Sēras ir jāizsēro līdz galam

Vispirms vēlos dalīties kādā savā personiskā pieredzē. Es ar bažām gāju uz interviju, jo tēma par sērām man ir smaga. Esot jaunai, man ļoti īsā laikā viens pēc otra mūžībā bija jāpavada trīs ļoti mīļi un nozīmīgi cilvēki – tēvs un abas vecmāmiņas. Man likās, ka šī saruna atkal uzjundīs sāpīgās atmiņas par pārdzīvoto. Ceļā, līdz pat pašām kabineta durvīm, kur notika intervija, es cīnījos ar šaubām: vai es spēšu par to runāt un godam pildīt savus profesionālos pienākumus? Savās domās es cītīgi “pārlapoju” visas iespējas, ko man būs darīt pēc sarunas, kur man iet, lai es varētu atkal saņemties un sasparoties? Iespējams, ka pirms šīs intervijas lasīšanas arī jūs var pārņemt līdzīgas sajūtas, uzzinot, kas šī ir par tēmu. Tas ir saprotams, taču es vēlos vēl ko teikt. Biju pateicīga Jurim Batņam par šo sarunu. Pēc tās es esmu pati sev daudz ko ieguvusi, pārdomāju un sapratu daudzas lietas, kas manī nebija atbildētas līdz galam un ik pa laikam lika atcerēties pagātnes sāpīgos notikumus. Saruna ir tā, kas spēj dziedēt brūces – lai arī vecas, sen paglabātas brūces. Tās dziedēt nekad nav par vēlu. Kā saka J. Batņa, ir vajadzīgs līdzās kāds otrs cilvēks, ar kuru pārrunāt savu sāpi, lai tu patiesi, pilnīgi un līdz galam varētu to izsērot.

Kā notiek sērošana? Ar kādām reakcijām un izjūtām sastopas cilvēks?
Ja mirst kāds mīlēts un tuvs cilvēks, tā vienmēr būs trauma. Varētu teikt, ka šķiršanās ir universāla cilvēka attīstības pieredze. Pieaugšana ir sērošana mūža garumā. Mums visu dzīvi ir jāseparējas – jāšķiras no kaut kā. Vebstera vārdnīcā sērošana tiek definēta kā reakcija uz iemīļotas personas zaudēšanu nāves rezultātā. Arī Holmsa un Rahes stresa skala parāda, kādi ir lielākie stresa avoti cilvēka dzīvē. Lielākais stresa avots ir laulātā drauga nāve. Ļoti tuvu tam atrodas bērna nāve vai vecāku nāve, īpaši, kad bērns vēl maziņš piedzīvo savu vecāku nāvi.

Sērošana ir sociāls process, sociāla uzvedība, ko nosaka sabiedrības paradumi, kā ir pieņemts sērot sabiedrībā, kā sabiedrība uztver nāvi. Bēdas vai sēras vairāk ir bioloģiska, fizioloģiska parādība, kas izpaužas ne tikai mūsu ķermenī, bet arī psihē. Mūsdienās mēs reti varēsim piedzīvot to, ko es piedzīvoju savā bērnībā, kad maniem vecvecākiem mājās bēniņos bija zārks. Tur bija “mirstamā kārta”, un tas bija absolūti normāli. Miršana, ar to saistītās tradīcijas un sērošana bija pieņemamas un normālas, ar ko bērns iepazinās ļoti agri.

Šodien cilvēki, kuriem nomirst vecāki, bieži jautā: vai man bērnu vest uz bērēm? Vai tas viņam nebūs traumatiski? Tā it kā mēs varētu pasargāt bērnus, turot viņus neziņā. Kad bērns kļūst pieaudzis, viņš agri vai vēlu ir spiests meklēt palīdzību, jo viņš nav bijis klāt, nav redzējis, nav pārdzīvojis. Bērniem var rasties bezgala daudz jautājumu, fantāziju. Un šie jautājumi var tikt nesti cauri visai dzīvei. Man arī savulaik 8 gadu vecumā bija jautājums: kāpēc mana vecmāte pēkšņi pazuda? Kur viņa ir un kas ar viņu notika? Jo viņa bija vesela un vairs viņas nav.

