Mūzikas terapija

Mūsdienās neapšaubāmi arvien pieaug psihoterapijas nozīme. Vēl pavisam nesen dzīvojām cerībās uzcelt visideālistisko no vēsturiski zināmajām iekārtām, bet cerības nepiepildījās, un cilvēki vēlas zināt, kā viņiem būtu jādzīvo turpmāk šajā pasaulē, kurā viņi ir liktenīgi nokļuvuši. Cilvēki jūtas kā “izmesti no laivas” un grib saņemt jaunas, “universālas” rekomendācijas, kas ļautu ne tikai veiksmīgi adaptēties jaunajos dzīves apstākļos, bet arī būt laimīgiem. Droši vien tāpēc pašlaik tādu popularitāti ir ieguvuši pētījumi, kas ir veltīti dažāda veida psihotehnoloģijām, kuras veiksmīgi var izmantot patstāvīgi – mājas apstākļos. Tās palīdz rast atbildes uz jautājumiem, kā efektīvi cīnīties ar sociālajiem stresiem, kontrolēt savas domas, jūtas un emocijas, kā apgūt mākslu sasniegt, vairot un saglabāt laimi.
Speciālisti piedāvā pieejas, kurās sintezēta Rietumu un Austrumu pieredze, dažādi autogēnā treniņi, pašhipnozes un meditācijas paveidi. Neviens, protams, nevēlas noliegt mūsdienu alopātiski orientētās medicīnas panākumus, tomēr laiks ir pierādījis, ka ar minēto pieeju nav izdevies palīdzēt cilvēka psihei tikpat efektīvi kā miesai. Turklāt nedrīkst aizmirst par tām blakusparādībām, kuras farmakoloģiskie preparāti, cenšoties mazināt to vai citu traucējošo faktoru, izraisa cilvēka organismā, jau pēc būtības pārkāpjot plaši deklarēto ārstniecības pamatbausli: “Nekaitē!” Acīmredzot akadē­miskā medicīna nedrīkstēja tik kategoriski noliegt senču pieredzi un tradīcijas.
Tādēļ aizvien perspektīvākas kļūst metodes, kas ir balstītas uz sen zināmām, “mūžīgām” vērtībām un paņēmieniem, piemēram, mākslas nozīmi cilvēka dziedināšanā. Starp daudzajām un dažādajām psihoterapijām mākslas terapija (arttherapy) mūsdienās pelnīti ir ierindojusies vienā no augstākajām pozīcijām. Visai nozīmīgu vietu šeit ieņem mūzika un tās ietekme uz cilvēku. Mūzikas terapijas izmantošana ir jāuzskata par cilvēces atgriešanos pie pirm­avotiem, kas sola būtiski papildināt psiho­terapeitisko metožu jau pašlaik tik plašo klāstu. Mūzikas terapijai ar tās bagātajiem izteiksmes līdzekļiem ir pa spēkam palīdzēt cilvēkam atklāt sev sevi pašu.

