Piedošana

Dzīvē traumas gūst ikviens. Garīgas traumas izjauc mūsu psiholoģisko labsajūtu, bieži vien tās sāp ilgāk nekā fiziskas. Piedošana ir pārsējs, ko iemācāmies uzlikt garīgai brūcei. Kā mums tas izdodas? Vai piedošana dziedina, un kas notiek cilvēkā piedodot?

Vai piedodam vairāk ar prātu vai ar sirdi? Spēja piedot sev – realitāte vai sapnis? Savu skatījumu un domas par to pauž dažādu profesiju pārstāvji – spilgtas personības.
Ieva Priedniece, psihoterapeite, psihoorganiskā analītiķe

Piedošana ir personības apliecinājums pēc jebkuras traumas, piedošana ir zīme, ka pēc traumatiska notikuma ir atjaunojusies vai pirmo reizi radusies spēcīga pašapziņas izjūta un ticība saviem ideāliem. Vārdu – piedod – dzirdam bieži. Cilvēki to atkārto, bet tas ir tikai atgādinājums un apzināšanās, ka piedošana ir iespējama, un tā var runāties visu mūžu. Tas ir tāpat, kā teikt sniega mākonim: “Piedod, ka saaukstējos!” – un turpināt staigāt kailam. Vai arī sniega mākonis sacītu: “Piedod!” – un turpinātu snigt. Pastaiga sniegainā laikā liek apzināties, kur atrodamies un kas esam, iemāca norūdīties vai apģērbties. Piemērošanās noteiktai videi, savu resursu mobilizēšana mums, protams, sagādā grūtības. Taču, piemērojoties saskarsmei ar cilvēkiem, kas ir kautrīgi, vainīgi, trauksmaini, bailīgi, apvainojušies vai agresīvi, bieži – it īpaši bērnībā, būdami naivi, – gūstam traumas.

Kad cilvēks guvis traumu, beidzas prieka, brīvības, paļāvības un uzticēšanās izjūta. Cilvēks šajā situācijā ir nomākts, ierāvies sevī, jo īsti nezina, ko teikt. Viņš it kā nodalās no citiem cilvēkiem un it sevišķi saspringst tā cilvēka klātbūtnē, kurš viņu traumējis, aizskāris. Ja cilvēks turpina dzīvot kaunējoties un viņam pilnībā neizdodas apzināties, kas ir noticis, tad visi, kas nāk viņam pretī, arī padziļina viņa kaunu, un viņam kļūst arvien nepatīkamāk ar to dzīvot. Līdz pienāk brīdis, kad viņš sāk runāt un saka: vai nevarētu citādi? Vai es esmu vainīgs? Tas, kas ir vainīgs, cenšas savu vainu labot. Piemēram, ja cilvēks nomet trolejbusa biļeti uz ietves un jūtas par to vainīgs, viņš nomesto biļeti paceļ. Taču brīžiem mēs ar savu vainas izjūtu aizejam it kā šķērsielā un sākam uzlasīt visas transporta biļetes un visus ietinamos papīrus, kas tur mētājas. Un tad mēs kļūstam par kādas šķērsielas, par kāda cilvēka vai kādas dzīves pakalpotājiem. Tajā brīdī mēs esam aizmirsuši, kurp dodamies, kurš ir mūsu ceļš. Un tieši tāpēc, dzīvojot ar vainas izjūtu, cilvēki pastāvīgi runā par to, ka ir vainīgi, vai darbojas “šķērsielās” un aizmirst savas dzīves īsto ceļu. Rodas sarūgtinājums, neizpratne: kāpēc nav prieka pašam vai kāpēc neviens nepriecājas par to, ko es daru?

