpēc hiperaktīvi bērni nevar koncentrēties un noturēt uzmanību uz vienu konkrētu uzdevumu, nespēj nosēdēt mierā, bet dažādos veidos novērš uzmanību, lai ieraudzītu un uztvertu pēc iespējas vairāk un tā nodrošinātu sev nepieciešamo jaunu iespaidu daudzumu.

Kopš 90. gadu sākuma aizvien vairāk ekspertu atbalsta viedokli, ka UDHS ir dabas dots stāvoklis, nevis slimība. Cilvēkiem ar UDHS gan ir trūkumi dažās jomās, bet ir arī pozitīvas iezīmes, piemēram, kreativitāte, entuziasms, uzņēmīgums.

Vai UDHS patiešām eksistē?

Daļa pētnieku uzskata, ka tāds UDHS vispār nepastāv. Viņi pauž viedokli, ka tas drīzāk ir uzvedības veids vai “simptoms”, ko var izraisīt plašs problēmu spektrs. Šī viedokļa piekritēji diagnozi “UDHS” salīdzina ar diagnozi “drudzis”. Ko jūs domātu par ārsta kvalifikāciju, ja, vēršoties pie viņa paaugstinātas temperatūras dēļ, saņemtu diagnozi “drudzis” un, lai to mazinātu, ārsts jums ieteiktu vienīgi dzert aspirīnu, nemaz nemeklējot drudža iemeslus? Tomēr UDHS iemesli bieži vien patiešām netiek meklēti, gluži vienkārši pieņemot, ka tam atbilstošu uzvedību izraisa kaut kāds mistisks smadzeņu bojājums, kuram kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ ir pakļauts visai iespaidīgs cilvēku skaits.
Tiesa, šīs vienkāršotās pieejas oponenti neuzskata, ka UDHS izraisa tikai un vienīgi disciplīnas trūkums. Pēc šo speciālistu domām, ikviens cilvēks ir jāuztver kā individualitāte ar viņa specifiskajām problēmām un konkrētiem simptomiem. Neadekvātu uzvedību var izraisīt gan smadzeņu darbības traucējumi, gan nediagnosticētas alerģijas, gan apdāvinātība, tāpēc arī attieksmei pret to vai ārstēšanai ir jābūt atbilstošai – vai nu nozīmējot medikamentus smadzeņu darbības regulēšanai, līdzekļus pret alerģiju, vai nodrošinot īpašu, alternatīvu izglītību u. tml.

Dopamīna aktivitātes pakāpe

UDHS tiek saistīts ar dopamīna aktivitātes pakāpi smadzenēs. Dopamīns ir ķīmiska viela smadzenēs, tas nosaka spēju koncentrēties un arī laimes izjūtu. Gandrīz visas vielas, kas uzlabo garastāvokli, darbojas uz dopamīna bāzes, arī alkohols, nikotīns, kofeīns, heroīns un kokaīns, tāpat kā psihostimulatori, ko izmanto UDHS ārstēšanai. Dabiskā veidā dopamīna aktivitāte pieaug kā atbildes reakcija uz mentālu vai fizisku stimulāciju, tādēļ arī daudzi bērni ar UDS krietni labāk spēj koncentrēties pēc fiziskām aktivitātēm.
Iespējams, daži cilvēki jau piedzimst ar mazāku dopamīna aktivitātes pakāpi un līdz ar to visu dzīvi neapzināti var meklēt veidu, kā šo pakāpi paaugstināt vai nu ar pozitīvām darbībām – lielāku aktivitāti, jaunradi, sacensību, vai ar negatīvu rīcību – pārspīlētu kustīgumu, pārgalvību, azartspēlēm vai narkotiku lietošanu.

Tiek pieļauta arī iespēja, ka dopamīna aktivitātes pakāpi ietekmē dzīvesveids. Piemēram, bērni, kas jau agri tiek pieradināti pie palielinātas stimulācijas, piemēram, augas dienas skatās Cartoon Network vai spēlē datorspēles, var fiziski tai “pielāgoties” tiktāl, ka šāda palielināta ārēja stimulācija kļūst par nepieciešamību, un uz normālu stimulācijas pakāpi bērns vairs nereaģē.

