Lasīšanas laiks:11 minūtes, 12 sekundes

Sabiedrībā vēl aizvien pastāv daudzi stereotipi par Anonīmajiem Alkoholiķiem (AA). Dažiem škiet, ka tā ir slēgta organizācija ar dzelžainiem noteikumiem un neelastīgām, novecojušām ārstēšanas metodēm. Citi izsaka domu, ka AA ir kaut kas līdzīgs reliģiskai sektai ar rituāliem, upurēšanu (materiālu) u.tml. Ir dzirdēti arī minējumi, ka AA grupas ir postpadomju pulciņi, kur ārstē nelabojamus alkoholiķus, vai arī, ka tā ir mākslinieku, radošu cilvēku „atskurbtuve”.
Kas īstenībā ir šī organizācija un ar ko tā nodarbojas – uzzināsiet šajā rakstā.

Anonīmo Alkoholiķu Sadraudzība
Anonīmo Alkoholiķu (AA) Sadraudzība – tā ir sabiedriska organizācija, kas izveidojās ASV 1935. gadā. Tās dibinātājs Bils W. bija alkoholiķis, kurš atklāja, ka vienīgā iespēja palikt skaidrā ir – runāt ar otru alkoholiķi. Turpmākajos, bet jo īpaši piecdesmitajos gados AA publiskā atzīšana auga ļoti strauji. To veicināja divi galvenie iemesli: lielais atveseļojušos skaits un atjaunotās ģimenes. Plašāku AA atzīšanu veicināja arī sadarbība ar mediķiem, garīdzniekiem un preses pārstāvjiem.

1939. gadā ASV tika izdota AA grāmata „Anonīmie Alkoholiķi”. Tas ir stāsts par to, kā daudzi vīrieši un sievietes atveseļojās no alkoholisma. Šī grāmata pirmoreiz tika nodrukāta uz ļoti bieza papīra, tāpēc paši AA dalībnieki to mīļi dēvē par „Lielo grāmatu”. Tā ir kļuvusi par rokasgrāmatu ikvienam, kurš ir atradis ceļu uz AA, un tās autori izsaka domu un vienlaikus arī cerību: „… kādreiz katrs alkoholiķis, kurš „ceļo”, sava ceļojuma galapunktā varēs atrast Anonīmo Alkoholiķu Sadraudzību”. „Lielās grāmatas” lasīšana un sapulču apmeklēšana ir galvenās pašpalīdzības formas alkoholiķiem: „Ja tev ir problēmas ar dzeršanu, mēs ceram, ka tu aiziesi uz AA sapulcēm un dzirdēsi mūsu dzīves stāstus, tu apstāsies un padomāsi: „Jā, tā bija arī ar mani.”, vai, kas ir vēl svarīgāk: „Jā, es izjutu to pašu.”, vai, kas ir vissvarīgāk: „Jā, es ticu, ka šī programma var palīdzēt arī man.”” Anonīmo Alkoholiķu programma sastāv no personīgas atveseļošanās Divpadsmit soļiem un Divpadsmit tradīcijām, kas ir ceļš uz atveseļošanos ikvienam dalībniekam un kas stiprina arī pašu Sadraudzību. Tagad šī kustība aptver 180 pasaules valstis un 2,5 miljonus cilvēku.

Latvijā AA kustība aizsākās 1988. gada novembrī, kad Rīgā kāds ārsts narkologs saveda kopā divus savus pacientus alkoholiķus un norādīja uz dažiem AA Sadraudzības principiem. Pamazām viņiem pievienojās arī citi alkoholiķi un sākotnēji arī cilvēki, kuriem rūpēja alkoholiķa liktenis – līdzatkarīgie.

Kā sabiedriska organizācija Latvijas AA Sadraudzība tika reģistrēta 1993. gada septembrī. Tad arī tika izveidots Latvijas AA dienests, kurš rūpējās, lai AA grupas varētu veidoties visā Latvijā. Pašlaik visās Latvijas pilsētās kopskaitā darbojas vairāk kā 45 AA grupas.