Pēc šādām pārdomām var rasties trauksmainība, un trauksmes izjūta ir daudz spēcīgāka par vainas izjūtu. Tad cilvēks skrien meklēt patiesību arī citās “šķērsielās”. Viņš cenšas izprast to, ko gribējis sasniegt, kāpēc braucis ar trolejbusu, kāpēc ir bijusi jāpērk biļete, kāds ir bijis mērķis. No daudzajiem jautājumiem cilvēks var nobīties, jo viņam šķiet, ka šis mērķis nav sasniedzams un ka, iespējams, ir cits mērķis. Laiks ir pagājis, spēki – izšķiesti, un tādā situācijā cilvēks sastingst (tā ir baiļu ķermeniskā izpausme) un ļoti bieži arī saslimst – droši vien tāpēc, lai pārtrauktu nelietderīgu darbību un sevi saglabātu. Jo tad ir jāārstējas, tad nav laika domāt par galveno ceļu, par mērķi, ko vēlas sasniegt. Tad jādomā par to, ka ir vajadzīgas zāles un kurš dakteris ir labāks. Rodas vēlme, lai kāds pasaudzētu. Bet arī šis brīdis var beigties, ja cilvēks uzdod jautājumu: kas manā dzīvē ir galvenais; ko esmu vēlējies? Un tad mēs nonākam pie atziņas, sākam domāt par savu dzīvi kopumā. Tad mēs jau sākam sevi iepazīt un labāk apzināmies to, kas esam, atceramies savus ideālus un mērķus. Ir arī sēras, jo mums no kaut kā ir jāatsakās, lai turpinātu ceļu turp, kurp, mūsuprāt, doties ir būtiskāk.

Neizbēgams ir jautājums: kāpēc man nav tā, ko es vēlos? Tad mēs atrodam vainīgos ārpus sevis un mūs pārņem dusmas. Dusmojamies uz katru, kas varētu būt vainīgs pie tā, ka es neesmu tur vai nav tā, kā vēlos. Šis ir laiks, kad mēs jau skaidri izprotam savu dzīvi, to, ko vēlamies un kas nav vajadzīgs, kas ierobežo mūsu vēlmju piepildījumu. Dusmas pārdzīvojam tagadnē, taču dusmu objekts un situācija var būt analoģiska kādai traumatiskai situācijai pagātnē. Psihoterapijas procesā dusmas ļauj distancēties un situāciju uztvert kopumā, parasti primārā situācija ir ļoti sena, saistīta ar cilvēka ierašanos pasaulē. Tieši tādēļ arī lielas traumas skar cilvēka dzīvi kopumā. Dusmas izpaužas kā spēka apliecinājums, kas ļauj atbīdīt citus no sava dzīves ceļa, – distancējoties var skaidrāk redzēt notiekošo. Dažkārt cilvēks dusmās var traumēt citus, viņš izlādējas, neaptverot situācijas būtību. Sākas traumu virkne, kad viena trauma rada nākamo, – tās ir dusmas kā ieradums. Ja dusmas tiek apspiestas, rodas naids. Naidā cilvēks izdomā, kā tikt vaļā no saviem ierobežojumiem.

Dzīvojot šādās emocijās, cilvēks var iznīcināt, piemēram, daudzās trolejbusa biļetes, kas mētājas uz ietves,– reāli tie ir cilvēki, kas traucē dzīvot. Tas ir brīdis, kad cilvēks tic, ka otrs apdraud viņa dzīvi. Pēc traumas ir nepieciešams, lai notiktu distancēšanās. Tad, kad cilvēks to ir piedzīvojis, viņš it kā iegūst jaunu apvalku, jaunas robežas un jaunu sevis izpratni. Var teikt – viņš ir pārtapis, sevi iepazinis, pieņēmis un pilnveidojis. Un tad viņš netraucēti, droši var arī biedroties, draudzēties, pielaist tuvāk tos cilvēkus, no kuriem kādreiz baidījies. Emocionāli to var dēvēt par piedošanas brīdi otram, jo cilvēks apzinās, ka viņam ir viena dzīve, ka viņam tā pieder, ka viņš par to ir atbildīgs. Šajā brīdī var teikt, ka upurim ir tik daudz spēka, ka viņš vairs nav upuris. Viņš vairs nemeklē sev aizbildņus, viņš nebēg, viņš nepārvērš citus par upuriem, viņš neuzbrūk, un viņam ir vislielākā atbildības izjūta. Šis cilvēks vairs nav ievainots, viņš turpina dzīvot savu dzīvi, darbojas un jūtas labi.

Piedošana ir apzināšanās rezultāts. Ja ar prātu esam izzinājuši sevi un savu sirdi, tad varam atgriezties normālā dzīvē, īstā dzīvē, kur esam brīvi, spējīgi uzņemt apkārtējo pasauli, cilvēkus, sadarboties ar viņiem. Mums ir interese par dzīvi. Mēs radām kādu domu, palīdzam tai iemiesoties, priecājamies, bet, kamēr vēl neesam piedevuši, tas ir, kamēr neesam pārdzīvojuši traumu, tikmēr mēs emocionāli mokāmies un esam dažādās šķērsielās. Kā armijas ģenerāļi mēs nemitīgi domājam par karu, par pozīcijām, drošību, ierakumiem, uzlidojumiem, mobilizējot milzum daudz enerģijas, ko izpaužam emocijās, rezultātā iegūstot nogurumu.

