Lasīšanas laiks:4 minūtes, 4 sekundes

Raksta autore runā par palīdzības iespējām alkoholisma problēmas skartajām ģimenēm. “Mana sociālā darbinieka pieredze darbā ar ģimenēm un personām, kuras skārusi alkoholisma problēma, rāda, ka pārsvarā ģimenēm piemīt tendence ilgu laiku atkarības problēmu slēpt, baidoties no sabiedrības attieksmes, šauboties par problēmas pozitīva risinājuma iespēju un noliedzot to. Lielākoties ģimenes locekļiem nav ne mazākās nojausmas kā pareizi rīkoties šādās situācijās.”

“Alkoholisma problēma ir kā apburtais aplis, tai ir ļoti daudzi cēloņi un sekas, kuri savstarpēji mijiedarbojas, radot ģimenei grūti pārraujamu problēmu loku. Bērnam, kurš aug ģimenē, kurā vecākus skāris alkoholisms, nākas sastapties ar daudzām grūti risināmām blakus problēmām – vecāku bezdarbu, nabadzību, bērna novārtā pamešanu, fizisku, seksuālu un emocionālu vardarbību, grūtībām mācībās, diskrimināciju vienaudžu vidū, nepārtrauktu diskomfortu, stresu, bailēm, vainas apziņu, kaunu, bezspēcību un vilšanos katru reizi, kad māte vai tēvs atkal apsolījis mainīties, bet savu solījumu nav pildījis.

Alkohola atkarība nav gripa, tā ir daudz nopietnāka slimība, kuras ārstēšanai nepieciešama pārliecinoša motivācija pārmaiņām, profesionālu speciālistu palīdzība un ģimenes atbalsts atkarīgajai personai. Ģimenes atbalsts atkarīgajam var būt neatsverami vērtīgs, iedrošinošs un motivējošs, ja atkarīgās personas tuvinieki izprot vai vismaz vēlas izprast savu lomu ārstēšanās procesā.

Šeit būtiski pieminēt, ka ģimenē blakus atkarībai attīstās arī līdzatkarība, kura kavē alkoholisma problēmas atrisinājumu.
Līdzatkarība– ģimenē pastāvošs slimīgs stāvoklis, kurš galvenokārt radies, ģimenes locekļiem adaptējoties ģimenes problēmai (atkarībai). Sākumā līdzatkarība ir līdzeklis, lai cilvēks pasargātu sevi, vai veids, kā izdzīvot sev nelabvēlīgos ģimenes apstākļos, savdabīga reakcija uz stresu, ko rada tuva cilvēka atkarība no narkotiskajām vielām vai alkohola, kura ar laiku kļūst par līdzatkarīgā dzīves veidu. [2]

Līdzatkarīgo cilvēku dzīvi virza bailes. Bailes par nākotni, tagadni, bailes zaudēt, bailes būt nevajadzīgam un pamestam, bailes zaudēt kontroli pār sevi un savām emocijām, savu dzīvi, bailes par to, ka bailes var kļūt par realitāti. Līdzatkarīgā pasaule ir neparedzama, nezināma, pilna ar negatīvām priekšnojautām, trauksmainām gaidām, pesimistiskām domām. Nepārtraukti koncentrējoties uz negatīvām izjūtām, līdzatkarīgais pamazām pārstāj izjust pozitīvās emocijas. Problēmas noliegšana („manā ģimenē viss ir kārtībā”) palīdz dzīvot ilūziju pasaulē, jo dzīves patiesība vienkārši ir nepanesama.

Tas traucē lūgt palīdzību citiem cilvēkiem, vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem, paildzina un uztura tuva cilvēka atkarību, ļauj progresēt līdzatkarībai, veicinot personīgās un ģimenes problēmas. Atveseļošanās sākas ar brīdi, kad līdzatkarīgais apzinās, pieņem un pārdzīvo krīzes momentu. [2]

Ja ģimenes locekļi atsakās iesaistīties problēmas risināšanā, noliedzot savu līdzatkarību, iespējami pozitīvais risinājums ir pakļauts neveiksmei. Ja ar līdzatkarīgo netiek strādāts, nemainās viņa uzvedība, kas (neapzināti) provocē atkarīgo personu, kura ir uzsākusi vai beigusi rehabilitācijas kursu, un var izsaukt recidīvu – alkoholisko vielu lietošanas atsākšanu.

