“Bet pie paša koka stumbra puisis ieraudzīja ko apbrīnojami skaistu – sārti dzeltenu puķi, kura, vējā lokoties, dejoja. Brīdi viņš skatījās kā apburts, tad mēģināja tai tuvoties. Viņš pastiepa roku un sajuta to siltumu, ko sniedz saule, bet jau pēc mirkļa puisis sāpēs iekliedzās un atrāva roku – skaistā puķe dzēla asāk kā nātre.”
Pasaka par mūžseno cilvēku attiecību tēmu, kurā senatnes saldā dvesma savijas ar mūsdienīguma piesitienu.
Reiz senos laikos tālā dienvidu zemē krauju kalnu pakājē atradās kāds ciems. Ciems kā jau ciems – tā iedzīvotāji lielākoties bija zemnieki un vīndari (vīnogas te auga gluži kā nezāles), vēl daži piekopa amatniecības amatus – auda drēbes, pina grozus un gatavoja apavus.
Pa dienu ciema iedzīvotāji naski rosījās, bet vakaros uzreiz pēc saulrieta palika savās mājās, jo kā jau dienvidos, naktis tur bija piķa melnas un vēsas, bet uguni šī ciema iedzīvotāji vēl nepazina.
Šai ciemā dzīvoja kāds jauns puisis – galdnieks. Viņš prata gatavot visvisādas mēbeles un labi pārzināja sava amata noslēpumus. Kad mēness pie debesīm vēstīja, ka ir īstais brīdis atkal doties mežā cirst lietaskokus, puisis rīta agrumā kāpa tuvīnajos kalnos, kuru pakājes klāja biezi meži. Šoreiz viņam bija vajadzīgs lazdas koks, un tā meklējumos galdnieks aizklīda dziļi biezoknī, kāpdams arvien augstāk un augstāk. Tik dziļi mežā viņš laikam vēl nekad nebija bijis. Tagad viņā modās jauna vēlme – tikt pašā kalna galā.
Neviens ciema iedzīvotājs vēl nebija ticis virsotnē – viņi vispār centās nemaz neiet uz mežu, jo tam bija slikta slava. Runāja, ka mežā notiek dīvainas lietas un daži, kas turp devušies, vairs nekad nav redzēti. Taču puisim šķita, ka viņam viss ir pa spēkam, jo viņa sirdi karsēja mīlestība uz ciema skaistāko meiteni – zeltmati un čaklu rokdarbnieci.
Arī lazdu viņš meklēja, lai izpatiktu savai iecerētajai. Galdnieks gribēja uztaisīt lādīti no šīs retās, cietās, pievilcīgi rakstainās koksnes. Lādītē puisis ieliktu ko īpašu: skaistu ziedu vai varbūt pat saderināšanās gredzenu.
Sapņojot par savu zeltmati, puisis kāpa augstāk. Mežs kļuva arvien biezāks, takas – stāvākas, līdz pazuda pavisam. Cik tālu vēl bija līdz virsotnei, nevarēja zināt, bet puisis lauzās cauri biezoknim. Viņa drēbes bija netīras, rokas krūmu asie dzelkšņi saskrāpējuši līdz asinīm. Tomēr puisis negribēja atkāpties. Pa ceļam viņš ieraudzīja un nocirta lazdas koku un, to velkot līdzi, turpināja ceļu augšup. Ar šo nastu virzīties bija vēl grūtāk, bet puisis taču gribēja sagādāt neaizmirstamu dāvanu savai mīļotajai…
Piepeši mežs atkāpās, un skatam atklājās meža pļaviņa, kas klāja kalna virsotni. Puisis pārguris aizvilkās līdz ozolam, kas gluži kā kronis greznoja kalnu. Bija saulaina un sutīga diena, un puisis ozola kuplo zaru paēnā nolikās pagulēt, lai gūtu spēkus atceļam. Viņš vēl paspēja padomāt, kā par viņa varoņdarbu brīnīsies ciema iedzīvotāji un arī viņa iecerētā…
Šo nākotnes ainiņu ieaijāts, puisis aizmiga un redzēja dīvainu sapni. Viņš stāvēja kādas klints malā un raudzījās bezdibenī. Viņš dzirdēja aiz muguras strauji tuvojošos lāča rēkšanu un zināja, ka nav vairs kur glābties – priekšā dziļa aiza, aiz muguras – nikns zvērs.
