Kad bērni aiziet…

Reiz ērglim ar ērglēniem vajadzēja nokļūt otrā upes krastā. Ērglis sev uz muguras paņēma pirmo bērnu un, lidojot pāri upei, jautāja mazulim: “Kad es būšu vecs un nespējīgs, vai tu mani arī nesīsi uz savas muguras?” Ērglēns atbildēja: “Jā. Noteikti!”, bet ērglis viņu iemeta upē. Tad ērglis ņēma otru mazuli un lidojot atkal vaicāja: “Kad es būšu vecs un nespējīgs, vai tu mani arī nesīsi uz savas muguras?” Arī otrais ērglēns atbildēja: “Jā, protams, kad tu būsi vecs, es tevi tāpat nesīšu uz savas muguras.” Pēc šīs atbildes ērglis arī otro mazuli iemeta upē. Šo pašu jautājumu ērglis uzdeva trešajam mazulim. Trešais atbildēja: “Nē, jo man būs jānes savi bērni.” Un ērglis trešo mazuli pārnesa pāri upei, lai tas dzīvotu…

Raksts ir tapis sadarbībā ar psihoterapeitu Juri Batņu.

Tāds likums valda dabā. Ne velti arī psihoanalīzē ir teiciens: ja tu kļūsti par māti, tad ir jārēķinās ar to, ka mātes ir domātas tam, lai viņas pamestu. Kura māte tam ir gatava? Vai kurš no vecākiem apzinās to, ka šādas pārmaiņas var satricināt tradicionālās attiecības ģimenē? Taču gadrīz ikvienā ģimenē reiz pienāk brīdis, kad putnēni jeb bērni “aizlido” un atstāj savu vecāku ligzdu. Attīstītajās Rietumu valstīs šis laiks parasti sākas tad, kad kāds no bērniem sāk strādāt un beidzas, patstāvīgas darba gaitas sākot pēdējam no bērniem. Latvijā šis pārejas posms vairāk tiek saistīts ar studēšanu.

Mūsu dzīvē laiku pa laikam notiek dažādas pārmaiņas, taču bērnu ieiešana patstāvīgā dzīvē psiholoģijā tiek atzīta par vienu no nozīmīgākajām pārmaiņām ģimenē. Vecākiem ir jāsaprot, ka bērni viņiem ir doti uz kādu laiku, ka bērni nav neviena īpašums.

Kad bērni izaug un nošķiras no vecākiem, ģimenē var atklāties un aktualizēties mūsu sabiedrībā visai izplatīta problēma: kad cilvēki kļūst par vecākiem, viņi aizmirst, ka ir pāris, aizmirst rūpēties par savām kā pāra attiecībām, bet tās arī ir jākopj.

Ģimenes terapeiti iesaka laulātajiem censties vienam otru iepriecināt, vismaz reizi nedēļā kādu laiku, piemēram, nedēļas nogali veltīt viens otram, šad un tad atcerēties to laiku, kad vīrs ar sievu bija vēl tikai pāris bez bērniem Diemžēl mūsu sabiedrībā tas nav populāri, jo bērni visur tiek ņemti līdzi. Pāris aizmirst, kā tas ir – būt divatā. Tas ir pamatu pamats, kas 17–18 kopdzīves gadu laikā pazūd. Un pazūd arī iemaņas būt divatā, diviem vien. Kad bērni no ģimenes aiziet, atklājas tās problēmas, ko bērni it kā bija pieseguši, – iemaņu, zināšanu, paradumu trūkumu, lai koptu attiecības.

Kad bērni aiziet, rodas jautājums: kā dēļ mums vēl turēties kopā, jo bērni taču ir izauguši?

Šī problēma īpaši aktualizējas tā saucamajās disfunkcionālajās ģimenēs, kur kopā dzīvo cilvēki, kas psiholoģiski nav nobrieduši un nav gatavi laulības dzīvei. Piemēram, psihoterapeiti praksē bieži saskaras ar situāciju, kad klientam vai klientei māte ir teikusi: “Es ar tavu tēti neizšķīros tikai tāpēc, ka tev bija vajadzīgs tēvs; tagad tu esi vainīga, atbildīga.”

Parasti ģimenēs, kur ir vairāki bērni, vecāki kādu no bērniem mēģina noturēt ģimenē. Piemēram, māte sāk slimot: “Redzi, cik man ir slikti, bet tu gribi mani pamest.”

Ģimenes stabilitāti apdraud arī ģimenes veidošanas apstākļi – diezgan daudzi pāri precas, nebūt ne lielās mīlestības vadīti. Vīrietim 23–25 gadu vecumā ir maksimāla seksuāla aktivitāte, un tad bieži vien seksuālās vēlmes tiek sajauktas ar mīlestību. Un, ja šajā laikā pārim piedzimst bērns, izveidojas situācija, ka jaunie cilvēki kļūst par vecākiem, paši vēl īsti nebūdami pieauguši.

