Sirds – asinsvadu sistēmas un elpošanas sistēmas psihosomatika

Interesanti, ka no sadzīves viedokļa raugoties, visbiežāk sirdi kā orgānu asociē vai nu ar jūtām vispār vai ar mīlestību. Tomēr visai paradoksālā kārtā, kā rāda psihofizioloģiskie pētījumi, tieši uz mīlestības jūtām sirds kā iekšējā orgāna darbība reaģē vismazāk. Sirds galvenokārt reaģē uz tādām jūtām kā dusmas, naids un bailes.

1.Sirds – asinsvadu sistēmas psihosomatiskie aspekti.

Sirds darbības un emociju saistība ikdienā ir labi zināma un akceptēta. Par to liecina virkne izteicienu – tādi kā “par kaut ko sāp sirds”, “sirds kļuva smaga”, “viņa sirds to neizturēja”, “viņa sirds sāka trīcēt”, “sirds sažņaudzās” “sirds aiz prieka palēcās”, “asinis dzīslās sastinga”, “asinis aiz dusmām sāka vārīties” u.tml. Bieži dzirdēti arī tādi savstarpēji apvērsti izteicieni kā “dūša papēžos” un “drosmīga sirds”.
Šie izteicieni patiesībā raksturo ne jau sirds muskuļa un asinsvadu stāvokli, bet gan sajūtas, kuras cilvēks tajā brīdī pārdzīvo – bēdas, bailes, izmisumu, sajūsmu, prieku u.tml.
„No visas sirds” var mīlēt, var priecāties, var dusmoties, var apvainoties, var ienīst utt.
Saka arī “viņam nav sirds”, ar to apzīmējot emocionāli mazjūtīgu, pret citiem (un dziļākajā būtībā tas nozīmē arī pret sevi) neiejūtīgu, nelīdzjūtīgu, nesirsnīgu cilvēku. Un arī “auksta” sirds un “karsta sirds” – attiecas uz emocijām, nevis fizioloģisko sirds darbības veidu. Arī vārda “augstsirdīgs” semantiskā izcelsme ir acīmredzama.

Interesanti, ka no sadzīves viedokļa raugoties, visbiežāk sirdi kā orgānu asociē vai nu ar jūtām vispār vai ar mīlestību. Tomēr visai paradoksālā kārtā, kā rāda psihofizioloģiskie pētījumi, tieši uz mīlestības jūtām sirds kā iekšējā orgāna darbība reaģē vismazāk. Sirds galvenokārt reaģē uz tādām jūtām kā dusmas, naids un bailes. Ja, ar cilvēku sarunājoties, piemin viņam mīļus cilvēkus, sirdsdarbībā nereģistrē būtiskas izmaiņas, savukārt, ja piemin cilvēkus, kurus viņš ienīst vai uz kuriem dusmojas, sirds- asinsvadu sistēmas darbībā reģistrējas būtiskas izmaiņas.
Jāņem vērā, ka pati sirds darbības pieminēšana daudziem cilvēkiem rada dziļi slēptas bailes, jo apziņa par sirds absolūto svarīgumu dzīvības saglabāšanā iet kopā ar pilnīgu nespēju šo dzīvībai svarīgo orgānu kaut kā nebūt pašam kontrolēt – ne to var apskatīt, ne aptaustīt. Uztraucošākais ir tas, ka šīs intriģējošās un svarīgās orgānu sistēmas – sirds un asinsvadu – darbību cilvēks sajūt tikai to patoloģijas, respektīvi, slimības gadījumā – sāpju, pārsitienu un citu nepatīkamu izjūtu veidā.

Psihes un ķermeņa ieguldījums dažādu sirds – asinsvadu sistēmas traucējumu un slimību izcelsmē atšķiras. Sarindojot slimības secībā, kādā palielinās emocionālo faktoru loma to izcelsmē, pirmajā vietā atrodas iedzimtās sirdskaites, tālāk – sirds audzēji, kardiomiopātijas, iekaisīga rakstura sirds saslimšanas un koronārā sirds slimība, ko labāk pazīst ar vārdu miokarda infarkts, šo uzskaitījumu noslēdz dažādas sirds darbības aritmijas un sirds baiļu neiroze.