Taukskābju nepietiekamība

Liela nozīme ir arī barības vielām. Pētījumos ir pierādīta saistība starp UDS (uzvedības traucējumiem un grūtībām mācībās) un taukskābju nepietiekamību. Ar taukskābju palīdzību veidojas receptori neironu vadītājvielu, arī dopamīna, uztveršanai, kā arī sinapses, kad mācībās tiek apgūts kaut kas jauns. ASV veiktie pētījumi liecina, ka daudzi vecāki atzīst, ka, tiklīdz viņi saviem bērniem ar UDS sākuši dot papildus zivju eļļu vai lineļļu kopā ar prīmulu eļļu, situācija ir jūtami uzlabojusies. Interesanti, ka arī Japānā vecāki bērniem gadiem ilgi dod zivju eļļu, lai viņiem būtu labākas sekmes.

UDS un temperaments

Bieži vien starp bērnu un pieaugušo, kas ar viņu nodarbojas, – māti, tēvu, skolotāju – ir vērojamas krasas temperamenta atšķirības. Piemēram, kluss un rezervēts pieaugušais ļoti enerģiskā, ekstravertā bērnā visdrīzāk saskatīs uzvedības traucējumus, kaut gan bērna uzvedība būs atbilstoša viņa temperamenta tipam. Un pieaugušais, kas pamatā atzīst konkrēto, aptaustāmo, reālo, redzēs uzmanības traucējumus bērnā sapņotājā. Jebkurā gadījumā pieaugušais diez vai spēs nekādi neizrādīt, ka viņam šāds “nepareizs”, “neērts” bērns nepatīk, un līdz ar to bērns var pieņemt pretēju uzvedības modeli – kļūt izaicinošs vai arī nemierīgs, saspringts, depresīvs.

Strikta robeža starp izteiktām temperamenta tipa izpausmēm, kas ir pilnīgi normālas, un atsevišķiem kritērijiem, kas raksturo UDS, ir visai grūti nosakāma.

UDHS un apdāvinātība

Daļai apdāvinātu bērnu uzvedības raksturojums bieži vien var būt visai līdzīgs kritērijiem, pēc kuriem diagnosticē UDHS, un pieaugušie ar savu attieksmi var gan attīstīt bērna potenciālu, pieņemot viņa savdabību un mācot viņam ar to sadzīvot, gan to nomākt, “lauzt”, piespiest bērnu pielāgoties tik lielā mērā, ka tas apdraud viņa identitātes izjūtu, un rezultātā radīt potenciālu neirotiķi. Problēmu padziļina tas, ka radošais potenciāls bērnā var nebūt skaidri redzams, jo tas vēl nav izteikti virzīts uz konkrētu realizācijas jomu.
Tā, piemēram, K. Dombrovskis savā pozitīvās dezintegrācijas teorijā norādījis, ka indivīdam var būt izteikta jūtība pret stimulāciju, paaugstināta psihiska kairināmība vienā no piecām jomām – intelektuālajā, psihomotorajā, iztēles, emocionālajā vai sensuālajā jomā. Cilvēkam, kam ir iedzimta tendence uz palielinātu jūtību un sevis izteikšanu vairākās no šīm jomām, piemīt augstāka attīstības līmeņa potenciāls. Par noteicošajām tiek uzskatītas iztēles, intelektuālā un emocionālā joma. Tomēr līdztekus pozitīvajām iezīmēm (t. i., lielākam attīstības potenciālam) šādai paaugstinātai kairināmībai ir arī negatīvās iezīmes, piemēram, pārmērīga aktivitāte, nemiers, nervozitāte, impulsivitāte psihomotorajā jomā. Paaugstinātu emocionālo kairināmību tikpat labi var dēvēt par emocionālu labilitāti, kas raksturo UDHS, un paaugstinātu psihomotoro kairināmību – par hiperaktivitāti.
Hiperaktivitātes sakarā būtiskākais jautājums ir – kā to atšķirt no augstas pakāpes normālas aktivitātes. Kā atšķirt nemierīgumu, kas neļauj pabeigt iesākto, no nemierīguma, kas rezultātā cilvēkam ļauj būt produktīvam.

Nespēja noturēt uzmanību, iesāktu darbu nepabeigšana, bieža darbības veidu maiņa – tie ir kritēriji, kas raksturo UDHS. Arī radošiem cilvēkiem bieži ir plašs interešu loks, viņiem patīk spēlēties ar idejām, reizēm zaudējot interesi par vienu un pievēršoties citai. Vispārzināms piemērs – Leonardo da Vinči. Kaut gan viņš ir pazīstams kā izcils gleznotājs, sava mūža laikā viņš ir radījis tikai 17 glezniecības darbus, no tiem daļu pat nepabeidzot. Viņa tendenci pamest iesākto nepabeigtu trāpīgi raksturo tālaika pāvesta izsauciens: “Šis cilvēks nekad neko nepabeigs! Viņš domā par beigām pirms sākuma.” Taču vienlaikus labi zināms ir arī L. da Vinči visai plašais citu spēju un interešu loks.