Mūsu garīgajai dzīvei ir nepieciešama enerģija, ko mācāmies mobilizēt apzinoties. Traumas apzināšanās un pārdzīvojums ir kā treniņš, un tā vislabākais rezultāts ir piedošana, lai dzīve var turpināties.

Ilze Hāznere, ārste

Ir dažādas lietas, ko var piedot. Var piedot to, ka tu man esi uzkāpis uz kājas, bet ir arī daudz, daudz dziļākas lietas. Kādreiz neesi izdarījis tā, kā vajadzētu, vai varbūt cits nav izdarījis tā, kā tu būtu gribējis. Dažkārt jaunībā, tu, būdams karstgalvīgs un zaļš savos uzskatos, iedomājies, ka nekad neko nepiedosi. Varbūt toreiz cīņā par vietu zem saules, par karjeru tu asākus vārdus uztvēri kā uzbrukumu, kā aizvainojumu. Bet tagad, atskatoties uz to visu ar lielu gadu atstatumu, atceroties studiju gadus un pārdomājot, kādēļ daži kursabiedri tad nav bijuši mīļi un patīkami, ir jāatzīst, ka nekas nepiedodams jau toreiz nebija noticis.

Paldies Dievam, man dzīvē nav bijis tā, ka kaut kas būtu jātur sirdī ar domu – es to nekad nepiedošu. Ir bijušas lietas, par ko man varbūt sirds ir sāpējusi, ka es varbūt esmu pakļāvusies kāda ietekmei, varbūt esmu darījusi to, ko īstenībā neesmu gribējusi darīt. Piemēram, mediķa profesijā es būtu gribējusi visu savu dzīvi strādāt reanimācijā, bet apstākļi sagrozījās tā, ka atgāju strādāt uz fizikālo medicīnu. Tad man šķita, ka es to nevarēšu piedot, tāpēc ka mani iekārtoja tā, lai man būtu vieglāka dzīve. Bet ir pagājuši daudzi gadi, un viss ir nostājies savā vietā. Tādas ikdienišķas lietas izlīdzinās.

Ir lietas, ko es atceros vēl no darba reanimācijā. Tās ir dziļi sirdī, un es zinu tās reizes, kad toreiz neesmu izdarījusi pareizi. Ļoti skaidri apzinos to, ko es toreiz varēju darīt citādi, un varbūt tā mana pacienta dzīve vai liktenis būtu bijis citāds. Ja nu es vairs nelauzu galvu par to, vai man to kāds piedos vai ne, tad tomēr arī šobrīd, pēc daudziem gadiem, man par to jādomā. Bet to vairs nevar atgriezt. Ir vēl kāds personisks gadījums, ko atceros. Mana tuvākā draudzene bija ļoti slima, un es zināju, ka viņai drīz jāaiziet no šīs pasaules. Viņa tika gatavota atkārtotai operācijai, bet es biju aizbraukusi uz konferenci. Kad atgriezos no konferences, es viņai tūdaļ nepiezvanīju. Man vajadzēja piezvanīt un teikt: “Nu sveiki! Kā tev iet?” Jau nākamajā dienā saņēmu ziņu, ka manas draudzenes šai pasaulē vairs nav. Ne jau es būtu izšķīrusi viņas likteni, bet mana neuzņēmība toreiz vai – drīzāk – dūšas trūkums neļāva man skatīties sāpīgajai patiesībai acīs. Tā arī ir cilvēka rakstura īpašība. Šis ir gadījums, kad nevaru runāt par piedošanu sev. Sirdī šie gadījumi paliek neizlīdzināti. Bet ir jādzīvo tālāk.

Piedodot ar prātu, visu var izfunktierēt, izlasīt, sameklēt attaisnojumu, īpaši medicīnā ir visādi kazuistiski gadījumi. Ar prātu tu sevi vēl spēj nomierināt. Piedošana sirdī ir tas, kas nosaka tavu turpmāko dzīves kvalitāti.
Lielās lietās piedošana nāk ar laiku. Kaut kas izlīdzinās tevī, tu pārdomā notikušo, saproti, ka man pašai ir jābūt tai, kas vērsīs visu par labu un izlīdzinās konfliktsituāciju, – tad arī piedošana tā lēzeni ienāks tevī. Tētis man vienmēr teica: “Ļauj cilvēkam izrunāties, lai pēc tam varētu konstruktīvi risināt problēmu.” Visām lielām lietām jāļauj sakārtoties. Tādā veidā bieži vien aizvainojums vai emocionāla trauma aiziet secen.

