Saulespuķes zied katru vasaru

Pēdējā laikā mūsu valstī ir uzplaucis īsts izglītošanās bums. Ir jau ierasts dzirdēt, ka cilvēki ne tikai papildina zināšanas jau esošajā profesijā, bet iegūst pavisam citu profesiju, studējot otro un pat trešo reizi. Satiekoties ģimenes draugi apjautājas viens otram ne vairs par bērnu audzināšanu un skološanu vien, bet arī: “Kā klājas studijās pašiem?” Mēs runājam par praktisko, analītisko un radošo intelektu un vēl daudzām citām realitātēm. Līdz ar to pamazām zūd stereotips, ka pēc skolas vai augstskolas beigšanas prāts vairs nespēj attīstīties. Cilvēki sāk saprast, ka izglītībai ir liela nozīme ne tikai jaunībā, bet arī to, ka izglītoties var un vajag visu mūžu.

Šoreiz tikos ar diviem jūrmalniekiem – Daci un Edvīnu, kuri uzsākuši studijas pēc ilga pārtraukuma. Dacei ir četrdesmit seši un Edvīnam piecdesmit seši gadi. Edvīns ir radikāli mainījis profesijas vairākkārt, – bijis drēbnieks, bitenieks un tagad apgūst datorprogrammēšanu. Dace pēc divdesmit gadu darba bibliotēkā nolēmusi kļūt par mārketinga speciālisti. Studijas abi izvēlējušies praktisku apsvērumu dēļ, lai uzlabotu dzīves kvalitāti. Daces un Edvīna iepriekšējās zināšanas, dzīves pieredze un emocionāla inteliģence ir laba ceļamaize, lai sasniegtu iecerēto.

Saruna risinās Daces dzimtas mājās Kauguros, pašā jūras krastā. Šīs mājas kļuvušas arī par Edvīna mājām, jo pavisam nesen viņi ir atraduši viens otru, lai sāktu visu no nulles arī personīgajā dzīvē.

Stāsta Edvīns: Mana pirmā profesija bija drēbnieks. Pēc vidusskolas beigšanas es aizgāju mācīties uz Politehniskā institūta Radiotehnikas nodaļu. Nomācījos līdz ceturtajam kursam un tad mainīju profesiju – aizgāju strādāt par drēbnieku. Apguvu šo profesiju „Baltijas Modēs” un paralēli mācījos Maskavas Vieglās rūpniecības institūta neklātienē. „Baltijas Modēs” es nostrādāju piecus gadus, pēc tam kādus piecus gadus šuvu tautas tērpus Teātru biedrībā. Dzīve iegrozījās tā, ka nācās domāt par kādu profesiju, kas vairāk atbilstu laukiem, tādēļ iestājos Bulduru sovhoztehnikumā (tā to tolaik sauca) apgūt biškopību. Aizgājām dzīvot uz laukiem, un tur es ilgus gadus nostrādāju par bitenieku, kaut gan līdz tam vienīgais priekšstats par bitēm bija tikai to dzēliens. Dzīvojot laukos, ģimenē piedzima trīs dēli. Jāsaka, ka ar bitenieka darbu man saistās labākās atmiņas. Vēl nesen sapnī redzēju spietus, kurus gatavojos vākt.

Ir tāds ticējums – ja sapnī redz bites, tad būs salda dzīve. Taču salda dzīve ir pacietīgi jāveido, jāsanes pa pilienam ar bites čaklumu, izturību, ar spēju lidot ne tikai tālu, bet arī mērķtiecīgi uz savu ziedu – tikai tad būs labs medus. Tā ir arī spēja pēc ziemas sastinguma no jauna atraisīties. Edvīns gan atsakās analizēt sapņus, taču Dace labprāt iesaistās sarunā, jo… medus garšo, un arī medusmaize garšo, bet šobrīd ir rabarberu laiks. Terasē uz galda apetelīgi smaržo tikko cepta rabarberu kūka, un lēnām dziest kafija. Lai gan Dace jau aicina to nogaršot, gribas vēl pavilcināt šo brīnišķīgo sajūtu – izbaudīt un nesteigties. Jautāju Dacei par dzīvi, par domām, par spēju pieņemt lēmumu studēt, kas tik radikāli izmainīja viņas dzīvi.
Stāsta Dace: Kādu dienu zvana telefons un seko aicinājums: “Mēs jums zvanām no Koledžas RRC (koledža nodrošina invalīdu profesionālo rehabilitāciju).Vai negribat mācīties?” Toreiz likās, ka spontāni, pieņēmu lēmumu. Bērni man ir paaugušies – jau trīspadsmit un vienpadsmit gadi, un nevar taču tikai sēdēt un gaidīt viņus mājās ar siltām pusdienām. Lai gan jāatzīstas, ka jau ilgi pirms tam gandrīz katru dienu domāju – jāmācās! Bija doma apgūt svešvalodas. Šis zvans tikai pastiprināja manu apņemšanos, un es piekritu. Sekoja divu nedēļu testēšana, lai noteiktu manu atbilstību kādai profesijai, un tad atkal no jauna, pēc daudziem gadiem – pirmais septembris. Sākās mācības, un pirmais visgrūtākais pusgads, kad pārņēma domas – nē, es eju projām, es to nevaru pavilkt! Un vienlaicīgi pārliecība, ka aiziešana nav pieļaujama. Tā arī cilvēks sāk domāt, trenēt atmiņu, mācīties un tiek tam pāri. Un tad, kad pirmā sesija ir nokārtota, rodas sajūta – es varu! Priecājos, ka arī divdesmit gadu bibliotekāres darbs un gūtās zināšanas man ir ļoti noderīgas. Šobrīd esmu izvēlējusies citu virzienu – tirdzniecības mārketingu. Cilvēkam ir jāspēj sevi pārveidot un pārslēgties uz citu domāšanas veidu, kā arī apgūt profesijas, kas šobrīd ir aktuālas. Es ceru, ka man tas izdosies, un tā būs iespēja izrauties no visai pazemojošās situācijas – izdzīvot no pensijas līdz pensijai, kad nav jāuztur tikai sevi, bet jāspēj arī skolot bērnus.

