Mīlestības anatomija

Mīlestība un intimitāte mūsdienās kļuvusi par patiesu dzīves izaicinājumu. Tagad, kad sāk veidoties jauni partnerattiecību modeļi, kad tradicionālās sievietes un vīrieša lomas ir mainījušās, kad trauksmainais ikdienas dzīves ritms tikpat trauksmaini ietekmē ne tikai lietišķās darba, bet arī cilvēciskās un pāra attiecības, modernais cilvēks ir apmulsis un viņa domāšana, izjūtas nespēj „skriet” šīm tendencēm līdzi. Tādēļ ir nepieciešamas zināšanas par to, kā neļaut sevi ieraut amorfā attiecību jūklī, kā noturēt pamatu zem kājām, kā izdarīt gudru, sev labvēlīgu izvēli – būt apmierinātam un laimīgam dzīvē, pirmkārt, kopā ar sev tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem, kas patiesībā arī ir pamats. Ir lietas, kuras vienkārši jāzina, lai kopā ģimenē, pārī cilvēki justos ne tikai laimīgi, bet arī droši un pārliecināti par veiksmīgām attiecībām, to attīstību un turpinājumu. Psiholoģijas zinātne piedāvā dažādu cilvēcisko attiecību veidu analīzi un palīdz izprast, kas notiek ar mums, kas notiek ar apkārtējiem un ko mēs vēlamies.

Mīlestība ir visspēcīgākā emocija, kas var būt starp diviem cilvēkiem. Šīs jūtas dod iespēju pietuvoties otram ļoti tuvu. No evolucionārā skatupunkta attīstīt šādas emocijas ir bijusi ļoti liela vajadzība visos laikos, jo cilvēks ir atkarīga būtne. Cilvēki var izdzīvot tikai tad, ja viņiem ir savstarpēja saistība grupā. Šī vajadzība izpaudās arī senajās civilizācijās, kad šāds savstarpējs atbalsts, rūpes un mīlestība bija nepieciešama, lai atvairītu ārējus draudus. Tāpat arī zīdainis ir pilnībā atkarīgs no mātes vai aprūpētāja mīlestības. Cilvēks nav spējīgs izdzīvot bez apkārtējo cilvēku atbalsta, tādēļ jau ļoti agrā vecumā viņš saprot, cik nozīmīga ir mīlestība.

Ikviens mēģina atrast savu vietu, to meklējot vispirms ģimenē. Jau agrā bērnībā ir svarīga tieši piederības sajūta. Augot šī vajadzība tiek „iznesta” ārpus ģimenes plašākā sabiedrībā, un visspilgtākajā izpausmē šis mīlestības fenomens ir vērojams tieši partnerattiecībās.

Veids, kā cilvēks uztver un tuvojas otram cilvēkam, ir personības izpausme. Pastāv divi galvenie aspekti, kas nosaka cilvēka spēju atrast savu partneri. Pirmkārt, tas ir atkarīgs no tā, kāda loma bērnībā cilvēkam ir bijusi savā ģimenē. To visbiežāk nosaka vecāku audzināšanas stils, metodes, vai vecāki bijuši stingri vai bērnu lutinājuši. Arī tas, kāda atmosfēra valdījusi ģimenē un kādu pozīciju bērns ieņēmis attiecībā uz saviem brāļiem vai māsām.

Piemērs. Vecākais dēls ģimenē, kas allaž bijis vadonis saviem jaunākajiem brāļiem vai māsām. Viņš pieradis pie šādas līdera lomas un jau bērnībā no apkārtējiem saņem savas vadošās pozīcijas novērtējumu. Visticamāk, vēlāk meklējot savu dzīvesbiedru, viņš meklēs tādu, ar kuru, esot kopā, viņš varētu ieņemt attiecībās vadošo lomu. Iespējams, viņa partneris būs vājš cilvēks, kuram labpatīk, ka viņu vada. Līdzīga situācija varētu būt arī ar jaunāko brāli, kas bērnībā tika ļoti lutināts, apbrīnots un vienmēr ieguva visu, ko vēlējās. Viņš jau tad pieradis, ka vecāki izpilda visas prasības un risina problēmas viņa vietā. Visticamāk, ka arī viņš vēlāk meklēs partneri, kas līdzināsies viņa vecākiem un ieņems šo aprūpētāja, izdabātāja un problēmu risinātāja lomu. Tāpēc teorētiski jaunākais un vecākais bērns varētu būt saderīgs pāris un kopā justos labi, jo varētu realizēt sev pierasto attiecību modeli.