Vēlāk Latvijā ir izveidojušās vēl dažas patstāvīgas pašpalīdzības grupu sadraudzības, kuras ir balstītas uz Anonīmo Alkoholiķu tradīcijām un principiem:
*Al – Anon alkoholiķu draugi un tuvinieki, līdzatkarīgie (darbojas 12 gadus);
*Anonīmie Narkomāni (darbojas 5 gadus);
*Anonīmie Azartspēlētāji (darbojas 7 gadus);
*Pieaugušie Alkoholiķu Bērni (darbojas vairāk nekā gadu);
*Anonīmie Seksuāli Atkarīgie (darbojas vairāk nekā gadu).

AA tradīcijas pret mītiem
Sabiedrībā vēl aizvien pastāv zināmi stereotipi par AA. Dažiem liekas, ka tā ir slēgta organizācija ar dzelžainiem noteikumiem un neelastīgām, novecojušām ārstēšanas (ieskaitot kodēšanu) metodēm. Citi savukārt izsaka domu, ka AA ir kaut kas līdzīgs reliģiskai sektai ar rituāliem, upurēšanu (galvenokārt materiālu) u.tml. Ir dzirdēti arī minējumi, ka AA grupas ir postpadomju pulciņi, kur ārstē nelabojamus alkoholiķus, kuri kaut kā mēģina „noturēties uz ūdens” vai arī, ka tā ir mākslinieku, radošu cilvēku „atskurbtuve”. Daļai cilvēku (galvenokārt jauniešiem) priekšstats par AA ir radies pēc ārzemju filmu noskatīšanās, un tieši viņu spriedumi ir visadekvātākie un attieksme vistolerantākā. Pieņēmumu, minējumu, kas jau pārvērtušies mītos, ir daudz.
Ikviena cilvēku grupa, kas darbojas sabiedrībā, rada interesi, un ja tās darbība netiek publiskota, rada arī dažādus nepatiesus pieņēmumus.

Anonīmo Alkoholiķu attiecības ar sabiedrību balstās uz pievilcīga tēla veidošanu, nevis reklāmu. Viens no iemesliem AA anonimitātei ir atzinums, ka katram pašam ir jāatrod ceļš uz atveseļošanos, īpaši nevienu nemotivējot, vēl jo vairāk – nepiespiežot. Savukārt reklāmai ir citi nolūki. Viena no AA Divpadsmit tradīcijām nosaka: „Anonimitāte ir mūsu tradīciju garīgais pamats, kas vienmēr mums atgādina, ka principi ir svarīgāki par personībām.” – slimība neizvēlas personības, tātad nav svarīgi publiskot alkoholiķa vārdu, – daudz svarīgāk ir tas, kā viņš ar saslimšanu tiek galā.
Kaut arī AA popularizēt idejas plašākai sabiedrībai liedz AA Divpadsmit tradīcijas, tomēr viņi saglabā atvērtību un veido sadarbību ar profesionāļiem – ārstiem, psihoterapeitiem, garīdzniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, tai skaitā ar mediju pārstāvjiem, kuri, informējot sabiedrību, var palīdzēt alkoholiķim un viņa ģimenes locekļiem jeb līdzatkarīgajiem atrast ceļu uz atveseļošanos. Tāds ir bijis AA mērķis kopš pirmsākumiem.
Anonīmie Alkoholiķi kā organizācija neiejaucas jautājumos, kas neattiecas uz viņiem, tādēļ šīs organizācijas vārds nekad netiek iesaistīts publiskās diskusijās. AA pirmajā vietā izvirza savu dalībnieku labklājību, jo uzskata, ka katra personiskā atveseļošanās pirmkārt ir atkarīga no visu Sadraudzības grupu vienotības, nevis kādu personu vai grupu darba publiskas analīzes. Lielajā grāmatā ir rakstīts: „Mums jāturas kopā vai jāmirst atšķirtībā.”

Anonīmo alkoholiķu vadītāji nav profesionāļu grupa, kas nodarbojas ar alkoholisma terapiju, ne arī veic izglītošanu. Tam viņi par saviem līdzekļiem un labprātīgiem ziedojumiem piesaista speciālistus. AA primārais uzdevums ir „…palikt skaidrā un palīdzēt sasniegt skaidrību citiem alkoholiķiem”, tāpēc katrs AA biedrs tiek aicināts sekot tradīcijai – „palīdzēt citiem alkoholiķiem atbrīvoties no alkoholisma, jo skaidrību nevar paturēt, ja to nenodod tālāk”.

