Mūžizglītība karjerai un dzīves mākslai

Mūsdienās darba devējiem gan valsts institūcijās, gan privātajā sektorā, arī nevalstiskā organizācijā bieži vien nākas izvēlēties, vai pieņemt darbā jaunu, idejām bagātu, enerģisku un radošu darbinieku, vai arī cilvēku ar pieredzi kādā jomā, kurš ir spējis gūt papildus zināšanas, iemaņas un pārstrukturizēties atbilstoši mūsdienu darba tirgus pieprasījumam. Dažkārt visgrūtākais ir tas, ka darba devējam nākas pieņemt sāpīgu lēmumu – atbrīvot no darba speciālistu, kurš nespēj pilnveidoties un tādējādi iekļauties uzņēmuma attīstības un izaugsmes procesos. Tādēļ gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem ir nepieciešamas aizvien jaunas zināšanas gan sociāli – ekonomiskajos procesos valstī, gan uzņēmējdarbībā, gan organizāciju, personības un komunikāciju psiholoģijā. Jaunas informācijas tehnoloģijas mūs pārsteidz gandrīz ik dienu. Bez tam darbiniekam ir jābūt cilvēkam ar augstu kultūru. Latvijā šobrīd ir nostiprinājusies pozitīva tendence – tālākā izglītība vai mūžizglītība. Šoreiz pieredzē dalās Ventspils Augstskolas Mūžizglītības nodaļas Tālākās izglītības institūta dibinātāja un vadītāja Ilze Buņķe un augstskolas rektors Jānis Vucāns, kuri ir spējuši augstskolā apvienot un attīstīt izglītību un tālākizglītību, tādējādi veicinot jebkura cilvēka un, pirmkārt, jau Ventspilnieku profesionālo un personisko izaugsmi.

Sarunas fragments

Ir brīnišķīgi klausīties par lietām, ko jūs stāstāt, īpaši tādēļ, ka mūsu sabiedrība šobrīd ir ļoti politizējusies. Mēs maz stāstām cilvēkiem par sevis izzināšanu, pilnveidošanu, kā jūs teicāt – maz dalāmies pozitīvajā pieredzē.
Ilze Buņķe. Ja tev ir sapnis, tad ir ļoti svarīgi, lai kāds tam noticētu, ka tas, ko tu dari, ir noderīgi. Jā, mūsu sabiedrībā pietrūkst pozitīvu emociju, un ir ļoti svarīgi dalīties pozitīvā pieredzē. Domāju, ka mūsu TII ir pozitīvs piemērs.
Visā pasaulē nepieciešamība pēc jaunām zināšanām ir ļoti aktuāla. Eiropas Komisijas izstrādātajā Mūžizglītības dokumentā – “Mūžizglītības memorands” (Lisabona, 2000) minēti trīs nosacījumi: vajadzētu piedāvāt mūžizglītību vai tālāko izglītību tuvu dzīves vietai, kvalitatīvi un par sociāli pieņemamu cenu. Kad es to lasīju, tad man bija liels prieks, jo mēs jau to bijām realizējuši bez visām Eiropas vadlīnijām! Tie ir priecīgi brīži.