Sirds baiļu neiroze (sinonīmi: angioveģetodistonija, kardiofobija, funkcionāli kardiovaskulāri traucējumi u.c.).

Tā raksturojas galvenokārt ar akūtām panikas lēkmēm, kuru laikā cilvēks izjūt savas sirds darbību biedējošā veidā – pārsitienu sajūta, sāpes, “elpas trūkums”, kas rada galveno – sajūtu, ka sirds tūlīt apstāsies, kas savukārt rada nāves bailes. Jaunradušās bailes izsauc jaunas izmaiņas sirds darbības ritmā un nepatīkamās sajūtas tikai pastiprina. Patiesībā pacienti šo lēkmju laikā nemirst. Bailēm nomirt nav ne mazākā pamata, jo nepatīkamās sajūtas sirds rajonā un citur ķermenī rada ne jau sirds kā muskuļa bojājums, bet gan nervu sistēmas regulācijas traucējumi, kuri bez minētajiem simptomiem rada arī citus simptomus, piemēram, aukstas rokas un kājas, nelielu arteriālā asinsspiediena celšanos vai pazemināšanos, galvas reiboņus, galvassāpes, pastiprinātu urīna veidošanos, roku trīcēšanu, drebuļus ķermenī u.c.
Šos traucējumus biežāk novēro jauniem cilvēkiem, parasti līdz 40 gadu vecumam.

Biežākās situācijas, kuras izraisa noteiktu emocionālu stāvokli un līdz ar to arī iekšējo orgānu inervācijas jeb neiroregulācijas traucējumus, ir saistītas ar šķiršanās un zaudējuma situācijām, kad cilvēks sajūtas pamests un atraidīts. Tās var būt gan tuva cilvēka nāves izraisītas, gan šķiršanās izraisītas. Tomēr šāda veida situācijas ir tikai provokatīvs faktors, traucējumu dziļākā būtība ir jau iepriekš izveidojušies iekšēji – zemapziņas līmeņa konflikti, kuru pamatā parasti ir nedrošība gan par savu pastāvēšanu vispār, gan par savu identitāti, gan pašvērtības trūkums. Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kas traucē cilvēkam dabiskā veidā izsērot radušos zaudējumu. Jārēķinās, ka paaugstināta jūtība pret “pamešanu” ir cilvēkiem, kuriem kā bērniem ir bijušas simbiotiskas vai otra galējība – atraidošas attiecības ar māti. Tādejādi reaktivētās, ar pamešanu saistītās jūtas bez ārsta vai cita speciālista palīdzības vairs nav izsērojamas.

Tā kā pastāv dziļi slēptas bailes par savām spējām tikt galā ar dzīves izvirzītajiem uzdevumiem, bailes par savu nepilnību, tad vērojama tieksme uz pasivitāti un “būt aprūpētam” stāvokli. Šie cilvēki virspusējā līmenī mēdz būt pārliecināti gan par savu nevarēšanu, gan par apstākļu nostāšanos pret viņiem, par nelabvēlīgo ”likteni”, kas, kopsummā ņemot, iekšējo nedrošību un bailes būtiski pastiprina. No malas raugoties, pirmajā brīdī rodas asociācijas par t. s. “iemācīto bezpalīdzību”, tomēr šis ir dziļš traucējumu veids, un pacientiem ieteicama ir garā veida psihodinamiskā vai psihoanalītiskā psihoterapija.

Medicīniskajā literatūrā (Klussmann, 1986) tiek minēts šo traucējumu gadījumā bieži sastopamais personības tips, t.s., B personības tips, kuru raksturo:
-depresīvas tendences un atkarības tendences;
-drošības sajūtas zaudējums;
-koncentrēšanās uz sava ķermeņa simptomātiku;
-pieaugoša dzīves aktivitāšu samazināšanās;
-cenšanās izvairīties no stresa situācijām;
-pastiprināta sevis vērošanas tendence (hipohondrija).

Koronārā sirds slimība. Miokarda infarkts.