Kopā mēs varam!
Šā gada 4. – 7. augustā Madlienā norisinājās AA 17. gadadienas Vislatvijas AA un Al-Anon kopīgi rīkotā vasaras nometne ar devīzi vai moto: „Kopā mēs varam!” Tā kā uz šo nometni tikām uzaicināti arī mēs – žurnāla „Psiholoģijas Pasaule” pārstāvji, tad dalīsimies savos iespaidos par šo notikumu.

Madliena sagaida ar telšu pilsētiņu sakārtotā vidē (Madlienas internātskolas teritorijā), kur katrā teltī iekārtojusies ģimene vai domubiedri. Pa zālāju skraida bērni, pastaigājas pieaugušie, arī ar bērnu ratiņiem. Citi atgriežas no peldes. Stadionā norit sporta spēles un sacensības lielākiem bērniem – „velosipēda dīdīšanas” lietpratējiem. Viss notiek mierīgi un bez steigas. Katram dalībniekam ir izvēle, kurus no programmā piedāvātajiem pasākumiem apmeklēt un

Sapulces ir otrs pašpalīdzības veids (Lielās grāmatas lasīšana ir pirmais) alkoholiķiem, AA dalībniekiem. Paši viņi saka, ka sapulces ir programmas sirds. AA atklātās sapulces var apmeklēt jebkurš, un uz tām ar lekcijām tiek aicināti arī profesionāļi – palīdzošo profesiju pārstāvji – ārsti, psihoterapeiti, mācītāji un masu saziņas līdzekļu pārstāvji ar mērķi informēt nealkoholiķu (iespējams, arī alkoholiķu) sabiedrību par AA. Slēgtās sapulces paredzētas tikai alkoholiķiem. AA atklāti dalās savā atveseļošanas programmā, taču neizpauž personu vārdus, kuri tajā piedalās.

Atklātā jeb „runātāja” sapulce sākās ar sasveicināšanos un kā jau gaidīts – ar „sava dzīvesstāsta stāstīšanu”. Vairāki dalībnieki atklāti stāsta un apraksta savus „piedzīvojumus” ar alkoholu, to, kā viņi nokļuvuši AA un to, kā viņu dzīves ir izmainījušās, darbojoties AA.

Tikai mazliet vēlāk saprotu, ka sapulces vadītāji un arī „sava dzīvesstāsta stāstītāji” ir cilvēki, kuri ir atteikušies no alkohola un nelieto to jau vairākus gadus vai pat gadu desmitus. Taču sapulcē visi ir līdzīgi – gan alkoholiķi ar dažu gadu dzeršanas stāžu, kuri sapulcē atzīst, ka skaidrā ir tikai pēdējās trīs dienas, gan cilvēki, kuri skaidrā ir trīs un vairāk gadus, kā arī cilvēki, kuri nav dzēruši jau vairāk kā divdesmit gadus. Katrs „dzīvais” stāsts uzrunā klātesošos skaudri un tieši, atgādinot „esmu sev līdzīgo vidū, te mani sapratīs, uzklausīs un atbalstīs!”. Lūk, viens no tiem.