Un piepeši viņš ieraudzīja puscaurspīdīgu tēlu – lielu eņģeli virmojot lidināmies virs aizas. Eņģelis iedrošinoši smaidīja, dūšīgi cilāja spārnus un bija pastiepis pretī rokas, it kā mudinot – lec, es tevi saķeršu un izglābšu. Puisim gribējās ticēt šim glābiņam, bet pat sapnī bija grūti uzticēties vīzijai. Kā gan tāds nemateriāls, puscaurspīdīgs tēls spēs noturēt viņa svaru? Puiša sirds sitās kā traka, un viņš zināja, ka tūlīt nāksies izlemt, kuram brīnumam noticēt: tam, ka lācis viņu nesaplosīs, jeb tam, ka eņģelis viņu glābs no nosišanās aizas dibenā. Sirdij gluži vai lecot no mutes, puisis pamodās.
Viņa strauji pukstošās sirds ritmā krita lielas lietus lāses, bet pērkona ducināšana atgādināja lāča rēkšanu. Tikmēr ozola kupli sazaļojušo zaru lapotne gluži kā platspārnu eņģelis sargāja puisi un svaigi cirsto lazdu no samirkšanas. Piepeši apdullinošs troksnis un gaismas uzplaiksnījums puisi nosvieda pie zemes – milzu ozolā bija iespēris zibens. Puisis ko tādu nekad nebija piedzīvojis, jo lejā, mierīgajā ciemā, vienmēr bija jūtamas vien kalnos plosošos negaisu atbalsis. Puisis sajuta dīvainu smaržu un ieraudzīja pelēka gaisa vālus (šai ciematā taču vēl nepazina uguni, un puisis nezināja arī vārdus, ar kuriem mēdz aprakstīt uguni un ar to saistītās parādības). Bet pie paša stumbra puisis ieraudzīja ko apbrīnojami skaistu – sārti dzeltenu puķi, kura, vējā lokoties, dejoja. Brīdi viņš skatījās kā apburts, tad mēģināja tuvoties. Viņš pastiepa roku un sajuta to siltumu, ko sniedz saule, bet jau pēc mirkļa puisis sāpēs iekliedzās un atrāva roku – skaistā puķe dzēla asāk kā nātre.
Puisis palūkojās apkārt un ieraudzīja to, ko pirms tam nebija redzējis. Viņa sapnī šai vietā bija krauja aiza, bet patiesībā tur atradās lēzena, ziediem apaugusi kalna nogāze, bet labajā pusē, tur lejā bija redzams ciemats – no šejienes tas atgādināja leļļu namiņu virteni, tik mazs tas likās. Tātad lejup viņš varēja nokļūt daudz vieglāk, nekā bija cīnījies tikt augšup! Nesaprotami, kā gan ciema iedzīvotāji agrāk nebija ievērojuši šo iespēju nonākt kalna galotnē?! Laikam jau nogāze bija noburta neredzama, nodomāja puisis (un varu jums pačukstēt – viņam bija taisnība. Meža rūķi necieta svešiniekus, tālab, līdz ar vēja pūsmām, izplatīja biedējošus stāstus par kalnu, bet tā ērtās piekļuves vietu padarīja cilvēku acīm neredzamu). Bet kā tad puisis ieraudzīja šo nogāzi? Redziet, galdniekpuisis tikai daļēji bija cilvēks – viņš bija ļoti iemīlējies, un Mīlestības jūtas mūs padara daļēji par Dieviem…
Puisis priecājās par skaisto zelta puķi – ak, tā nu gan būs īstā dāvana mīļotajai meitenei – kas tāds, ko vēl neviens nav redzējis! Un cik daiļi tā izskatīsies riekstkoka lādītē! Kas vēl var būt piemērotāks viņa dedzīgo mīlestības jūtu apliecināšanai!
Tā nu puisis steidzās lejup pa kalna nogāzi ar dejojošo degošo ozola šķilu vienā rokā un lazdas koku pār plecu. Taču pēc brīža viņš saprata ko jaunu par neparasto puķi – tā pārtika no koka, tas bija vajadzīgs viņas dzīvības uzturēšanai. Taču nogāzē koku nebija, un puisis puķi sāka barot ar savu dārgo lazdas koku, jo šīs puķe viņam šķita tik svarīga, ka tās dēļ viņš bija gatavs ziedot daudz ko.
