Laulības ilgtspējība

“Šie divi tik cieši saistītie termini – mīlestība un laulība – atsedz šī raksta būtību, jo, lai saprastu, kā mūsdienās, kad strauji mainās izpratne par ģimeni un to veidojošiem lielumiem, tiek izprasta laulība, mums ir jāpārskata uzsvari saistībā ar laulību, kuri pastāv sabiedrībā, un jāatjauno garīgā skatījuma jeb izpratnes principi…”

Tik pārdrošs virsraksts nav izvēlēts nejauši. Pirms neilga laika kādā grāmatā lasīju austrumzemju studentu, kurš, studējot Oksfordā laulības psiholoģiju, reiz izbrīnā secināja, cik milzīgu nozīmi mēs – eiropieši – piešķiram mīlestībai. Viņa kultūrā līgava un līgavainis bieži vien vispār nav redzējuši viens otru pirms laulībām. Uz šādu «dīvainu» izteikumu viņa studiju biedri atbildējuši ar vēl lielāku izbrīnu, uz ko students atbildējis: «Jums mīlestība ir pirms laulībām, taču mums mīlestība sākas pēc laulībām.»

Šajā īsajā piemērā atklājas divas dažādas izpratnes par laulāto kopdzīves dinamiku. Acīmredzami ir tas, ka šī studenta viedoklis ir pretrunā ar mūsdienās Rietumos valdošajiem priekšstatiem par mīlestības primaritāti un nozīmīgumu, veidojot kopdzīvi un laulību. Neviens nenoliegs, ka šiem diviem fenomeniem vienmēr ir bijusi cieša saistība, jautājums ir vienīgi par to, uz kuru no tiem mēs liekam uzsvaru un kādu saturu ar katru no tiem saistām. Šie divi tik cieši saistītie termini – mīlestība un laulība – atsegs arī šī raksta būtību, jo, lai saprastu, kā mūsdienās, kad strauji mainās izpratne par ģimeni un to veidojošiem lielumiem, tiek izprasta laulība, mums ir jāpārskata uzsvari saistībā ar laulību, kuri pastāv sabiedrībā, un jāatjauno garīgā skatījuma jeb izpratnes principi.

Varētu domāt, ka studenta apgalvojums norāda vienīgi uz kultūru atšķirībām, taču tas nav tik vienkārši. Ar mīlestības un laulības attiecībām šeit, Rietumu pusē, saistās vairākas problēmas, kuras vismaz daļēji ir pamudinājums par to rakstīt:

1)Šķiršanās statistika Latvijā (vairāk nekā puse no gada laikā noslēgtā laulību skaita tiek šķirtas) norāda uz to, ka Rietumos obligātais pirmslaulības «mīlas romāns» kā pamatnosacījums laulībai nav nekāds garants laulības stiprumam un noturībai. Un bieži tiešām ir tā, ka mīlestība ir kas tāds, kas pastāv tikai līdz laulībai un tad pamazām zūd.
2)Iespējams, vēl aktuālāka mūsdienu sabiedrības problēma – mīlestība kā nosacījums kopdzīvei, atmetot laulības slēgšanu vispār. Šīs alternatīvais ģimenes modelis redz laulību kā formalitāti, «papīru smērēšanu», jo kopdzīve beidzas tad, kad beidzas mīlestība, un cilvēks ir brīvs sākt jaunas mīlestības, tātad – kopdzīves attiecības.

Tomēr vēlos palikt pie raksta sākumā pieteiktajiem «nesošajiem jēdzieniem» – mīlestība un laulība. Un pārdrošā kārtā, līdzīgi minētajam Oksfordas studentam, gribu «izārdīt» mūsu sabiedrībā valdošo tradicionālo izpratni, ka mīlestība rada laulību.

Bonhēfera «izaicinājums»
Vācu protestantu teologs Dītrihs Bonhēfers laulību sprediķī, ko, laulājot kādu pāri, sacīja cietuma kamerā, parāda, kā Dieva persona sakramentāli virza laulību. Viņš paskaidro, ka laulība ir kas vairāk nekā divu cilvēku savstarpēja mīlestība, un norāda, ka tai pieder augstāka cieņa un spēks. Viņaprāt, tā ir tieši Dieva nolikts sakraments, ar kura palīdzību Dieva griba ir turpināt cilvēku dzimtu līdz laika galam.

