Lielākās kļūdas laulāto attiecībās

Latvijā ir ārkārtīgi augsts šķirto laulību procents. UNICEF 2003. gada pētījums “Social monitor 2003” liecina: Latvijā 2001. gadā no 100 laulībām 62 laulības ir šķirtas. Pārdomājot – kāpēc, kas tam varētu būt par iemeslu, – ir tapis šis raksts – viedoklis par kļūdām, kuru dēļ pat vislabākās attiecības var izjukt.
1.Viņi aizmirst, ka attiecības ir process, nevis fakts. Atcerieties pasakas – “viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi līdz mūža beigām”? Pasakā pāris pirms laulībām pārvar daudzus šķēršļus, sastop daudzas briesmas un beigās apprecas, it kā tā būtu attiecību “garantija” uz visu mūžu. Daudzi cilvēki tā arī dzīvo: pirms attiecību reģistrācijas cenšas pievērst partnerim uzmanību, sniedz atbalstu, runā par jūtām, tas ir, “iegūst” partneri, bet pēc attiecību stabilizēšanās vai reģistrācijas uzskata partneri par “iegūtu” un viņam / viņai vairs nevelta tik daudz uzmanības un enerģijas. Jāatceras, ka attiecībās ir kā biznesā – ja neieguldi, pēc kāda laika pārstāj saņemt un bankrotē.

Attiecības patiesībā ir process, kam ir vairāki posmi. Katram no tiem ir raksturīgas savas krīzes un izaicinājumi – norisinās ārējas pārmaiņas, un no tā, vai pāris ir gatavs šīm pārmaiņām pielāgoties un mainīties iekšēji, pārvērtēt savas attiecības un atrast tajās jaunu jēgu, ir atkarīgs, vai savstarpējās attiecības kļūs vēl ciešākas vai – gluži pretēji – izjuks.

Pirmais attiecību posms ir saderināšanās. Katrs partneris izvērtē savas jūtas pret otru un veido attiecības. Abu uzdevums šajā laikā ir izlemt, vai viņi apmierina viens otra vajadzību pēc rūpēm un atbalsta, izveidot efektīvu komunikācijas sistēmu, vienotu problēmu risināšanas sistēmu, mācīties risināt konfliktus un sasniegt kompromisu. Ja partneri ir uzsākuši seksuālos kontaktus, viņiem jānodibina savstarpēji apmierinošas emocionāli seksuālās attiecības. Šis ir laiks, kad partneri nošķiras no vecāku ģimenes un izveido pāra identitāti. Šajā posmā partneri parasti vēl nejūtas pārliecināti par attiecību stabilitāti, un šī nepārliecinātība var liegt viņiem paust savas patiesās jūtas un domas, tā nedodot iespēju ne sev, ne otram izveidot efektīvu mijiedarbības sistēmu.

Otrais posms ir attiecību formalizācija vai salaulāšanās. Kaut gan šķiet, ka zīmogs pasē neko nemaina, patiesībā tas nozīmē ļoti daudz. Tā ir pāra atklāta paziņošana citiem cilvēkiem par to, ka viņi IR PĀRIS. Bieži šis ir brīdis, kad partneri sāk dzīvot kopā, nevis tikai satikties. Viņu uzdevums šajā posmā ir noskaidrot, ko katrs sagaida no attiecībām, kā redz savu un partnera lomu, un izveidot produktīvus mijiedarbības un problēmu risināšanas modeļus. Bieži viņi pārvērtē rūpju nozīmi un jēgu. Tieši šajā posmā pastāv risks sākt uztvert attiecības par faktu un pārstāt tajās ieguldīt.

Trešais posms ir bērna piedzimšana. Nav nozīmes tam, vai bērns piedzimst vai tiek adoptēts, tomēr tas, ka pāris kļūst par (vismaz) trijotni maina gan pienākumu loku, gan varas struktūru un lomas, gan rūpju un mīlestības paušanas veidu. Partneriem mainās attiecības ar viņu pašu vecākiem. Viņi mācās veikt vecāku pienākumus kā pāris. Vislielākais risks šajā posmā ir pilnībā novirzīt savu uzmanību un rūpes no partnera uz bērnu un zaudēt savstarpējo tuvību.