Man kā psihoanalītiski domājošam cilvēkam pirmais un galvenais darbs, kas nāk prātā, ir Freida slavenais 1917. gadā izdotais darbs “Sēras un melanholija”. Tajā laikā Freida dzīvē bija pietiekami smags laiks. Bija Pirmais pasaules karš, un viņa abi dēli bija armijā. Tālāk sekoja smagāks periods. 1920. gadā nomira viņa mīļotā meita Sofija, un 1923.gadā nomira Sofijas dēls – viņa mīļotais mazdēls. Viņš pievērsās tēmai par sērām un melanholiju un atzīmēja vairākas sērošanas pazīmes: sērojošam cilvēkam raksturīga ļoti sāpīga nomāktība, viņš vairs nespēj pieņemt jaunu mīlestības objektu, atsakās no jebkurām aktivitātēm, kas nav saistītas ar domām par zaudēto mīlestības objektu, ir intereses zudums par apkārtējo pasauli. Melanholija ir sens nosaukums endogēnai depresijai. Freids pētīja, kas veido tā saucamo sērošanas darbu. Viņš rakstīja, ka realitātē mīļotais objekts vairs neeksistē, tāpēc nepieciešams atvirzīt visu enerģiju jeb libido, kas ir piesaistīts pie šī cilvēka. Piemēram, ikdienā, ja es kādu mīlu, es par viņu domāju, gribu būt kopā ar viņu, man ar viņu ir attiecības, es virzu savu enerģiju uz šo cilvēku. Tagad man nav vairs šī cilvēka. Tajā pašā laikā man paliek vajadzība virzīt savu enerģiju uz šo cilvēku, domāt, bet reāli, fiziski viņa vairs nav. Līdz ar to es sāku enerģiju virzīt uz savām atmiņām. Kā raksta Freids, novērojumi rāda, ka cilvēki labprāt negrib virzīt savu enerģiju prom. Pat, ja ir aizvietotājs – kāds cits mīļš cilvēks blakus.

Mēs varam piedzīvot brīžus, kad darbojas aizsardzības mehānisms – noliegums. Piemēram, sieviete, servējot brokastu galdu, var uzlikt galda piederumus arī vīram, tikai tad attapties, ka viņa vairs nav. Normālos apstākļos, kā raksta Freids, cieņa pret realitāti ņem virsroku. Bet realitātes prasības nevar tikt izpildītas nekavējoties. Tās tiek pildītas pakāpeniski, un tam tiek patērēts daudz laika un enerģijas, jo zaudētais objekts it kā turpina eksistēt mūsu psihē. Freids saka – kad sēru darbs ir pabeigts, tad mūsu Es jeb Ego kļūst atkal brīvs. Cilvēkiem, kas nav līdz galam izsērojuši, viņu Es nav brīvs. Viņi zināmā mērā turpina dzīvot, bet kāda viņu daļa ir mirusi un aizgājusi kopā ar zaudēto cilvēku.

Vai par to varētu liecināt arī tas – ja sievietei nomirst vīrs, viņa cenšas salīdzināt jauno vīru ar mirušo vīru?
Tas nozīmē, ka viņa nav izsērojusi līdz galam un nav līdz galam pabeigusi attiecības ar aizgājēju. Līdz ar to viņas enerģija ir divās laulībās. Viņa nevelta visu uzmanību esošajām attiecībām. Tas var notikt arī tad, ja jaunās attiecības ir sākušās pārāk ātri. Labāk būtu, ja mēs vienu darbu pabeidzam, tad sākam nākamo. Ir cilvēki, kas var darīt vairākus darbus vienlaicīgi un vienlīdz labi, bet vairums cilvēku tomēr ir iekārtoti tā, ka pabeidz vienu un tad sāk nākošo.

Kāpēc ir grūti veikt sērošanas darbu?
Tāpēc, ka tas ir ļoti sāpīgi. Latvijā gadā vidēji mirst 32 000 līdz 42 000 cilvēku. Ir pētījumi, kas liecina, ka viena cilvēka nāve diezgan smagi skar 5 – 6 cilvēkus. Varētu teikt, ka katru gadu nepilni 10% Latvijas iedzīvotāju sēro diezgan nopietni un smagi. Vienai daļai ir tā saucamās normālās sēru reakcijas, bet diezgan lielai daļai attīstās patoloģiskās sēru reakcijas. Pavisam smagos gadījumos var būt tas, ko Freids sauca par melanholiju, šodien – endogēno depresiju. Ir trīs sērošanas līmeņi: normālas sēras, patoloģiskas sēras un iekrišana ļoti smagā depresijā.

