Nevardarbīgās uzvedības atbalsta grupas

Psiholoģiskās palīdzības grupas vīriešiem, kuri ir vardarbīgi ģimenē, ir izplatītas kā alternatīva cietumsodam Eiropas valstīs un Amerikā. Tā ir iespēja varmākam pašam izprast vardarbības mērķus, cēloņus un sekas, mācīties jaunus veidus, kā izpaust un kontrolēt savas dusmas, analizēt un risināt savas psiholoģiskās problēmas, kas saistītas ar vardarbību. Ja apcietinājums galvenokārt ir sods par to, kas izdarīts pagātnē, tad šādas grupas ir palīdzība, lai tas vairs neatkārtotos nākotnē.
Nav iespējams efektīvi risināt vardarbības problēmu ģimenē kopumā, ja fokusējas tikai uz palīdzību cietušajiem. “Ir daudzi un dažādi sieviešu atbalsta centri, daudz vardarbībā cietušu sieviešu nāk pēc palīdzības,” saka psihologs un psihoterapeits Ansis Jurģis Stabiņģis, “bet reāli tā ir cīnīšanās ar sekām, nevis ar cēloņiem, jo sievietes ir upuri. Sievietēm palīdz, bet vīriešiem nē. Tas ir apmēram tā, kā iesnu epidēmijas laikā tirgot kabatlakatiņus un neko nedarīt, lai tās ārstētu.” Lūdzu A. J. Stabiņģi pastāstīt par šīm grupām.

Kas, Tavuprāt, kavē arī pie mums ieviest šāda veida grupas kā alternatīvu cietumsodam?
A.J.S.: Politiskās gribas trūkums politiķiem, sabiedrības viedoklis. Sabiedrības viedoklis joprojām galvenos vilcienos ir tāds, ka tā ir ģimenes iekšējā problēma. Cilvēki, kas ir pie varas – visa tiesu sistēma, policija, tiesneši, prokurori, izmeklētāji, – viņi jau neuzskata, ka tā ir problēma. Saeimā ir iesniegti dokumenti, priekšlikumi izmaiņām Kriminālkodeksā, bet viņiem nav laika par to domāt. Kaut gan arī ar esošo Kriminālkodeksu pietiktu, lai pierādītu, ka vardarbība ģimenē ir vardarbība vainu pastiprinošos apstākļos – jo te ir upura atkarība no varmākas, vardarbīga rīcība, izmantojot upura uzticību, – visas šīs lietas var uzskatīt par vainu pastiprinošiem apstākļiem, bet policija ar šādiem gadījumiem vienkārši negrib krāmēties, kā rezultātā sievietēm, kuras sadūšojas griezties pēc palīdzības policijā, nākas piedzīvot vēl vienu pazemojumu vilni – šoreiz no policijas puses.

Vai ir zināms, ka šai terapijai ir labi rezultāti, ka tā patiešām samazina vardarbīgu uzvedību?
A.J.S.: Jā. Ir zināms, ka vardarbīga uzvedība nav iedzimta, tā ir iemācīta. Tas nozīmē, ka var iemācīties arī citādu uzvedību. Tam ir jēga. Ļoti liela daļa cilvēku, kuri ir vardarbīgi, ir dzīvojuši ģimenēs, kurās vecāki ir bijuši vardarbīgi vai nu savā starpā, vai arī pret bērniem. Viņi ir iemācījušies, ka vardarbība ir problēmu risināšanas veids. Loģiski, viņi lieto to pašu problēmu risināšanas metodi. Ja viņi to lieto, visticamāk, ka arī viņu bērni to lietos. Tāpēc pats būtiskākais ir – ja vīrieši, kas patlaban ir vardarbīgi, iemācās tādi nebūt, tas vairs netiek nodots tālāk bērniem. Vardarbīgas uzvedības ķēde tiek pārtraukta. Tāpēc tas ir divreiz būtiskāk.

No otras puses, ja palūkojās uz sabiedrību, tad vardarbība kā problēmu risināšanas veids ir visnotaļ akceptēta, visnotaļ pieņemama un populāra. Kāpēc gan teikt, ka ir labi, ja Bušs uzbrūk Huseinam, bet tas, ka vīrs uzbrūk sievai, nav labi? Kur ir tā robeža? Ja vardarbība kā problēmu risināšanas veids tiek sabiedriski akceptēta, tad par to nav ko brīnīties. Šie priekšstati ir valstiskā līmenī. Piemēram, kāpēc nedrīkst zagt? Sabiedrībā uzskata, ka nedrīkst zagt, tāpēc, ka var nokļūt cietumā. Bailes no soda ir galvenā motivācija nepārkāpt likumu.

Vai bailes no soda var būt pietiekoša motivācija, lai gūtu labumu no psihoterapijas?
A.J.S.: Es domāju, ka pietiekoša. Tas piespiež vīrieti fokusēties uz savu uzvedību. Man liekas, ka tā var būt pietiekoši liela motivācija. No vienas puses, tā ir piespiedu terapija, taču no otras – cilvēka brīvība tiek saglabāta. Viņš var izvēlēties – vai nu iet cietumā, vai arī nākt uz terapiju.

Kāpēc darbs ar varmākām paredzēts grupā?
A.J.S.: Tas ir efektīvāk, jo viena no problēmām, kuras dēļ pastāv vardarbība, ir tā, ka par to netiek runāts. Ja par to runā divatā – ar konsultantu, tas ir tas pats, kas nerunāt vispār. Tas ir noslēpums, konfidencialitāte. Bet, ja grupā ir seši veči vai desmit veči, un viņi visi runā par to, ka viņi sit savas sievas, tas ir savādāk. Tā jau ir sabiedrība. Kaut arī grupā pastāv konfidencialitāte, tas tomēr ir savādāk. Tas ir kaut kas cits, nekā pateikt to vienam psihologam, kuru bez tam saista konfidencialitātes noteikumi. Un, protams, svarīgs ir viss pārējais, kas parasti notiek grupas procesā. Protams, tas ir arī lētāk.

Arī Latvijā var tikt organizētas šādas grupas – Krīzes centra “Skalbes” speciālisti ir gatavi tās vadīt. Tiek plānots veidot un vadīt atbalsta grupas ar apmēram 10 – 14 dalībniekiem katrā no tām. Grupu vadīs divi darbinieki – vīrietis un sieviete. Paredzētas 20 (2,5 stundas ilgas) tikšanās reizes vienu reizi nedēļā. “Skalbes” piedāvā varmācīgiem vīriešiem apmeklēt arī individuālas konsultācijas pie Krīzes centra konsultantiem.