Pēdējā laikā manā (un ne tikai manā) praksē aizvien biežāk nākas sastapties ar problēmsituācijām, kuras ir līdzīgas kā ūdens lāses, bet tomēr katrai no tām piemīt sava, individuāla sāpe – šķirtas ģimenes, vientuļās mātes, vecāki, kas vienmēr aizņemti darbā, un tam iepretim – apjucis pusaudzis, kas ar visiem iespējamiem veidiem (melošana, zagšana, klaiņošana, nemācīšanās, pašnāvības draudi u. tml.) mēģina pievērst sev trūkstošo vecāku uzmanību. Parasti konsultēšanas procesā atklājas, ka šādiem pusaudžiem ir vieglākas vai smagākas formas depresija. Spilgtāk par jebkuru zinātnisku definīciju, depresiju raksturo psiholoģes V. Apsītes (2002.) salīdzinājums: „…depresija – tā ir sieviete melnā, kura klauvē jums pie durvīm. Ja jūs viņu aizdzīsiet, viņa stāvēs pie jūsu nama durvīm mūžīgi. Viņu vajag ieaicināt iekšā, nosēdināt pie galda, mēģināt pabarot un pēc tam censties iztaujāt, kāpēc viņa ir atnākusi, un tad jums ir cerība, ka varēsiet no viņas atvadīties…”
Tas nozīmē, ka depresiju nav vērts noliegt, slēpt, mēģināt tai pretoties saviem spēkiem vai censties no tās izbēgt. Pareizāk ir to atzīt un griezties pēc palīdzības pie speciālista jo ātrāk, jo labāk.
Lai cik grūti ir tam noticēt, no depresijas nav pasargāts neviens – ar to var saslimt jebkurš cilvēks, sākot no zīdaiņa – līdz pat sirmgalvim. (…)
Pusaudžu depresijas cēloņus nav iespējams uzskaitīt – tie ir ļoti daudzveidīgi un dziļi individuāli katrā konkrētā gadījumā. Vispārīgi var teikt, ka pusaudžiem, tāpat kā pieaugušajiem, depresiju var izraisīt bioloģiskas dabas traucējumi, psiholoģiskie, kognitīvie un sociālie faktori.
Pusaudžu vecums ir grūts laiks gan bērniem, gan viņu vecākiem. Pubertāte, strauja fizioloģiska attīstība, kā arī identitātes meklējumi, nestabils pašvērtējums, tiekšanās pēc patstāvības, neatkarības, dihotomā domāšana (labs – slikts, balts – melns), pastiprināts jūtīgums un vajadzība piederēt grupai – tās ir pusaudžu vecumam raksturīgākās iezīmes. Ne velti to dēvē par „vētru un dziņu” laiku. Tomēr vecumposms pats par sevi nevar izraisīt depresiju.
Nereti tiek piemirsts vai ignorēts fakts, ka pusaudžu vecumā „uzpeld” visas iepriekšējos vecumposmos iemantotās ietekmes emocionālajā, kognitīvajā un sociālajā sfērā, kas saasina jau tā sarežģīto situāciju. Jo lielākas kļūdas audzināšanā bijušas pieļautas iepriekšējos attīstības periodos, jo vairāk grūtību ar pusaudzi ir šajā periodā. Pusaudžu uzvedības un emocionālajos traucējumos gluži kā spogulī atklājas visas ģimenes un sabiedrības nepilnības.
Tādējādi ģimenes faktori – audzināšanas stils, savstarpējo attiecību modelis, konflikti – uzskatāmi par pusaudžu problēmu pamatcēloni. „Kas ir noticis ar manu bērnu? Kāpēc viņš ir tik ļoti pārvērties?” – tie ir jautājumi, uz kuriem pusaudžu vecāki vēlas rast atbildes, dodoties pie psihologa. Pārsteidzoši, ka vairums vecāku visā notiekošajā saskata vienīgi bērna „problēmu” – viņš nemācās, viņam nekas neinteresē, viņš ir slinks, pilnīgi izlaidies, viņš ir rupjš pret mani utt. – izdariet ar viņu kaut ko! Tikai retais vecāks ir gatavs atzīt to, ka ģimenē pastāv daudzas neatrisinātas attiecību problēmas, ka bērnam ir veltīts pārāk maz uzmanības, ka, iespējams, iepriekš audzināšanā bijušas pieļautas kļūdas. Reti kad vecāki ir ieinteresēti paši iesaistīties situācijas labošanā.
Saistībā ar ģimeni jāpiemin arī ģenētisko faktoru esamība. Depresijas iegūšanu no vecākiem veido sarežģīts mehānisms. Depresija neiedzimst, bet iedzimst nosliece uz depresiju, un pārējais, kas atkarīgs no audzināšanas un sociālās vides ietekmes. Zinātniski pierādītam faktam, ka depresijas skartiem vecākiem biežāk nekā veselu vecāku bērniem ir iespēja saslimt ar depresiju, cēloņi galvenokārt meklējami šādos faktoros – ģenētiskā predispozīcija, prenatālās (pirmsdzemdību perioda) komplikācijas, vecāku emocionālā nepieejamība, kā arī traucējumi pašu laulāto vai vecāku – bērnu savstarpējās attiecībās.
Balstoties uz pusaudžu vecuma īpatnībām, var izvirzīt vēl dažus būtiskus iespējamos depresijas cēloņus – vienaudži, skola, ikdienas stress un krīzes situācijas jeb spēcīgi dzīves notikumi. Nesaskaņas ar vienaudžiem, saskarsmes grūtības, neveiksmes mācībās, nespēja adaptēties jaunā situācijā (piemēram, kolektīva maiņa, pārejot no pamatskolas uz vidusskolu), atrast savu vietu kolektīvā, vecāku šķiršanās, pārāk augstas vecāku prasības pret bērnu, zems pašvērtējums utt. var kalpot par cēloni depresijai.
Psiholoģe Iluta Ieviņa savā rakstā pievēršas jautājumiem, kas ir svarīgi pedagogiem, psihologiem un jo sevišķi pusaudžu vecākiem:
Kā atpazīt pusaudžu depresiju?
Pusaudžu depresijas simptomi ( Garastāvokļa izmaiņas. Pasivitāte, enerģijas zudums vai uzbudinājums un pārmērīga aktivitāte. Mācību problēmas. Sociāli nepieņemama uzvedība. Traucēti sociālie kontakti. Uzvedības izmaiņu pēkšņums. Runas par pašnāvību vai pašnāvības mēģinājumi. )
Mīti un fakti par pašnāvībām.
Pusaudžu pašnāvību galvenie motīvi
Ko darīt vecākiem, skolotājiem, klasesbiedriem un draugiem, lai palīdzētu pusaudzim, kurš ir depresijā?
“Lai arī kādas būtu pusaudža problēmas, viņš nespēj ar tām tikt galā viens, pats saviem spēkiem. Pusaudzis nav vairs bērns, bet nav arī pieaugušais, un vecāku atbalsts viņam ir absolūti nepieciešams, kaut arī viņš to noliedz, ” saka psiholoģe. Lasiet rakstu pilnā apjomā žurnālā “Psiholoģijas Pasaule” aprīļa numurā!