Ievas identitāte – prom vai uz Ēdenes dārzu

Iepriekš mūsu žurnāla lappusēs daudz tika runāts par vīrišķības tēmu. Šoreiz parunāsim par sievieti un sievišķību. Arī sievietes identitāte mūsdienās ir stipri vien mainījusies, un sievišķība galu galā ir nesaraujami saistīta ar vīrišķību. Sievietei ir divi ceļi.

Visagrīnākā pieredze par sievietes identitāti katram cilvēkam rodas saskarē ar māti. Tas, kā ar savu sievietes identitāti dzīvo māte, atstāj dziļu iespaidu abu dzimumu psihē un bieži pat neapzināti kļūst par galveno sievietes identitātes izpratnes un vērtējuma avotu vēlākajos gados. Es gribu / negribu būt māte. Es gribu / negribu būt tāda kā māte. Tās ir pamatfrāzes, kas atklāj klienta saplūšanu vai, gluži otrādi, grūtības sadzīvot ne vien ar māti un apkārtējo pasauli, bet visvairāk un galvenokārt pašai vai pašam ar sevi. Gribu uzsvērt, ka jautājums par sievietes identitāti, tās atrašanu un definēšanu savā dzīvē nav specifisks sieviešu jautājums. Ne tikai ģenētiski un bioloģiski, bet pat Bībeles Radīšanas stāstā abi dzimumi var pārliecināties, ka katrs no tiem sevī nes arī otra dzimuma iezīmes un identitāti. Te arī rodama sākotne eksistenciālajam uzskatam, ka bez dziļām savstarpējām attiecībām neviena, tātad arī sievietes un vīrieša, identitāte veidoties nevar.

Esmu tik, cik esmu seksīga
Atgriezīsimies pie Bībeles. Sievietes identitāte pat vēl mūsdienās bieži tiek reducēta līdz seksualitātei un bērnu radīšanai. Lai šādu identitāti veidotu un uzturētu, pamatojums spekulatīvi rasts ne vien skaistuma kultā mūsdienu mēdijos un reklāmās, bet arī Svētajos Rakstos, kuros tūlīt pēc radīšanas cilvēkam dots vairošanās uzdevums. Sievišķība, tās loma un jēga līdzīgi kā sievietes identitāte tiek saistīta ļoti cieši un bieži pat agresīvi ar daiļā dzimuma vārdu un seksuālo pievilcību. Pirms to pārmest vīriešiem, jāatzīst, ka seksualitāti ar savu identitāti visvairāk saista sievietes pašas. Apzināti vai neapzināti tā tiek likta par pamatu veiksmīgām attiecībām un karjerai, līdz ar to arī īpaši kopta, bieži vien vienādojot sievietes “es esmu” ar “es esmu tik, cik esmu seksīga”. Sievietes būtības izteikta seksualizācija tāpat kā pilnīga norobežošanās no tās ir vājas vai fragmentētas identitātes rādītājs. Tomēr no Dieva dotā vairošanās uzdevuma Bībelē un no sievietes radīšanas fakta vispār nav iespējams atvasināt sievietes identitāti. Vairošanās ir vienādi nopietns uzdevums un līdz ar to arī atbildība abiem dzimumiem (1. Moz.1: 22). Neatkarīgi no tā, ko sevī var iekļaut un kā var būt saprasts sievietes dzimums, identitātes seksualizācijas mērs apkārtējā sabiedrībā ir tikai pašas sievietes izvēles jautājums. Viņa ir tā, kas nosaka robežas un izdara izvēli, cik lielā mērā ar seksualitāti saista savu identitāti un cik daudz to ļauj darīt citiem. Arī personības līmenī sieviete nosaka, cik liela un kāda vieta viņas esamībā nevis tiek ierādīta, bet gan labprātīgi atvēlēta seksualitātei. Pretējā gadījumā sieviete, pieļaujot savas identitātes seksualizāciju, rada labvēlīgu augsni cilvēktirdzniecībai, kurā kļūst ne vien seksa produkts, bet bieži vien arī citu sieviešu pārdevēja.
Līdzīgi ir arī bērnu radīšanas un audzināšanas jautājumā. Sabiedrībā tik populārie teicieni: “Kas tu par sievieti, ja tev nav bērnu” vai “tikai tad, ja sieviete ir māte, viņa ir īsta sieviete” izriet no stereotipiem un bioloģizētas izpratnes par sievietes identitāti, atsevišķos gadījumos to vulgarizējot līdz pat bērnu dzemdējamai mašīnai. Vienlaikus jāpiezīmē, ka sieviete savu identitāti var labprātīgi izvēlēties, definēt un piepildīt, akcentējot tieši mātes sūtību, radot un audzinot bērnus, pakļaujot šim uzdevumam visu savā dzīvē.