Attiecībās ar savu bērnu tu piedod ar sirdi. Īstenībā viņi jau uz mūsu mīlestības rēķina nedaudz veģetē. Dažkārt tu bērnam nespēj piedot ar prātu, bet ar sirdi esi pārliecināts: viņš taču man ir labs. Dažkārt tu viņam pat palīdzi panākt solīti pretī, lai viņš spētu saņemt piedošanu. Arī mani vecāki man ir snieguši šo iespēju, un es to esmu mācījusies no viņiem. Arī globālā aspektā notiek attiecību izlīdzināšanās.

Mana personīgā attieksme pret piedošanu? Jāspēj piedot un vismaz saprast, kādēļ tu nepiedot. Jāspēj uztvert ar prātu. Varbūt sirds sāpēs visu dzīvi, bet galvenais – lai šī nepiedošana neuzkrājās un beigu beigās nesāk vērsties pret tevi pašu, kad tu kļūsti par tādu lielu naida kamolu. Mūsdienās par tik lielām kategorijām kā piedošana mēs runājam ļoti maz vai aizmirstam par tām vispār. Varbūt atceramies vienīgi tad, ja tas skar mūsu materiālās intereses.
Ja mēs nevarētu nonākt līdz piedošanai, mēs sevi kā tāds melanholisks ķirmītis grauztu no iekšpuses un nekad nespētu pa īstam pilnvērtīgi dzīvot. Mēs nespētu objektīvi uztvert un pārdzīvot lielas nelaimes, jo vietu sirdī pastāvīgi aizņemtu šīs sīkās nepiedošanas.

Inta Jēkabsone, tiesnese

Domāju, ka tiesnesis nav tā persona, kas ir tiesīga runāt par piedošanu. Tiesneša darba pienākums, izskatot krimināllietas, ir noteikt sodu. Būdama šajā amatā, nekad neesmu drīkstējusi piedot tiesājamajam, un to nedrīkst darīt neviens tiesnesis. Likums ir instruments, kas regulē attiecības starp sabiedrības locekļiem. Likums nosaka, ko mēs drīkstam un ko – ne, lai netiktu aizskartas līdzcilvēku tiesības un intereses.
Es uzskatu, ka gadījumā, kad izdarīts noziegums, par piedošanu var lemt tikai cietušie, – tur ir šis cilvēciskais aspekts.

Bet, ja man jāsaka pavisam godīgi, vēlme piedot manī iekšēji ir bijusi arī tad, kad esmu pildījusi amata pienākumus. Ir bijuši daži gadījumi, kad cilvēkam, kas tiesas priekšā stājies jau vairākas reizes, man gribējies teikt: “Cilvēk, attopies! Ej un negrēko!” Nu kā var nesaprast, ka vislielāko noziegumu tāds izdara pats pret sevi, ka viņš visvairāk posta pats savu dzīvi?! Kaut kur taču jābūt tai robežai, pie kuras ir jāapstājas un beidzot jāsāk domāt un vērtēt savu rīcību.
Sākot strādāt par tiesnesi, man uz šīm lietām bija diezgan vienkāršots skatījums – likums nosaka, ko nedrīkst darīt, un katram cilvēkam ir izvēle šo aizliegumu vai nu ievērot, vai neņemt vērā un likumu pārkāpt. Ja likums ir pārkāpts, seko sods. Un man nebija problēmu par izdarīto noziegumu to piespriest. Kāda paziņa man reiz pajautāja, ko es domāju par zināmo teicienu: “Netiesā, un tu netapsi tiesāts”. Tad es viņai atbildēju, ka šai pasaulē viss ir no Dieva, tātad arī likumi un tiesa. Un cilvēks savā zemes dzīvē vēlas būt aizsargāts un saņemt zināmu gandarījumu ar to, ka viņa pāridarītājs nepaliek nesodīts.

