Mīlestības zīmes

“Pirmais pavediens, kas ļauj nojaust patiesu attiecību kvalitāti, ir saskarsmes paradoksālā daba. Mīlestība ir paradokss, proti, tā ietver sevī pretrunu, tā nav vienkārša, bet gan sarežģīta harmonija: lai otru cilvēku iemantotu, viņš ir jāpalaiž vaļā; tu būsi mīlestības pilns, mīlestību dodot, nevis sagaidot un saņemot to no citiem.”
Vērtīga lasāmviela tiem, kas kas vēlas izprast mīlestības pretrunīgo dabu un mācīties veidot miera, sapratnes un saskaņas pilnas attiecības ar mīļoto cilvēku.

“Dažreiz mani attiecībā uz jums pārņem dīvaina sajūta: liekas, it kā man kaut kur zem kreisajām ribām būtu stīga, cieši un neatšķetināmi sasieta ar līdzīgu stīgu jūsu sīkajā augumā. /../ ja starp mums būs liels attālums, tad baidos, ka šī kopīgā stīga var pārtrūkt; mani pārņem satraucošas bailes, ka tad es pats iekšēji noasiņošu.”

Šie ir sera Ročestera atzīšanās un bildinājuma vārdi Džeinai Eirai. Slavenā Šarlotes Brontē romāna zinātāji atcerēsies situācijas kontekstu, – tas ir ilgs, sāpīgs un reizē neizsakāmi skaists divu šķietami nesavienojamu pasauļu (aristokrāta un bāreņu patversmē izaugušas guvernantes) tuvošanās un savienošanās ceļš.

Lai tuvotos šī raksta tēmai, gribu pievērst uzmanību Ročestera savādajam izteicienam, ar ko viņš raksturo savu tuvības izjūtu: “..stīga… kaut kur zem kreisajām ribām…” Te Š. Brontē liek sava varoņa mutē Bībeles simboliku – vīrieša kreisais sāns ir tā vieta, no kurienes Dievs “izcēla” sievieti (1. Mozus grām. 2. nod.). Šajā sakarā – teologa
G.Dišlera komentārs. Ebreju Talmūds māca, ka sieviete netika vienkārši izveidota no Ādama “ribas”, bet vīrietis un sieviete sākumā bijuši viens vesels cilvēks ar divām būtībām –sievišķo un vīrišķo (grieķu androgīna variants). Tāpēc vīrieša un sievietes attiecībām vienmēr ir “pazaudētās puses meklēšanas” raksturs, jo pēc atdalīšanas viņu attiecības ir daudznozīmīgas, aizslāņotas, sarežģītas un dziļas. Vīrietis un sieviete meklē viens otru, tiem nav miera, iekams tie atkal nav savienojušies jaunā veselumā, – dzimumu saplūsme, seksualitāte paredz ne tikai pēcnācēju radīšanu, bet pamatā – divu Dieva radītu personu garīgās būtības apvienošanu.
Meklētājiem ir svarīgi saprast, ka pēc sievietes radīšanas tieši Dievs ir tas, kas pieved sievieti vīrietim, un tas pazīst sievieti kā līdzīgu sev (“…kauls no mana kaula!”). Tie savstarpēji atzīst viens otru. Tātad Ročesters, runādams par saiti kreisajā sānā, būtībā pasaka sievietei, ka ir atradis un pazinis viņā “savu līdzinieku un savu labāko es”, resp., savu sievu. Džeina atbild ar to pašu.

Kontrastējošā situācijā atrodas visi tie pāri, kas pēc neilgas kopdzīves nolemj šķirties un motivē to šādi: “Mums nav nekā kopīga. Svešs cilvēks.” Tātad laulība noslēgta, bet otra cilvēka pazīšanas jeb atzīšanas akts nav noticis. Ir bijusi zināma iepazīšanās un visbiežāk strauja kaislīga satuvināšanās (“Bet mums taču bija tik labi!”), taču tai ir ārējs raksturs. Par to liecina konflikti un attiecību pārrāvums vai arī attiecību turpināšanās kādās kroplās formās: otra pakļaušanā un vardarbībā, atkarībā un līdzatkarībā, regulārā laulības pārkāpšanā.

Šis otra cilvēka pazīšanas virspusīgums, pazīšanas šķitums, būtībā – nepazīšana ir problēma, uz kuru atbildes tiek meklētas rakstā. Kā pazīt otru cilvēku (mīļoto) dziļi un kā pazīt viņā savu iespējamo vīru (sievu)? Vai ir kādas ceļazīmes, pazīmes, gudrība, pēc kā vadīties sarežģītajos attiecību labirintos? Šis jautājums var būt aktuāls arī tiem, kas jau ir laulībā un jūt, ka pienācis brīdis, kad laulība jārada garīgi – no dziļumiem.

Paradokss
Pirmais pavediens, kas ļauj nojaust patiesu attiecību kvalitāti, ir saskarsmes paradoksālā daba. Mīlestība ir paradokss, proti, tā ietver sevī pretrunu, tā nav vienkārša, bet gan sarežģīta harmonija: lai otru cilvēku iemantotu, viņš ir jāpalaiž vaļā; tu būsi mīlestības pilns, mīlestību dodot, nevis sagaidot un saņemot to no citiem. Paradoksāla ir arī “Džeinas Eiras” situācija: ārēji neiespējamais (šajā gadījumā sociālā distance un aizspriedumi) ir vienīgais iespējamais; attālināšanās (līgavas došanās projām uz neatgriešanos) ir tuvināšanās uz mūžu. Līdzīgi jāsaka, – arī kaislība ir paradoksāla: jau minētajās šķiršanās ainiņās kopīgs viens princips: strauja sakļaušanās ir atsvešināšanās, ātra “sapasēšana” ir ilga nesaprašanās, tūlītēja atdošanās un ņemšana ir pazaudēšana.

Noslēpums
Krievu kristīgā psiholoģe T. Florenska uzskata, ka mūsdienās cilvēku savstarpējās attiecībās ir pazaudēta izpratne par otru cilvēku kā noslēpumu. Tas ir iemesls, kādēļ mīlestības dialoga veidošanās ir principiāli traumēta. Cilvēka reducēšana uz izzināmo, tveramo rada ilūziju, ka otra persona ir pārzināma un vadāma. Tas atver durvis egocentrētai satiksmei, kurā trūkst eksistenciālas pietātes.
Taču patiesais ir apslēpts, tas nav uzreiz tieši ieraugāms, tāpat kā mūsu īstais partneris uzreiz nedodas rokās, bet ir kā uzdevums, kas jārisina, noslēpums, kas jāatklāj, nepieejamais, kam var tuvoties tikai ar pacietību un pazemību. Mīlestība slēpjas no kaislības rupjā, egoistiskā tvēriena. Mīlestība lēnām raisās laukā no cilvēka sirds tumsas, kur tā apslēpta, tā dzimst tikai tad, kad tiek gaidīta, meklēta un atbilstoši godāta, – tad, ja cilvēks ir gatavs otra dēļ panest grūtības, atteikties no sava egoisma, parādīt uzticību. Tā notiek otra cilvēka atklāšana – cienot viņa apslēptību un brīvību.