Ceturtais posms ir jauniešu individuācijas un separācijas laiks. Bērni ir paauguši, viņiem parādās savas intereses, savi draugi, un viņu aprūpe vairs neaizņem tik daudz laika. Daudziem pāriem šis ir grūts laiks, ja tieši bērns bija tas, kas apvienoja partnerus un saturēja viņus kopā. Tādā gadījumā bērna individuācija – arvien lielāka attālināšanās no vecākiem – rada psiholoģisko diskomfortu un apdraudētības izjūtu. Partneri var baidīties no tā, ka, bērnam izaugot un aizejot viņa paša ģimenē, viņiem būs atkal jāpaliek divatā, jāpārvērtē savas attiecības un jāatrod jauna attiecību jēga. Vislielākais izaicinājums šajā periodā ir jaunas kopības izjūtas atrašana.

Piektais un pēdējais posms ir “pēcbērnu” periods. Bērni ir prom, viņiem ir sava dzīve, un attiecībās ar viņiem tiek pārvērtēta gan varas, gan komunikācijas struktūra. Partneri atkal ir tikai divi vien. Viņiem vienam otrs jāatbalsta mēģinājumos atrast jēgu, apmierinājumu un produktivitāti. Viņiem jāatrod veids, kā būt tuviem un tikt galā, saskaroties ar fizioloģiskās funkcionēšanas pasliktināšanos – tostarp veselības problēmām un potenciālu seksuālās vēlmes un/vai spēju vājināšanos. Viņiem ir jādomā par iespējamo partnera vai savu nāvi, un viņiem ir nepieciešama dziļas tuvības izjūta, lai varētu par to runāt. Vislielākās briesmas šajā laikā var radīt mēģinājumi bēgt no dzīves, kura dažādu iemeslu dēļ ir tukša, nepiepildīta, no palikšanas divatā, centieni dzīvot bērnu dzīvi.

Protams, ikvienas attiecības ir dziļi unikālas un tām jāsastopas ar dažādiem dzīves izaicinājumiem, tomēr visās attiecībās ir arī kaut kas kopējs. Jebkurā no posmiem liela nozīme ir partneru spējai sarunāties, saprasties, būt kontaktā ar savām jūtām, kā arī vēlmei risināt situāciju.

2.Viņi izveido attiecības, bet neizveido draudzību ar partneri. Tas notiek tad, kad starp partneriem ir kaislīga mīlestība un viņi neparūpējas par to, lai labāk izzinātu viens otru un saprastu, kas viņam / viņai tik tiešām ir svarīgs. Tādā gadījumā cilvēki ir kopā, un šķiet, ka abi ir tuvi, bet, tiklīdz kaislība mazinās, viņi saprot, ka viens otram ir sveši.

Slavenais R. Stērnberga mīlestības modelis ietver trīs mīlestības komponentus – kaisli, emocionālo tuvību un lēmuma pieņemšanu.

Kaisle ir attiecību erotiskais komponents – tā ir fiziskā tuvība, sekss, bet ne tikai tas. Pie kaisles pieskaita visu, kas rada spēcīgas, kaislīgas emocijas, proti, adrenalīnu. Arī vara ir kaisle. Tieksme pēc varas var būt attiecību pamatā tikpat lielā mērā kā, piemēram, sekss vai emocionālā tuvība.

Emocionālā tuvība ir savstarpējā sapratne, uzticēšanās, draudzība. Tā ir partneru emocionālā pasaule, abu jūtas, spēja uzklausīt otru, saprast un atbalstīt viņu. Attiecību emocionālo aspektu bieži sauc par mīlestību, tomēr mīlestības jēdziens ietver daudz vairāk nekā tikai emocionālo aspektu. Mīlestība ir ļoti grūti definējams termins, tā ir intensīva patikas izjūta pret kādu objektu vai lietu, kad cilvēks tiecas pie mīlestības objekta. Ne vienmēr mīlestībai piemīt erotiskais komponents (piemēram, mīlestība pret vecākiem vai draugiem). Mīlestība ir process, nevis fakts. Tā mainās un attīstās.