Mūsdienu pragmatiskajā pasaulē nereti priekšstats ir tāds – ja tu mācies, tad kaut ko tādu praktisku un lietišķu – informācijas tehnoloģijas, ekonomiku. Kas motivē cilvēkus nākt un mācīties tik daudz brīnišķīgus kursus, kas galvenokārt saistīti tieši ar personības izaugsmi?
Līdzās prasmei lietot informāciju un komunikāciju tehnoloģijas un iegūtajām zināšanām ekonomikā,
cilvēki vēlas arī izzināt un apliecināt sevi. Otrs aspekts noteikti ir pasniedzēja personība, kas lasa šīs lekcijas un pats kursa saturs. Piemēram, šajā studiju gadā TII piedāvāja sekojošus priekšmetus: Dzīves mākslas filosofija un Epiktēts menedžeriem (māksla vadīt sevi un citus) (Dr. phil. prof. Igors Šuvajevs), Ievads kino un teksta semiotikā un Kinovēstījuma stratēģija Džima Džārmuša un Pītera Grīneveja filmās (Dr. philol. asoc. Viktors Freibergs ). 20. gs mūzikas vēsture (Dr. art. Boriss Avramecs), Pasaules reliģiju vēsture (Dr. hist. Harijs Tumans), Kultūras Tūrisma pamati (Dr. hab. art. Ojārs Spārītis). Šogad ļoti interesants bija arī Dr. philol. profesores Maijas Baltiņas kurss “Ventspils forums jeb jaunais reālisms mākslā, literatūrā, valodā.” Priekšnosacījumi kursa apmeklējumam – interese par literatūru, mākslu, valodu, vēlēšanās izprast jaunākās tendences literatūrā, mākslā, valodā. Šajā lekciju ciklā aicinājām vairākus lektorus – Pēteri Bankovski, Gintu Grūbi, Inesi Zanderi, Ingrīdu Zemzari, Jāni Mitrēvicu, Astru Skrabāni, Normundu Naumani.

Par motivāciju interesantus vārdus TII veltījusi māksliniece, Ugāles vidusskolas kultūras vēstures skolotāja Laimdota Junkara: ”Studijas šajā institūtā man nozīmē ceļojumu pa zināšanām. Apbrīnojams ir profesionālo pasniedzēju mācību vielas izklāsta vieglums. Īsti speciālisti spēj izskaidrot vēsturiskās likumsakarības dažādu kultūras tradīciju pārveides procesā, līdz ar to ir vieglāk izprast izvēlētā priekšmeta vielu. Es jūtos gandarīta, ka dzīvojot perifērijā man nav liegts nepastarpināti saņemt modernās izglītības priekšrocības, izglītoties visa mūža garumā.”
Mūžizglītību asprātīgi raksturo profesora Andra Rubeņa teiktais kādā Tālākās izglītības institūta izlaidumā: “Ir aizrautīgi dzīvot, kad tu mācies, uzzini kaut ko jaunu un ir aizraujoši to darīt visa mūža garumā!”

Kāds ir jūsu viedoklis par mūžizglītību, par paveikto un perspektīvām Ventspils Augstskolas TII?
Jānis Vucāns. Tā iecere ir bijusi tāda, ka cilvēkiem vajag ne tikai maizi un ūdeni vai politiku – to ko pasniedz avīzes, bet arī kaut ko dvēselei. Gribu teikt, ka tas lielā mērā ir, pateicoties Ilzei. Viņa ir idejas par TII autore. Tie cilvēki, kas ir no Latvijas kultūras vides, no intelektuālās vides, viņi Ventspilī tiešām lielā mērā ir piesaistīti uz personīgo kontaktu pamata, kas Ilzei ir izveidojušies, ilgus gadus strādājot Ventspils bibliotēkā par direktori. Viņa ļoti labi pazīst vietējos cilvēkus, viņu vajadzības, un viņai ir arī ļoti labs kontakts ar uzņēmumu pārstāvjiem, lai piesaistītu resursus, lai šie kursi būtu pēc iespējas daudzveidīgāki un pieejamāki. Pirms piedāvājam vienus vai citus kursus, mēs veicam zināmas aptaujas, un, izejot no tās pieredzes, ko kursu klausītāji ir ieguvuši iepriekšējos gados, izdarām izvēli. Ļoti populārs lektors šajā tālākās izglītības sistēmā ir psiholoģijas profesors Viesturs Reņģe. Ja nemaldos, viņš ir pasniedzis piecus vai sešus dažādus psiholoģijas kursus. Apmeklētājiem apetīte ir radusies klausoties. Lasot kādu kursu, tiek iesēta sēkla nākošajam – tam, ka varētu uz šiem jautājumiem palūkoties savādāk. Praktiski tas nozīmē, ka TII ir ar savu iekšējo izaugsmes potenci. Klausītāji pēc tam, kad ir jau kaut ko apguvuši, formulē to, ko viņi gribētu vēl. Tas nozīmē, ka TII ir augošs, dzīvs organisms, kurš pats elpo, attīstās un meklē arī resursus gan finansiālos, gan cilvēku.