Infarkts ir nekrozes perēklis sirds muskuļa audos, ko izraisa koronārās jeb vainagartērijas nosprostojums ar trombu. Atkarībā no tā, cik lielu muskuļa zonu apasiņojusi ir nosprostotā artērija, izšķir sīkperēkļa un lielperēkļa infarktus.
Miokarda infarktam ir dažādi riska faktori: pārāk liels svars, paaugstināts arteriālais asinsspiediens, izmaiņas lipīdu vielu maiņā, smēķēšana, daži iedzimtības faktori. No psihiskās veselības viedokļa raugoties, kā riska faktors tiek minēts A personības tips (Rosenman, 1968).
A personības tipa raksturīgākās iezīmes:
-dominējoša uzvedība;
-izteikta pašpārliecība;
-latents naidīgums;
-nepieciešamība pēc fiziskajām aktivitātēm;
-steidzīgs, nemierīgs dzīves stils;
-darbīga, aktīva psihiskā darbošanās;
-nepacietība, impulsivitāte;
-tieksme pēc panākumiem un apkārtējo atzinības, kā arī augsta sociālā stāvokļa;
-sasprindzinājums, dažādas uzmācības;
-cīņa ar laiku un cīņa ar apkārtējiem cilvēkiem;
-mērķi neskaidri, bet stūrgalvīgi tiek īstenoti;
-panākumu trūkuma gadījumā – depresija, izsīkuma sajūta, “uzdošana”.

Šim personības tipam raksturīgā īpatnība ir savu dabisko baiļu noliegšana. Noliegšana ir neapzināts psihiskās aizsardzības mehānisms. Ar savu it kā mieru un savaldību, sūdzēšanās un ārējas nomāktības iztrūkumu, humora izjūtu šie pacienti mēdz būt pat ārstu un citus pacientus uzmundrinoši un mierinoši, viņi bieži rada tādu tēlu, kas neņem slimību nopietni, tomēr šie traucējumi – gan psihiskie, gan fiziskie – ir ar ļoti nopietnu prognozi un tāpēc arī nopietni vērā ņemami.

Miokarda infarkta pacientu personības struktūra atšķiras ar hiperadaptatīvu uzvedību, kuras mērķis ir izteikta vajadzība pielāgoties sociālajām normām. Raksturīgi ir augsti standarti kā kompensācija savas mazvērtības, mazpielāgotības izjūtai. Arī infarktu biežāk izraisošās situācijas ir saistītas ar objekta zaudējumu.

Galvenais iemesls, kas traucē adekvāti izstrādāt objekta zaudējumu, ir narcistiskie traucējumi. Narcistiskām personībām zaudējums ir salīdzinoši lielāka trauma. Vilšanās personīgās attiecībās vai darbā ir liels emocionāls zaudējums.
Tādējādi tiek sašūpota iekšējās drošības sajūta, kas veicina depresīvu iezīmju parādīšanos un mazvērtības izjūtu. Tādējādi tiek radīts svarīgs iekšējais motīvs augstu standartu un mērķu sasniegšanai, kas rada pseido-pašpārliecību.

Lielākā daļa autoru kā galvenos miokarda infarkta etioloģiskos faktorus min 2 galvenos cēloņus – sklerozi un stresu. Šo faktoru rašanos veicina virkne neveselīgu paradumu – pārēšanās, neveselīgu ēdienu ēšana, pārmērīga alkohola dzeršana, smēķēšana, kā arī trauksme, sasprindzinājums, agresivitāte un uzmācības.

Tomēr viens no bīstamākajiem faktoriem ir jau minētā tiekšanās pēc panākumiem. Ja anorexia nervoza nosacīti var dēvēt par princešu slimību, tad miokarda infarkts ir vadītāju, direktoru un prezidentu slimība.
Steiga, nepacietība, miega un atpūtas trūkums, laika spiediens un atbildības nasta ir riska faktori. Uzmācīga kaislība pret darbu. Šie pacienti mēdz tik ļoti identificēt sevi ar savu darbu, ka viņiem nav laika ne priekš kā cita. Panākumi panākumu vārdā, bez mīlestības un pieķeršanās darāmajam darbam, tikai ar apmierinājumu par darba nozīmīgumu – ar to ir par maz.