Grieķu valodā ir seši vārdi, kas apzīmē mīlestību:

• eros – kaislīga mīlestība, kurai ir raksturīga seksuāla tieksme pēc mīlestības objekta;
• ludus – mīlestība kā spēle;
• mania – mīlestība ar kaislību un greizsirdību;
• pragma – pragmatiska mīlestības, kad cilvēks izvēlas partneri pēc kaut kādiem noteiktiem kritērijiem, personiskām interesēm;
• agape – pašaizliedzīga, altruistiska mīlestība, kurā mīļotā vajadzības nozīmē vairāk nekā paša vajadzības;
• storge – stabila un stipra draudzība.

Lēmuma pieņemšana nozīmē lēmumu par to, kāda vieta šīm attiecībām ir partneru dzīvē, vai viņi tās plāno uz visu mūžu vai uz pāris gadiem. Tas ir mīlestības mentālais, pragmatiskais komponents.

Visi komponenti atrodas mijiedarbībā, un galvenais, lai partneru gaidas sakristu vai arī lai partneri rēķinātos ar otra vajadzībām. Piemēram, ja abiem partneriem vissvarīgākais ir emocionālais atbalsts, tuvības izjūta, viņi labāk sapratīs viens otra vajadzības un gaidas, un tas stiprinās attiecības. Ja vienam no partneriem vissvarīgākais ir kaisle, bet otrs ilgojas pēc emocionālas tuvības, dziļas draudzības, viņiem var būt grūtāk saprast vienam otru un apmierināt otra gaidas un vajadzības. Partneris var mēģināt otram dot to, ko pats gribētu saņemt, un tas var radīt vilšanās un neapmierinātības izjūtu.

A. Ādlers apgalvoja, ka laulības fundamentālā garantija, laulības laimes “atslēga” ir izjūta, ka tu daudz nozīmē, ka tevi nevar aizvietot, ka tu esi vajadzīgs savam partnerim, ka tu dari labas lietas un ka tu esi patiess draugs savam partnerim. Viņš uzsvēra, ka, izvēloties partneri, ir jāpievērš uzmanība ne tikai fiziskai un intelektuālai piemērotībai un pievilcībai, bet arī spējai saglabāt draudzību.

3.Viņi nav godīgi par savām patiesajām jūtām, vēlmēm, par to, kas viņus patiesi uztrauc. Viņi baidās sabojāt attiecības un izliekas, ka problēmu nav. No tā problēmas tikai vairojas, un tās atrisināt kļūst aizvien sarežģītāk. Nerunājot par savām patiesajām jūtām un vēlmēm, partneri liedz sev iespēju justies laimīgiem. Mūsu kultūrā visai izplatīts ir priekšstats, ka jūtas var būt labas un sliktas, respektīvi, ka labi cilvēki jūt tikai labas jūtas. No četrām pamata jūtām – prieka, dusmām, bēdām un bailēm – tikai prieks tiek uzskatīts par pieņemamu. Tomēr vai ir iespējams iedomāties garīgi veselu cilvēku, kas jūt tikai un vienīgi prieku? Turklāt arī pētījumi liecina, ka vislielākais drauds attiecību stabilitātei un ilgumam ir tieši jūtu neizrādīšana.

Protams, cits jautājums ir – kā izrādīt jūtas, piemēram, dusmas. Partneriem ir jāiemācās konstruktīvs veids, kā to izdarīt, nepazemojot otru. Viņiem ir jāatceras, ka jūtas nevar būt pareizas vai nepareizas, labas vai sliktas. Jūtas ir rādītājs, zīme, kas norāda uz problēmām. Ja nav jūtu, – nav problēmas. Ja izvēlamies nejust “sliktās” jūtas, pēc kāda laika nejutīsim arī prieku, laimi, apmierinājumu, mīlestību.
Tāpat ir jāiemācās izrādīt pozitīvas jūtas, piemēram, gandarījumu vai prieku. Izrādot šīs jūtas, partneri viens otram dod ziņu par to, kas viņus iepriecina, un iedrošina viens otru tā rīkoties arī turpmāk.

4.Tava laime ir atkarīga no partnera (-es), tāpēc tu neveido pats (-i) savu dzīvi. Tu sagaidi, ka otrs padarīs tavu dzīvi skaistu un priecīgu, pilnīgu un brīnišķīgu. Tas ir viens no atkarības veidiem: tu visu savu dzīvi veido ap vienu vienīgu cilvēku, tāpat kā alkoholiķis to veido ap alkoholu. Tomēr neviens cilvēks nevar padarīt tavu dzīvi laimīgu un piepildītu, lai kā viņš censtos; tavas dzīves centrā ir jābūt tev pašam. Tas nenozīmē, ka tev jārēķinās tikai ar sevi, taču nedrīkst sevi “pazaudēt” un upurēt savu identitāti.