Kā tās atšķirt?
Ēriks Lindemans ir viens no pirmajiem atzītajiem krīžu intervences speciālistiem, kas pētīja un aprakstīja normālo sērošanas procesu. 1946. gadā kādā Amerikas psihiatrijas žurnālā viņš aprakstīja normālo bēdu simptomatoloģiju. Normālam sērošanas procesam ir vairākas pazīmes. Vispirms tās ir somatiskas ciešanas jeb ķermenisks diskomforts. Tās var būt viļņveidīgas sajūtas, kas var ilgt no 20 minūtēm līdz vienai stundai. Piemēram, milzīgs sasprindzinājums kaklā, smacējošs elpas trūkums, nepieciešamība nopūsties, vaidēt, tukšuma sajūta vēderā, spēka trūkums muskuļos, sajūta, ka tu nevari sevi pavilkt. Jauns, fiziski spēcīgs vīrietis saka: „Es vairs nevaru uzvilkties līdz savam dzīvoklim, it kā bluķi būtu pie kājām. Viss, ko paceļu, pēkšņi ir smags.” Sieviete vairs nevar atnest pirkumus no veikala. Diezgan bieži ķermenisko diskomfortu izraisa tikšanās ar citiem cilvēkiem, kad jārunā par mirušo, un citi izsaka līdzjūtību. Var parādīties vēlme izvairīties no cilvēkiem, lai neizsauktu šo reakciju. Var parādīties gremošanas simptomi, kad cilvēks saka: „Ēdiens garšo kā smilts. Man nav apetītes. Es ēdu ļoti daudz, bet es to nejūtu.” Ir izmainīta apkārtējās vides uztvere. Tāda kā nerealitātes sajūta – sajūta, ka esi distancēts no citiem. It kā caur stikla kupolu tu redzi cilvēkus, bet tu viņus nejūti. Cilvēks ir ļoti pārņemts ar mirušā tēlu. Viņš par to domā, dzird soļus, it kā blakus gultā kāds apgūlies, izgājis no istabas. Vainas izjūta nodarbina gandrīz katru, kas bija tuvs ar aizgājēju. Var vainot sevi vai pārspīlēt citu kļūdas: „Varbūt esmu izdarījis, ko nepareizi, varbūt man vīru vajadzēja izmeklēt ātrāk, varbūt dakteri līdz galam neizdarīja visu.” Diezgan bieži cilvēkam dziļumā var būt bloķētas dusmas: „Kā viņš varēja ar mani tā nodarīt? Kā lai es dzīvoju tālāk?” Bet problēma ir tā, ka cilvēkiem izveidojies kāds nerakstīts likums – par mirušajiemm runā vai nu tikai labu vai nerunā vispār neko. Kur tas ir rakstīts? Bībelē tas nekur nav minēts. Mums ir vieglāk atzīt vainas izjūtu, nekā dusmas. Ja cilvēks neatzīst savas dusmas, bet ir pārmērīga vainas izjūta, tas ir ātrs ceļš uz depresiju.

Tas nozīmē, ka ir jāļaujas dusmām?
Ne ar kuru katru par to var runāt, jo vairums cilvēku negrib dzirdēt, ka par mirušo saka ko sliktu. Ja jūtat, ka depresija nomāc un ir pārāk smaga, tad jāmeklē kāds. Man patika kā Patriks Keismens savulaik definēja, ka psihiskā trauma ir tas, ar ko cilvēks netiek galā vienatnē. Normālas sērošanas procesa laikā cilvēkam var arī mainīties ierastais izturēšanās modelis, cilvēks vairs neuzvedas tā kā līdz šim. Bieži vien ir nemiers, nevar nosēdēt, neko nevar padarīt, gribētu ko darīt, bet nespēj, nevar paveikt līdz galam utt. Tātad somatiskais diskomforts, nodošanās pārdomām par mirušo, aizrautība ar mirušā tēlu, vainas izjūta un dusmas, ierastā uzvedības modeļa zaudējums ir normāla sēru reakcija.

