Lasīšanas laiks:9 minūtes, 8 sekundes

Atklāta, mazliet skaudra un patiesa saruna par alkoholismu kā slimību caur H. K. Andersena pasakām.
“Zēns vārdā Kajs bija visnotaļ mīļš un jauks rotaļu biedrs meitenei Gerdai, sirsnīgs izpalīgs savai vecmāmiņai līdz brīdim, kad viņam „kaut kas iedūrās sirdī un ieskrēja acī”. Un pēkšņi viņš pārvērtās – kļuva nikns, negants, skarbs, ņirgājās par Gerdu, vecmāmiņu – saviem vismīļākajiem cilvēkiem. Zēns bija apmāts, drīz vien „viņš aizmirsa Gerdu, vecmāmuļu un visu, kas saistījās ar mājām…”

Pirmā slimības pazīme – noliegums
Es jums stāstīšu mītus, patiesību un pasakas. Patiesību caur pasakām. Patiesību par atkarību. Par alkoholismu. Par slimību.
Daudzi netic, ka akoholisms ir slimība, domā, ka tā ir izlaidība, gribasspēka trūkums, rakstura vājums… Ko cilvēkam, sabiedrībai dod šāda domāšana? Pirmajā mirklī šķiet, ka neko. Bet, „ieguvums” ir! Pirmkārt, ja tā ir izlaidība, tad cilvēkam pašam ir jāsaņemas. Pašam! Vienam! Mums nevienam nav gar to nekādas daļas, viss ir paša ziņā un nav vajadzīga nekāda palīdzība.
Otrkārt, ja tā nav slimība, tātad nav jāārstē, tātad nevajag ne medicīnisku, ne psiholoģisku palīdzību. Nost ar ārstēšanas iestādēm atkarīgajiem!
Tā ir padomju gados iepotētā nostāja – ārstējam tikai ķermeniskās kaites, kuras skaidri redzam: piepampis, iekaisis, saplīsis, salūzis. Atpumpēsim, izskalosim. Pārējais nav slimība. Jūtas? Psihe? Attiecības? Kas tās tādas? Visiem sāp, bet izliksimies, ka nekā tāda nav! Noliegums! Izstumšana!
Neredzēt, nedzirdēt, noliegt acīm redzamas lietas – tā ir arī šīs slimības pirmā pazīme! Noliedz pats atkarīgais, noliedz arī līdzcilvēki, noliedz sabiedrība un valdība. Kā tajā H. K. Andersena pasakā „Karaļa jaunais tērps” – karalis taču bija kails, bet visi izlikās redzam burvīgu apģērbu.
„Ak, debestiņ, cik pasakaini skaists ir karaļa jaunais tērps! Kāda varena velce! Cik brīnišķīgi viss piestāv!”
Katrs centās izrādīt, ka redz tērpu, un šķielēja uz kaimiņiem, slepenībā cerēdams, ka starp tiem gadīsies kāds muļķis vai amatam nederīgs. Taču visi kā viens skaļi apjūsmoja karaļa jauno tērpu.”

Ja runa ir par šo slimību, tad cilvēki bieži vien izliekas, jo tā ir drošāk, vieglāk un nav jāuzņemas atbildība. Izlaidība ir zināt un neko nedarīt. Diemžēl daudzi joprojām vēl nezina.