Tomēr, jo ilgāk strādāju, jo grūtāk man bija piemērot sodu. Nevaru izskaidrot kāpēc, bet manī bija radusies vēlme piedot, un tā vienmēr lika rokai apstāties brīdī, kad spriedumā bija jāieraksta gadu skaits, kas tiesājamam būs jāpavada nebrīvē. Tāpēc izmantoju iespēju turpmāk savu darbu saistīt tikai ar civillietām. Risinot civiltiesiskos strīdus, man vairs nevienam sods nav jāpiemēro. Un man tas ir atvieglojums, ko droši vien nesapratīs neviens, kas pats nav sēdējis aiz tiesas galda.

Man šķiet, ka starp piedošanu un piedošanu ir ļoti liela atšķirība. Domāju, tas ir atkarīgs no tā, cik tuvam cilvēkam piedodam.

Ar prātu mēs piedodam ikdienišķos sīkumos, nu kaut vai, piemēram, ja kāds otram uzkāpj uz kājas. Par to var pasūkstīties, kamēr sāp, un drīz vien aizmirst.
Manuprāt, piedošanu ar sirdi nemaz tik vienkārši izskaidrot nevar. Tā ir iekšēja izjūta, un katram no mums tā droši vien ir citāda. Ja esmu piedevusi, tad esmu izlīdzinājusies ar šo cilvēku, un turpmāk saglabāju tādas attiecības, kādas tās ir bijušas iepriekš. Pāridarījums tiek aizmirsts.

Pavisam citāda ir sajūta, kad esmu piedevusi, izprotot cilvēka rīcību, ar ko man nodarīts pāri, to saprotot un attaisnojot. Bet neaizmirstot. Tādā gadījumā attiecības tiek pārtrauktas, šo cilvēku izsvītrojot no savas dzīves. Taču, ja piedod, bet neaizmirst, varbūt tādā gadījumā patiesas piedošanas nemaz nav bijis?

Mani pašu liktenis līdz šim ir saudzējis. Man neviens nav nodarījis pāri tik ļoti, lai nevarētu piedot. Cenšos neaizmirst, ka cilvēki jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Varbūt dažkārt esmu gaidījusi pret sevi citādu attieksmi, bet nevaru teikt, ka man nodarīta neizlīdzināma pārestība.

Manuprāt, piedošana dod sirdsmieru. Varbūt otram tā nemaz nav tik nepieciešama, jo cilvēks neapzinās to, cik ļoti kādu aizvainojis. Piedošana vajadzīga man pašai, jo, kamēr tā nav notikusi, esmu saistīta ar šo cilvēku it kā ar negatīvu saiti. Manī nav dvēseles miera. Piedošana ir notikusi tad, kad iestājas miers, kad es jūtos atbrīvota. Domāju, ka iemācīties piedot ir mūsu dzīves galvenais uzdevums.

Man šķiet, attiecībā pašai pret sevi tas nav būtiski. Es savu rīcību varu saprast ar prātu un attaisnot, bet piedošanu es gribu saņemt no cilvēka, kam pati esmu nodarījusi pāri. Bet varbūt, ka sevis attaisnošana ir tā pati piedošana? Uz šo jautājumu īsti pārliecinošas atbildes man nav.

Vai esmu saņēmusi piedošanu? Es ceru, ka jā. Bet saņemt atbildi uz šo jautājumu vairs nevaru, jo tā cilvēka vairs nav. Kādreiz sen lielā izmisumā apzināti esmu izteikusi vārdus, ko nedrīkstēju teikt nekādā gadījumā. Bet es lūdzu piedošanu domās un, manuprāt, esmu to saņēmusi.

Pieļauju domu, ka manu profesionālo darbību kāds ir uztvēris kā personisku pāridarījumu. Taču darbā esmu amatpersona, es nedrīkstu kļūt personiska. Ja, izšķirot kādu strīdu, esmu pieļāvusi kļūdu, tad tā ir novēršama likumā noteiktā kārtībā, manu spriedumu pārsūdzot augstākas instances tiesā. Taču savu darbu es cenšos darīt godprātīgi, tāpat kā lielākā daļa no mums. Tāpēc manī ir pārliecība, ka cilvēks, būdams neapmierināts ar lietas risinājumu, nevēršas pret mani kā pret konkrētu personu. Man šķiet, ka zināmā mērā mani kā cilvēku aizsargā un norobežo arī amata zīme un mantija. Bet, ja kāds nevar man piedot kā tiesnesei, es to nesaistu ar sevi personiski un nedomāju, ka man no kāda ir jāgaida piedošana. Es šīs lietas nošķiru.