No mūzikas terapijas vēstures

Pat pavirši un vispārināti iepazīsyot dažādas pasaules kultūras, var konstatēt, ka mūzika vienmēr ir palīdzējusi cilvēkiem līdzsvarot garu, dvēseli un miesu. Gan Senajā Ķīnā un Ēģiptē, gan Indijā un Senajā Grieķijā dziednieki, filozofi, priesteri ir izmantojuši mūziku, lai ārstētu slimos un palīdzētu viņiem uzturēt dzīvesprieku. Arī skaitliski mazu tautu dzīvē nevar nepamanīt to, cik liela nozīme bijusi kādam parasti viņu vidū dzīvojošam viedajam – šamanim vai zintniekam. Bieži šis cilvēks sabiedrībā izpildīja – un dažās tautās pilda vēl līdz šim – praktizējoša ārsta un gudra padomdevēja lomu. Izdarot kādu ne­pieciešamu rituālu, viņš rokās nereti turēja bungas vai kādu citu mūzikas instrumentu atkarībā no atbilstošās tradīcijas kanoniem. Parasti spēli uz mūzikas instrumenta pavadīja arī visnotaļ izteiksmīga balss, kas ar savu bagāto vibrāciju diapazonu palīdzēja dziedināt dvēseles vai ķermeņa brūces. Pēc būtības senatnē mūzikas un dziedniecības apvienojums vienmēr tika uzskatīts par maģiski sakrālu aktu. Acīmredzot tāpēc daudzi pētnieki šo metodi vēl arvien sauc par paramedicīnu un vienkārši atmet tai ar roku.
Viens no senākajiem darbiem, kas ir saglabājies un aktuāls arī mūsdienās, ir slavenā domātāja Konfūcija darbs “Pieraksti par mūziku”. Daudz nozīmīgu atziņu, kas veltītas mūzikai un tās nozīmei pasaules harmonijas veidošanā, var atrast senindiešu eposā “Mahābhārata” un Senās Ķīnas “Pārmaiņu grāmatā”. Arī sengrieķu filozofs Pitagors, ko uzskata par pirmo mūzikas teorētiķi, mūzikai piešķīra vis­svarīgāko nozīmi cilvēka audzināšanas procesā. Viņaprāt, izmantojot dažāda veida ritmus un melodijas tikumu un kaislību ārstēšanā, iespējams orga­nismā atjaunot sākotnējo harmoniju. Pitagors par īpaši nozīmīgu uzskatīja eiritmiju – cilvēka spēju atrast nepieciešamo ritmu visdažādākajās dzīves izpausmēs: runājot, dziedot, dejojot, domājot, sajūtot utt. Šāda veida biorezonanses dēļ cilvēks var saglabāt sava mikrokosma vienotību un veselumu ar Visuma makrokosmu. Vēstur­nieki min gadījumu, kad Pitagoram ar mūzikas palīdzību izdevies nomierināt kādu jaunekli, kas, uzzinājis par mīļotās neuzticību, gribējis nodedzināt viņas māju.
Cits tikpat slavens filozofs Platons pilnvērtīgas per­sonības izaugsmē lielu nozīmi piešķīra mūzikai kā paš­dis­ciplīnas saglabāšanas un arī kā indivīda un sabiedrības organiskas saiknes uzturēšanas līdzeklim. Pitagora un Platona teorijas vēlāk apkopoja un attīstīja Aristotelis, kas toreizējai pasaulei deva priekšstatu par cilvēka iekšējo pasauli un iespējām uz to iedarboties ar mākslas (tātad arī– mūzikas) palīdzību. Viņš radīja koncepciju par katarsi – klausītāja dvēseles attīrīšanos, kad tas, atrodoties tiešā kontaktā ar kādu no mākslas darbiem, izjūt estētisku dvēseles pārdzīvojumu.
Vēl var atcerēties daudzo mitoloģisko varoņu apbrīnojamās spējas, Dāvida, Orfeja un Apollona spēli uz pasakainās liras, pašaizliedzīgus mēģinājumus iedziedāt persiešu sūfista Rūmī mistiskās poēmas. Vai zināt, ka vārds “persona” sastāv no divu grieķu valodas vārdu saknēm – per un sona; tas nozīmē – “skaņa, kas iziet cauri”. Tātad perso­nai (personībai), lai saglabātu savu veselību, būtu jāskan tikpat harmoniski kā mūzikai. Un pretēji – klausoties harmonisku mūziku, cilvēks spēj kļūt par personu (personību) un būt vesels. Tik vienkārši vēsture arī pierāda un apstiprina teoriju par mūzikas terapijas lietderīgumu un tās milzīgo potenciālo efektivitāti. Antīko laiku literatūrā var atrast bezgaldaudz aprakstītu gadījumu, kad mūzika cilvēkus burtiski ir atgriezusi no viņpasaules.
Nopietnas tradīcijas mūzikas terapijas jomā ir Spānijā. Ir zināms notikums 17. gadsimtā, kad Filips V bija sasli­mis ar depresiju. Viņš atteicās no visāda veida viņam tobrīd piedāvātās medicīniskās palīdzības un atveseļojās, klausoties… mūziku. Līdzīgi bija arī ar Anglijas karali DžordžuIII. Viduslaiku Eiropā mūzikas terapija ieguva nopietnu statusu un praktiski iemiesoja Pitagora un Platona mācības idejas par sfēru harmoniju. Tālaika latīņu manuskripti vēsta par to, ka minētā mācība tikusi nosaukta par “debesu (miera) harmoniju (mūziku)”. Tolaik ārsti – mūzikas terapeiti ņēma vērā astroloģisko mij­iedarbību starp planētām un cilvēka iekšējiem orgāniem, nosakot, kāds mūzikas instruments ir jāklausās katrā konkrētā gadījumā. Lūk, kā izskatījās iekšējo orgānu un mūzikas instrumentu skaņu atbilstība.