Upuris vai upurētētāja
Jau kopš izdzīšanas no paradīzes vīrieši un daudzos gadījumos arī pašas sievietes saista savu identitāti ar šķietamu dzimuma otršķirību un vīrieša varu visās jomās, izņemot varbūt bērnu radīšanu un audzināšanu. Šāda uzskata aizstāvji manipulē ne vien ar Bībeles faktu, ka sieviete tika radīta no vīrieša ribas un viņas uzdevums saskaņā ar Dieva gribu – būt vīrietim par palīgu, bet visvairāk citēts tiek, pat nekristīgā sabiedrībā, populārais Pāvila izteikums, ka “sievas galva ir vīrs” (1. Kor. 11: 3), ar sievu te saprotot sievieti un ar vīru – vīrieti. Šodien jau vairs nav iespējams nešaubīgi nošķirt, cik minētajā ir abu dzimumu savstarpējas koķetērijas, apzinātas vai neapzinātas vēlmes neuzņemties atbildību, palikt drošībā, kas nepieciešama pašai un bērniem, un cik reālas ir vīrieša fiziskas, emocionālas un sociālas agresijas pret sievieti. Gan valstiska tiesību nesakārtotība agrāk un šodien, gan bieži vien pašas sievietes pieņemtā otršķirīgā loma graujoši ietekmē viņas identitāti. Varu, kas it kā esot dota vīrietim, sieviete sāk uztvert par normu un nostājas pakļautās, upura, bērnu radītājas lomā un vienīgi caur to meklē savu identitāti. Šajā gadījumā sievietes identitāte tā arī nerodas, paliek tikai līdzatkarīga, nenobriedusi personība, kura neapzināti pieprasa otršķirīgu lomu un vienlaikus ir gatava vadīt un kontrolēt vīrieti, bērnus, visu un visus. Šāda sievietes identitāte jeb, precīzāk, tās trūkums, padziļina ne vien bioloģisko un sociālo, bet arī emocionālo plaisu starp dzimumiem, rada, uztur un provocē atkarību un vardarbību, turklāt neizsmeļ ne fizisku, ne personisku, ne sociālu, un jo īpaši ne garīgu sievietes esamības jēgu.
Diemžēl Latvijas sieviešu identitāti viskrāšņāk raksturo dzērājģimeņu skaits. Otršķirīgums, atkarība vai līdzatkarība ir teju vai katras ģimenes sieviešu identitātes zieds. Mātes ar vāju sievietes identitāti šo problēmu pilnīgi neapzināti un pat ar vislabākajiem nodomiem ļauj pārmantot saviem bērniem, un viņi gluži kā ģimenes slimību nes to tālāk vēl izsmalcinātākās formās. Ja vien šī progresija netiek apzināti pārrauta, mātei, kas līdz pat vecumam ir maza meitenīte un savu sievietes identitāti tā arī nav izveidojusi, meita ir vēl vairāk mātišķa jeb iekšēji bērnišķa, bet dēls izvēlas vai nu darbaholisma vai alkoholisma ceļu.
Uzreiz gan jāvērš uzmanība, ka ne katra atkarība ir slimīga un ne katra izvēle būt drošībā nozīmē pakļaušanos vīrieša varai, otršķirības sajūtu un vāju sievišķo identitāti. Robežšķirtne visskaidrāk atklājas E. H. Eriksona sacītajā: „Sieviete nebūt nav pasīvāka par vīrieti, (..) viņas galvenā bioloģiskā funkcija ļauj un pat liek viņai būt aktīvai tādā veidā, kas saskaņots ar ķermeņa iekšējiem procesiem, (..) sieviete var izvēlēties uzturēties aizsargātā iekšējā lokā, kurā uzplaukst viņas mātišķums.” (2, 226) Tātad ir īpaši apstākļi un procesi sievietē, kas liek apzināti izvēlēties aktivitātes veidus un jēgu, tāpat arī pieņemt vīrieša piedāvāto drošību un aizsardzību, kuru nodrošināt vēl kopš Ēdenes dārza laikiem ir Dieva dots vīrieša uzdevums. Šajā gadījumā apzināta un adekvāta izvēle, reāli izvērtējot savu situāciju un vajadzības, ir nevis identitātes vājuma, bet nobriedušas sievietes būtības mērs.
Un visbeidzot par maldiem – skatījums uz sievieti kā otršķirīgu būtni, kura dod iespēju vīrietim realizēt savu varu, ir ne tikai prettiesisks, bet arī kristīgs. Radītājs abus dzimumus sākotnēji veidoja dievišķus, un tie līdz šai dienai vienlīdz tādi arī ir, jo abiem bija un ir Dieva dzīvības dvaša un, atšķirībā no dzīvniekiem, dzīva dvēsele (1. Moz. 2:7). Savukārt valdīšana un vara abiem vienlīdz lielā mērā ir dota pār zemi, zivīm, putniem un lopiem, nevis vienam pār otru (1. Moz.1:26 ). Pastāvīgi atsaucoties uz Radīšanas stāstu Bībelē, pakāpeniski kļūst redzama ne tikai sievietes sākotnējā identitāte un ar to notikušās izmaiņas, bet arī apzinātās izvēles nepieciešamība, lai pie tās atgrieztos.