Saruna rit nesteidzīgi. Skatiens pa šauro, blakus esošo jaunbūvju augsto sētu ierobežoto pagalma joslu aizslīd līdz jūrai. Tad nodomāju – bites gan žogi nespēj ierobežot, kā cilvēkus. Bet, kas gan tur ko skumt, ja tā jūtamies labāk. Pavisam citādi ir tad, ja ierobežojumu vai žogu, kuram, liekas, nevari tikt pāri, nosaka dzīve. Edvīns, kurš ļaunas slimības dēļ ir zaudējis kāju, atradis ceļu, kā no jauna sevi piepildīt un apliecināt.

Stāsta Edvīns: Nevar sacīt, ka profesija – programmētājs, ko šobrīd apgūstu, būtu pilnīgi sveša, jo pamatzināšanas elektronikā esmu guvis jau iepriekš, tomēr datori nav gluži tas pats. Sākumā Sociālajā nodaļā interesējos par datoru kursiem, un tur man ieteica Koledžu RRC, uz kuru labprāt arī aizgāju. Mācīties ir ļoti interesanti. Īsā laikā esmu ieguvis zināšanas, kuras nevar salīdzināt ar tām, kas bija pirms tam. Atceros, kāda bija sajūta, atkal apsēžoties skolas solā, – tas bija brīnišķīgi! Lai gan sākumā, pēc invaliditātes iegūšanas, biju domājis par to, kā vienkārši lietderīgi izmantot laiku. Ja nevar darīt to, ko iepriekš, teiksim, stāvēt pie piegriezēja galda vai strādāt ar bitēm, tad profesija ir jāmaina. Sēdēt pie datora – to es varu arī tagad, kad vēl nav pat protēze sagādāta.

Pirms brauciena uz Jūrmalu piezvanīju Dacei, lai apjautātos, kā nokļūt līdz viņas mājai. „Neuztraucieties, es jums panākšu pretī!” Tajā dienā lija pamatīgs lietus. Braucām pa grantētu ielu, pāri peļķēm, un tur jau nāca Dace, rokā turot milzīgu lietussargu. Smaidīga un atvērta: “Kā es jūs uzņemšu, māja ir tik veca!” Tajā brīdī samulsām un neattapām, ko atbildēt. Laikam jau pamazām mūs visus ir pārņēmuši stereotipi, ka uzņemt ciemiņus var tikai smalkās hallēs. Cenšamies atrādīties, nevis atklāties. Cenšamies novērsties, nevis ievērot. Cenšamies paslēpties, nevis panākt pretī.
Mūsu valstī ir ap septiņi tūkstoši cilvēku, kam mūža laikā iegūta invaliditāte, un ir vēl ļoti daudz ar iedzimtu invaliditāti. Tomēr mēs ejam pa ielu un neredzam viņus, it kā viņu nemaz nebūtu. Ne visiem pietiek spēka, lai panāktos pretī. Dzīvē, darbā, uz ielas.

Pārdomās dalās Dace: Ieejot koledžā, tu ieraugi tos cilvēkus, gaisotni un attieksmi, kas tur valda. Ir tik daudz cilvēku ratiņkrēslos, bet nav bezcerības. Pēkšņi tu ieraugi, ka pēc diviem mēnešiem kāds no viņiem staigā, lai gan viņam ir teikts: „Tu nespēsi staigāt!” Tomēr viņš ir darījis visu, vingrojis un spējis sasniegt rezultātu. Tas dod spēku arī citiem.
Turpina Edvīns: Ir pagājis nedaudz vairāk kā gads, kopš es ieguvu invaliditāti. Sākotnēji tas bija ceļgala sasitums, bet daudzu gadu gaitā locītavā bija izveidojies ļaundabīgs audzējs. Nepalīdzēja arī endoprotēze, jo skarts bija kauls. Lai audzējs neizplatītos tālāk, neskartu arī citus orgānus, nācās kāju amputēt. Tas notika pagājušā gada janvārī. Nācās ļoti saņemties, lai izturētu.