Pamatā ir divu veidu patoloģiskās sēru reakcijas. Ir atliktās sēru reakcijas, ja kāds smags zaudējums pārsteidz cilvēku, un tajā brīdī viņam jārisina kādas svarīgas problēmas. Kādam vīrietim, kuram tēvs pusaudža gados traģiski aizgāja bojā, māte, būdama mājsaimniece, iekrita ļoti smagā depresijā, bija suicidāli noskaņota. Viņam bija jāpārtrauc mācīties dienas skolā, jo bija jāsāk strādāt, lai rūpētos par māti. Tas nozīmē, ka viņš nevarēja izsērot tēva zaudējumu. Kad viņam pienāca tas vecums, kāds bija tēvam, kad viņš aizgāja bojā, viņš iekrita depresijā. Viņš nesaprata, ka viņam ir depresija, bet viņam bija pārliecība, ka viņš nomirs. Ārsti viņu izmeklēja, fiziski viņš bija vesels. Bija jāveic no jauna sērošanas darbs. Terapijas beigās viņš teica: „Paldies, dakter, man beidzot ir sajūta, ka es esmu dzīvs. Lai arī man bija laba ģimene, bērni, labs darbs, bet es jutu, ka nav īsta prieka dzīvē.” Sēru reakcija var būt arī divdesmit gadus atlikta un pēkšņi tā var izpausties.

Var attīstīties arī cits patoloģisko sēru veids – izkropļotās bēdu reakcijas, kad var parādīties mirušā slimības pēdējie simptomi. Kādai sievietei tēvs pārcieta infarktu, viņa kopa savu tēvu. Viņas draugs sāka nākt arvien retāk, jo viņa bija pārņemta ar savu tēvu. Tēvs teica: „Nesēdi ar mani, aizej izklaidējies.” Un viņa aizgāja izklaidēties. Pa šo laiku tēvam bija atkārtots infarkts, viņš nomira. Un no tā viņai attīstījās sāpes sirds rajonā. Viņa tika ārstēta ar tradicionālajiem kardioloģijas līdzekļiem, bet nekas nemainījās. Kad mēs pārstrādājām vainas izjūtu un citas emocijas, sāpes sirds rajonā sāka pāriet. Kad sēras var pacelt augšā un pārrunāt, tad mazinās somatiskās vainas.
Ja normālu sēru gadījumā cilvēks jūt, ka viņš ir kaut ko zaudējis ārpus sevis, tad endogēnas depresijas gadījumā cilvēks jūt, ka ir zaudējis daļu no sevis. Viņš nav vairs spējīgs funkcionēt bez otra cilvēka, bieži vien ir liela un neadekvāta vainas sajūta. Cilvēks var pat nepieņemt palīdzību, jo uzskata, ka šī depresija viņam ir pelnīta: „Tik sliktam cilvēkam kā man nav tiesības dzīvot. Dievs paņēma to labāko.” Piemēram, māte var teikt: „Dievs paņēma manu bērnu, jo viņš bija eņģelītis. Es esmu slikta māte, es viņu nepieskatīju. Man nav tiesības dzīvot.” Un diezgan bieži pat var sekot suicidāla rīcība.

Kāpēc citiem cilvēkiem var rasties normālas sēru reakcijas, bet citiem patoloģiskas?
Tas lielā mērā atkarīgs no tā, cik cilvēkam ir resursu krīzes brīdī, kāds ir viņa personības tips, kādi ir viņa ierastie veidi tikt galā ar ļoti smagām dzīves situācijām, kāda ir viņa sociālā vide.

Piemēram, Džons Boulbijs jau 1980. gadā atzīmēja, ka ģimene, draugi un citi cilvēki spēlē galveno lomu, palīdzot sērošanas procesā vai traucējot tam. Pati galvenā funkcija, lai atvieglotu sērošanas procesu, kā konstatēja Boulbijs, ir pieņemt, pat stimulēt bēdu izteikšanu. Problēma ir tā, ka mūs biedē stipras emocijas. Kad mums liekas, ka mums kaut kas jādara, mēs apjūkam. Ja mēs kādam neļaujam sērot, tad bremzējam normālu sērošanu. Kāds konsultants reiz atraitnei teica: „Jūs pie manis varat kliegt, darīt visu, ko vēlaties, tikai nebremzējiet sevi.” Nav nevienu aizliegtu reakciju! Arī cits autors Parkess saka, ka svarīgs ir tieši sociālais atbalsts un cik bīstami ir, ja tu esi izolēts, ja nav neviena blakus. Mēs esam lemti attiecībām, mēs varam izdzīvot tikai attiecībās. Ja mēs dzīvē sastopamies ar kādām traumām, tad vienīgais veids ir – būt kādam blakus.