Uzmācīgo vēlmi strādāt daži autori skaidro ar to, ka šim personības tipam emocionāli tuvas attiecības liekas nomācošas un tādēļ labāk par emocionāli tuvu attiecību veidošanu ar saviem ģimenes locekļiem padodas ekstraverta, uz āru vērsta, virspusēja, ar zināmiem šova elementiem saistīta kontaktu veidošana. Interesanta detaļa – vairāki pētnieki šo personības tipu apraksta kā sevi pārāk augstu novērtējošu, un līdz ar to šie cilvēki uzņemas darīt darbu, kuram nav pietiekoši sagatavoti, kas tiem rada papildus darba slodzi. Riska pacienti pārpūlas, jo mēģina būt vēl labāki, vēl stiprāki, vēl ātrāki, vēl perfektāki. Toties dziļi sevī valda slēptas bailes par iespējamo neveiksmi.

Arteriālā hipertensija.

Arī arteriālās hipertensijas izcelsmē nozīme ir visu triju veidu faktoriem – kā bioloģiskajiem, tā psihiskajiem un sociālajiem. Vienīgi šīs slimības gadījumā bioloģiskie faktori diferencējami īpaši rūpīgi, jo arteriālā asinsspiediena paaugstināšanos var izraisīt dažādas saslimšanas – nieru, endokrīnās sistēmas, kardiovaskulārās, neiroloģiskās u.c.
Par raksturīgāko hipertensijas pacientu personības profilā tiek uzskatīts konflikts starp agresīvajiem impulsiem no vienas puses un atkarības tendencēm – no otras. Sociālā uzvedība – hiperadaptēta, paklausīga, uz izrādīšanos orientēta, pasīva. Novērojama izteikta tendence – izvairīties no konfliktiem, gan pozitīvie, gan negatīvie afekti tiek apvaldīti.
Veids, kādā šie pacienti uztver konfliktus un distresu, noteiktā veidā atšķiras no to cilvēku uzvedības, kuriem paaugstinātu asinsspiedienu nenovēro: viņi atsakās atzīt stresa situācijas esamību. Pētījumi par attiecību veidu ģimenēs, kurās viens no vecākiem slimo ar hipertensiju rāda, ka bērniem nav iespējas iemācīties veiksmīgus konfliktu risināšanas veidus, jo šajās ģimenēs pārsvarā novēro negatīvu neverbālo komunikāciju, t.i., neapmierinātība netiek izrunāta un risināta, bet izpaužas neatbildēšanā, ar novēršanos no citiem, izvairīšanos no acu kontakta, dusmu izpaušanu darbībā (skaļu durvju aizciršanu u.c.) u.tml.

Kā rāda pētījumi, izvairīšanās no konfliktu risināšanas bieži korelē ar hipertensijas sākumu. Šo attiecību veidu no vecākiem pārņem bērni, un veidojas nākamie uz hipertensīvām reakcijām tendētie pacienti. Šis process jāņem vērā, lai izvairītos no iedzimtības faktoru pārvērtēšanas un emocionālo, konkrētā saskarsmē iegūto faktoru nenovērtēšanas hipertensijas etioloģijā.

Elpošanas sistēmas psihosomatiskie aspekti.

Arī ar šo iekšējo orgānu sistēmu saistīti virkne psihosomatiska rakstura izteicienu, kā, piemēram, “Aizžņaudzās rīkle”, „Pietrūka elpas”, “Trūkst gaisa”, “Kļuva vieglāk elpot”, “Smags gaiss”, “Tur nebija ko elpot”, “Aizrāvās elpa”, “Elpot kļuva brīvi”, “Atviegloti uzelpot”, “Brīvi uzelpot” u.c., kuri nebūt neattiecas uz trahejas, balsenes, bronhu vai plaušu stāvokli, bet gan raksturo cilvēka izjūtas un emocijas.