Sākot attiecības vai arī turpinot tās, ir jāsaprot, kāpēc tu to dari. Vai tu patiešām gribi būt kopā ar šo konkrēto cilvēku vai varbūt šajās attiecībās bēdz no sadzīves nesakārtotības, lēmumu pieņemšanas vai iekšējā tukšuma izjūtas, sabiedrības aizspriedumiem pret vientuļiem cilvēkiem?
Atkarīgās attiecības bieži attīstās pēc Karpmana trīsstūra modeļa, kurā atklāta mijiedarbība starp trim lomām – glābēju, upuri un agresoru.

Galvenā loma trīsstūrī ir upurim, jo viņa pozīcija ir tā, ap kuru griežas citi. Upuris neuzņemas gandrīz nekādu atbildību par savu rīcību vai jūtām. Viņš ir upuris – kāds cits ir vainīgs pie tā, ka viņa dzīve ir tāda, kāda tā ir. “Nabaga es”– tā viņš saka.

Upura loma var būt dusmīga vai patētiska. Dusmīgais upuris aktīvi meklē varu, izmantojot, piemēram, frāzes “Tu ar mani vairs tā nerīkosies!” vai “Tu esi slikts!”. Patētiskais upuris izrāda to, cik ļoti viņš cieš. Jebkurā gadījumā upuris meklē kādu, ko vainot par to, kā viņš jūtas un ka viņa dzīve ir tieši tāda. Upuris meklē glābēju, kas uzņemtos atbildību par viņu un viņu aprūpētu. Un tā vietā, lai lūgtu palīdzību (lūgums nozīmē, ka var arī atteikt), viņš manipulē ar citu vainas izjūtu. Atbildot uz vainošanu, t. i., juzdamies vainīgs, cilvēks kļūst par glābēju. Jebkurā gadījumā cilvēks jūtas slikti – neglābjot jūtas vainīgs, glābjot jūtas piespiests to darīt, nodevis savu “es”.

Glābējs cenšas kompensēt vainas izjūtu (sliktuma izjūtu), darot kaut ko labu, nesavtīgu. Viņš jūt atvieglojumu tādēļ, ka palīdzot jūtas nesavtīgs, neegoistisks. Šīs pozīcijas “āķis” ir tas, ka cilvēks savu pašcieņu un savas vērtības izjūtu saista ar to, ka ir “labs”, “nesavtīgs”. Līdz ar to glābējs, lai saglabātu savu “nesavtīgo” tēlu citu acīs, arī bēg no savām patiesajām jūtām, reizēm pat nenojaušot, ar ko viņš par to maksā.

Glābējs nevar būt glābējs bez upura. Jo bezpalīdzīgāks upuris, jo mazāk atbildības viņš uzņemas par savu dzīvi, saviem lēmumiem un rīcību, jo vairāk iespēju viņu glābt. Jo lielāku atbildību upuris sāk uzņemties par savu dzīvi, jo vairāk trauksmes jūt glābējs – jo ko tad viņš glābs? No kurienes rast pašcieņu? Bet tieši tādēļ viņš nekad nevar līdz galam “izglābt” upuri un beigu beigās pats jūtas dusmīgs un iztukšots. Ir svarīgi saprast, ka jebkura atkarīgā uzvedība ir bēgšana no savām jūtām. Glābējs bēg no izjūtas, ka viņš ir mazvērtīgs, nevarīgs un nespēj rūpēties par sevi. Ironija ir tā, ka, tik daudz darot upura labā, glābējam rodas izjūta, ka viņš ir upurim parādā.

Agresors jeb sliktais ir loma, kas ir nepieciešama gan upurim (lai justos kā upuris, ir vajadzīgs kāds, kas uzbrūk), gan glābējam (lai būtu kāds, no kā upuri glābt). Tāpēc parasti glābējs kļūst par agresoru, jo uzbrūk bijušajam agresoram, agresors kļūst par upuri utt. – šī spēle var turpināties bezgalīgi.

Vēl dažas atkarīgo attiecību trīsstūra īpatnības.