Labdien! Es esmu alkoholiķis
Atkarīgs no alkohola es kļuvu jau ar pirmo glāzi. Piecpadsmit gadu vecumā kā to pacēlu, tā arī sāku dzert. Mans tēvs bija alkoholiķis, un patiesībā jau piecu, sešu gadu vecumā es tiku nogaršojis mājās brūvētu alu. Kā es tagad jokoju, – ka droši vien tikai ar „gribasspēku noturējos” līdz piecpadsmit gadu vecumam, nelietojot stipros dzērienus.
Galvenais, ko es atceros no šī vecuma, ir bailes. Man bija no daudz kā bail. Bail no tā, ka dzīvē būs jāizvēlas kaut kas viens. Vēlāk es baidījos no pirmajām seksuālajām attiecībām ar meiteni, kura man patīk, kuru es mīlu. Tas notika tikai tad, kad es biju izdzēris lielu daudzumu grādīga vīna. Man bija paniskas bailes no precēšanās, domāju, ka pieaugušo dzīve ir neinteresanta. Atmiņas ir ļoti nepatīkamas, vēl jo vairāk tādēļ, ka tās saistās ar skolas un augstskolas laiku, kas parasti atmiņā saglabājas kā visgaišākais. Atceros, kā tolaik skolā brīnījos, – kā tas var būt, ka zēni, vecāki par mani, vēl ne reizi nav bijuši piedzērušies.
Ja tolaik būtu bijušas 12 klases, – es nebūtu beidzis vidusskolu, bet par laimi bija vienpadsmit. Pēc vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Universitātē. No pirmā kursa mani jau gandrīz izmeta, tomēr kaut kā saņēmos, – otrajā kursā ieguvu pat teicamnieka stipendiju. Taču piektajā kursā man tomēr nācās aiziet no klātienes. Tā vietā, lai kārtotu parādus, es devos uz militāro nometni. Tur es pirmo reizi jutu vēlmi atmest dzeršanu vispār. Visu laiku aizņēma fiziskas nodarbības, šaušana ar dažādiem ieročiem un citas interesantas nodarbības. Man iepatikās būt skaidrā, un es domāju, ka tad, kad pārbraukšu mājās, es tiešām vairs nedzeršu. Tomēr viss izrādījās citādi. Atgriežoties mājās, kopā ar draugiem aizbraucu uz restorānu „Sēnīte”. Maniem draugiem šis brauciens neizmainīja ierasto dzīvi, taču es atjēdzos tikai pavasarī, 12. vai 13. martā. Es biju nodzēris sešus ar pusi mēnešus, pats nesaprotot kāpēc. Es nesaprotu vēl šodien, kā bija iespējams dzert pilnīgi katru dienu.. Vasaras nogalē (skaidri atceros – 27. augustā) draugi aicināja braukt līdzi uz Gruziju, un es teicu, ka nevaru, jo man ir akadēmiskie parādi. Kad mani draugi atbrauca no Gruzijas, tad viņi mani un vēl vienu cilvēku atrada tādās pašās pozās, kā tieši pirms mēneša aizbraucot. Tas bija neprātīgs dzeršanas, tukšo pudeļu lasīšanas, to nodošanas taras punktā, sastiķēšanas un no jauna dzeršanas periods. To mēs ar draugiem ar asarām acīs sapratām, bet es nevarēju apstāties un tikai pavasarī devos meklēt palīdzību.
Devos pie tolaik atzīta daktera, kurš mani nosūtīja ārstēties uz attālu Latvijas vietu. Nodomāju – jo tālāk, jo labāk. Atceros, kad ierados galapunktā, iegāju grāmatnīcā un ilgi šaubījos, vai nu nopirkt grāmatu par Vinsenta van Goga dzīvi vai blakus kafejnīcā iedzert 50 gramus konjaka. Es ļoti ilgi domāju, kādu pusstundu, beigās nopirku grāmatu. Sekoja ārstēšanās, vēlāk brauciens uz kādu no bijušās PSRS republikām, darbs vietējā pētniecības institūtā un četrus mēnešus ilgs nedzeršanas periods, taču ar sabojātu veselību – slimām aknām. Nākamo, vēl desmit gadus ilgo, ciešanu pilno dzeršanas periodu aizsāka nejauša tikšanās Rīgas lidostā ar bijušajiem kursabiedriem, atzīmējot atkalredzēšanos ar dažām stiprā dzēriena glāzītēm.
Tūdaļ pēc atgriešanās sāku strādāt skolā. Dzeršana turpinājās tik ilgi, līdz vienā dienā, kad man bija jāved sava audzināmā klase uz slēpošanu, es divos dienā pamodos kādā dzīvoklī uz grīdas. Pēc tam es vairs skolā neatgriezos. Tā bija pirmā reize, kad mani meklēja milicija (tagad policija).
Kad man bija jau 26 gadi, es domāju tā, – ja es satikšu to sievieti, kuru es vēlos, un, ja dabūšu to darbu, kuru es gribu, tad es varēšu nedzert. Es arī satiku sievieti (savu bijušo sievu), kuru iemīlēju un dabūju arī darbu, kādu gribēju. Taču jau pēc diviem mēnešiem es atkal sāku dzert. Biju šokēts no tā, ka es nevaru nedzert. Tas man un tuviniekiem bija tāds „stīvēšanās” laiks. No vienas puses es biju pateicis, ka esmu alkoholiķis un man ir alkoholisma otrā stadija, tātad es nedrīkstu dzert, no otras puses – svētki, „Jāņi” un tā tālāk. Iedzeram ar sievu „Plisku” vienu glāzīti un tad sēžamies pie galda brīvā dabā. Man piedāvā alu, – es atsakos. Sieva aiziet pusčetros gulēt, – es līdz sešiem piedzeros. Šī stīvēšanās man traucēja dzeršanu, un viss beidzās ar to, ka es izdomāju tādus diezgan stulbus iemeslus, ka man, piemēram, nepatīk kaut kas manu jauno radinieku politiskajos uzskatos vai tamlīdzīgi… Es aizgāju no ģimenes, kas man traucēja dzeršanu. Tad manam dēlam bija četri ar pusi gadi. Tam sekoja atlaišana no darba „ar pantu” vienā darbavietā, ar „biedru tiesu” otrā un nepārtraukts dzeršanas periods desmit mēnešu garumā, līdz atkal nolēmu meklēt palīdzību.
Un tā, desmit gadus vēlāk, es atkal devos pie tā paša daktera. Zinot manu slimības vēsturi, viņš teica: „Man liekas, jums nekas vairs nav vajadzīgs, tomēr varbūt atnāciet trešdien. Te būs kādi četri, pieci cilvēki, ar kuriem būtu vērts parunāt”. Es teicu, ka trešdien es nevaru, bet citu reiz atnākšu. Aizbildinājumam minēju, ka skatīšos filmu par Molatova – Ribentropa paktu. Tolaik Latvijā notika dziesmotā revolūcija, „Baltijas ceļš”. Protams, ka es filmu neskatījos, bet kopā ar paziņām šīs dienas nodzēru.
1989. gada 28. augusts bija mana pirmā nedzeršanas diena. 30. augustā es nolēmu aiziet uz tikšanos ar tolaik man nezināmiem cilvēkiem vai domubiedru grupu, ko ieteica dakteris. Izrādījās, ka tā bija Anonīmo Alkoholiķu sapulce. Kopš 1989. gada 28. augusta es neesmu izdzēris nevienu glāzi alkoholisko dzērienu, un kopš tā laika ir pagājuši piecpadsmit gadi, vienpadsmit mēneši un deviņas dienas.