Ja bērnu pēc dzimšanas ar māti vēl kādu brīdi saista nabas saite, tad elpošana – pirmais kliedziens – ir pirmā bērna neatkarības jeb separācijas no mātes izpausme. Pastāv uzskats, ka no visām iekšējo orgānu sistēmām, kuras inervē veģetatīvā nervu sistēma, elpošanas sistēmas darbībā visuzskatāmāk izpaužas cilvēka emocionālais stāvoklis. Pēc ieelpas vai izelpas veida var spriest gan par fiziskajiem, gan emocionālajiem traucējumiem. Piemēram, ir smagas nopūtas un ir atvieglojuma nopūtas, baiļu brīžos ir novērojama ieelpas apturēšana vai tās pastiprināšanās u.c.
Skumjas samazina elpošanas dziļumu, laime – to padziļina, trauksmes gadījumā cilvēks elpo virspusēji un neritmiski.

Bronhiālā astma.

Galvenā bronhiālās astmas izpausme ir izelpošanas grūtības. Gan gļotādu uztūkuma, gan pastiprinātu gļotu sekrēcijas, gan muskuļu šķiedru spazmu dēļ elpceļu lūmens sašaurinās un izelpot gaisu kļūst grūtāk. Bronhiālā astma var sākties jebkurā vecumā, tomēr īpaši bieži novērojama bērniem, jaunākiem par desmit gadiem. Par psihiskā faktora lomu liek aizdomāties visvienkāršākie novērojumi – piemēram, sievietei ar paaugstinātu jūtību pret magonēm, bronhiālās astmas lēkmi var izraisīt vienkārši uzgleznotas magones. Šādas emocionālā faktora spilgtas demonstrācijas nenovēro vairs vēlākajās slimības stadijās, kad alerģiskajai komponentei pievienojas iekaisuma process.
Astmas lēkme bieži tiek analizēta kā represētu (apspiestu) raudu analogs. Dr. Veiczekers (1951) to nosaucis par “plaušu raudāšanu” , ko saista ar tāda bērna izmisīgu, protesta pilnu raudāšanu, kurš pazaudējis drošības izjūtu. Šo interpretāciju padziļina novērojums, ka lēkme mēdz sākties un arī beigties ar elsošanu. Daudzi autori pacientu neapzināto vēlmi raudas represēt, apspiest, saista ar pacientu bērnības pieredzi – ka viņi bijuši atstumti, kritizēti un ka viņiem tika pārmests, kad viņi ar raudāšanu mēģināja sasaukt māti vai tēvu.
Uzskata, ka traucējumi agrā bērnībā mātes – bērna attiecībās rada sekojošu zemapziņas konfliktu: no vienas puses vēlmi pēc maiguma, no otras puses – bailes no maiguma. Pacientus raksturo paaugstināts trauksmes līmenis, arī histeroīdas, hipohondriskas iezīmes. Pacients pats savu trauksmi neapzinās. Dr. Broitigams (1969) raksta, ka bronhiālās astmas lēkmi raksturo ne tikai gaisa aizture, bet arī jūtu un emociju aizture. Otra raksturīga pacientu personības iezīme, kura aprakstīta literatūrā, ir pacientu traucēta spēja brīvi “dot un ņemt”.

Klepus.

Klepus primārais uzdevums ir atbrīvot elpošanas traktu no tajā iekļuvušiem svešķermeņiem vai citiem kairinātājiem. Radniecīgs ir cits process, kurš izpaužas kuņģa – zarnu traktā – vemšana.
Izrādās šos procesus var aktivēt arī nomācošas jūtas – tās var veicināt bronhu sekrēciju (tāpat kā spēj stimulēt kuņģa sekrēciju (n.vagus efekts)).
Tādējādi klepus var būt iekšēja sasprindzinājuma, nepatikas, arī riebuma izpausme. Jores (1976) apraksta klepošanu kā apspiestu dusmu izpausmi un kā protesta formu. Emocionālie iemesli cilvēku klepošanai mēdz būt dusmas un nepatika.

