Mēmie kliedzieni

Lasot mākslas zinātnieku aprakstus par mākslinieku daiļradi un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu izvēli, urda zinātkāre atrast šīs izvēles pamatojumu mākslas darbu autora personībā, dzīves izjūtā un pārdzīvojumos, jo, šķiet, nav nejaušība, ka viņi ir devuši priekšroku noteiktām krāsām, formām un noteiktai tematikai. Negribas arī vienkāršoti noteikt diagnozi – šizofrēnija, depresija, trauksme, daudz saistošāk ir iztēloties mākslinieka izjūtas radīšanas procesā, tverot līdz ar autoru mirkļa izjūtas pie baltā audekla, izprast, kas liek mākslinieka rokai gremdēt otu noteiktā krāsā un izdarīt vilcienus ar viņam vien raksturīgu spēku. Mums atliek tikai minēt, ko savā laikā izjutis dzīvais un talantīgais cilvēks, radīdams konkrēto mākslas darbu, un, vērojot to, ļaut emocijām iedarboties uz mums. Abi šai rakstā aplūkotie mākslinieki, kas bija atraduši savu neatkārtojamu māksliniecisko rokrakstu, tika uzskatīti par ģeniāliem un jukušiem. Vairāki viņu darbi skatītājos izraisa līdzīgas izjūtas kā tie, ko radījuši garīgi slimi cilvēki. No šiem darbiem tāpat staro neizturami spēcīgas emocijas, varbūt vārdos neaprakstāmas, nolasāmas krāsās un ritmā vien, tās uzrunā skatītāju pirms iedziļināšanās darba saturā. Edvards Munks (1863 – 1944)

Norvēģu gleznotājs un grafiķis E. Munks, viens no ekspresionisma pamatlicējiem, savā mākslā pievērsās mistisku pārdzīvojumu un drūmu, traģisku noskaņu atainojumam. Galvenie viņa darbu motīvi bija nāve, vājprāts, slimības, instinkti un mīlestības ciešanas. Lai arī savas mākslinieciskās darbības sākumā viņš šokēja mākslas autoritātes, tomēr vēlāk tika atzīts un kļuva slavens gan Norvēģijā, gan daudzās Eiropas valstīs. Tomēr ikdienas dzīvē viņa tumšā un sarežģītā daba bieži tika pārprasta, daudzreiz draudzība pārvērtās naidā, un Munks pats sev nemitīgi uzdeva jautājumu: kāpēc viņam lemts būt savādākam nekā citi?
Ekspresionisms savu uzplaukumu piedzīvoja 20. gadsimta sākumā Vācijā. Ar vārdu ekspresionisms apzīmēja mākslas virzienu, kas daiļrades centrā izvirzīja mākslinieka subjektīvās emocijas, nevis reālo pasauli, objektīvo īstenību. Ar dramatiskiem sižetiem un ar radītajiem tēliem ekspresionisti izraisīja skatītājā šausmu izjūtu un ierāva psiholoģiskajā atmosfērā, kura ietekmējusi autoru. Ar kontrastējošām krāsām un deformētām formām ekspresionisti protestēja pret sava laika sabiedrisko iekārtu, pieaugošo militārismu un šovinismu, kā arī klasiķu, piemēram, Rafaela rožaino dzīves tēlojumu, ko uztvēra kā liekulību. Ekspresionistu filozofijas pamatā bija doma, ka mākslas uzdevums nav izskaistināt rūgto dzīves realitāti, kurā valda nabadzība, kaislības un varmācība. Var uzskatīt, ka šīs idejas tika paustas galvenokārt ar māksliniecisko izteiksmes līdzekļu izvēli, taču E. Munka biogrāfija liek domāt, ka pievēršanās tām nebija nejaušība.
Bērnībā mākslinieks pārdzīvoja mātes un māsas nāvi, viņas mira ar tuberkulozi, un šī trauma vijas cauri neskatāmiem E. Munka darbiem. Izpaužot šos pārdzī­vojumus, mākslinieks radīja savu individuālo stilu, kas pārpludināts ar nāves un slimību tēliem, skumjām un apsēstību. Mākslinieka darbos krāsas, kompozīcija un tēli pauž melanholiju, ciešanas, nāves bailes – spēcīgās jūtas, ar kurām sadzīvot viņš spēja, vienīgi atveidojot tās savā mākslā. Piemēram, eksistenciālas trauksmes un izmisuma noskaņa izdzīvota E. Munka populārākajā darbā Kliedziens, kurā sakāpināto pārdzīvojuma spriegumu rada gan trauslā jaunekļa miroņgalvai līdzīgie sejas vaibsti un izbaiļu mīmika, gan apkārtējās dabas krāsas un izteiksmīgā kompozīcija; šķiet, ka zilmelnie fjordi un asinssārtās debesis viscaur pastiprina dramatisko noskaņu. E. Munka personību viņa biogrāfijas pētniece Ketila Bjernstade (Ketil Bjurnstad) raksturo kā vajāšanas mānijas pārņemtu, viņš bijis emocionāli un fiziski trausls. Attiecībās ar sievietēm mākslinieka dzīvē valdījušas zaudējuma un neuzti­cēšanās jūtas. Seksuālās neirozes pēdas jaušamas viņa darbos attēlotajos sieviešu tēlos, tās visbiežāk ir trauslas, vāras cietējas vai asinskāri, dzīvību iznīcinoši vampīri. 1908. gadā ar akūtu neirozi mākslinieku hospitalizē. Pēc šī posma E. Munka dzīvē un darbos ienāk relatīvs miers, mūža nogalē viņš rada mierīgākus darbus – rāmus pašportretus un krāsainas ainavas – tos viņa biogrāfijas pētnieki uzskata par apzināti profilaktiskiem.