•Visa pamatā ir noliegšana. Ikviens dalībnieks noliedz savas jūtas un nevēlas uzņemties atbildību par sevi.
•Ja tu iesaisties procesā, tev jāspēlē visas lomas. Katram ir sava “mīļākā” starta pozīcija, tomēr gribot negribot trīsstūris piespiež cilvēku spēlēt visas lomas pēc kārtas.
•Ikviena loma sāpina un izraisa bezspēcības izjūtu.
•Vainas izjūta ir kā siers slazdā – tā cilvēku ievelk iekšā un neļauj izkļūt laukā.
•Jebkurš “jādara”, “jājūtas” un citi “jā…” ir meli. Tās ir balsis, kas skan cilvēku galvā, viņu pārliecība par to, ko nozīmē labs cilvēks, labs profesionālis utt.
•Dzīve trīsstūrī nav dzīve, jo tu neesi tu pats.
•Vienīgā izeja ir robežas noteikšana un personiskā atbildība – godīgums, taisnības teikšana un savu emociju jušana.

4.Viņi uzskata, ka pastāv ideālas attiecības bez krīzēm un strīdiem, un, ja esošās attiecības neatbilst šim kritērijam, meklē citas. Krīzes ir jebkuru attiecību neatņemama sastāvdaļa. Mainās ārējie apstākļi, mainās un attīstās arī abi partneri, un ik pa brīdim cilvēks konstatē, ka tas, kas iepriekš viņu apmierināja un iepriecināja, vairs nemaz nešķiet vilinošs. Tas notiek ar katru. Tādā mirklī it kā no jauna ir jāveido attiecības ar to pašu partneri. Šādu situāciju sauc par krīzi – tā, kā bija iepriekš, turpināt vairs nevar, bet, kā to darīt citādi, nav zināms. Ķīniešu valodā vārds krīze tiek apzīmēts ar diviem hieroglifiem, no kuriem viens nozīmē briesmas, bet otrs – iespēja. Jebkura neatrisināta krīze draud ar attiecību izjukšanu, jo partneri emocionāli attālinās viens no otra, varbūt mainās viņu intereses un viņiem ir grūti atrast kopības izjūtu; bet, ja viņi krīzi atrisina, viņu attiecībās rodas vēl lielāka tuvība un izpratne.

Attiecību sākumā partneriem var bieži rasties domstarpības par dažādiem jautājumiem – naudas tērēšanu, mājas pienākumu sadali, brīvā laika pavadīšanu, bērnu audzināšanu utt. Bieži vien cilvēks uzskata, ka tieši viņam ir taisnība, tāpēc otram jāmaina sava uzvedība. Savukārt otrs uzskata, ka taisnība ir viņam, jo tā bija viņa ģimenē. Problēma ir tā, ka ikviens no partneriem ir iemācījies kādu noteiktu veidu, kā risināt problēmas, kā rīkoties sadzīves situācijās, bet pārim ir jāatrod kopīgs veids, kopīgas stratēģijas. Parasti cilvēks par pareizu uzskata pazīstamo un izmēģināto, bīstas no nepazīstamā un nevēlas to pieņemt. Tāpēc vienas kultūras cilvēkiem no viena sociālā slāņa ar līdzīgu izglītības līmeni parasti ir vieglāk citam citu saprast, tomēr līdzīga pieredze nav laimīgu attiecību priekšnosacījums. Pats svarīgākais ir tas, vai partneri ir atvērti jaunām pieejām un risinājumiem, vai ir gatavi runāt par savām jūtām un domām, meklēt kompromisu.

Pat visideālākajās attiecībās mēdz būt strīdi un krīzes, taču partneri tās risina. Labu un ilgstošu attiecību pamatā ir drosme risināt problēmas, un pēc atrisinātas krīzes partneri jūtas vēl tuvāki viens otram. Parasti ir grūti rast risinājumu strīdoties, jo ir pārāk daudz emociju un bieži vien gribas, lai uzvar tava taisnība, bet tas acīmredzami traucē uzklausīt un saprast otru cilvēku. Tāpēc pasaulē ir laulību konsultanta un pāru psihologa profesija. Tas ir cilvēks, kas palīdz partneriem sadzirdēt vienam otra izjūtas un domas, izprast situāciju un atrast risinājumu. Šādi speciālisti ir arī Latvijā.