Lasīšanas laiks:3 minūtes, 12 sekundes

Trauslā, tumšmatainā Kerola Sibeta (Caryl Sibbett) bieži uzsver savu piederību Ziemeļīrijai (oficiāli Ziemeļīrija ir Lielbritānijas daļa) un, spītējot 2000.gadā uzstādītajai diagnozei: kāds rets onkoloģiskās saslimšanas veids, aktīvi strādā kā valsts sertificēta mākslas terapeite, sertificēta individuāli praktizējoša psiholoģe – konsultante, supervizore, Belfāstas Karaliskās universitātes Pēcdiploma izglītības skolas Mākslas terapijas maģistrantūras studiju programmas pasniedzēja, kā arī darbojas daudzās nevalstiskajās organizācijās un apvienībās.
Mūsu saruna bija par mākslas terapiju Ziemeļīrijā, kā arī par dzīvi un darbu robežstāvoklī uz dzīvības un nāves sliekšņa.

Kā jūs definētu, kas ir mākslas terapija?

Mēs Ziemeļīrijā sakām, ka mākslas terapija ir psihoterapeitiskas attiecības starp klientu un mākslas terapeitu. Tas ir kā trīsstūris, kura elementi ir: klients, mākslas terapeits un mākslas darbs. Uzmanība tiek pievērsta ne tikai mākslas procesa rezultātā tapušajam darbam, bet arī pašam procesam. Tapušie darbi palīdz klientam labāk iepazīt sevi, turklāt ļauj izteikt to, ko bieži grūti izteikt vārdos – gan burtiskā nozīmē (fizioloģisku iemeslu dēļ), gan saistībā ar psiholoģiskiem iemesliem (spēcīgas, sāpīgas emocijas). Māksla ir jūtu neverbāla izpausme, turklāt mākslas terapija ir arī piemērots psihoterapijas veids klientiem ar izteiktu verbālo ekspresiju – tā samazina vārdu plūdumu, palīdz distancēties no sakāpinātām emocijām.

Vai klientiem ir viegli pieņemt mākslu kā jūtu neverbālu izpausmi?

Ir svarīgi klientam radīt drošu vidi, kurā viņš justos pārliecināts. Dažkārt klienti nelabprāt nāk pie mākslas terapeita, jo viņiem trūkst informācijas par to, turklāt savu lomu spēlē mīti. Reizēm mākslas terapiju uzskata par mākslas studiju, mākslas apmācību, un, ja klients ir pārliecināts, ka viņam nav māksliniecisko talantu, tad arī mākslas terapija viņam nav domāta. Tāpēc mākslas terapeitu uzdevums ir izskaidrot, ka tas, kas notiek mākslas terapijas procesā, pamatojas nevis uz prasmju izkopšanu, bet gan emociju izteikšanu, un te nav nozīmes, cik mākslinieciski daiļš ir tapušais darbs. Tādēļ darbus nevajag vērtēt. Mūsu, Ziemeļīrijas mākslas terapeitu pozīcija – mēs nevis interpretējam klienta darbu, bet gan lūdzam, lai klients pats to interpretētu, izskaidrotu un izdarītu secinājumus.
Nereti vērtēšana cilvēkiem saistās ar negatīvām atmiņām par skolu. Piemēram, viena mana kliente ilgi glabāja sāpīgas atmiņas un nepieskārās mākslas materiāliem, jo reiz skolas laikā zīmēšanas stundā skolotāja paņēmusi viņas darbu, parādījusi to visai klasei un teikusi, ka šādi nevajag zīmēt. Pagāja 20 gadi, līdz sieviete atkal sadūšojās paņemt mākslas materiālus un kaut ko radīt – tas notika mūsu pirmajā mākslas terapijas seansā. Tā ir mākslas terapeita darba būtiska daļa –atbrīvot cilvēka radošo potenciālu.

Ir gadījies dzirdēt viedokli, ka mākslas terapijā galvenais ir vizuālais uztveres kanāls, un tas ierobežo šīs terapijas iedarbības lauku. Vai jūs tam piekrītat?

Mākslas terapijas darbu radīšana ir multisensors process, jo tiek izmantota gan redze, gan tauste, gan dzirde – būtībā darbā iesaistīts viss ķermenis. Tā kā tiek radīts taustāms priekšmets, tā vārdā var risināt arī dialogus, stāstīt stāstus. Vēstījuma aspekts mākslas terapijā ir ļoti būtisks.
Ziemeļīrijā mēs uzskatām, ka mākslas terapijas darba produkts ir emociju un dažādu simbolu iemiesojums. Tas var būt arī kā pavadonis vai talismans šim cilvēkam, tam var tikt piešķirta zināma maģiska loma. Šis priekšmets var būt arī kā grēkāzis, uz ko var izgāzt, atreaģēt negatīvās emocijas un pat to iznīcināt. Priekšmets kalpo gan kā emociju konteiners, gan spogulis – cilvēks savas emocijas redz kā spogulī, kad skatās uz šo darbu. Kad klients skatās uz paša radīto tēliem, viņš parasti sākumā par to runā 3.personā – viņš vai viņa, bet tad terapijas procesā tas transformējas uz „es” – klients šo attēlu pieņem kā sevis izpausmi.

Kā jums šķiet, vai parasti ir skaidrs, kādēļ tiek lietota mākslas terapija, kāds ir tās uzdevums?

Reizēm slimnīcas iesaista mākslas terapeitus, lai novērstu pacientu uzmanību no viņu problēmas, aizpildītu laiku. Taču mākslas terapija noder ne tikai patīkamai laika pavadīšanai, bet arī lai izprastu emocijas.
Mākslas terapijai ir liela nozīme arī darbā ar traumatisku pieredzi un vēža slimniekiem.
Patlaban Ziemeļīrijā strādā 15-20 valsts sertificēti mākslas terapeiti, un papildus tiem ir arī valsts sertificēti mūzikas terapeiti. Mūsu klienti ir gan mazi bērni, gan sirmgalvji. Mākslas terapeiti strādā skolās, medicīnas iestādēs, individuālās prakses vietās, cietumos, psihiatriskajās slimnīcās.

Previous post Aiz maskas… Paslēpties vai atklāties?
Next post Ko var piedāvāt organizāciju psihologs: jaunus risinājumus biznesā