Mēs palīdzam pārim sastrīdēties, strīdēties un salabt 

Tā intervijā saka pāru terapeiti Gunta Jakovela un Māris Siliņš, kas astoņus gadus strādā pārī, konsultējot pārus.
Kas ir pāru terapija?

Māris: Cilvēkiem, kas atnāk pie mums, mēs sakām: pamatideja ir nedz cilvēkus savest kopā, nedz izšķirt, bet dot viņiem iespēju labāk vienam otru iepazīt, izrunāt tās lietas vai tos attiecību aspektus, no kuriem parasti viņi mēģina izvairīties. Līdz ar to dot viņiem pilnīgāku informāciju par to, kas šobrīd notiek viņu attiecībās, lai viņi pieņemtu lēmumu vienā vai otrā virzienā. Aspekti, kā tas notiek, ir daudzi un dažādi. Man patīk viena ideja, ko reiz teica kāds no pāru klientiem, ka mēs «iespundējam» cilvēkus uz pusotru stundu istabā, nelaižam ārā, neļaujam atbildēt uz telefonu zvaniem un palīdzam pārim izrunāt dažādas lietas. «Palīdzam» ir nosacīts termins, reizēm mēs piespiežam.
Gunta: Ko kurš uztver ar vārdu «palīdzība»? Ja nāk ar pasūtījumu savest kopā vai izšķirt, tad mēs to nedarām. Tāpēc palīdzības formas ir svarīgi noskaidrot jau pašā sākumā.
Māris: Vēsturiski sākums pāru terapijai bija individuāla terapija dzīves biedra vai partnera klātbūtnē. Tas nozīmē, ka notiek individuāla terapija ar vienu no pāra, bet otrs piedalās, klausās. Tā otrs cilvēks iedziļinās sava partnera lietās. Ar laiku pāru terapija ir modificējusies, bet pamatdoma palikusi. Pāru terapijā katrs cilvēks runā par sevi individuāli. Viens no būtiskajiem šīs terapijas uzdevumiem ir parādīt, kas ir tas mehānisms, kā cilvēks savas individuālās problēmas mēģina risināt uz sava partnera rēķina un panākt arī to, lai cilvēks apzinās un uzņemas savu atbildību.
Gunta: Pāru terapijas laikā pārim nākas attīstīt spēju uzklausīt. Daži pāri ir teikuši, ka pirmo reizi šeit šādā veidā sarunājas. Pāru terapijai ir divi noteikumi, kas ir jāievēro. Mēs lūdzam šeit nemīlēties un nekauties. Pārējais viss ir atļauts. Tā ir brīva izvēle.
Māris: Mūsu kā terapeitu uzdevums ir – ja viens no pāra ir ļoti aizrunājies, un otrs ir tālu prom tajā brīdī, pamanīt to un iesaistīt sarunā otru pusi.

Kā pāris jūs atrod?

Gunta: Dažreiz kāds no partneriem ir atnācis uz individuālo terapiju, bet sarunājoties tiek skartas pāra lietas. Man kā terapeitei šķiet, ka būtu vēlama pāra terapija, jo tas būtu daudz produktīvāk. Tas tiek piedāvāts. Mājās par to var aprunāties. Ja pāris izvēlas nākt uz pāra terapiju, tad nākošā tikšanās jau ir ar pāri.
Māris: Nereti ir tā, ka uz individuālo terapiju ir atnācis cilvēks ar jautājumu par attiecībām. Viņa problēma ir tāda, ka viņš vai viņa ir gatavs uzņemties vienpersonisku atbildību par to, kas nenotiek labi viņu abu attiecībās. Individuālā terapija tiek līdz punktam, kad ir skaidri redzams, ka tā nav šī cilvēka vienpersoniska atbildība. Tad terapeits klientam var to atspoguļot un piedāvāt turpināt sarunu divatā.
Gunta: Domāju, ka šobrīd cilvēki meklē pāra terapiju, uztverot to kā ģimenes terapiju. Esmu ģimenes terapeite, un man zvana, lai pieteiktu ģimenes terapiju. Es vaicāju, vai tas skar arī bērnus? Man atbild: nē, pāris interesējas.
Māris: Jā, kā kurš to saprot. Situāciju, kad cilvēki meklē uzreiz pāra terapiju, paliek ar vien biežāk. Un tās netransformējas no individuālās terapijas: viņi uzreiz ir gatavi nākt kopā, un tā ir laba zīme!

Cik populāra ir pāru terapija?