Apdāvinātam bērnam, kas tiek uzskatīts par neuzmanīgu, var būt vienkārši garlaicīgi. Ja bērns, piemēram, ir sācis lasīt un rakstīt 3–4 gadu vecumā, izlasījis desmitiem grāmatu, rakstījis pats savas pasakas un stāstus, brīvi rēķina vairāku simtu robežās, bet pirmajā klasē ir spiests lēnām un ar izteiktu uzmanību mācīties pazīt burtus un skaitīt viena desmita robežās, tad viņa neuzmanības problēmas risinājums kopīgiem spēkiem tomēr būtu jāmeklē pieaugušajiem.
Īpaši uzskatāms piemērs ir pasaulē visjaunākais augstskolas absolvents – Maikls Kīrnejs. Bērnībā viņam tika konstatēts izteikts UDHS un izrakstītas arī atbilstošas zāles (Ritalin). Tomēr vecāki no medikamentu lietošanas atteicās un pastiprināti pievērsās Maikla izglītošanai: trīs gadu vecumā viņš sāka iet skolā, sešu gadu vecumā – vidusskolā un desmit gadu vecumā pabeidza Dienvidalabamas Universitāti. Zēna tēvs noliedz, ka Maikla neuzmanība patiešām ir uzmanības trūkums: “Patiesībā tādiem bērniem kā Maikls ir saasināta uzmanība. Viņi ir daudz ātrāki nekā mēs. Divās sekundēs viņš jau ir ticis skaidrībā par to, ko tu gatavojies teikt. Viņš ir paspēlējies ar vairākām iespējamajām atbildēm un tagad skatās apkārt un gaida, kad tu pabeigsi. Šķiet, ka viņš tev nepievērš ne mazāko uzmanību, un skolotājus tas padara vai trakus.”

Būtiskākā atšķirība starp apdāvinātiem bērniem ar atbilstošiem uzvedības traucējumiem un bērniem ar UDHS ir uzvedības situatīvais raksturs un dažādība uzdevumu izpildē. Bērni ar UDHS parasti ir nepastāvīgi, ar nenoturīgu uzvedību, viņi ar piepūli veic praktiski jebkura veida uzdevumus jebkuros apstākļos, izņemot televīzijas un videofilmu skatīšanos un datorspēļu spēlēšanu. Apdāvināti bērni parasti labi izpilda uzdevumus, kas viņus interesē, un spēj ilgstoši un intensīvi noturēt uzmanību, ja interese saglabājas un apstākļi to veicina; viņu uzvedības traucējumiem, pat ja tie ir ļoti izteikti, ir vairāk epizodisks un situatīvs raksturs, un uzvedība vairāk ir vērsta uz noteiktu mērķu sasniegšanu.
Ja apdāvinātu bērnu ar jebkuriem līdzekļiem mēģina padarīt “normālāku” un apkārtējiem pieņemamāku, tad jāatceras R. M. Rilkes teiktais: “Ja maniem dēmoniem būs mani jāatstāj, man bail, ka arī mani eņģeļi aizbēgs.”

Dažas uzvedības koriģēšanas iespējas

Lai arī kas būtu bērna uzvedības traucējumu pamatā, ar tiem ir jārēķināties un jāsadzīvo gan vecākiem, gan pedagogiem, gan pašam bērnam. Šķiet, nav stingrāku “noteikumu pārbaudītāju” par hiperaktīviem bērniem. Lai šādam bērniem palīdzētu, turklāt, iespējams, saglābjot visu viņa dzīvi, saglabātu viņa azartiskumu, ziņkārību un izmēģināšanas kāri, nevis tikai uz laiku padarītu viņu “ērtāku” (piemēram, ar nomierinošām zālēm), ir ļoti svarīgi iemācīt šim bērnam disciplinēt sevi pašam.

Pieaugušajiem šādus bērnus disciplinēt ir grūti. Viņi citādi reaģē uz “sodiem”, viņus ir grūti ietekmēt, izmantojot kritiku vai jebkura cita veida negatīvu izpausmi. Ja bērnam ar UDHS uzkliedz, tad viņš drīzāk nevis paklausīs, bet, piemēram, metīs kaut ko pret sienu vai aizcirtīs durvis, pat ja labi zina, ka tas viņam radīs vēl lielākas nepatikšanas. Rāšanās, moralizēšana, uzkliegšana bieži aizsāk karu starp vecākiem (vai skolotāju) un bērnu.