Juris Rubenis, mācītājs

Kas ir piedošana? Tas varbūt nav nemaz tik vienkārši. Piedošana nozīmē izlīdzināšanos ar savu pagātni. Piedošana nozīmē situāciju, kad mana pagātne mani vairs neievaino. Mani pašu mana pagātne vairs neievaino. Ir ļoti daudz notikumu, atmiņu, pieredžu, ko mēs nevaram aizmirst visa mūža garumā. Un kas turpina uz mums iedarboties vai traumēt gadu desmitu garumā. Piedošana ir izskaidrošanās ar savu pagātni un šo pagātnes problēmu atrisinājums. Nepiedodot cilvēkam nav iespējams izskaidroties ar savu pagātni. Piedošana ir vienīgā atslēga, lai tu varētu atbrīvoties no tās smaguma nastas, kas spiež uz tevi no pagātnes.

Katram cilvēkam piedošana notiek atšķirīgi. Domāju, ka cilvēks, kas nepiedod vai kas atceras kādu citu cilvēku pāridarījumu, pats no savas nepiedošanas nogurst. Viņam pašam tas ar laiku kļūst mokoši. Jo nepiedošana veido paradoksu. No vienas puses, īsti piedot nav nemaz tik vienkārši. Tas ir tiešām ļoti grūti, īpaši tad, ja ir jāpiedod pietiekami nopietnas lietas. No otras puses, nepiedošana tevi nogurdina, nomāc, traumē.

Var būt arī tādas situācijas, ka tu pats esi cauri gadiem nomocījies ar savu nepiedošanu un tad tu mēģini to sākt risināt. Jo nepiedošana traumē to cilvēku, kas nevar piedot. Bet var būt arī citi iemesli. Piemēram, kāds cilvēks nonāk situācijā, kurā viņš piepeši atskārš, cik daudz viņš ir nodarījis pāri kādam cilvēkam sev blakus. Mēs kādreiz, pat šķietami nepiedomājot, mēdzam nodarīt pāri citiem savā tuvumā un tad piepeši atskārstam, cik daudz esam parādā otram cilvēkam, kas ir tepat līdzās. Un tad mēs saprotam, ka esam visai būtiski atkarīgi no viņa piedošanas. Ka mēs esam atkarīgi no viņa piedošanas tikpat lielā mērā, cik varbūt citi cilvēki atkarīgi no mūsu piedošanas. Tas, ka tu saproti, cik ļoti tev pašam ir nepieciešama piedošana, atvieglo piedošanu.

Piedot ir grūti tad, ja tu redzi tikai citu pāridarījumus un jūties tā, it kā tu būtu nabaga moceklis un visa pārējā pasaule tev nemitīgi darītu pāri. Un tā mēs visi bieži jūtamies. Toties dziļāk analizējot sevi, saprotam, ka arī mēs esam citiem darījuši pāri. Tad dažkārt nāk apjauta, ka man noteikti jāpiedod un ka piedošana citiem ir kaut kas niecīgs salīdzinājumā ar to, ko es esmu parādā cilvēkiem.
Piedošanai ir vairākas fāzes. Man šķiet, pirmais solis ir piedošana ar prātu. Citiem vārdiem, cilvēks apzinās ar prātu, ka viņam to vajadzētu darīt. Un bieži vien man šķiet, ka tieši tā ir mūsu problēma – mēs ar prātu apzināmies, ka to vajadzētu. Dažkārt mēnešiem vai gadiem ilgi to apzināmies, bet emocionāli to nespējam izdarīt. Tomēr šis pirmais solis ir piedošana ar prātu, jo tad tu saproti to, cik ļoti būtiska nozīme tavā dzīvē ir piedošanai un tam, vai tu spēj piedot citiem. Īstenībā visas mūsu attiecības ir savstarpēji ievainojošas, tās nav perfektas. Visās, visās attiecībās cilvēki kaut kā savstarpēji cits citu ievaino. Mēs esam kļūdaini un nepilnīgi cilvēki, gribot negribot mēs nodarām cits citam pāri. Ja mēs nemācāmies un negribam piedot nemaz, attiecības starp cilvēkiem principā kļūst neiespējamas. Tāpēc piedošana ir kaut kas tik būtiski nepieciešams, tik eksistenciāli nepieciešams.