Kā cilvēks var kļūt psiholoģiski pieaudzis?

Kādu brīdi cilvēkam tomēr ir jāpadzīvo vienam, kad nav jārūpējas ne par vienu citu, kā tikai par sevi. Piemēram, Dānijā vidējais vecums, kad cilvēks pirmo reizi precas, ir 31 gads. 20–30 gadu vecumā cilvēka dzīvē ir tā saucamais “jādara” posms, kad ir jādara tas, kas jādara un ko gaida sabiedrība. Tā gaida, ka mēs iegūsim izglītību, atradīsim darbu, cilvēku, ar ko kopā dzīvot, apprecēsimies, ka mums būs bērni. Vairums cilvēku tā rīkojas arī Latvijā.

Rietumu pasaulē vairumā gadījumu cilvēki tomēr izvēlas modeli “vai nu – vai”: sākumā tiek veidota karjera un, kad iestājusies nosacīta stabilitāte un zudušas arī pirmās ilūzijas, tiek veidota ģimene. Pie mums vairumā gadījumu tā nav. Ja jaunieši apprecas un kļūst par vecākiem 23–25 gadu vecumā, tad laulāto subsistēmai ir maz spēka, jo ir nepieciešams gādāt par bērniem. (Ģimene sastāv no vairākām tā saucamajām subsistēmām: kad divi cilvēki apprecas, viņi izveido laulāto subsistēmu; kad piedzimst pirmais bērns, izveidojas vecāku subsistēma un bērnu subsistēma, un pastāv arī paplašinātā ģimene, kurā ietilpst vecvecāki, radi.)

Sietlā 16 gadu garumā tika veikts pētījums par to, kas ir labas laulības pamatnosacījumi. Pētījuma laikā tika filmētas ģimeņu savstarpējās attiecības no rīta līdz vakaram, izņemot intīmās lietas. Kas noskaidrojās pētījumā? Veiksmīgi ir tie pāri, kas savās attiecībās kopj laulāto subsistēmu un mēģina pēc iespējas vairāk viens otru iepriecināt.

Laimīgas laulības pamatā nebūt nav iegūtās izglītības līmenis, kā mēs vairumā gadījumu uzskatām. Drīzāk gan pretēji – amerikāņu kardiologi ir pierādījuši: jo gudrāka sieviete, jo viņa kaitīgāka vīrieša veselībai. Infarkts septiņas reizes biežāk piemeklē tos vīriešus, kam ir sieva ar augstāko izglītību.

Tātad laulības noturību nosaka nevis nevis naudas daudzums vai izglītības līmenis, bet gan tas, vai cilvēki spēj kultivēt divas pozitīvās emocijas – prieku un interesi, izbrīnu. Ja cilvēks vēlas daudzmaz labi justies, tad dzīvei vajadzētu ritēt apmēram tā: 60 % emociju, ko viņš izjūt, jābūt neitrālām, apmēram 35 % – pozitīvām un tikai 5 % – negatīvām. Taču vairumam cilvēku tā nemēdz būt. Jo nodilst pozitīvo emociju filtri, un tad negatīvās emocijas, kurām nedrīkst ļaut vaļu darbavietā, bieži vien tiek izliktas mājās vai “norītas”.

Ģimenes terapijā pastāv daudz krīžu klasifikāciju. Piemēram, emocionālā krīze ģimenē iestājas, kad cilvēki kopā nodzīvojuši aptuveni 4–7 gadus. Kamēr cilvēks ir iemīlējies, aptuveni trīs gadus mīļotā cilvēka klātbūtnē viņam izdalās iekšējās “narkotikas” – endorfīni. Tas ir tā saucamais “rozā briļļu” periods, un, tāpat kā ar jebkuru narkotiku, rodas pieradums. Kad narkotiku iedarbība vairs nav tik aktīva, pieradums ir izstrādājies, tad vajadzīgi citi stimuli, lai cilvēkus saturētu kopā.

Problēmas laulībā var sākties arī pēc 17–25 kopdzīves gadiem –tas saistās ar sieviešu un vīriešu fizioloģijas attīstību. Sāk darboties tā saucamās bioloģiskās šķēres: attiecību sākumā jaunais vīrs bija seksuāli aktīvs, bet 40–45 gadu vecumā vīrieša seksuālā aktivitāte samazinās. Parādās bailes, nedrošība. Seksologi un ģimenes terapeiti apgalvo, ka īstenībā nav neviena vīrieša, kas nesatrauktos.

Kādi ir iespējamie pāru rīcības scenāriji pēc bērnu aiziešanas?