Vinsents van Gogs (1853 – 1890)

Izcilā holandiešu mākslinieka van Goga daiļrade ir ārkārtīgi produktīva. Šobrīd miljonos vērtētie darbi viņa dzīves laikā netika atzīti. Mākslinieks dzīvi pavadīja trūkumā un izolētībā, nepārtraukta dvēseles nemiera un iekšēju konfliktu plosīts. Tiek uzskatīts, ka izcilākos darbus viņš radījis, atrazdamies Sanremī psihiatriskajā slimnīcā, īsi pirms izdarīja pašnāvību, tā atbrīvojoties no neizdziedināmas psihiskas slimības un apziņas, ka ir par nastu citiem. Van Gogs pārdzīvoja smagu meklējumu ceļu, sava impulsīvā rakstura dēļ ilgi nevarēdams atrast vietu sabiedrībā, līdz tikai 1880. gadā 27 gadu vecumā nonāca pie atziņas, ka viņa aicinājums ir būt māksliniekam. Izvēlētajam ceļam viņš nodevās pilnībā, aizgūtnēm gleznojot visu, ko novēroja apkārtnē, bieži vien strādādams pāri saviem spēkiem. Tas izrietēja no viņa personības būtības, van Gogs bija enerģisks, karstasinīgs maksimālists, nesaticīgs saskarsmē, ideālists un citādi domājošais, tādēļ nesaprasts savrupa ceļa gājējs. Pārjūtīgā dvēsele lika viņam dziļi pārdzīvot dzimtajā pusē vērojamās sociālās grūtības – nabadzību, postu un smago darbu, bet reizē arī spēcīgi izjust visu skaisto dabas ainavās, ikdienas priekšmetos, krāsās un formās. Ar neizsīkstošu dzīvības enerģiju viņš spēja sīksti pretoties neveiksmēm un slimībai.
Van Goga izvēlētajos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļos spilgti parādās mākslinieka personības iezīmes un dzīves uztvere. Depresīvās izjūtas, nomāktība un izmisums, skaudrā realitātes izjūta izpaužas viņa daiļrades sākumposmā, pārdzīvojot līdzi sūrajai kalnraču un Brabantes zemnieku dzīvei; tās izteiktas tumšās krāsās, cilvēka ķermeņu kropļojumā, raupjās līnijās. Nelaimes un dzīves īslaicības priekšnojautas simboliski parādās draudīgu mākoņu, melnu kraukļu un rietošas saules tēlos (Sējējs, Labības lauki ar kraukļiem).
Turpretī krāsu triepienu impresionistiskais rotaļīgums labi atbilst van Goga impulsīvajam temperamentam. Dzīves prieks plūst no Arlas perioda darbu žilbinošajām krāsām un saules spozmes, varbūt te izpaužas neapzināta tieksme ar šīm krāsām sevi dziedināt. Dvēseles nemiers, nepiepildītas ilgas, šķiet, izpaužas gleznās radītajā kustības ilūzijā – attēlotie objekti it kā cenšas izlauzties no audekla dzīvē, tie dejo un kūsā emociju pārbagātībā un spītā pretoties iznīcībai (Zvaigžņotā nakts, Saulespuķe). Lai ko arī van Gogs gleznoja – ainavas, kokus, ziedus, cilvēkus vai priekšmetus –,viņa personisko emocionālo pārdzīvojumu spriegums atainojās mākslas tēlos.