Ir tāds teiciens, ka Dievs cilvēkam uzliek tikai tik daudz pārbaudījumu, cik viņš ir spējīgs izturēt. Kur ir tā robeža, kad vairs nevar izturēt? Uz ko mēs paļaujamies un ko mēs darām, lai spētu dzīvot arī aiz šīs robežas? Edvīns spēku ir meklējis un atradis sevī, jau pēc septiņiem mēnešiem uzsākot studijas, kad tik tikko aprasts ar jauno situāciju – būt invalīdam. Viņš nenolaida rokas, centās distancēties arī no sāpīgiem personīgās dzīves triecieniem, kas piemeklēja vienlaikus ar šo traumējošo notikumu. „Ne visi cilvēki ir vienādi stipri, lai būtu blakus arī nelaimē,” piebilst Edvīns.
Savukārt Dacei Dievs ir licis būt stiprai jau kopš dzimšanas. Viņa savu invaliditāti nav uztvērusi kā traucēkli vai likteņa triecienu. Dace līdz šim ir dzīvojusi pilnvērtīgu dzīvi. Viņas stiprums ir dzīves un cilvēku mīlestībā.

Stāsta Dace: Mamma, mani gaidot, izslimoja kādu vīrusu saslimšanu, kā rezultātā mana kreisā roka ir mazāk attīstīta. Bet tas man nekad nav traucējis. Esmu pļāvusi zāli, audzējusi puķes, gleznojusi. Grūtības sagādā vienīgi tas, ka nevaru adīt un tamborēt. Priecājos, ka esmu spējusi izaudzināt divus bērnus. Šobrīd liels palīgs ir Edvīns, un viņam ir izveidojusies lieliska saskaņa ar bērniem. Tagad datoru lietās Edvīns un dēls dod viens otram padomus, kā labāk paveikt vienu vai otru lietu. Meita labi mācās un ir talantīga zīmētāja. Arī manas studijas bērni uztvēra ar neviltotu prieku. Iespējams, tādēļ, ka mamma ir vairāk aizņemta, un kontrole ir mazāka.

Dace un Edvīns, līdz viens otru sastapa, ir nogājuši garu un sarežģītu ceļu. Sākumā ir bijis grūti noticēt, ka tas notiek ar viņiem. Šobrīd abi saka, ka dzīvo nevis priekš sevis, bet gan priekš otra. Tā, lai otram būtu prieks dzīvot!

Dace citē Markesu: “Varbūt vajag satikt daudz nepareizos cilvēkus, lai beidzot satiktu to īsto.” Abiem bez jau minētajām studijām ir savi vaļasprieki. Dacei tā ir akvareļglezniecība. Edvīns uzzīmē kādu skici, pēc kuras kopā ar Daces meitu pašuj tērpu. Abiem ir arī kopīgas nākotnes ieceres.
Vidusskolas laikā esmu gājusi Mākslas akadēmijas kursos. Šīs saulespuķes gleznoju savā dārzā. Patiesībā tās ir ziedējušas katru vasaru, bet tikai pagājušogad es atkal pēc ilga pārtraukuma tās uzgleznoju. Līdz ar visiem pēdējā laika notikumiem – studijām un jaunajām attiecībām personīgajā dzīvē – ir parādījusies iekšēja nepieciešamība izteikties, un tas sniedz brīnišķīgu atbrīvotības sajūtu, atklāj Dace.
Turpina Edvīns: Nākotnes ieceru ir daudz, bet ir jābūt spēcīgai motivācijai. Kamēr tu kusties, tikmēr tu dzīvo. Kad tu sāc tikai eksistēt, tu nejūti dzīvi un vēlēšanos dzīvot. Mēs esam iecerējuši savu biznesu saistīt ar viesu uzņemšanu, būvēt ēkas, izveidot atpūtas kompleksu. Priekšstats, pateicoties studijām, par to ir radies. Tas ir perspektīvs plāns, ko nevar paveikt vienā vasarā, bet pēc pieciem gadiem noteikti!

Jau pašā rīta agrumā saules pielietas ir gan debesis, gan jūra. Jāceļas tik augšā un prom uz peldi! Caur stikloto verandu, caur saulespuķu žogiem un vēja vārtiem – uz jūru! Vēl tikai skatiens atpakaļ – fantastisku viesu namu ir uzcēluši Dace un Edvīns! Šeit cilvēks jūtas brīvs gan fiziski, gan garīgi, gluži kā bites. Vai tiešām pagājuši jau pieci gadi?