Terēza Gelegera, kas ir daudz strādājusi ar šiem bērniem, piedāvā trīs disciplinēšanas stratēģijas, ko var savstarpēji kombinēt. Tās ir – izvēle, izmantosi ļaunprātīgi – zaudēsi,
loģiskās konsekvences.

Pēc savas pieredzes varu apgalvot, ka šīs stratēģijas arī no pieaugušā prasa pamatīgu sevis disciplinēšanu, saņemšanos, domāšanu, radošu pieeju un plānošanu, un, ja par tām aizmirstas, izmantojot daudz vieglākas disciplinēšanas metodes (sarāšanu, uzkliegšanu u. tml.), bērna uzvedība krasi pasliktinās.

Ideālā variantā bērnam ar UDHS (un ne tikai tādam bērnam) ir vajadzīgs pieaugušais, kas bērnu respektē un dod viņam ierobežotu brīvību, kad vien tas ir iespējams, tajā pašā laikā ar mīlestību un noteiktību prasot konkrētu disciplīnu.
Mazliet sīkāk par minētajām metodēm.

Izvēle

Izmantojot šo metodi, pieaugušais bērnam dod izvēles iespēju starp diviem konkrētiem rīcības variantiem un pēc tam it kā neizrāda ne mazāko interesi par to, ko bērns izvēlējies. Tas bērnam ļauj justies brīvam un neatkarīgam– šīs izjūtas viņam ir ļoti svarīgas. Vienlaikus tas arī bērnu strukturē, sniedzot viņam tik nepieciešamo drošības izjūtu. Īpaši būtiski ir, lai pieaugušais nekādi neietekmētu bērna izvēli, nedz arī izrādītu apmierinājumu vai neapmierinājumu par izdarīto izvēli. Bet – pieaugušais ne reizi nedrīkst padoties un pieļaut izņēmumu, pieļaut, ka izvēles nosacījumi tiek mainīti, lai arī kā bērns to mēģinātu panākt. Ja bērns kaut vienu reizi sajutīs, ka nosacījumi nav negrozāmi, viņš vēl neskaitāmas reizes mēģinās tos mainīt.

Piemēram, bērns grib skatīties televīziju, nevis kārtot savu istabu. Viņam tiek dota izvēle: tu vari skatīties televīziju, ja vien tava istaba ir kārtībā. Turklāt, ja bērns izvēlas, ka neskatīsies televīziju un nekārtos arī istabu, pieaugušais nedrīkst izteikt nekādus aizrādījumus vai izrādīt kaut kādas emocijas. Šim noteikumam jāpaliek spēkā arī tad, ja pēc kāda laika sākas raidījums, ko bērns ļoti vēlas redzēt. Tikpat mierīgi vajadzētu reaģēt arī uz sākumā gandrīz neizbēgamajām bērna dusmu lēkmēm vai asaru plūdiem, kad izrādās, ka līdz kārotajam raidījumam istabu sakārtot vairs nevar pagūt.

Izmantosi ļaunprātīgi – zaudēsi

Kā jau tika minēts, bērni ar UDHS uz tradicionāliem sodiem reaģē ar dusmām un izteiktu pretestību. Šī “izmantosi ļaunprātīgi – zaudēsi” metode ir noderīga, kad bērns kādos konkrētos apstākļos neuzvedas atbilstoši, traucē. Bērnam vienu reizi ļoti skaidri, saprotami un mierīgi (visai būtisks ir acu kontakts!) tiek izstāstīti noteikumi, kas turpmāk līdzīgā situācijā būs spēkā (kas ir viņa “privilēģija”, un kādā gadījumā viņš to var zaudēt). Pēc tam šie noteikumi vairs netiek mainīti. Turklāt bērns netiek slavēts nedz par labu uzvedību, nedz rāts – par sliktu. Akcents netiek likts uz bērna uzvedību, bet gan uz to, kā jūtas pārējie.