1974. gadā Erna Fūrmane apgalvo, ka pēc iespējas labāk adaptēties zaudējumam bērna vecumā var, ja ir pastāvīga atbalsta pieejamība no vecāku puses vai no personām, kas viņus aizstāj. Viņa savulaik rakstīja: „Mūsu pieredze parāda, ka izdzīvojušie mīlas objekti spēlē izšķirošu lomu tā cilvēka dzīvē, kas pārdzīvo zaudējumu. Viņi var sniegt drošību, vajadzību apmierinājumu, mīlestību, empātiju, jūtu pieņemšanu, kad mazais cilvēciņš atrodas bēdu epicentrā.” Ir ļoti būtiski, lai ir kāds, kas palīdz bērnam sērot. Sērošana vienatnē ir gandrīz neiespējams uzdevums pat pieaugušam cilvēkam. Džoans Lemings apgalvo, ka postoši efekti, kas saistīti ar vecāku zaudējumu, ir ļoti atkarīgi no vecuma, kad notika zaudējums, no attiecību rakstura pirms zaudējuma, no laba aizvietotāja pieejamības un no attiecību tipa ar vecāku, kurš palika dzīvs. Ja apkārt ir atbalstoša vide un bērns var sērot spontāni, viņš var izturēt zaudējuma sāpes, nevis tās izstumt zemapziņā kā vraku, kurš kaut kad parādīsies augšā.

Kā notiek sērošanas darbs?
Sērošanas darbs sastāv no trijām savstarpēji saistītām fāzēm, un katras fāzes sekmīga vai nesekmīga atrisināšana ietekmē nākamo. Pirmais ir: saprast, pieņemt un sadzīvot ar zaudēto. Tas ir grūts solis, jo sākumā cilvēka normāla reakcija ir: „Tas nevar būt! Es to negribu dzirdēt, redzēt, saprast!” Otrs uzdevums ir – atiet no šīs piesaistes. Cilvēks atzīst, saprot, ka otra cilvēka vairs nav, bet vienalga savu dzīvi organizē tā it kā nekas nebūtu mainījies. Sērošanu raksturo atiešana no piesaistes un no identifikācijas ar zaudēto objektu. Enerģiju vajag atvirzīt, bet cilvēkam ir pretestība. Agri vai vēlu ir svarīgi atjaunot savu dzīvi, pirmām kārtām, savu emocionālo dzīvi. Kad esam izsērojuši, tad mēs varam saprast, ka dzīve vairs nav tāda kāda bija, bet tā turpinās. Un man ir cilvēki, ar kuriem es varu komunicēt. Sieviete var saprast, ka viņai ir viņas bērni, mazbērni, draugi, intereses. Bet pirmajā brīdī liekas, ka tas nav tas, kas vajadzīgs, un ar to ir par maz. Ne mazāk svarīgi ir tas, kādi cilvēki ir mums līdzās. Sociālajās zinībās ir kāds jēdziens – sociālais tīkls, tā kvalitāte un blīvums. Tie ir draugi, radi, paziņas, kolēģi, kas mūs var atbalstīt. Citreiz tie var būt 2 – 3 cilvēki, bet toties viņi var būt kopā ar cilvēku pilnībā. Šodien ir daudz iespēju, kā cilvēks vēl var saņemt atbalstu. Var griezties pie profesionāliem psihoterapeitiem, psihologiem, sociālajiem darbiniekiem. Latvijā attīstās arī jaunas profesijas, piemēram, vispārējās prakses konsultants, ko apmāca Latvijas Universitātes Medicīniskās pēcdiploma izglītības institūtā. Šie cilvēki ir apmācīti īstermiņa intervencē jeb īstermiņa palīdzībā. Latvijā ir aptuveni 50 šādu konsultantu. Vispārējās prakses konsultants ir ārsts pēc pamatizglītības, kas var pieņemt pacientus kā ārsts un konsultēt arī psiholoģiskajos jautājumos. Liela nozīme ir arī baznīcai un tās dažādām institūcijām. Tā nav, ka cilvēks ir vientuļa sala.