Māris: Diezgan grūti spriest. Mūsu pieredze rāda, ka arvien biežāk cilvēki meklē šāda veida palīdzību. Manuprāt, aizvien vairāk cilvēki saprot, ka tas ir normāls, absolūti nepieciešams darbs, kas ir izdarāms attiecību vārdā. Tā ir absolūti normāla pāra dzīves sastāvdaļa. Ideālā veidā divi cilvēki, izejot caur dažādiem attiecību līkločiem un attiecību attīstības posmiem, visas lietas izrunā. Bet ne vienmēr pašiem to izdarīt ir tik vienkārši. Individuālā terapija nav domāta tikai kādām ļoti saspringtām vai ekstremālām situācijām. Tieši tāpat ir ar pāra terapiju.

Tātad nav jābūt kritiskai situācijai, lai dotos uz pāra terapiju?

Gunta: Jā!
Māris: Biežāk realitātē mēs saskaramies ar to, ka tās ir kritiskas situācijas. Bet jāatzīst, ka ir pāri, kas nāk runāties tad, kad situācija vēl nav dramatiska vai kritiska.
Gunta: Katra pāra dzīvē ir jautājumi, kurus ir grūtāk apspriest un pārrunāt. Var gaidīt, kamēr tas kļūst kritiski, bet var atnākt uz konsultāciju. Te varētu būt atšķirība starp pāra terapiju un pāra konsultāciju. Konsultācijā var apspriest neskaidros jautājumus, pārrunāt tos, gūt jaunu savstarpējo pieredzi šī jautājuma apspriešanā un tālāk risināt pašiem. Sākums, «iekustinājums» varētu būt pāru konsultācijā.

Tas varētu būt tas, ko Linde fon Keizerlinka sauc par dzīves konsultāciju.

Gunta: Jā, tā to var nosaukt! Atgriežoties pie jautājuma par pāru terapijas popularitāti, gribētu bilst, ka mēs ar Māri kopā strādājam astoņus gadus, konsultējot pārus. Pa šo laiku interese par pāra terapiju ir stipri pieaugusi. Pāri meklē palīdzību krietni ātrāk. Pat tad, kad viņi vēl nav pāris – kad viņi ir satikšanās un romantikas fāzē un domā par kopdzīvi. Viņi izlemj atnākt aprunāties, jo viņi pārāk bieži strīdas un tāpēc nevar izdomāt, vai ir vērts kopā dzīvot. Sākums pāra terapijai varētu būt ne vien tajā brīdī, kad divi cilvēki dzīvo kopā, bet vēl tikai plāno to darīt.

Ar pāri var strādāt viens terapeits vai terapeitu pāris. Kādēļ ir vērts strādāt ar pāri pārī?

Māris: Labas kompānijas pēc! Ir gan subjektīvas, gan objektīvas lietas. Objektīvi skatoties, pāra darbs ir ļoti intensīvs, salīdzinot ar individuālo terapiju. Pāru terapijā procesi notiek ļoti intensīvi. Jo runā divi cilvēki, nevis viens, un katram ir kas svarīgs sakāms. Viņu starpā notiek kaut kas svarīgs. Patiesībā vienam cilvēkam izsekot tam līdzi ir diezgan sarežģīti. Kad viens no pāra stāsta kaut ko emocionāli nozīmīgu, viņš savā veidā iesaista terapeitu sarunā, tajā brīdī ir ļoti viegli nepamanīt to, kas tobrīd notiek ar otru cilvēku. Viena lieta ir saglabāt objektīvu neitralitāti kopumā, bet otra lieta – katrā atsevišķā sarunas brīdī. Tradicionāli kādā noteiktā brīdī viens terapeits strādā, un otrs seko līdzi tam, kas notiek. Ja pēkšņi viens no terapeitiem tiek «ievilkts riņķa dancī», tad otram terapeitam ir daudz vieglāk palīdzēt sarunu atgriezt uz kāda drošāka pamata. Otrs terapeits var redzēt situāciju no malas un sarunu turpināt konstruktīvākā gaisotnē. Šis ir jautājums arī par dzimumu līdzsvaru. Īpaši sarunā ar pāri dažādu dzimumu cīņas ir diezgan skaidri jūtamas. Citreiz ir situācija, ka es viens iesāku darbu ar pāri, un Gunta pieslēdzas vēlāk, vai otrādi. Saruna kļūst pilnīgi cita. Sieviete, kas pie manis kā pie vīrieša bija klusējusi, Guntas klātbūtnē atveras un sāk stāstīt. Tas ir apbrīnojami, kā saruna mainās!
Gunta: Pāra darbā mēs savā veidā simbolizējam māti un tēvu. Kādu jautājumu varbūt ir vieglāk runāt ar vīrieti, kādu – ar sievieti. To var vērot, kā vienā jautājumā skats pievēršas vienam, bet citā jautājumā pēkšņi uzticība tiek veltīta otram. Tā ir iespēja izvēlēties: kā es jūtos drošāk. Mums ir bijusi arī vēl viena «acs» klāt. Mūsu skolotājs no Toronto, Kanādā Voldemārs Gulēns mūs mācīja strādāt ar video. Tā bija iespēja arī pašam pārim palūkoties uz sevi no malas. Tā ir papildus vēl viena informācija, ko iegūst pāris.
Māris: Pāru terapija ir viena no mazāk apgūtajām nišām Latvijas terapeitiskajā spektrā, īpaši teorētiski. Ir bijusi nopietna apmācība ģimenes terapijā, kas ir piemērota, lai skatītos uz pāri, bet balstīties uz šo teoriju nav pietiekoši, lai strādātu ar pāri. Tas ir pietiekoši, lai strādātu ar ģimeni. Darbam ar pāri ir vajadzīga cita pieeja. Arī individuālā terapijā ir solīda un laba bāzes izglītība terapeitiem Latvijā, bet nevienam nav speciālas izglītības pāru terapijā.