Psihiski slimo cilvēku mākslai ir tikusi pievērsta liela pētnieku uzmanība, gan izvērtējot to māksliniecisko, gan diagnostisko vērtību, gan salīdzinot ar slavenu mākslinieku darbiem, kuru biogrāfijās minētas psihiskas saslimšanas. Ir zināms, ka vieglas psihiskas novirzes var veicināt radošus panākumus, piemēram, cilvēkam pēkšņi var izpausties gleznotāja talants, taču, slimībai saasinoties, mākslinieciskās spējas krītas. Angļu zinātnieks A. Beiders (A. Bader, 1961) uzskata, ka dažreiz profesionāliem māksliniekiem attīstās psihiskās saslimšanas, taču šādos periodos viņu darba produktivitāte un mākslinieciskā vērtība krītas, jo tiek nojaukta veselam cilvēkam raksturīgā harmoniskā saikne starp emocijām un gribasspēku, uzvedību un domāšanu. Tāpēc pārsteidzīgi būtu apgalvot, ka garīgās saslimšanas atmodina spējas radīt izcilus mākslas darbus, jo šim nolūkam bez iedvesmas un mistiskiem pārdzīvojumiem ir nepieciešams arī talants, izkoptas prasmes un neatlaidīgs darbs.
Mākslinieku izjūtas un uzvedība mākslas darbu radīšanas procesā var būt ļoti līdzīgas psihisko slimību izpausmēm (A.Kopitins). Radošā darbība pastiprina saikni ar zemapziņu. Radošām personībām nereti raksturīga neadekvāta rīcība, dīvaini izteicieni un neparastas intereses. Viņu pārdzīvojumi ir spēcīgāki, viņi k¬ūst atvērtāki un izklaidīgāki, taču nezaudē apziņas kontroli pār savu Es, realitātes izjūtu. Jo vairāk mākslinieks dzīvo savas fantāzijas pasaulē un nomoda sapņos, jo dziļāk nonāk zemapziņas varā, jo vairāk riskē pārkāpt trauslo, šauro robežu starp ģenialitāti un neprātu. Dažkārt māksliniekiem mēdz būt psihotiski traucējumi, kas atgādina šizofrēniju, bet atšķirībā no tās, šo stāvokli ir izsaukuši nevis bioloģiski faktori, bet pastiprināta saikne ar neapzināto. Mākslas darba radītājs var piedzīvot, piemēram, uztveres izmaiņas, vīzijas, iejusties paša radītajos tēlos, pārdzīvot reliģiskai ekstāzei līdzīgu apziņas stāvokli, būt pārņemts ar darba radīšanas procesu, impulsīvāk izpausties attieksmē pret citiem cilvēkiem, jo viņš ir nonācis spēcīgu jūtu varā utt.
Līdzīgi kā garīgi slimie, talantīgi mākslinieki visbiežāk jūtas sabiedrības nesaprasti, izolēti, jo viņi uztver pasauli saasinātāk, no cita oriģināla skata punkta, jūtīgāk nekā ikdienišķie, ar spilgtu talantu neapveltītie cilvēki; bieži vien ievērojamie, patiesi lielie mākslinieki, spilgtāk par laikabiedriem saredzējuši lietu sakarības, spējuši paskatīties nākotnē soli tālāk nekā citi, tādēļ nereti uzskatīti par «nenormāliem», t.i., atšķirīgiem no vairākuma. Tāpēc mākslas darbi viņiem kalpojuši par vienīgo iespējamo «valodu», komunikācijas formu, ar kuru izpaust savus spēcīgos pārdzīvojumus, atbrīvoties no tiem.
E. Munks gleznā Sāpju zieds atklāj savas daiļrades moto. Viņš pats, raksturojot šo darbu, teicis, ka mākslinieks rada mākslas darbu no savām asinīm, gluži tāpat kā gleznā līdzās ciešanu pārņemtajam vīram no zemes dzīlēm izplaukst skaists zieds.