Tas bija laiks, kad vairāki pazīstami komponisti radīja cikliska rakstura skaņdarbus, kas bazējās uz astronomiski astroloģiskajām koncepcijām. Tā radās, piemēram, slavenie Antonio Vivaldi “Gadalaiki”. Lielu ieguldījumu mūzikas terapijā deva arī tā saucamie tautas muzikanti, kas no paaudzes paaudzē pārņēma senču pieredzi, lai ar pavisam vienkār­šiem, neciliem mūzikas instrumentiem pilsētu laukumos priecētu cilvēkus, spēlētu arī kāzās un bērēs, svētku parādēs un gadatirgos. Ļoti bieži šie muzikanti kļuva par savas tautas ruporu un sirdsapziņu, tās mie­rinātājiem un uzmundri­nātājiem. Visos laikos pie mū­ziķiem kā pie gudriem psihoterapeitiem, īpašu, kosmisku zināšanu nesējiem kritiskās situācijās pēc padoma nereti vērsās arī dažādu valstu “pirmās personas”.

Aizsākās mūzikas terapijas pētījumi no dabas zinātņu un fizioloģijas aspektiem: kā reaģē cilvēka organisms, dzirdot dažāda rakstura un veida muzikālos skaņdarbus; vai atkarībā no skaņas augstuma un skaļuma, skaņas tembra un toņkārtas mainās pulss, elpošanas ritms, sirdsdarbība? Vācu zinātnieks un mūziķis A. Kirhers rakstīja, ka pastāv tieša saikne starp pacienta temperamentu un mūzikas skaņdarba raksturu. Viņaprāt, flegmatiķi labprāt klausās sieviešu soprānos, melanholiķiem patīk nopietni un skumji, lēni un harmoniski skaņdarbi, bet sangviniķi un holēriķi dod priekšroku deju mūzikai. Pētījumu rezultāti caurmērā bija veiksmīgi, taču zinātnieki pakā­peniski zaudēja inte­resi par šo metodi, jo Kopernika heliocentriskās teorijas atbalstītāji noliedza sfēru harmonijas idejas. Un 18. gadsimta otrajā pusē, kardināli mainoties pasaules zinātnes paradigmai, mūzikas terapija kā “zinātniski nepama­tota”, vispārpieņemtajā medicīniskajā praksā diemžēl vairs netika atzīta.