Kur var iegūt izglītību pāru terapijā?

Māris: Mēs esam mācījušies pie mūsu skolotāja Voldemāra Gulēna, kuram ir ļoti liela praktiska pieredze un kurš fantastiski strādā ar pāriem. Pastāv iespējas, ka viņš nākamgad biežāk brauks uz Latviju. Viņam ir dažādi plāni un projekti attiecībā uz Latviju. Otra iespēja ir – ar video palīdzību supervizēt, pa internetu aizsūtot sava darba videofragmentu, lai gūtu atgriezenisko saiti no skolotāja par mūsu darbu. Speciālas izglītības pāra terapijā Latvijā nav bijis.
Gunta: Ģimenes terapijas apmācības ietvaros ir bijis pāru terapijas kurss.

Kāpēc pāru terapijā vienas tikšanās ilgums ir pusotra stunda?

Gunta: Tas ir divu sesiju laiks.
Māris: Divi cilvēki piepilda divtik vairāk laika, patiesībā piepilda vēl vairāk. Esmu novērojis, ka ar pāri reizēm ir ļoti grūti sarunu pabeigt. Grūtāk nekā individuālajā terapijā. Viens ir kaut ko pateicis, un otram vajag kaut ko pateikt. Citreiz jāsaka: viss, līdz nākamajai reizei! Mēs sakām, ka individuāls terapeitisks darbs turpinās arī ārpus kabineta, kad cilvēks kādas lietas pie sevis pārdomā un turpina ar to strādāt. Pāris turpina strādāt sarunājoties. Kaut gan ļoti bieži ir tā, ka pāris runā no reizes līdz reizei. Pa vidu nekādas sarunas nenotiek. Viens vai abi saka: «Mēs nejūtamies droši par to runāt paši. Kad esam šeit, ir drošība.» Piemēram, ja viena puse ir ļoti agresīva, ekspresīva, dominanta, tā otru var ļoti ātri iedzīt stūrī. Mēs šo dominanto pusi pieturam un sakam: «Stop, stop, stop, ļauj pateikt arī partnerim savu vārdu!» Reālajā dzīvē tā nav. Jo tas, kas brauc virsū, viņš arī brauc. Viens no pāru terapijas mērķiem ir palīdzēt iemācīties pārim sarunāties par tēmām vai jautājumiem, par kuriem līdz tam ir bijis grūti sarunāties.
Gunta: Dažreiz mērķis ir vispār iemācīt sarunāties. Jo līdz tam ir bijis tikai monologs.
Māris: Vēlos atzīmēt, ka tiktāl, cik individuālā terapija skar attiecību jautājumu, tā jau ir pāra terapija, neatkarīgi no tā, vai otrs piedalās vai nepiedalās. Tieši šī iemesla dēļ diezgan daudzi cilvēki jūtas trauksmaini par to, ka otra puse aiziet psihoterapijā. Tam ir sava daļa pamatojuma. «Sistēma» vairs nav noslēgta, paveras iespējas izmaiņām. Ir kāds joks: Kurš ir tas cilvēks, kura priekšā tu nevari saglabāt ideālu priekšstatu par sevi? Tas ir tava partnera psihoterapeits.
Gunta: Ļoti svarīgi atzīmēt, ka pāra terapija sākas no tā brīža, kad mēs esam četri un uz «iepriekšpublicēto» neatsaucamies.

Otram, pieaicinātajam partnerim tad ir lielāka drošības sajūta.

Māris: Terapeitam ir jāatgādina klientam, kas pirms tam bijis uz individuālo terapiju, ka individuālā terapija ir pabeigta. Tas dod drošību jaunpienācējam, ka viņš ir gaidīts, un aicināts un uz šo situāciju terapeits mēģinās skatīties objektīvi. Ja otra puse saka: «Nē, man to nevajag, tu esi slims, ej un ārstējies!» Tad individuālās terapijas kontekstā cilvēkam ir iespēja saprast, ko nozīmē otras puses attieksme. Nevēlēšanās runāt par kādām kopīgām problēmām arī ir informācija.