Ja ģimene ir disfunkcionāla, nav kopusi laulāto subsistēmu, vīrs ar sievu sāk viens otram izvirzīt pretenzijas, sākas konflikti, izvairīšanās vienam no otra, darbaholisms, dzeršana, var uzrasties cita partnere. Daudzi pāri pēc bērnu aiziešanas šķiras.

Ir pāri, kas dzīvo kopā nešķiroties, bet nemitīgi konfliktē. Iespējams, konflikti ir bijuši arī iepriekš, bet tagad tie kļūst arvien biežāki un asāki. Taču par spīti tam, ļoti daudzi pāri paliek kopā, jo baidās ne tik daudz no konfliktiem, cik no vientulības. Modelis ir šāds: ja tu “brūc” virsū, otram ir jāatbild. Tev ir ko darīt. Piemēram, ja ģimenē ar vīru dzērāju viņš nomirst, tad izrādās, ka viņš ir bijis enģelītis, zelta gabaliņš, – jo sievietei pēkšņi vairs neviena nav blakus. Nav neviena, kam pateikt: tu esi pēdējais plencis. Būtībā vientulība ir ļoti smaga. Tā cilvēku parasti biedē vairāk par visu.

Labākajā gadījumā ir daži pāri, kas saprot, ka attiecībās kaut kas ir jāmaina. Vēl labāks variants ir tad, ja pāris ir kopis savas attiecības, jo nu viņiem var sākties gandrīz vai jauns medusmēnesis.

Var būt arī tā, ka cilvēks no mātes vai tēva kļūst par vecmāmiņu vai vectētiņu. Latvijas ģimenēs ir diezgan tipiski, ka vecāmāte audzina savu bērnu bērnus. Rezultātā aizlidojušie “putnēni” tā īsti nekļūst pieauguši un pašu bērnus uztver kā jaunākos brāļus un māsas, jo viņus visus audzina vieni un tie paši vecāki. Bet vecmāmiņa ir “mamma visiem”.

Šis laiks nav viegls arī pašiem “putnēniem.” 17–18 gadu vecumā cilvēki ir ļoti vērsti uz ārējām izpausmēm. Nav nemaz tik daudz to cilvēku, kas gribētu reflektēt savu iekšējo pasauli, uzskatus, jūtas. Svarīgākais ir tas, ka vecāki šajā vecumposmā vairs nav autoritāte. Jaunietim ir jāatrod vieta pieaugušo dzīvē. Šajā vecumā tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Ne velti Ē. Ēriksons ir atzinis: ja tu neizveido savu identitāti, tev ir identitātes difūzija – mēģini vienu, otru, trešo reizi; tu īsti nezini, ko gribi šajā dzīvē. Tas nav viegli.

Arī vecākiem tas ir smags laiks, somatiski smags, jo viņi sāk ieiet citā vecumposmā. Bieži vien dzīvi vēl ir viņu pašu vecāki. Ja vecākiem ir 40–50 gadi, tad viņu vecāki ir sasnieguši 70–80 gadu vecumu un lielākoties ir ļoti slimi cilvēki ar niecīgiem sociālajiem resursiem mūsu sabiedrībā. Vecāki izjūt dubultspiedienu – bērni ir aizgājuši, un pašu vecāki kļūst kā bērni. Viņi jākopj, jāpieskata. Tu vairs nevari justies kā bērns, jo būtībā paša māte vai tēvs tev ir kļuvis par bērnu.

Protams, aiziešana no ģimenes ir grūts periods tiem, kas sāk studēt, meklē savu vietu pieaugušo dzīvē, bet arī vecākiem tas ir pietiekami grūti. Jaunieši varētu mēģināt būt nedaudz iecietīgāki pret vecākiem. Bet daļa jauniešu, kas tikuši prom no vecākiem, gribētu par viņiem vispār aizmirst – lai vecāki paši tiek galā!

Rietumu valstīs laulāto pāris reizi 6–7 gados apmeklē laulību konsultācijas, pat ja ģimenē viss ir daudzmaz kārtībā. Galu galā arī automašīnu mēs profilaktiski apskatām katru gadu, bet laulība ir daudz sarežģītāka lieta nekā mašīna un arī tai laiku pa laikam vajag šo profilaktisko apskati. Šādos pārejas posmos, pārmaiņu laikā būtu labi ar kādu pārunāties par to, kā šo situāciju varētu risināt. Te var līdzēt ģimenes terapeiti, pāru konsultanti.

Laiks, kad aiziet bēni, ne tikai atklāj problēmas, bet arī dod iespējas laulātajiem. Ne velti ķīnieši jēdzienu krīze raksta ar diviem hieroglifiem: viens nozīmē briesmas, otrs – iespējas. Tas nozīmē, ka ikviena pārmaiņa mūsu dzīvē nes līdzi arī iespējas.