Mūzikas terapijas renesanse

19. gadsimta vidū mūzikas terapiju atkal atcerējās kā veco, labo “burvju nūjiņu”, kas ne vienu reizi vien bija nākusi palīgā cilvēcei grūtos brīžos. Viduslaiku samērā vienmuļo dzīvi nomainīja ražošanas strauja attīstība, un vienlaikus ekonomiskā augšupeja pilsētās radīja arī so­ciālo krīzi, dzīves tempa paātrināšanās cilvēkos raisīja psiholoģiskas nestabili­tātes izjūtu. Tas noveda pie tā, ka vairumā Eiropas lielāko pilsētu psihiatriskās klīnikas bija pārpildītas ar pacientiem, kam bija ļoti nopietnas nervu kaites. Kādā no Parīzes slimnīcām praktizēja jaunais ārsts Žans Eskirols. Katru dienu vērodams sirgstošo cilvēku ciešanas, viņš atcerējās kādu gadījumu no savas bērnības, kad viņa māte, būdama mūzikas skolotāja Francijas provincē, visai savdabīgā veidā no pašnāvības atturēja kādu jaunu sievieti, kurai bija miris viņas mazais bērns. Vairāku stundu ilgstošas klaviermūzikas improvizācijas, kas turpinājās katru dienu, galu galā izsauca lielu asaru lēkmi, un sievietes dziļās sēras nomainīja dzīves griba. Ž.Eskirols nolēma veikt visai riskantu eksperimentu – uz slimnieku palātām uzaicināt sev pazīstamus mūziķus. Autoritatīvā komisija, kas ieradās pēc mēneša, lai re­zumētu paveikto, secināja, ka ir būtiski mazinājusies slimnieku emocionālā spriedze un agresivitāte, viņi ir gatavi komunikācijai ar apkārtējiem. Pēc dažiem gadiem šī metode jau tika akceptēta un ieviesta medicīniskajā praksē.
No 20. gadsimta sākuma līdz Pirmajam pasaules karam mūzikas terapija tika izmantota kā Eiropā, tā arī Amerikā. Ar to galvenokārt darbojās psihiatri un neiro­patologi, kas paši bija mūziķi amatieri. Ārsti pamanīja, ka ievainotajiem karavīriem, pat gados jauniem, rētas ļoti ilgi nedzīst. Tika pieņemts, ka sadzīšanas procesu traucē nāves bailes un lielās emocionālās traumas, kas gūtas karā. Mūzikas skaņas, kas sāka skanēt hospitāļos, paātrināja izve­se­ļošanos, brīnumainā veidā iedarbinot organisma “iekšējo aptieku”.
Ar eksperimentiem mūzikas terapijas jomā nodar­bojās ne tikai kara ārsti vien. 30. gados vācu ārstiem izdevās gūt ļoti labus rezultātus daudzu hronisku slimību (išēmiskās slimības, kuņģa un divpadsmit­pirkstu zarnas čūlas u. c.) ārstēšanā. Austrieši, atsakoties no līdz tam ierastajiem medikamentiem, tieši ar mūziku spēja pilnīgi nodrošināt dzemdību atsāpināšanu. Bet Šveices speciālisti, izmantojot mūziku, ieguva lieliskus rezultātus, ārstējot plaušu tuberkulozi vēl neielaistās formās.
Otrā pasaules kara laikā mūzikas terapija aktīvi tika izmantota ASV kara hospitāļos: operācijas noritēja veiksmī­gāk, pēcoperāciju periodā bija mazāk komplikāciju, jo tas pagāja ātrāk. 1944. gadā amerikāņu ārsti kopā ar brīvprā­tīgajiem mūziķiem radīja pirmo standartizēto mūzikas terapi­jas programmu, un 1950. gadā ASV tika nodibināta Mūzikas terapeitu asociācija.