Piemēram, bērns skaļi uzvedas, “ārdās” un visādi traucē, kad ir nolemts kopīgi noskatīties kādu filmu. Privilēģija šajā gadījumā ir atrasties istabā, kur pārējie ģimenes locekļi skatās televīziju. Bērnam jāpaskaidro, ka ir svarīgi, lai tie, kas to vēlas, var netraucēti noskatīties filmu. Ja bērns traucēs, viņam būs jāiet prom uz citu istabu, lai citiem būtu iespēja skatīties filmu, un ka tas nav sods, bet situācijas risinājums. Bet ne tad, kad bērns saņemas un paliek, un arī ne tad, kad viņam jādodas uz otru istabu, bērnam nevajadzētu veltīt nekādu īpašu uzmanību, jo visi uzvedības traucējumi lielā mērā ir domāti tieši pieaugušo uzmanības pievēršanai. Ar laiku bērns spēs savaldīties aizvien ilgāk, turklāt viņam veidosies pašcieņa, jo tikai viņš pats ir atbildīgs par to, ka drīkst uzturēties tur, kur vēlas.

Loģiskās konsekvences

Metodes būtība – panākt, lai bērns mazāk runātu pretī un visādi citādi izrādītu necieņas pilnu uzvedību. Izmantojot loģiskās konsekvences, būtiskākais ir, lai bērns tās neuztvertu kā soda veidu, jo tad var sākties kārtējais karš. T. Gelegera uzskata, ka jebkura veida necieņu demonstrējošu uzvedību ir iespējams sekmīgi mainīt jau no trīs gadu vecuma. Kā to darīt?

1. Ievērojiet, saklausiet pretimrunāšanu (vai citu necienīgu uzvedību). Ja bērna uzvedība jūs aizvaino, aizkaitina, apgrūtina vai liek justies bezpalīdzīgam – tā ir pretimrunāšana.

2. Izvēlieties pareizo, uzvedībai atbilstošo konsekvenci. Tas ir pats grūtākais, un vecākiem visu laiku “jātur pa rokai” iespējamā konsekvences ideja. Jebkura bezkaunīga atbilde vai rīcība automātiski nozīmē, ka bērns nevarēs darīt to, ko grib vai ir ieplānojis, – iet ciemos pie drauga, braukt uz futbola treniņu vai vēl kaut ko citu. Lai parādītu saistību starp bērna uzvedību un zaudējumu, ir jāpaskaidro, ka viņa uzvedība ir pieaugušo sakaitinājusi, pieaugušais ir iztērējis daļu enerģijas un nu ir noguris. Tādēļ viņš nevar aizvest bērnu uz ieplānoto nodarbību.

3. Izpildiet teikto, pat ja tas jums pašam sagādā neērtības. Nekad neļaujieties, lai jūs pierunā.

4. Izvairieties no cīņas ar bērnu. Neļaujieties iesaistīties strīdā. Nepaskaidrojiet un neattaisnojiet savu rīcību.

Tāpat kā iepriekšējās metodēs, arī šajā ir svarīgi nedusmoties un nekļūt naidīgam, nelasīt bērnam morāli un neiecentrēties uz to, ko viņš dara. Sarunā ar bērnu jāuzsver tas, kā viņa uzvedība ir likusi justies jums (sarūgtinātam, aizvainotam), un īsi jāpasaka, ka paredzētā aktivitāte ir atcelta tāpēc, ka jūs tā jūtaties. Piemēram, pieaugušais var teikt: “Man šāda runāšana šķiet aizvainojoša, tas sabojāja man garastāvokli, tādēļ es nolēmu nevest tevi pie Jāņa.”

Iespēja palīdzēt bērnam mainīt viņa uzvedību, lai būtu vieglāk gan viņam pašam, gan apkārtējiem, ir būtiska. Bet vēl svarīgāk ir katru dienu atrast pietiekami daudz laika, kad bērns var saņemt pozitīvu uzmanību. Ja šīs pozitīvās uzmanības trūks, nekādas taktiskās metodes nelīdzēs.

Daži no kritērijiem, kas ļauj konstatēt, ka bērnam, iespējams, ir UDS vai UDHS.

Ja ir aizdomas par UDS, tad bērns:
1. bieži nepievērš uzmanību detaļām vai pieļauj neuzmanības kļūdas, pildot skolas darbus un citus uzdevumus;
2. ar grūtībām notur uzmanību, izpildot uzdevumu;
3. atstāj iespaidu, ka neklausās, kad tiek runāts tieši ar viņu;
4. nespēj sekot instrukcijām vai pabeigt iesākto darbu;
5. ir neorganizēts;
6. ar grūtībām izpilda uzdevumus skolā un mājasdarbus;
7. zaudē savas lietas (grāmatas, burtnīcas, pildspalvas utt.);
8. viegli novērš uzmanību ārēju stimulu iespaidā;
9. ir aizmāršīgs attiecībā pret saviem ikdienas pienākumiem.