Slimību veicinošie faktori
Slimība sākas lēnām, pakāpeniski, nemanāmi, kad sasummējas vairāki faktori, un klāt nāk alkohola lietošana. Tad puzle ir salikta! Šai slimībai nav viena konkrēta izraisītāja kā vējbakām vai mērim. Tā ir daudzu faktoru kombinācija, tāpēc to sauc par biopsihosociālu slimību.
Aplūkosim katru no šiem faktoriem:
1) bioloģiskais.
Ģenētiskajam faktoram ir svarīga loma alkoholisma attīstībā. Alkoholiķu bērniem ir 4 reizes lielāka varbūtība saslimt nekā bērniem, kuru vecāki nedzer, pat tad, ja vecāki ir šķīrušies vai bērni dzīvo audžu vecāku ģimenēs. Turklāt dēliem risks lielāks nekā meitām. Vīrieši ar alkoholismu slimo 5 reizes biežāk nekā sievietes. Zinātnieki ir konstatējuši, ka pastāv gēns, kas atbild par noslieces uz alkoholisma rašanos – alkogēns.
2) psiholoģiskais.
Alkoholiķi ir emocionāli nenobrieduši cilvēki, vecāki bieži vien pārlieku „sargājuši” viņus no visa – no sāpēm, bēdām, pārdzīvojumiem, nelaižot ārā pie „sliktajiem” kaimiņpuikām, nesakot patiesību, neļaujot izjust grūtības, galu galā – neļaujot pieaugt un nobriest! Bērns audzis tādā kā “aizsargpūslī” vai “burbulī”.
Un cilvēks iemācās bēgt no sāpēm, trauksmes: „Nomira māte, tā pārdzīvoju, ka dzēru divas nedēļas,”- tā saka pacients. Kur, kad un kā tad pārdzīvoja? Drīzāk neļāva sev pārdzīvot, aizbēga, iebēga pudelē. Cilvēks bēg no realitātes. Nespēj sajust, izjust, izteikt savas jūtas. Uz jautājumu „kā tu jūties?” parasti atbild – „normāli”. „Ko tu jūti?” – tas jau ir pārāk sarežģīts jautājums.
Daudzas jūtas bērnībā ir iemācīts noliegt, nesajust: „Tu esi vīrietis, neraudi! Nedusmojies! Neskumsti!” Tas nekas, ka „vīrietim” ir tikai 5 gadi. It kā asaras būtu vājuma izpausme. Bērns savas jūtas kā kaut ko sliktu un nevajadzīgu “bāž nost”, “norok”. Sevī. Zemapziņā. Tikai ķermenis saspringst arvien vairāk.
„…Zaldātiņš jutās tik aizkustināts, ka būtu varējis raudāt alvas asaras aiz prieka, bet tā jau nepieklājās. Viņš tikai lūkojās dejotājā un dejotāja – viņā, bet ne viens, ne otrs neteica ne vārda.”
Daudzas jūtas nav atļautas. „Ja tās nāk, parādās – likvidē, noliedz, izstum, maini, kropļo, bet neizrādi!” Tādu vēstījumu daudzi bērnībā ir saņēmuši no saviem vecākiem. „Ja tev ir problēmas, tad slīcini tās alkoholā, un es tev rādu, kā to vajag darīt!” – arī tas ir vēstījums no vecākiem. Bieži vien tas nav bijis izteikts skaļi, varbūt pat vārdi skanējuši pilnīgi pretēji, bet paraugs ietekmē daudz vairāk nekā vārdi. Bērns bieži vien jūtas apjucis, jo nesaprot, kam klausīt un kam ticēt – tam, ko dzird, vai tam, ko redz un jūt.
Pietiekoši daudz esam redzējuši cilvēkus – kautrīgus, saspringtus, sasaistītus, kuri alkohola ietekmē kļūst runīgi, pļāpīgi, aktīvi, brīvi runā par visu ko, beidzot var kādu lūgt uz deju utt. Cilvēkam ir apgrūtināta spēja kontaktēties skaidrā. Toties ar alkohola palīdzību – ātri un labi!
„- Kad tevi divi deviņi !- kareivis nopriecājās. –Tās gan ir lieliskas šķiltavas! Nu es varu viegli dabūt visu, ko vēlos. Pagādā man drusku naudas, – viņš sacīja sunim. Žviks! – tas bija prom, žviks – atpakaļ un zobos turēja smagu maku ar naudu.
Nu kareivis zināja, cik varenas šķiltavas viņam ir.”