Mūzikas terapija mūsdienās

1974. gadā Parīzē notika mūzikas terapijai veltīts kongress. Tā tika definēta kā “terapeitiska tehnika, kas izmanto mūziku visās tās formās ar pacienta aktīvu vai receptīvu piedalīšanos. Pati par sevi tā ir paramedi­cīniska. Lai panāktu lielāku efektivitāti, vēlams, lai mūzikas terapeits strādātu ciešā kontaktā ar psihiatru.” Beidzot bija pienācis laiks, ka mūzikas terapija vismaz vairs netika noliegta. Vēl vairāk – jaunākie pētījumi liecina, ka pasaulē gandrīz nav tādas saslimšanas vai simptoma, kur mūzikas terapeita palīdzība izrādītos pilnīgi veltīga. Mūzikas terapeitu rīcībā tagad ir speciāls kata­logs, kurā medikamentu vietā katras konkrētas slimības ārstēšanai ir minēts kāds viens vai vairāki muzikāli skaņdarbi.
Psihoterapeiti savā darbā arvien plašāk sāk izmantot mūziku. ASV mūzikas terapija tiek pārstāvēta galvenokārt kā komplimentārās medicīnas metode, bet Eiropā to daudzviet izmanto kā pilnīgi patstāvīgu terapijas virzienu, kas balstās uz tā saucamo zviedru skolu, kas parādījās 1948. gadā. 1968. gadā arī Eiropā tika nodibināta profesionāla mūzikas terapeitu asociācija.
Vairāki zinātnieki vienlaikus ir atklājuši faktu, ka zīdaiņi, pirmsskolas vecuma bērni un pieaugušie praktiski ļoti līdzīgi uztver nepazīstamas melodijas. Mūzikas uztvere pilnveidojas vienlaikus ar runas attīstību. Pētniece O. Volčeka (1979) ir atklā­ju­si, ka dažas toņkārtas mūzikā atspoguļo “apkārtējās vides apstākļus”. Viņa detalizēti izanalizēja 400 dziesmas un ro­mances. Piemēram, jēdzienu un parādību “plašums” atspo­gu­ļo toņkārta mi bemol mažors, “ierobežotu telpu” – do mažors un si bemol mažors, “ūdens vidi” – mi bemol mažors, re mažors un si minors, “debesis” – sol mažors un mi minors, utt.
Jau 1912. gadā G. Velds izpētīja ”baudu no mūzikas”. Viņaprāt, tās ir sarežģītas jūtas, kas sevī ietver vismaz sešus komponentus. Tā ir bauda, ko rada:
1) instrumentu tembrs un tonālās nianses;
2) ritms;
3) ‑iztēles spēles, kas ietver klausītāja spontānu “pie­slēgšanos” kora vai orķestra dalībnieka lomā vai muzikālā skaņdarba tālākās attīstības paredzēšanu;
4) patīkamas toņkārtas;
5) patīkamas asociācijas ar indivīda iepriekšējo pieredzi;
6) intelektuālas darbības muzikālo struktūru izveidē.

Metodes un rezultāti

Kā uzskatīja slavenais francūzis Žans Žaks Ruso, mūzika iedarbību uz klausītāju panāk ar melodijas iespējām atdarināt cilvēkam raksturīgās intonācijas, kad viņš pauž kādas no savām jūtām. Spānijas Mūzikas terapijas asociācijas dibinātāja dr. Poča ir teikusi: “Mūzika ir jūtu valoda, kas nav izsakāma vārdos. Tādēļ, pēc modernās psiho­terapijas uzskatiem, mūzika spēj ietekmēt cilvēka emocijas daudz spēcīgāk un ātrāk nekā citi mākslas veidi.”
Vairākums speciālistu parasti nosaka 30 minūšu ilgu mūzikas terapijas seansu, bet daži tam atvēl 1 stundu. Seansu daudzums ir atkarīgs no katra konkrēta slimnieka un viņa slimības smaguma pakāpes. Visbiežāk mūzikas tera­pijas seansu iedala trijās daļās. Aktīvajā daļā pacients mūzikas pavadībā dziedot, dejojot vai vingrojot izdara dinamiskas kustības. Parasti tiek piemeklēts tāds skaņdarbs, lai tas maksimāli atbilstu pacienta psihiskajam stāvoklim. Pasīvajā daļā mūzikas skaņas palīdz pacientam relaksēties. Ir jāizvēlas pēc rakstura harmonisks, nomierinošs skaņdarbs. Klīniskā daļa attiecas uz pacientiem ar pārmaiņām uzvedībā. Kad ir iestājusies stabilizācijas un līdzsvara fāze, mūzikas tera­peitiskā nozīme nodrošina vai nu tonizējošo, vai atslogojošo uzdevumu risināšanu.
Lūk, komponistu saraksts, kuru daiļradē, pēc ekspertu domām, visspilgtāk pārstāvētas analītiskās vai sintētiskās tendences. Visoptimistiskā daiļrade pieder A. Vivaldi, F.Kuperēnam, S. Prokofjevam, I. Stravinskim, Z. F. Ramo, R.Ščedrinam. Viņu “antipodi” ir A. Bergs, G.Mālers, A.Brukners, M. Musorgskis, S. Rahmaņinovs, A.Šnitke, D. Šostakovičs. Tembrālā amplitūda visbagātāk parādīta J. S. Baha, A. Korelli, G. F. Hendeļa, Z. F. Ramo, D.Čima­rozas, A. Aļabjeva, A. Varlamova, S. Taņejeva skaņdarbos. Viskoloristiskākie un gleznainākie skaņdarbi pieder H.Berliozam, K. A. Debisī, R. Vāgneram, Dž. Pučīni, A.Šnitkem, M. Musorgskim, S. Rahmaņinovam. Tiek atzīts, ka seno laiku komponistiem spilgtāk dominējusi galvas smadzeņu kreisā puslode, savukārt komponistiem, kas dzīvoja un rakstīja mūziku 19. gs. beigās un 20.gs. sākumā, izpaužas labās puslodes dominante. Te, ne­apšaubāmi, svarīga ietekme bijusi vēsturiskajiem un sociālajiem apstākļiem.