Puisis steidzās cik tik jaudas, lai ātrāk nonāktu līdz ciematam pie mīļotās un arī pie jaunas barības puķei, kurai lazdas koks itin labi garšoja. Jāteic, ka īsu mirkli, par spīti visai steidzīgajai iešanai, puisis tomēr pašaubījās, vai rīkojas prātīgi un vai puķe ir laba, jo tā taču iznīcināja viņa darba materiālu – koku.
Puisis, kāds no meža nācis – sapinkotiem matiem, saskrāpētām rokām, nosmulētām drēbēm, viss apkvēpis, bet ar degošu lazdas pagali rokās – devās uz skaistās zeltmates māju.
Bija jau vakars, un viņa, saulrieta gaismas apspīdēta, sēdēja uz lieveņa, dzēra tikko slauktu kazas pienu un ķemmēja savus garos, skaistos matus. Viņa zināja par galdniekpuiša ilgām, bija gatava bildinājumam un jāvārdam. Viņa gan bija dzirdējusi runājam par kaut kādu mīlestību, taču viņai tās šķita blēņas. Skaistule bija visu prātīgi apdomājusi – tikpat rūpīgi, kā viņa margoja mežģīnes. Galdniekpuisis bija viņai labs pāris, un kopā viņi varēs nodzīvot garu un mierīgu mūžu. Miers un stabilitāte šajā ciematā skaitījās lielas vērtības, visi uz to tiecās.
Tikām puisis jau bija iesteidzies viņas pagalmā un līdztekus savas mīļotās daiļuma apjūsmošanai sāka skatīt arī pēc kāda žoga mieta, ar ko tālāk barot liesmojošo puķi, jo lazda gandrīz pilnībā jau bija apēsta.
Viņš aizelsies pieskrēja pie savas iecerētās un pastiepa paradīt liesmojošo lazdas koku, bet vēl nebija atguvis elpu un nespēja parunāt, lai pabrīdinātu meiteni uzmanīties no dīvainās puķes. Un bija jau par vēlu – acumirklis, un uguns švirkstēdama aprija viņas krāšņos zeltainos matus un sāpīgām asām mēlēm nolaizīja viņas daiļo seju. Gaidītā prieka vietā nu bija sāpes, kauns, izmisums un asaras… Puisis gribēja lūgt piedošanu un meiteni mierināt, bet viņa to kliedzot atgrūda – lai nekad, nekad viņš vairs nenāk viņas tuvumā, viņš sabojājis visu viņas dzīvi! Viņa raudot ieskrēja savā mājā, bet viņš devās prom – nesot uguni kā savu lāstu.
Ciema ļaudis vairs neko negribēja dzirdēt par viņa piedzīvojumiem kalnos un brīnumaino atradumu – viņi tikai lādēja puisi un apmētāja ar akmeņiem, bet meitenes mājas pagalmā gruzdošo pagali aizsvieda galdnieka mājā un tagad tā dega kā milzu lāpa – ar visiem viņa darbarīkiem, lietaskokiem un puspabeigtajiem darbiem. Šī ciema iedzīvotāji necieta izlecējus un pārkāpējus un bargi sodīja ikvienu, kas draudēja izjaukt ierasto mieru.
Vienlaikus lādēdams un apbrīnodams uguni, galdnieks, to līdzi nesdams, devās prom no ciema. Saule jau bija norietējusi, un puisis atklāja vēl vienu savādās puķes īpašību – tā deva ne tikai siltumu, bet arī gaismu.
Piepeši puisis ieraudzīja kādu māju, kas jau pāris gadus bija pamesta. Agrāk šeit nomaļus dzīvoja kāda savāda sieviete, kuru vietējie uzskatīja par raganu un no kuras publiski vairījās, bet tomēr paslepus nāca pie viņas lūgt palīdzību un padomu gan veselības, gan ģimenes un mantas lietās. Puisis zināja, ka pēc šīs sievietes nāves māja stāv tukša – radinieku viņai, cik zināms, nebija, un neviens no ciema iedzīvotājiem šeit dzīvot negribēja, jo baidījās. Nu te patvērumu atrada viņš – arī izstumtais. Puisis vēl nespēja aptvert, cik strauji viss bija mainījies. No rīta viņš bija veiksmīgs, visu cienīts amatnieks, kurš par sievu grasījās ņemt ciema skaistāko meiteni, bet vakarā – jau visu lādēts un prom dzīts bezpajumtnieks. Puisis uguns pagali ievietoja klona grīdas padziļinājumā un vienubrīd gribēja to iznīcināt –tik daudz posta tā bija viņam nodarījusi. Tomēr tā bija arī tik brīnumaini skaista un neparasta, ka kaut ko tādu nedrīkst tā vienkārši iznīcināt.
