Lasīšanas laiks:7 minūtes, 16 sekundes

Jau 15 gadus mūsu valstī pastāv rehabilitācijas programma jeb Minesotas programma atkarīgo ārstēšanai. Šī metode sniedz iespēju panākt pilnvērtīgu remisiju (atturību), kad cilvēks spēj dzīvot skaidrā un vienlaikus justies komfortabli, radikāli mainot savu dzīvesveidu un uzlabojot dzīves kvalitāti kopumā. Programmā darbojas gan sievietes, gan vīrieši, gan gados veci, gan jauni cilvēki, ar augstāko izglītību un bez tās, gan maznodrošinātie, gan bagātie…
Rakstā autore iepazīstina ar Minesotas programmas galvenajiem mērķiem, darbības principiem un metodēm atkarīgo ārstēšanā.

Pirms kāda laika par atkarībām vispār nerunāja, bet, ja kaut ko pieminēja, tad ar nosodījumu, čukstus, kaunoties, it kā tā nebūtu slimība, bet gan kaut kas nosodāms un slēpjams. Nemaz ne tik sen – tikai 20 gadus atpakaļ – atkarības slimniekus ārstēja piespiedu ārstēšanas iestādēs, kā noziegumu izdarījušos. Nerunājot nemaz par ārstēšanas metodēm, – pamatā bija aversijas jeb vemšanas metode, tad kodēšana, „torpēdas” ievadīšana, „ampulas” iešūšana. Šāda attieksme bija padomju gados un jāsaka, ka vēl joprojām ir saglabājušās dažas no tā laika metodēm. Visas šīs metodes ir agresīvas un galvenais – pasīvas, – cilvēks pats nepiedalās sevis atveseļošanas procesā. „Uzturēšana skaidrā” tiek panākta ar pacienta iebiedēšanu. Tādā veidā viņa domāšanā un uztverē nekas nemainās, tikai klāt nāk bailes, nemiers, satraukums, spriedze, un tas atkal noved pie dzeršanas, spēlēšanas vai narkotiku lietošanas.
Atkarība skar visas cilvēka personības sfēras – fizisko, psihisko, garīgo, kā arī ietekmē sociālo jomu. Tātad ārstēšanai jābūt vērstai uz šo „bojāto daļu” atjaunošanu, uzlabojot to funkcionēšanu. Organismā viss darbojas saistīti, – uzlabojoties fiziskajai veselībai, rodas priekšnoteikumi psihiskās sfēras progresam un otrādi. Savukārt sociālās jomas, attiecību optimizācija ļauj sakārtot emocionālās sfēras darbību un otrādi. Pārmaiņas garīgajā sfērā manāmi ietekmē sociālos parametrus, arī kognitīvi – emocionālos personības komponentus, neapšaubāmi paaugstinot iespēju sasniegt apmierinošu somatisko stāvokli. Viss ir ciešā mijiedarbībā.
Šobrīd attieksme pret atkarībām Latvijā ir mainījusies. Tāpat ir mainījušās palīdzības iespējas. Līdz ar medikamentozo ārstēšanu tiek izmantotas arī citas atkarīgo atveseļošanās un rehabilitācijas metodes.

Minesotas programma atkarīgo ārstēšanā
Jau 15 gadus mūsu valstī pastāv rehabilitācijas programma jeb Minesotas programma atkarīgo ārstēšanā. Šī metode sniedz iespēju panākt pilnvērtīgu remisiju (atturību), kad cilvēks spēj dzīvot skaidrā un vienlaikus justies komfortabli, radikāli mainot savu dzīvesveidu un uzlabojot dzīves kvalitāti kopumā.
Minesotas programma radās ASV Minesotas štatā Heizeldenas klīnikā 20. gadsimta 50-tajos gados, par pamatu ņemot Anonīmo Alkoholiķu personīgās atveseļošanās Divpadsmit soļu programmu. Speciālisti Latvijā ar šo programmu pirmo reizi iepazinās 1989. gadā, bet pirmo ārstēšanas nodaļu atvēra 1990. gadā. Šobrīd Latvijā ir 3 Minesotas programmas nodaļas – divas Rīgā: Narkoloģijas valsts aģentūra un SIA „Akrona” un viena Jelgavā – narkoloģijas slimnīcā. Minesotas programmas nodaļās uzņem alkohola, narkotiku un azartspēļu atkarīgus vīriešus un sievietes, vecākus par 18 gadiem, kuri vismaz 5 dienas ir skaidrā vai saņēmuši detoksikācijas kursu pēc ilgstošas alkohola vai narkotiku lietošanas. Ārstēšanās kurss stacionārā (slimnīcā) ilgst 28 dienas, un lielāko daļu izdevumu sedz valsts. Galvenais programmas mērķis ir uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti, mudinot viņu uz pašattīstību, izaugsmi un sevis pilnveidošanu.
Minesotas programmas mērķi ietver sevī vairākus uzdevumus jeb soļus, ko atkarīgajam ārstēšanās procesā kopā ar speciālistiem ir jāpiepilda:
atzīt un pieņemt savu slimību, atkarību;
*pārvarēt noliegumu, saredzēt reālo situāciju un savu vietu tajā;
*iesaistīties Anonīmo Alkoholiķu, Anonīmo Narkomānu vai Anonīmo Azartspēlētāju pašpalīdzības grupās, izmantojot to kā līdzekli ārstēšanās procesā;
*atzīt, ka, lai notiktu pozitīvas izmaiņas, ir jāmainās pašam, mainot savu domāšanu, uzskatus, nevis jāmaina sieva/vīrs, priekšnieks, vecāki, darbs vai bērni;
*attīstīt spēju just, atpazīt savas jūtas, dalīties ar citiem savās jūtās, domās, pieredzē un pārdzīvojumos;
*mācīties atzīt, ka cilvēks nav visvarens un nevar izdzīvot viens, mācīties lūgt palīdzību no citiem, prast saskatīt iespējas ārpus sevis, atrast Augstāko Spēku. (Šī programma nav reliģiska, bet gan garīga. Dievs netiek saprasts kā reliģiska figūra, bet kā kaut kas stiprāks, varenāks par vienu cilvēku.);
*mācīties akceptēt alkoholismu kā hronisku, progresējošu slimību un iesaistīties ilgstošā atveseļošanās kursā, kas būtībā ir visas dzīves programma, dzīvesveids;
panākt pilnīgu atturību, augstāku dzīves kvalitāti un personības izaugsmi.