Ielūkosimies vēl dažos mazāk zināmos faktos, kas saistīti ar kādu no mūzikas terapijas veidiem.

Par visterapeitiskāko mūziku pelnīti tiek uzskatītas Indijas rāgas – visai specifiski instrumentālie skaņdarbi, ko labprāt klausās pat cūkas, kuras, izdzirdot rāgas, izbeidz savstarpējās cīņas. Kad šīs harmoniskās skaņas sadzird delfīni, tie no okeāna dzīlēm tuvojas krastiem un klausās.
Bretaņas pussalā Francijas rietumos klosteru mūki izpilda Mocarta mūziku dzīvniekiem, kurus viņi kopj, jo ir pierādījies, ka govis pēc šādas mūzikas noklausīšanās dod manāmi vairāk piena.
Vairākās Eiropas pilsētās dzelzceļa stacijās bieži uzturējās narkotiku cienītāji. Kopš stacijas telpās sāka atskaņot klasisko mūziku, narkomāni drīz vien no tām pazuda.
Kādā maizes ceptuvē Japānas pilsētā Nagojā 72 stundas pēc kārtas tiek atskaņota Bēthovena 6. simfonija. “Bēthovena maizei” ir unikāla, neatkārtojama garša, un tā uzrūgst daudz ātrāk.
Baltimoras Svētās Agneses hospitālī (ASV) reanimācijas palātās atskaņo klasisko mūziku. “Pusstunda mūzikas nodrošina tikpat lielu efektu kā 10 mg valiuma” stāsta dr.R.Bārs – sirds un asinsvadu slimību nodaļas vadītājs.
Vairākās valstīs imigrācijas biroju darbinieki, mācot ieceļotājiem vietējo valodu, fonā atskaņo Mocarta un barokālo mūziku; viņi apgalvo, ka valoda tā tiek apgūta daudz ātrāk.
Vācijas un citu valstu mūzikas terapeiti piedāvāja lauksaimniecības speciālistiem izmantot klasisko mūziku augkopībā. Rezultāti bija pārliecinoši: augi, kas dzirdēja mūziku, jau pēc pāris nedēļām manāmi apsteidza tos augus, kuriem mūzika netika atskaņota.
Slimnieki ar bronhiālo astmu manāmi uzlabo savu veselības stāvokli vai pat pilnībā izārstējas, ja sāk aktīvi apgūt kāda pūšaminstrumenta spēli.