Katrai ģimenei vienmēr ir kādi iekšējie un ārējie resursi. Iekšējie resursi var būt: ģimenes kā sistēmas funkcionēšanas spējas, zināšanas un pieredze grūtību pārvarēšanā, savstarpēja uzticēšanās, atklātība, atbildība un rūpes vienam par otru. Būtisks resurss ir tuvinieki, kuri nedzīvo ģimenē, bet ir nozīmīgi atkarīgajai personai.

Ģimenes ārējie resursi ir iestādes, kurās var vērsties pēc palīdzības alkoholisma problēmas risināšanā. Sociālā dienesta redzeslokā šāda ģimene visbiežāk nonāk situācijās, kad vecāki zaudējuši darbu, ilgstoši nespēj uzsākt darba attiecības, uzturēt savus bērnus. Retāk vecāku ierašanās iemesls sociālajā dienestā ir vēlme risināt tieši alkoholisma problēmu. Bieži par bērnu, kurš atstāts bez uzraudzības un aprūpes, ziņo valsts un pašvaldības policijas, bāriņtiesas vai medicīnas darbinieki, sociālie pedagogi, psihologi vai ģimenes kaimiņi un tuvinieki.

Alkoholisma problēmas risināšanā tieši iesaistītas vairākas organizācijas – Narkoloģijas valsts aģentūra un citas ārstējošās iestādes, Rīgas Atkarības profilakses centrs, pieaugušo un bērnu rehabilitācijas centri, sociālie dienesti un citas ģimeni un bērnu atbalstošas valsts, pašvaldību un sabiedriskās organizācijas, tomēr palīdzība alkoholisma problēmas risināšanā ir nepietiekama.

Viena no aktuālākajām problēmām, ar kuru saskaras speciālisti darbā ar šīm ģimenēm, ir likuma, kurš paredz piespiedu ārstēšanos situācijās, kad tiek apdraudēta personas vai tās ģimenes locekļa dzīvība vai drošība, trūkums. Piespiedu apstākļi šajā situācijā, manuprāt, būtu mazāk vardarbīgi, kā sekas, kuras jāpārcieš ģimenei un galvenokārt bērnam. Sociālajā un veselības aprūpes sistēmā pastāv vairākas būtiskas problēmas, kuras nepieciešams risināt valstiskā līmenī, veicot izmaiņas likumdošanas aktos, ar mērķi – veicināt alkoholisma problēmas risināšanu, līdz ar to arī pievēršot lielāku uzmanību bērnam, kuru skar šī problēma.

“Būtisks resurss ģimenei, kurā ir alkohola atkarīga persona, ir atbalsta grupas līdzatkarīgajiem ģimenes locekļiem. Piedaloties atbalsta grupā, (vecākiem un atsevišķi bērniem) ir iespēja gūt izpratni par problēmu, spēt to pieņemt un objektīvi iesaistīties problēmas risināšanā, dalīties pieredzē ar cilvēkiem ar līdzīgām problēmām, atgūt spēju rūpēties par savām vajadzībām, emocionālu stabilitāti, pašcieņu un pašvērtējumu, apgūt jaunus komunikācijas veidus attiecībā uz atkarīgo personu ģimenē, lai veiksmīgāk spētu viņu atbalstīt, neciešot no tā pats un rezultātā atbrīvojoties no līdzatkarības.

Sociālā darba praksē darbā ar ģimeni, kuru skārusi alkoholisma problēma, speciālistu komandu veido un vada sociālais darbinieks, nepieciešamības gadījumā iesaistot sociālās palīdzības organizatoru (materiālās palīdzības nepieciešamības izvērtēšana), sociālo rehabilitētāju (rehabilitācijas pakalpojumu nepieciešamības izvērtēšana, piesaistīšana), psihologu, sociālo pedagogu, ģimenes ārstu, narkologu, psihiatru, Nodarbinātības valsts aģentūras speciālistus, rehabilitācijas centru speciālistus, psihoterapeitu, mācītāju un citus speciālistus. Dažkārt ģimenei nepieciešama arī jurista konsultācija.
Ārstēšanās no alkoholisma nav bezmaksas pakalpojums. Rīgas pilsētā dzīvojošām personām ar trūcīgas un maznodrošinātas ģimenes statusu ir iespēja griezties pēc palīdzības ārstēšanās pakalpojumu apmaksai Rīgas sociālajos dienestos.”

Previous post Kur līdzīgs uzrunā līdzīgu
Next post Datora lietotāja spožums un posts