Ko var darīt draugs, profesionālis, kolēģis, jebkurš, kas palīdz cilvēkam sērot?
Palīdzēt izprast zaudējuma realitāti. Saprast nāves nozīmi kopumā – ko man nozīmē nāve, kā es pret to izturos, vai ir kaut kas pēc tās, ko nozīmē šī konkrētā nāve, kāda ir jēga dzīvei, nāves jēga? Būtiski, lai būtu pieejama kāda informācija. Ir svarīgi, ja kāds man palīdz pārstrādāt pirmo šoka fāzi. Ir jābūt līdzās kādam, kas palīdz pieņemt realitāti, pārstrādāt agresīvās jūtas, uzklausīt, pārrunāt, stāstīt. Ir būtiski, ja tev ir blakus kāds, kurš tevi mīl. Kurš rūpējas, var tavā vietā ko izdarīt, kas varētu uzņemties rūpes, kas saistās ar apbedīšanu. Ja cilvēkam realitātē kāds sniedz ko labu, tad viņš ātrāk varēs pieņemt realitāti. Tas palīdz pārliecināties, ka realitāte nav nemaz tik briesmīga. Ļoti būtiski ir paust emocijas. Mums jāļauj cilvēkam laist emocijas uz āru. Lai šīs emocijas kāds var saturēt. Kāda sieviete stāstīja – kad viņai bija ļoti smagi dzīvē, viņa aizbēga no mājām. Viņai bija kaķis, kurš viņu atrada. Viņš vienkārši apsēdās viņai blakus. Kādreiz tas var būt pat kāds dzīvnieks. Ļoti būtiska ir afekta jūtu ietērpšana vārdos, tā ir simbolizācija. Tālākās sērošanas stadijās spējai runāt par to, ko esi zaudējis, ko tas tev nozīmē, ir izšķiroša loma.

Kā cilvēks pats var sev palīdzēt, rūpēties par sevi?
Vairāk rūpju par sevi. Pat ja gribas sūtīt visus ratā, tomēr to nedarīt. Ja cilvēks ir ticīgs, neatstāt savu draudzi. Meklēt cilvēkus, kas tevi atbalstīs. Ļaut, lai citi rūpējas par tevi un pieņemt palīdzību.

Kāda vecuma bērni jau spēj sērot?
Vidēji līdz trīs gadu vecumam bērni maz ko saprot, vai nāve ir vai nav. Drīzāk viņi jūt, vai izmainās viņa aprūpes kvalitāte. Ja gadu vecam bērnam nomirst māte, viņa aprūpes kvalitāte neizbēgami mainīsies. No trīs līdz piecu gadu vecumam nāve ir kaut kas atgriezenisks: mamma aiziet, bet viņa atgriezīsies. Pēc piecu gadu vecuma bērns var pieņemt, ka nāve ir kas neatgriezenisks. Ap astoņu gadu vecumu bērns to sāk attiecināt uz sevi. Pusaudžu vecumā cenšas noliegt nāves iespēju, parādās arī pieauguša cilvēka reakcijas. No psihoanalīzes viedokļa var teikt – ja ir nobriedis Super Ego, (Super Ego aizmetņi ir aptuveni 5 – 6 dzīves gadā), tad bērns var sākt pa īstam saprast. Tāpēc nevajadzētu gaidīt, ka divgadīgs bērns sēros par brālīša nāvi, bērns jau nav nobriedis, nevajadzētu viņu nosodīt. Vajadzētu ar viņu aprunāties.

Kā skolotājiem rīkoties, ja kāds klasē ir zaudējis tuvinieku?
To nav iespējams pateikt īsi. Civilizētajās valstīs notiek kursi tanatoloģijā. Tiek sniegtas zināšanas, vingrinājumi, kā runāt par nāvi ar bērniem u.c. Notiek grupas, kur skolotāji paši var izrunāt savu pirmo sastapšanos ar nāvi. Labi, ja skolotāja audzināšanas stundā informē, lai pārējie būtu ar lielāku iejūtību pret klasesbiedru, kas sēro, jo tas viņam ir smags posms.

Ir tāds teiciens – ar laiku brūces sadzīs. Vai tas ir patiess?
Ne visas brūces un ne līdz galam. Nedomāju, ka vecākiem, kuriem ir nomiris bērniņš, šī brūce var sadzīt. Jo izjūk dabiskais, bioloģiskais likums. Vecāki, kuriem ir miruši bērni, ir hroniskā sērošanas procesā, bet brūce vairs nav tik asa, akūta, ja ir vēl bērni un kaut kas cits dzīvē.