Ārzemju literatūrā ir minēti piemēri par veiksmīgu mūzikas terapijas izmantošanu ne tikai psihisko slimību ārstēšanā (neirozes, arī “vieglās” neirozes, dezadaptācijas “smagās formas” klasiskās psihiatrijas izpratnē), bet arī ķirurģijā, stomatoloģijā, dzemdniecībā un ginekoloģijā u. c. Ļoti labi mūzikas terapijas rezultāti ir iegūti visdažādāko slimīgu stāvokļu ārstēšanā, piemēram, ja ir traumas, zobu sāpes, kaitīgi ieradumi (narkotiku, alkohola, nikotīna u. c. vielu lietošana), šizofrēnija, hipertonija, Pārkinsona slimība, liekais svars, bezmiegs, galvassāpes, sirds un asinsvadu slimības, diabēts, epilepsija, perso­nības attīstības traucējumi, hroniskā noguruma sindroms, celebrālā trieka, autisms, artrīts, nemiers, alerģija, agresīva un antisociāla uzvedība, kā arī organisma rehabilitācijas gadījumā.

Psihoterapeitiskiem nolūkiem mūziku vēl izmanto:
• lai harmonizētu slimnieka atrašanos slimnīcā un padarītu to estētiskāku;
• lai rosinātu komunikatīvo iespēju attīstību;
• lai attīstītu radošo iztēli un fantāziju;
• psiholoģiskā tonusa relaksācijai;
• emocionālās sfēras paplašināšanai un attīstībai;
• kolektīvisma jūtu attīstībai;
• estētisko prasību attīstībai.

Rekomendācijas

Ja ir depresija (ar nomāktību, skumjām, bezcerību un nespēku), ieteicams klausīties:

S. Rahmaņinova 2. klavierkoncertu;
G. F. Hendeļa “Ūdens mūziku”;
L. van Bēthovena 5. klavierkoncertu;
A. Dvoržāka 8. simfoniju;
F. Šūberta “Meža ķēniņu”.

Nervu sistēmas tonizēšanai noder:

R. Vāgnera operas “Nirnbergas meistardziedoņi” fināls;
R. Vāgnera operas “Rienci” uvertīra;
K. Sen-Sansa “Gulbis”;
A. Dvoržāka 5. simfonija (“Jaunā pasaule”);
Dž. Verdi opera “Aīda”.

Ja moka bezmiega problēma, klausieties:

F. Šopena “Noktirni”;
S. Bārbera “Adagio” stīgu instrumentiem;
K. Debisī “Fauna diendusu”;
J. Pahelbela “Kanonu”.

Lai attīrītos no ciešanām:

P. Čaikovska 1. simfonijas otro daļu, kā arī 6. simfonijas 1., 3., un 4. daļu.

Kautrīguma un kauna izjūtas pārvarēšanai palīdz:

J. Brāmsa 4. simfonijas 1. daļa;
J. S. Baha “Brandenburgas koncertu” lēnās daļas;
F. Lista prelūdijas (fināls).

Dzīvības spēku aktivizācijai – M. Ravela “Pavāna” un “Bolero”.

Optimistiskas pasaules uztveres veidošanai jāklausās:

V. A. Mocarta “Mazā nakts serenāde”(fināls);
Ž. Bizē “Jauniešu simfonija” (fināls);
deju mūzika no R. Štrausa, I.Kālmāna, F. Lehāra operetēm;
F. Šopena “Noktirne S dur”, klavierkoncerti ar orķestri (vidējās daļas).

Pret stresu ir noderīgi gregoriāņu mūku dziedājumi.

Lai nomierinātos, jāklausās:

A. Borodina “Noktirne no stīgu kvarteta”;
F. Šopena noktirnes (fa mažorā un re bemol mažorā), “Etīde mi mažorā” (pirmā un pēdējā daļa);
F. Šūberta “Ave Maria”;
K. Sen-Sansa “Gulbis”;
S. Rahmaņinova 2. klavierkoncerts (2. daļas sākums).

Priekam:

D. Šostakoviča “Svētku uvertīra”;
F. Lista “Ungāru rapsodijas” (6., 10., 11., 12. rapsodijas fināls);
V. A. Mocarta “Mazā nakts serenāde” (I un IV daļa);
L. van Bēthovena 5., 6. un 9.simfonijas fināls.