Sapulcē stāstītāji bija vairāki, tomēr galvenās stāstu sižeta līnijas līdzīgas. Gandrīz visos stāstos tika minēti vecāki – alkoholiķi. Vispārsteidzošākais, ko saklausīju, – neviens savā dzeršanas ligā nevainoja ne savus vecākus, ne dzīvesbiedrus vai kolēģus. Drīzāk – es nespēju, es biju muļķis, es nodevu, es zaudēju ticību… Viss pirmajā personā. Varbūt tas ir noteicis arī to, ka šiem cilvēkiem ir pieticis spēka saņemties un pieņemt lēmumu (arī pirmajā personā) – man ir vajadzīga palīdzība, es to meklēšu, atradīšu un es atveseļošos. Kaut arī vairs nav iespējams padarīt par nebijušu nodzerto dzīves posmu, atgriezties kādā laimīgā zemē, kur reiz esi bijis, tomēr šī izvēle – nedzert – ir pārtraukusi ķēdi: vecāki alkoholiķi – alkoholiķu bērni, atkal – vecāki alkoholiķi un alkoholiķu bērni, kas citādi turpinātos bezgalīgi. Šī ķēde turpinātos ar aizvien lielāku mīnus zīmi, aizvien dziļāk degradējot cilvēkus no paaudzes paaudzē. Lai arī alkoholiķu bērni ir pieskaitāmi riska grupai, jo viņiem var būt ģenētiski noteikta nosliece uz alkoholismu, tomēr pie labvēlīgiem apstākļiem ģimenē – emocionālā mikroklimata vai jūtu atjaunošanas, sociālo vajadzību nostabilizēšanas un kopēju nākotnes ieceru un mērķu izveidošanas – tā neattīstās. Kā jau iepriekš minēts, AA atbalsta un sniedz palīdzību arī alkoholiķu bērniem. Sadraudzība nozīmē ne tikai vientuļus alkoholiķus, sava ceļa gājējus, kad viens alkoholiķis runā ar citu alkoholiķi, daloties pieredzē, spēkā un cerībās, Sadraudzība nozīmē būt kopā, būt vienotiem ar visiem, kas ir tuvi un dārgi. Būt kopā ar ģimeni. Madlienā līdzīgo un savējo bija vairāk kā 180 dalībnieku.

Previous post Minesotas programma kā izvēles metode atkarību ārstēšanā
Next post Sociālais darbs ar atkarības problēmas skartajām ģimenēm