Tā puisis sāka dzīvot raganas mājā. Viņš baroja uguni dienu un nakti, ik dienas mežā vācot tai barību, un pats pārtika no ogām, sēnēm, riekstiem un paštaisītos slazdos nomedītiem nelieliem dzīvniekiem un meža strautā noķertām forelēm. Mājā viņš atrada arī grāmatu ar visādām receptēm un dažādu zālīšu saišķus un kastītes. Vakaros uguns gaismā puisis mēģināja tās atšifrēt – šis tas sanāca, bet daudz ko viņam tā arī neizdevās saprast. Visvairāk viņš sapņoja radīt zāles, kas palīdzētu dziedēt apdegušo zeltmati. Mati viņai jau sāka ataugt – tiesa, tie vairs nebija viļņoti un zelta krāsā – tagad tie bija rūsgani un raupji kā zāle. Bet seja vēl aizvien bija rētaina.
Tā nu puisis dzīvoja savu vientuļnieka dzīvi. Te kādu vakaru pie durvīm atskanēja klauvējiens – ārā stāvēja briesmīga ubadze spitālīgās maisveidīgajā tērpā ar kapuci uz sejas, ar nūju rokā un pie apģērba piešūtiem zvaniņiem, lai to šķindoņa ļaudis jau laikus brīdinātu par slimās tuvošanos, un viņi varētu aizmukt, to nesastopot. Atnācēja apgalvoja, ka ir mirušās sievietes māsasmeita, tātad vienīgā mantiniece. Viņa zināja tādus sīkumus par aizgājēju, ka puisim nācās noticēt šim stāstam. Nu viņam bija jāpamet šī māja, taču svešiniece piedāvāja puisim palikt, ja vien viņš nebaidās arī saslimt un palīdzēs viņai sagādāt pārtiku. Puisis pats jau tā jutās tikpat izraidīts kā spitālīgais un arī dzīvot viņam nemaz vairs negribējās, jo dzīvotprieks viņu pametis. Tālab viņš piekrita palikt un nu viņi dzīvoja divatā. Atnācēja visu laiku staigāja, savos kankaros ietinusies, tādēļ viņam nenācās skatīt viņas slimības izkropļoto seju un ķermeni. Puisis ik pa laikam bažīgi vēroja sevi, taču pagaidām nemanīja, ka arī pats sāktu saslimt. Svešiniece piekodināja nevienam neteikt, ka viņa arī mitinās šai mājā. Viņa pati nespēra ne soli ārpus tās ne dienu, ne nakti un būrās ar zālītēm – puisis nolēma, ka viņa mēģina atrast līdzekli pret spitālību.
Svešiniece bija daudz ceļojusi, pazina uguni un mācēja pastāstīt, kā to lietderīgi izmantot saimniecībā un amatniecībā. Viņa prata arī izburtot raganas atstātās grāmatas un atpazina zālītes, un nu puisis pietuvojās savam sapnim – palīdzēt labot savai mīļotajai meitenei nejauši nodarīto postu.
Kā gadījies kā ne, puisis pats bija kļuvis par dziednieku un tagad viņš bija tas, pie kā slepus naktīs sāka nākt ciema ļaudis. Pat visaukstākajās naktīs viņa mājā bija silts un gaišs. Puisis pats tīšām apdedzinājās un izmēģināja arvien jaunas zāles, lai atrastu tās, kas pret apdegumiem palīdz vislabāk.
Kad viņš tādas bija atradis, tad laida ziņu uz ciemu, lai pasaka to zeltmatei. Bet viņa nenāca. Puiša sirds vai lūza gabalos – viņš vēl aizvien mīlēja meiteni, lai kā viņa izskatītos, un nu varēja palīdzēt viņai atgūt skaistumu – labi zinot, ka šis skaistums tagad tiks citam, nevis viņam.
Tikām puisis sāka dziedināt cieminiekus un mācīja arī uguni izmantot lietderīgi. Visi brīnījās, kā gan viņš tik daudz zina – bet puisis noslēpumaini klusēja, jo nedrīkstēja atklāt spitālīgās svešinieces klātbūtni.