Gribi relaksēties – iedzer un ir! Gribi uzjautrināties – iedzer un ir! Gribi nomierināties – iedzer un ir! Nekas nav pašam jādara, tikai jāļaujas alkohola iedarbībai. Nav jāiet pie masiera vai stundām jāguļ vannā, lai atslābinātos. Nav jāpārvar bailes, lai runātu skaidrā. Nav jāiet pie psihoterapeita, lai mainītu savu iekšējo pasauli un attieksmi pret sevi un citiem. Nav… Nav… Jo – iedzer un ir!
Cilvēkam ir izteikta vajadzība pēc tūlītēja atalgojuma. Kā bērnam, kurš grib mantiņu – tūlīt un tagad! Un, eksperimentējot ar alkoholu, šos „labumus” atklāj. Neviens nav vēlējies kļūt par alkoholiķi!
3) sociālais.
Vecāki bērniem piekodina nestāstīt citiem, kas notiek mājās, „nenest netīro veļu ārā”, bieži vien atgādina, ka tad būs vēl sliktāk – tēvs dusmosies, atkal lamāsies, dzers vēl vairāk utt. Un bērns sargā šo ģimenes noslēpumu. Izolējas no citiem, nestāsta par mājās notiekošo pat vecvecākiem, nemaz nerunājot par skolasbiedriem un kaimiņiem. Notiek ģimenes izolēšanās no sabiedrības un katra tās locekļa izolēšanās ģimenē. Par problēmu nerunā! Tiek zaudētas sociālās saites, ir daudz kontaktēšanās un saskarsmes ierobežojumu. Bērns neved vienaudžus ciemos, – lai tikai neviens neko nepamana.
„…tev jānopin vienpadsmit bruņukrekli ar garām piedurknēm. Uzmet tos vienpadsmit meža gulbjiem – tad burvības vara būs lauzta. Taču atceries, ka no tā brīža, kad šo darbu sāksi, tu nedrīksti runāt, kamēr tas būs pabeigts… Pirmais vārds, ko tu izteiksi tai laikā, iedursies kā nazis tavu brāļu sirdīs; viņu dzīvība ir uz tavas mēles.”
Pastāv arī citi sociālie faktori. Piemēram, alkohola vieglā pieejamība. Netālu no manas darbavietas atrodas kāda vidusskola un turpat arī veikals. Redzēt skolēnus ar alus pudelēm rokās un cigaretēm mutēs nākam no veikala – tas vairs nav nekas neparasts, tā jau ir ikdiena. Šeit būtu vietā teiciens: „Kad mēs augām, tad gan tā nebija”.
Un reklāmas?! „Tavi draugi – tavs zelts” – skaisti, ja tā nebūtu alus reklāma. Un filmas – vai romantika ir tikai ar vīna glāzi rokā?
Šie riska faktori mūsu valstī ir diezgan izteikti. Protams, notiek cīņa, lai tos mazinātu, bet, “kā pūķim vienu galvu nocērt, tā jauna vietā”. Lai kaut ko mainītu, būtu jāpieliek pūliņi mums katram atsevišķi un visiem kopā!