Es domāju, tāpēc arī jāsāk ar to, ka tu racionāli apzinies šo vajadzību, un, ja tu racionāli to apzinies, tad tas jau ir ceļš pie nākamā soļa – uz emocionālo piedošanu. To palīdz īstenot tieši emocionālā apzināšanās par to, ko tu esi nodarījis pāri citiem un ka viņiem varētu būt tieši tāds pats emocionāls rūgtums šajā brīdī pret tevi, kāds ir tev. Šajā brīdī tu emocionāli iejūties tā cilvēka lomā, kas skatās uz tevi kā cilvēku, kurš nodarījis pāri. Un tajā brīdī, kad tu vari emocionāli būt uz viena viļņa ar šo cilvēku, tev kļūst emocionāli viegli piedot. Tu saproti: ja es pats arī tik ļoti esmu atkarīgs no piedošanas, tad citiem piedot vairs nav tik grūti.

Šajā ziņā ļoti interesanti ir vārdi tik nozīmīgajā “Mūsu Tēvs” lūgšanā, kas patiesībā ir kristietības centrālā lūgšana. Viens teikums skan ļoti lakoniski: piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Tas ir kristīga cilvēka ikdienas lūgšanas teksts. Pirmkārt, tas atgādina, ka mums katru dienu ir nepieciešama piedošana. Otrkārt, tas atgādina, ka mums tiks piedots tikai tad, ja mēs paši esam gatavi piedot. Virkne Jēzus līdzību parāda šo pašu būtisko principu: Dievs ir gatavs tev piedot neierobežoti, ja vien tu pats esi gatavs piedot. Ja neesi gatavs piedot nemaz, tad ir velti gaidīt piedošanu. Šo principu rāda Jaunā Derība, un es domāju, ka emocionālā piedošana ir viegla tad, kad es saprotu, cik ļoti man pašam ir vajadzīga piedošana. Tad man arī ir vieglāk piedot otram cilvēkam.

Piedošana ir ļoti atbrīvojošs process. Tu atbrīvojies no kādām nastām, kas tevi tur sasaistītu ar pagātni. Piedodot cilvēks jūtas tā, it kā viņam no pleciem būtu nocelts vairāku tonnu liels smagums. No vienas puses, tas līdz zināmam brīdim šķiet grūti, bet īsta piedošana dod milzīgu brīvības izjūtu un milzīgu brīvības iespēju cilvēkam. Piedošanai jāizpaužas visos cilvēka esības līmeņos – gan gribā, gan jūtās, gan prātā. Vispirms tev ir jāgrib, jānonāk pie lēmuma, kas tevi motivē to darīt, ir jāsaprot, kāpēc tu to dari, lai tu tiktu pāri savam emocionālajam līmenim. Bieži vien cilvēki neatrisina šo posmu un domā, ka ir piedevuši, bet īstenībā turpina mocīties, jo emocionāli nav tikuši tam pāri. Tas nozīmē, ka piedošana prasa no cilvēka piedalīties kopumā ar visām esības jomām.

Piedošana cilvēku attiecībās ir tas pats, kas elpošana bioloģiski. Piedošana ir vajadzīga katru dienu. Piedošana nav kaut kas tāds, uz ko mēs saspringstam trīs reizes mūžā, tad izdarām un ejam uz priekšu. Piedošana ir nepieciešama nepārtraukti – dažādās formās, dažādā mērā. Ja piedošanas nav, tad to var salīdzināt ar situāciju, kad cilvēks fizioloģiski nonācis skābekļa trūkumā un nosmok, – tā nosmok arī iekšējā pasaule. Tu esi beidzis dvēseliski, psihiski pilnvērtīgi dzīvot. Tava iekšējā pasaule deformējas un sagāžas.

Ļoti būtisks jautājums mūsdienu apstākļos ir spēja piedod pašam sev. Jo bieži vien notiek arī tā, ka cilvēks pats sev kļūst par tādu visaugstāko soģi. Varbūt citi mums piedod, bet mēs paši sev nepiedodam. Un tas kādreiz ir visbīstamākais strupceļš – kad cilvēks pats sevi iedzen kaktā un pats sev nepiedod. Un šeit atkal svarīgi ir redzēt Jaunās Derības perspektīvu, kas saka: ja Dievs, kas ir tevi radījis, var tev piedod un grib tev piedot visu, tad tev ir jāspēj piedod arī sev. Ja tu piedod citiem cilvēkiem, tad viens no šiem cilvēkiem esi arī tu pats. Tad tev ir arī jāspēj un jāgrib piedot sev. Tāpēc piedošana sev ir diezgan būtiska; Jaunajā Derībā tas izteikts vārdos, ko mēdz saukt par centrālajiem vārdiem, – tā saucamajā Jēzus mīlestības bauslī: mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Citiem vārdiem – mīli Dievu, mīli savu tuvāko, mīli sevi. Šie līmeņi ir savstarpēji saistīti. Ja viens no tiem izkrīt, to nav iespējams kompensēt ar ko citu.