Beidzot kādu vakaru pie viņa ieradās arī mīļotā meitene. Viņa vēl aizvien nebija piedevusi notikušo. Taču, kad puisis gribēja sākt taisnoties, viņa strupi apklusināja viņu, pasakot savu lēmumu – ja viņam izdosies pilnībā viņu izdziedināt, atgriezt zudušo skaistumu, tad viņa kļūs par viņa sievu, kā toreiz bija domāts.
Uz kaut ko tādu puisis pat nebija iedrošinājies cerēt, un nu vēl cītīgāk būrās ar zālītēm un, teju vai uz ceļiem krizdams, lūdza spitālīgo palīdzēt viņam šai darbā, un viņa to darīja.
Nu viņš bija radījis ļoti iedarbīgas zāles pret apdegumiem, un skaistule neticami ātri kļuva tāda pati kā senāk – pat vēl daiļāka, jo izciestās sāpes viņas skatienu bija padarījušas dziļāku un izjustāku. Bija jau nolikts kāzu datums, viss puiša dzīvē sāka atgriezties vecajās sliedēs. Skaistulei bija vēl kāds noteikums – lai viņš beidz pesteļot un atkal kļūst par galdnieku. Puisis saprata, ka tas nebūs nemaz tik viegli. Viņam patiesi patika un labi padevās būt dziedniekam, arī nopelnīja viņš labi, lai gan maksu ne no viena neprasīja – to atstāja brīvprātīgi kā pateicību par dziedināšanu. Puisi uztrauca arī tas, kā spitālīgā tagad iztiks bez viņa palīdzības. Viņš jutās šai sievietei lielu pateicību parādā par visu, ko viņa bija iemācījusi, kaut arī viņa teica, lai viņš par to nedomā – viss jau ir atlīdzināts. Puisim patika vakaros viņas klātbūtne meža namiņā – viņa stāstīja tik aizraujošus un neparastus stāstus un pasakas, ka laiks ritēja nemanot.
Tuvojās kāzu diena, bet puisis mocījās šaubās. Viņš priecājās, ka varēs būt kopā ar senilgoto meiteni, taču negribēja arī atteikties no darba, kuru mīlēja un no draudzības ar slimo sievieti – jo ar viņu viņš varēja būt pilnībā tāds, kāds bija, neko netēlojot – un tā jutās labi. Puisis vairs nevarēja saprast – vai viņš vēl mīl skaisto zeltmati, vai tikai priecājas par to, ka dabūs kādreiz tik ļoti kāroto? Turklāt puisim likās, ka viņa piekritusi būt kopā ar viņu tikai aiz pateicības par dziedēšanu, bet patiesībā viņu nemīl.
Pienāca kāzu dienas rīts, bet puisis vēl aizvien šaubījās. Līdzko ausa saule, viņš pa nogāzi atkal kāpa kalnā – cieminieki nogāzi vēl aizvien neredzēja, bet viņam tā bija atklāta. Tātad es tomēr esmu iemīlējies, – sevi drošināja puisis. Drīz viņš nonāca liktenīgajā vietā – pie zibens saspertā ozola. Viņš apsēdās un piepeši atcerējās tās pēcpusdienas zīmīgo sapni par lāci un eņģeli. Kādu brīdi puisis tā sēdēja un tad devās lejā. Nu viņš zināja, kas darāms.
Teciņiem vien puisis devās pie skaistās zeltmates. Viņš nometās ceļos viņas priekšā un lūdza piedošanu pa visiem pāri darījumiem. Viņš ir atgriezis viņas skaistumu, bet – tas ir skaistums kādam citam, kuru viņa patiesi iemīlēs. Puisis arī turpmāk būs dziednieks, bet precēsieties tikai ar tādu sievieti, kura viņu mīlēs – ja viņam vispār kas tāds ir lemts.
Un tad viņš atgriezās meža mājā un pastāstīja savai kaimiņienei, ko nolēmis. Viņš gaidīja, ko viņa teiks, jo viņa vienmēr prata atrast īstos vārdus. Taču viņa klusēja. Tā nu viņi abi sēdēja un klusēja, līdz sāka šķist, ka klusums kļuvis tumši smags un saldi lipīgs kā mežrozīšu sīrups. Tad viņa piecēlās un nometa spitālīgās apmetni. Un puisis ieraudzīja daiļu sievieti, kuras seja pārsteidzoši atgādināja viņa sapnī redzēto brīnumaino eņģeli-glābēju. Viņi ieskatījās viens otram acīs un vairs nebija nekas jājautā vai jāskaidro – viņi bija atraduši viens otru.