Mīti un patiesība par slimības gaitu un pazīmēm
Alkoholisms ir hroniska, progresējoša un recidivējoša slimība, kurai raksturīgas specifiskas pazīmes jeb simptomi.
Mīts: nav nekādas tieksmes, cilvēks tikai dzer.
Sākumā tieksmes nav, ir tikai atklājums – kad iedzer, paliek siltāk ap sirdi, patīkamāk, prāts mierīgāks, garastāvoklis jautrāks, drosmes vairāk utt. Tupinot alkohola lietošanu, izstrādājas paradums – kad slikti, grūti, sāpīgi, vientuļi – jāiedzer.
Vēlāk cilvēks to jau izjūt kā uzmācīgas domas, kuras „atnāk pašas ne sauktas, ne aicinātas”, kā izteiktu vēlmi, pat vajadzību. Reizēm cilvēki saka, ka ir tā, it kā galvā kāds mēģinātu pierunāt: „Nu, iedzer, iedzer! Tu taču esi pelnījis! Šodien ir piektdienas vakars, vienu jau var!” utt. Cilvēks strīdas ar sevi, veselais saprāts mēģina atturēt, bet vairumā gadījumu tieksme uzvar, un cilvēks to apmierina iedzerot. Tā ir tieksme skaidrā.
Mīts: tieksme ir nepārvarama, ja tā uznāk, noteikti jādzer.
Šī tieksme tomēr ir pārvarama! Tā ilgst apmēram 5 – 6 minūtes. Tikai vairums to nezina, nespēj noturēties un iedzer.
Kad cilvēks ir iedzēris kaut nelielu alkohola daudzumu, parādās tieksme reibumā. Tā gan ir ļoti spēcīga, pat nepārvarama. Pazīstama situācija. Viņš iet bārā un grib izdzert tikai vienu kausu alus vai 50 gramus balzāma pie kafijas un iet mājās, bet vairs nespēj apstāties. Tieksme diktē savu, saprāta balss klusē un cilvēks dzer tik, cik spēj izturēt. Kontrole pār izdzerto daudzumu zūd. Varbūt esat pamanījuši viesībās cilvēkus, kuri nespēj sagaidīt nākamo tostu, viņi nesaprot, ko tik daudz var runāt vai ēst, viņuprāt, vajag ātrāk un biežāk iedzert. Turklāt viņi nemalko, nebauda dzērienu, bet gan „met” glāzītes saturu mutē, katrreiz iztukšojot glāzi sausu. Vai arī iedzer jau pirms viesībām, „lai izskatītos pieklājīgāk”. Citi – ieliek savu pudeli virtuves skapītī, malkas grēdā, vannas istabā vai šķūnītī, lai, ejot uzpīpēt, var iedzert papildus devu “labākai pašsajūtai”. Sievietes biežāk nekā vīrieši dzer vienatnē.
„„ Kad tevi piķis!” karalis nodomāja. „Es taču neko neredzu! Tas ir briesmīgi! Vai es esmu muļķis? Vai nederu savam amatam? Tas būtu pats šausmīgākais, kas varētu atgadīties!”
Reizēm pašam atkarīgajam uznāk pārdomas, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ka viņš atšķiras no citiem cilvēkiem, bet ātri vien ieslēdzas aizsargmehānismi, kas neļauj ilgi pārdomāt notiekošo.
Tieksme paģirās ir vēl jaudīgāka nekā iepriekš aprakstītās. Atkarīgais ir gatavs izkāpt ārā kaut pa 9. stāva logu, ja ir ieslēgts dzīvoklī, pārdot dvēseli velnam, apsolīt jebko, lai tikai šo tieksmi apmierinātu.
Mīts: jo vairāk var izdzert, jo spēcīgāks un izturīgāks cilvēks.
Patiesībā ir pilnīgi pretēji. Pusaudža gados, izdzerdams nelielu alkohola daudzumu, cilvēks jau apreiba. Gadiem ejot, lai iegūtu reibumu, jāizdzer arvien lielāka deva. Turklāt agrāk, pārsniedzot noteiktu daudzumu (100 – 200 gr.) alkoholiskā dzēriena, parādījās aizsargreflekss – vemšana. Ar laiku, vairāk dzerot, tas izzūd. Daudzi, īpaši vīrieši, ar to lielās – beidzot kļuvuši par kārtīgiem vīriem, spēj daudz turēt, nereibst un nav jāvemj kā puišeļiem. Faktiski, tā jau ir slimības pazīme. Organisms vairs nesignalizē, ka pārsniegta bīstamā deva un notiek saindēšanās. Šī bioloģiskā aizsargsistēma jau ir sabojāta.
Atkarīgs cilvēks spēj izdzert 0,5 – 0,7 – 1 litru degvīna vai cita grādīga dzēriena un turpināt iet, runāt, darīt utt. Un dižoties, ka citi nav pamanījuši viņa reibumu. Ir pieaugusi tolerance jeb alkohola panesamība.
Mīts: atkarīgs cilvēks pats nosaka, kad dzert un kad nē.
Alkoholisma slimnieki dzer biežāk nekā plānojuši. Faktiski, viņi rīkojas vairāk impulsīvi nekā pēc plāna. Cilvēks dzer arī tajās dienās, kad nemaz nebija paredzējis to darīt vai kad to nemaz nedrīkstēja darīt, piemēram, jāiet uz darbu vai vecāku sapulci, jānodod atskaite, jāsēžas pie automašīnas stūres vai jāpavada brīvdienas kopā ar ģimeni utt. Ir zaudēta kontrole pār izdzerto daudzumu vai biežumu.
Grūtāk pamanāma gan pašam, gan līdzcilvēkiem ir to atkarīgo slimība, kuri dzer mazās devās, bet bieži. Tie ir t.s. sistemātiskie dzērāji. Šie cilvēki nepiedzeras, bet nepārtraukti katru dienu vai ar retiem, nelieliem pārtraukumiem (1 – 2 dienas) lieto alkoholiskos dzērienus, piemēram, 1 – 2 alus pudeles pie vakariņām un piektdienas vakarā kaut ko stiprāku un vairāk. Vai arī 50 gr. no rīta „acu gaišumam”, 100 gr. pusdienās apetītes uzlabošanai un 100 gr. uz nakti, lai labāk nāk miegs. Šiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem slimības noliegums ir vēl jaudīgāks! “Es taču neesmu nekāds dzērājs!”
Cilvēks alkoholu lieto jau kā universālu līdzekli, „zāles”- lai pamostos, lai aizmigtu, lai nomierinātos vai lai „savāktos”, lai priecātos vai lai izraudātos, lai nesaslimtu vai lai ārstētos, lai risinātu problēmas vai lai aizmirstu tās, lai… lai…”

Previous post Datora lietotāja spožums un posts
Next post Dzimumidentitāte ir ļoti trausls zieds. Saruna ar psihiatri, psihoterapeiti Sandru Vītolu