Kāda nozīme sērošanās laikā ir psalmu dziedāšanai, sēru apģērbam, svecītēm. Pareizticīgajiem – 40 dienu piemiņas laikam?
Tādā veidā gan es, gan apkārtējie pieņemam realitāti. Katrai tautai, reliģijai ir savas tradīcijas. Caur to mēs akceptējam realitāti, nevis noliedzam. Ir tradīcija, bet jāskatās, ko konkrētais cilvēks var vai nevar. Tradīcijas transformējas. Sērošana ir sociāls fenomens. Freids ir teicis, ka mēs visi savā zemapziņā esam skaisti, jauni un nemirstīgi. Daudzi tā gribētu nodzīvot līdz mūža galam. Daudzi neaizdomājas, ka zemes eksistencei kaut kad gals pienāks, un noliedz dzīves realitāti.

Mums vajadzētu tomēr domāt par nāvi?
Jā. Tie, kas noliedz nāvi, pa īstam nedzīvo. Tikai nāves tuvumā tu patiesi pārvērtē, kas tev ir svarīgs un kas nav. Varbūt šodien ir svarīgi pateikt savam mīļam cilvēkam, kādus jaukus vārdus.

Cik liela nozīmē ir cerībām, ka pēc nāves ir jauna dzīve?
Patiesi ticīgs cilvēks no nāves nebaidās. Kāpēc no tās būtu jābaidās, jo es satikšos ar Dievu, ja es neesmu neko savārījis šajā dzīvē.

Citi pat otrādi – gaida nāvi.
Tā ir otra galējība. Šis laiks, salīdzinot ar mūžību, tāpat jau ir niecīgs, steigties tomēr varbūt nevajadzētu.

Latvijas laukos ir pierasts, ka kapu apkopšana, kapusvētki, svecīšu vakars ir kaut kas ļoti labs un svarīgs.
Tas ir absolūti normāli. Ir normāli, ja tādā vietā kāds cilvēks, kas nav ļoti tuvs un pazīstams, var pienākt klāt un izteikt līdzjūtību, pateikt kādu uzmundrinošu un atbalstošu vārdu. Kapi arī ir jākopj. Tā ir pateicība saviem vecākiem. Mēs to nododam tālāk saviem bērniem. Bērns tādā veidā saprot, ka tā ir daļa no dzīves, ka tās ir mana vecā tēva vai vecās mātes mirstīgās atliekas. Dvēsele ir kur citur, te kaut kas ir no viņa. Te var atnākt atcerēties. Tad nav fantāziju, ka vecmamma kaut kur ir aizgājusi un drīz atnāks, un tevi paņems līdzi uz kaut kurieni. Tas ir realitātes princips.

Kad mirstoša vecmāmiņa vēlas bērniem pateikt, kā viņu apglabāt, bērni atsaka – nē, par to nerunā. Viss būs labi! Baidās tādā veidā piesaukt nāvi.
Bērniem tā ir normāla domāšana. Domāšanā mēs izejam nosacīti trīs etapus: maģiskā domāšana, konkrētā loģiskā domāšana un simboliskā. Maziem bērniem dominē maģiskā domāšana. Kad pieaugušajiem ir lieli dzīves stresi un pārdzīvojumi, domāšana var regresēt un kļūt līdzīga bērna domāšanai.

Tam ir tikai sakars ar maģisko domāšanu?
Nezinu, vai tikai. Normālam cilvēkam nav lielāku baiļu kā nāves bailes. Pārējo var vairāk vai mazāk labot.

Mediķi paziņojot sēru vēsti, mēdz uzreiz piedāvāt kādus nomierinošus medikamentus. Vai tas ir pareizi?
Ja cilvēkam ir kāda psihiatriska patoloģija, endogēnā depresija, vai, ja cilvēkam sākas milzīga panika, tikai tādos gadījumos medikamenti ir vajadzīgi. Skandināvijas valstīs ir speciāla psihiatru brigāde, kas izbrauc uz pirmreizēju psihozi. Tur cilvēkam pat psihozē nedod nekādas zāles. Vienkārši ir speciāli aprīkotas istabas un apmācīts personāls, kas strādā ar šo cilvēku. Nevis vardarbīgi uzliek vāku sērām, bet ļauj tām iziet laukā kontrolētā vidē. Ja ir normāla sēru reakcija, zāles ir vāks, kuru uzliek tām virsū. Tad normāla sēru reakcija var kļūt patoloģiska. Es neesmu pret zālēm, bet esmu pret viņu neadekvātu lietošanu. Pie cilvēka dzīves pieder arī sērošana.