Labu vielu šī mehānisma izpratnei sniedz novērojumi teātra apmeklējuma laikā, kad labi novērojams tas, ko es sauktu par “teātra klepu” – praktiski veseli cilvēki bez alerģijas un iekaisuma pazīmēm elpceļos, gaidot izrādes sākumu, pēkšņi sāk klepot. Ja uz klepu raugāmies kā uz procesu, ko var izraisīt tikai bioloģiski cēloņi, šī parādība nav izskaidrojama. Ja pieņemam, ka klepotāji sev neapzināti “izklepo savu neapmierinātību ar to, ka, piemēram, kāds viņus piespiedis atnākt uz teātri, kaut paši nav gribējuši”, un tādējādi demonstrē savu neapmierinātību ar šādu vakara pavadīšanu, notiekošais kļūst saprotamāks.
Šādos gadījumos klepus emocionālo stāvokli atvieglo. Klepus it kā palīdz atbrīvoties no iekšējām vēlmēm, kuras tiek izjustas kā neadekvātas un bīstamas (savā ziņā ”bīstama” var būt nevēlēšanās iet uz teātri, jo tas draud ar atstumšanu un kritizēšanu). Tādējādi pirmajā brīdī vienkāršāk ir savas jūtas noslāpēt un mēģināt apmānīt sevi un citus, ka gājiens ir savas gribas vadīts. Agrāk vai vēlāk par kontakta zaudēšanu ar savu patību cilvēkam ir “jāmaksā” ar savu veselības stāvokli – teātra klepus šai ziņā ir tā niecīgākā “maksāšana.”

Nervozais elpošanas sindroms.

Tas ietver vairākas formas – elpošana pārpildīta ar nopūtām, elpošana pārpildīta ar straujām ieelpām, hiperventilācijas sindroms un t.s. elpošanas trūkuma jeb “korsetes sindroms”.
Par nopūtām pilno elpošanas veidu pastāv uzskats, ka tas raksturīgs cilvēkiem, kuri jūtas izsīkuši, pesimistiski sakarā ar neauglīgām pūlēm un vilšanos. Taču šis raksturojums nav attiecināms uz bērniem, kuri neapzinātās, regulāri atkārtotās smagās nopūtas automātiski pārņēmuši no saviem vecākiem.

Hiperventilācijas sindroms ir emocionāls traucējums, kura gadījumā pacients ieelpo vairāk gaisa nekā viņam nepieciešams. Tas izpaužas kā pēkšņa, ātra, dziļa elpošana, kuru nomaina gaisa trūkuma sajūta un spiediena, sasprindzinājuma sajūta krūtīs, kuru pacienti raksturo ar vārdiem “grūti elpot”. Parasti pievienojas vēl dažādas nepatīkamas sajūtas un sāpes krūšu kurvī un vēderā.
Šos pacientus raksturo trauksmaina depresija, hipohondrija, fobijas. Būtiskākās šo pacientu izjūtas ir lielā mērā neapzinātas bailes, un neapzināti daudz enerģijas šie pacienti atdod baiļu noslēpšanai gan no sevis, gan citiem. Tie sociālā ziņā ir izteikti adaptatīvi pacienti, izteikti pieklājīgi, kuri savas vajadzības pieraduši respektēt kā pēdējās. Tas nozīmē, ka šiem pacientiem savā uzvedībā grūti izpaust savu patību un sevišķi grūti – savas agresīvās jūtas, kuras viņi baidās pat apzināties. Viņi apraksta sevi kā cilvēkus, kuru jūtu dzīve ir apspiesta, kuri mēģina iztikt bez jūtām, kas esot “vāju” cilvēku pazīme. Pacienti tomēr jūtas nomākti, jo tā kā nespēj aizstāvēt sevi (iekšējs aizliegums izpaust agresīvās jūtas), tad bieži ir pakļauti nesaprātīgi lielām prasībām no citu puses.