Mīlestībā divi cilvēki skata sevi kā divas vientuļas figūras plašajā pasaulē; laulībā tie redz sevi kā locekļus to paaudžu ķēdē, kurām Dievs liek nākt šajā pasaulē un atkal aizsauc savā godā un valstībā. Kopīgajā mīlestībā abi redz vienīgi savas svētlaimes debesis, taču caur laulību abi top atbildīgi pasaules un cilvēces priekšā.
Mīlestība ir abu cilvēku pašu personīgais īpašums; laulība ir kas vairāk nekā tikai privāta lieta: tas ir nolikts stāvoklis, sakraments. Kā kronis, jo ne jau tikai vēlēšanās valdīt padara valdnieku par karali, gluži tāpat laulība un nevis tikai mīlestība vienam pret otru padara divus cilvēkus par vīru un sievu Dieva un cilvēku priekšā. Kā pāris vispirms mij gredzenus savā starpā un tad saņem tos no mācītāja rokas, tā arī mīlestība nāk no abiem cilvēkiem, bet laulība – no Dieva. Un kā Dievs ir bezgala pārāks par cilvēku, tā arī laulības svētums, privilēģija un viens otram dotais solījums stāv augstāk par mīlestības svētumu, privilēģiju un solījumu.
Nevis mīlestība uztur spēkā laulību, bet no šī brīža (tās noslēgšanas brīža) laulība uzturēs spēkā abu laulāto mīlestību.
Bonhēfers «apgriež» parasto loģiku jautājumā par to, kam jāveido laulību. Tas ir kā pretstats tam, kā rīkojas šodienas cilvēks – mēs redzam apkārt pārus, kuri veido kopdzīvi, balstot to tikai uz mīlestības attiecībām, kur laulība nav obligāta, jo šādā kopdzīvē partnerus kopā satur mīlestība (pieķeršanās, kaisle), kas tad arī ir tas vienīgais, kas viņuprāt uztur laulību, «sacementē» attiecības. Izskatās, ka, laikam ejot, sabiedrībā šādu kopdzīvi sāk uzskatīt par pašsaprotamu brīvprātīgas izvēles un rīcības jautājumu. Uz šāda fona Bonhēfers šo priekšstatu par laulību apgriež izaicinoši pretēji, apgalvojot, ka tieši laulība ir mīlestības pamats, ne otrādi.

Bonhēfers ir viens no progresīvākajiem protestantiskajiem divdesmitā gadsimta teologiem, anti-nacistiskas kustības un baznīcas loceklis pirmskara un kara laikā Vācijā cīņā pret nacionālsociālismu, kurš tika arestēts par ebreju glābšanas pasākumiem un savas vēstules mūsdienu Eiropas cilvēkam rakstīja no cietuma; kas ir kļuvis par autoritāti šodienas teoloģijā, un kas ar savu pretējo uzskatu par laulības nesošo pamatu spēcīgi oponē mūsdienu pragmatiski domājošajam indivīdam.

Jautājums līdz ar to ir vienkāršs – kāpēc tad mīlestība nav laulības pamats, kā ir pieņemts uzskatīt? Kas tad ir šīs «apgrieztās» loģikas pamatā?
Meklējot atbildi, vēlos parādīt, ka laulība nes sevī citu jēgpilnības saturu, kaut ko pilnīgi citu, nekā domā tas mūsdienu cilvēks, kurš sareģistrējies vietējā dzimtsarakstu nodaļā, netērējot liekus līdzekļus baznīcas ceremonijām, tātad atmetot Baznīcas piedāvāto, laulībā ieslēgto cilvēka tapšanas un attiecību ilgtspējības potenciālu. Kā tad atslēgt šo potenciālu? Tas atklājas pie viena nosacījuma: ja laulību uztver un dzīvo kā sakramentu. Un tā ir garīga perspektīva.
Kristīgā atklāsme palīdz izprast eksistējošās likumsakarības attiecībās, to nesaprasto, kas notiek laulāto attiecībās, jo attiecību redzamā daļa ir tikai aisberga virsotne.
Šī atklāsme palīdz skaidrot neredzamos – garīgos problēmcēloņus arī tīri psiholoģiskām parādībām. Tāpēc mums ir jāraugās uz laulību no personas, personu attiecību psiholoģiskā viedokļa, ko arī vēlāk darīsim.