Ja piedošana ir īsta, tad pēc tam gaidīt vairs neko nevajag. Ja tu gaidi, lai kāds teiktu: “Vai, liels paldies, ka tu man esi piedevis, cik tas ir labi!” – tad piedošana būs ar kaut kādiem nosacījumiem. Īsta piedošana ir piedošana bez nosacījumiem. Es piedodu piedošanas pēc un nevis gaidot kaut kādu nosacījumu. Tas, kā rīkojas cilvēks, kam tiek piedots, ir viņa paša lieta.

Es esmu pieredzējis, ka piedošana ir būtisks terapeitisks līdzeklis attiecību veidošanā manā dzīvē. Esmu arī piedzīvojis to, ka piedot nav viegli. Ir situācijas, kad tev tiešām nodara tik ļoti pāri un varbūt tik nepelnīti, ka rodas iecirtības kārdinājums: kāpēc lai es to piedotu? Vai ne? Man ir bijušas tādas situācijas, kad esmu nogājis garu ceļu pats sevī, un es zinu, ka tas nav viegls, bet toties visai produktīvs ceļš. Tas ir ļoti nozīmīgs ceļš. Un, lai iemācītos piedot, ir par maz lasīt grāmatas, vismaz vienu vai divas reizes cilvēkam pašam ir jāiziet tam cauri. Kad tu divas reizes izej cauri šim procesam, tu jūti tā terapeitisko efektu. Ar katru nākamo reizi piedot ir daudz vieglāk, un tu saproti, cik tas ir nozīmīgi. Šķiet, pirmā reize ir pati grūtākā. Dažos gadījumos tas var prasīt pat vairākus mēnešus. Tas var prasīt pat gadus tad, ja cilvēks ļoti pasīvi pie tā strādā: ja tu ar to strādā no reizes uz reizi, kad to atceries vai pēkšņi tev kaut kas par to atgādina. Bet, ja tu ar to strādā intensīvāk, tad tas var prasīt mēnešus. Drīzāk tieši emocionālā saite ir tā, kas prasa ilgāku laiku.
Piedošana neapšaubāmi ir dziedinoša. Tas ir būtisks terapeitisks līdzeklis cilvēka dvēselei. Ja cilvēks nepiedod, tad ilgtermiņā tas ir iemesls dažādām neirozēm, psihozēm, psihiskām slimībām. Tas ir ne tikai teoloģisks, bet arī medicīnisks jautājums, kas bieži tiek apskatīts: ļoti daudzām neirozēm, psihozēm galvenais iemesls tas, ka tu nevari kādam piedot. Tu ilgstoši sevī to nes, tas saindē attiecības un beigu beigās traumē tavu psihi un dzīvi. Cilvēki mēdz domāt, ka, nepiedodot tam, kas nodarījis pāri, it kā tur šo cilvēku spriegumā. Bet īstenībā vienīgais cilvēks, ko tu turi šajā spriegumā, esi tu pats. Nepiedodot cilvēks galveno traumu nodara pats sev. Pat ja kāds cilvēks tev ir nodarījis pāri nepelnīti, tad, nepiedodot šim cilvēkam, tu pats sev turpini darīt pāri. Un loģika saka tā: cilvēks tev ir nodarījis pāri tik daudz, bet nepiedodot tu pats sev nodari pāri divtik daudz. Tad nu jājautā: vai tas ir vajadzīgs? Vai tas ir racionāli? Tas taču tev neko nedod! Tas tevi noved tikai pie jaunām problēmām.

Piedošana nav tikai kāda vērtīga, noderīga īpašība. Piedošana ir eksistenciāla nepieciešamība. Ja tu vēlies īstas, patiesas, ilgstošas attiecības, vēlies tās attīstīt un veidot, tad tas iespējams, tikai piedodot. Tas ir vienīgais ceļš, cita ceļa īstenībā nav!