Otra raksturīga iezīme – neapzināta vēlēšanās kļūt atkarīgiem no otra, ļaut partnerim pār sevi dominēt. Iemesli tam meklējami bērnības pārdzīvojumos. Šie pacienti bieži nāk no ģimenēm, kurās valdījusi pārlieka orientācija uz sociālām normām un līdz ar to nav atbalstīta un veicināta bērnu individualitātes attīstīšana, kas bieži noved pie slimīgu simptomu un slimnieku veidošanās ģimenē. Bērnam šādās ģimenēs tuvāks kļūst vājākais vecāks, ar kuru iespējams emocionāls kontakts. Agresīvās emocijas pret dominējošo vecāku tiek apspiestas, jo tās tiek izjustas kā eksistenci apdraudošas. Šo bērnu emocionālā pieredze liek viņiem dzīvot kopā ar spēcīgāku partneri, tādejādi iegūstot drošības sajūtu. Cena, ko cilvēks neapzināti izvēlas par šo drošību maksāt, ir savu paša vēlmju un vajadzību izstumšana jeb atteikšanās no tām. Šo pacientu dzīves anamnēze liecina, ka viņi atkal no jauna un no jauna atrod iespēju sevi ievietot atkarīgā pozīcijā, tādejādi zaudējot savu identitāti un palielinot savu trauksmes līmeni.

Lēkmes bieži iestājas situācijās, kuras prasa no pacienta pašapzinīgu, noteiktu un agresīvu rīcību, uz ko pacienti nav spējīgi un kas konfliktē ar viņu ierasto bezpalīdzības izjūtu un bailēm zaudēt iedomāto aizsardzību.

No psihosomatiskās medicīnas viedokļa raugoties, interesants ir jautājums par tādu slimību kā plaušu tuberkuloze.
Plašs pētnieku loks nodarbojas ar tuberkulozes psihosomatisko aspektu pētīšanu. Tam pamatā ir fakts, ka tikai neliels cilvēku procents (5-10%) no tiem, kuri inficējas ar patogēno mikrofloru, kļūst slimi. Par tuberkulozi “kā flirtu ar nāvi” jau 1946.gadā rakstīja Dunbars.
Bez tam, kā rāda pētījumi, terapeitisku efektu dod terapeitiskas ārsta – pacienta attiecības, un pacienti spontāni mēdz izveseļoties labu ārsta – pacienta attiecību gadījumā. Priekšnosacījums, lai pacients izveseļotos, ir emocionālās traumas sadzīšana, kuru šādas attiecības var veicināt.

Kermeņa rezistence pret mikrobiem ir saistīta ar saskaņotību starp imūnās sistēmas reakcijām un emocionālo stāvokli un stresa pārvarēšanas mehānismiem. Tie ir jautājumi, kurus sīkāk pēta psihoimunoloģija.
Runājot par šo pacientu personības struktūru, tiek minēta gan šizoīda personības struktūra, gan labila pašvērtība, gan palielināta pieķeršanās vajadzība. Katrā ziņā arī šajos gadījumos mīlestības trūkums bērnībā vēlāk noved pie iekšēja nemiera, nedrošības, bailēm, garastāvokļa labilitātes, noslieces uz depresīvām reakcijām, pastiprinātas vajadzības pēc mīlestības. Šos pacientus bieži raksturo hiperaktivitāte, tendence uz alkoholismu, pārlieku izteikta tieksme būt aizsargātiem, aprūpētiem. Runājot par ģimenes struktūru, no kuras šie pacienti nāk, raksturīgas ir dominējošas mātes un vāji tēvi vai tēva vispār nav, kas nosaka virkni emocionālu traumu, vilšanās, baiļu un izmisuma situāciju.

Smagi traucējumi interpersonālajās attiecībās ģimenē un augsti Es ideāli ir tuberkulozes pacientam raksturīga aina, kura, starp citu, iezīmējas arī mūsu literatūras klasikā – Viļa Plūdoņa “Atraitnes dēlā”.
Nepastāv kāds noteikts tuberkulozes slimnieka personības profils, taču lielākajai daļai raksturīga viegla ievainojamība attiecībā uz mīlestības atraušanu, kas iet kopā ar vajadzību palikt tuvu saistītiem ar māti un tās radīto barojošo vidi. Daļa šo vajadzību demonstrē atklāti, daļa pacientu – nē.