Uzdevumi nav vienkārši, tādēļ Minesotas programmas dalībniekiem ik diena ir aizpildīta gan ar mērķtiecīgām, uz sevis izzināšanu virzītām, gan vispārēji izglītojošām nodarbībām un pasākumiem. Tie ir:
*priekšlasījumi par slimību, likumsakarībām, kas noteikušas atkarīgā rīcību un uzvedību, tās recidīva brīdinājuma pazīmēm un to atpazīšanu u. tml.;
*individuāli veicami uzdevumi, diskusijas grupā, kas palīdz rast atbildes uz aktuāliem jautājumiem un rosina būt atklātiem un godīgiem pret sevi un apkārtējiem;
*zīmēšanas nodarbības, kurās, izsakot sevi caur krāsām, simboliem, atkarīgais mācās uztvert neapzinātos vēstījumus, kas parādās katra zīmējumā;
*diskusijas par redzēto pēc mācību vai mākslas videofilmas noskatīšanās;
*pārrunas par turpmāko atveseļošanos, katram atbilstošas pašpalīdzības grupas atrašanu, tādu kā AA, AN, AS, un iesaistīšanos tās aktivitātēs;
grupu terapija;
*priekšlasījumi un grupu veidošana līdzatkarīgajiem (LA) – atkarīgo tuviniekiem, lai viņiem palīdzētu pareizi izprast šo slimību, tās gaitu un tuvinieku atbalsta milzīgo nozīmi atveseļošanās procesā un veselīgas saskarsmes atjaunošanā.

Grupu terapijas priekšrocības
Minesotas programmas galvenā sastāvdaļa ir grupu terapija. Apskatīsim galvenās grupu terapijas priekšrocības (pēc K. Rudestama).

1.Dzīve ir sociāla parādība, un grupa ir tās modelis, tikai mazākā izmērā.
Minesotas programmā darbojas gan sievietes, gan vīrieši, gan gados veci, gan jauni cilvēki, ar augstāko izglītību un bez tās, gan bagātie, gan maznodrošinātie, gan precējušies, gan neprecējušies vai šķirti, gan tie, kas dzīvo pilsētā, gan tie, kas laukos utt. Tieši tāpat kā sabiedrībā, kā mums apkārt.
2.Grupa – tā ir iespēja iegūt atgriezenisko saiti un atbalstu no citiem dalībniekiem, kuriem ir līdzīgas problēmas un pārdzīvojumi, gūt drošības sajūtu.
Jau pirmās dienas vakarā pacienti savās „jūtu lapās” raksta: „Braucu uz šejieni ar lielām bailēm, nedrošību; mani pārsteidza, ka mani tik labi uzņēma, runāja kā līdzīgs ar līdzīgu, neviens nepārmeta un nenosodīja…” Pacienti apkārtējo atbalstu gūst visā kursa laikā un dod to jaunpienākušajiem.
3.Iespēja mācīties pieņemt citu cilvēku vērtības un vajadzības.
Kāda sieviete grupā teica : „Tagad es labāk sāku saprast savu dēlu, viņš ir Jāņa (kāds no grupas) vecumā.” Kad savos pārdzīvojumos dalās sievietes, tad vīrieši bieži ir pārsteigti par viņu pieeju, viedokli un jūtām daudzās situācijās. Viņi ieklausās un sāk labāk saprast savas sievas un otrādi. Tāpat gados jaunākie ieklausās vecāko grupas biedru teiktajā un otrādi. Dažādu konfliktsituāciju risināšana grupas ietvaros palīdz izprast savu uzvedību un apkārtējo reakciju uz to, uzlabojot konfliktrisināšanas prasmes ārpus grupas.
4.Grupā cilvēks jūtas apkārtējo pieņemts/pieņemošs, uzticību saņemošs/dodošs, aprūpēts/aprūpējošs, palīdzību saņemošs/palīdzošs.
5.Cilvēks grupā var apgūt izmēģināt jaunas iemaņas.
Kāds 25 gadus vecs vīrietis atzinās, ka agrāk, nonākot nepatīkamā situācijā, viņš vienkārši būtu pielecis kājās un izskrējis ārā no telpas, bet grupā viņš saņēmās un palika sēžam, sāka par to runāt, un tas bija lūzuma punkts viņa atveseļošanā. Šobrīd viņš ir skaidrā 8 gadus.
6.Uzturēšanās grupā sniedz zināmu komfortu, jo atkarīgajam ir attiecības ar citiem sev līdzīgajiem, nevis tikai ar terapeitu.
7.Cilvēks, identificējot sevi ar citiem grupas dalībniekiem, mācās atpazīt savas emocijas un uzvedību.
Vienā no saviem terapeitiskajiem stāstiem N. Pezeškians raksta par trīs veciem vīriem, kuri sēž un pārspriež jaunības priekus un vecuma grūtības. Viens saka: „Ak, manas kājas neklausa, agrāk es tā varēju skriet, bet tagad knapi spēju tās pakustināt.” Otrs: „Tev taisnība, man ir sajūta, it kā mans jaunības spēks pilienu pēc piliena iztek smiltīs. Laiki mainās, un mēs maināmies…” Bet trešais, mulla, ne mazāk sačākstējis, saka: „Nesaprotu, par ko jūs runājat. Es sevī neko tādu, par ko jūs sūdzaties, neesmu manījis. Es esmu tikpat stiprs kā pirms 40 gadiem. Tieši vakar guvu tam apstiprinājumu. Manā guļamistabā stāv smags ozolkoka skapis. Pirms 40 gadiem es to nespēju pacelt un arī vakar gribēju to atkal pacelt, bet man tas neizdevās, tāpat kā toreiz. Tas ir skaidrs pierādījums: es esmu tikpat stiprs kā 40 gadus atpakaļ.”
Pacienti atnāk ar noliegumu par savu slimību, par realitāti – par to, kā jūtas paši un kā tuvinieki, par to, kā slimība skārusi viņus un līdzatkarīgos, bet, kontaktējot grupā, klausoties priekšlasījumus, pildot individuālos uzdevumus, viņu noliegums mazinās, viņi sāk vairāk saprast sevi un savas jūtas, savu uzvedību, saskatīt, kādu postu slimība ir izraisījusi.
8.Grupa atvieglo pašizziņas procesu.
Ja cilvēks mokās vainas sajūtā, bailēs, tad nespēs sevi adekvāti uztvert un analizēt. Cilvēki grupā dzird citus runājam par savām jūtām, pārdzīvojumiem, bailēm un beidzot arī var izteikties paši. Ir nepieciešams grupas atbalsts un pieņemšana, lai kļūtu iespējama atvēršanās, atklātība un jaunas atklāsmes. Kad citi grupas biedri viņu ir pieņēmuši, cilvēks jūtas drošāk, viņa pašapziņa pieaug.
Atkarīgam cilvēkam ir ļoti daudz sāpīgu jūtu, par ko viņš nespēj un nevēlas runāt, labāk izvēloties „justies labi” ar atkarīgo vielu palīdzību. Uz Minesotas programmas nodaļu nenāk, lai tūlīt justos labi, bet gan lai strādātu ar sevi, cīnītos, pārvarētu, piedzīvotu, jūtoties arī slikti, jo tas ir priekšnoteikums, lai turpmāk varētu justies labāk. Vispirms ir jānotiek (un vislabāk to izdarīt grupā) apspiesto, nepieņemto, sāpīgo jūtu apspriešanai, izteikšanai un izlādēšanai. Tas dod psiholoģisku attīrīšanos, atvieglojuma, brīvības sajūtu un cerību uz atveseļošanos.
Ja cilvēks atklāj, ka ar savām sāpēm, pārdzīvojumiem var tikt galā citādāk, nevis dzerot, durot, šņaucot utt., tad tas jau ir pirmais solis ceļā uz atveseļošanos.

Literatūra
1. K. Rudestams “Grupu psihoterapija” Maskava, 1993
2. N. Pezeškians “Tirgotājs un papagailis” Maskava, 1992

Previous post Mēs palīdzam pārim sastrīdēties, strīdēties un salabt 
Next post Kur līdzīgs uzrunā līdzīgu