Sievietes radīšanas nolūks
Par pašu galveno spēku sievietes identitātes izveidē kalpo attiecības. Kā pirmo sievietes identitātes pieredzi mums sniedz māte un attiecībās ar viņu mēs sākam veidot pamatus savai sievietes identitātei, tā pirmo pārbaudi, “pielaikošanu” un stiprinājumu tai mazā meitene gūst arī attiecībās ar tēvu. Ja ģimenē ir tikai viens no vecākiem, trūkstošais tiek kompensēts vai nu ar apkārtējo cilvēku palīdzību, vai arī dialogā ar tuvinieku, kam ir pretējā dzimuma identitāte. Par attiecību noteicošo lomu identitātes veidošanā runā ne tikai jebkura no psihoterapijas skolām, arī Bībelē vēl pirms sievietes radīšanas Dievs saka: “Nav labi cilvēkam būt vienam” (1. Moz. 2:18.). Tas norāda ne vien uz sievietes radīšanas īsto nolūku, bet arī uz pirmo un galveno uzdevumu – būt attiecībās. Bez šī uzdevuma piepildīšanas sieviete sevi kā sievieti apzināties nevar. Turklāt šis ir primārs uzdevums. Vairošanās, kuru ar sievietes identitāti saista daudz biežāk, nāk tikai pēc tam, turklāt attiecībās, kopībā, vidē, kurā, pēc Bībeles, vīrietis ir arī vīrs. E. H. Eriksons grāmatā “Identitāte: Jaunība un krīze” sievietei attiecībās piedēvē īpašas spējas „izveidot intimitāti un uzturēt jūtu intensitāti” (2. 226.). Te gan uzreiz jāiebilst, ka spēja būt attiecībās (jo īpaši tuvās un ar augstu jūtu intensitāti) ir galvenais sievietes identitātes veseluma rādītājs. Vāja vai fragmentēta sievietes identitāte veido galvenokārt saplūstošas un atkarīgas attiecības, tajās dominē nespēja būt patiesā tuvībā ar otru cilvēku. Var secināt, ka tikai neliela daļa sieviešu, vismaz Latvijas apstākļos, ir kaut daļēji brīvas, nobriedušas, ar vairāk vai mazāk stipru sievietes identitāti. No iepriekš sacītā izriet, ka sievietes identitātes veidošanai un nostiprināšanai ir svarīgi būt attiecībās arī tad, ja identitāte ir vāja, sieviete bērnišķa un atkarīga, jo bez attiecību veidošanas pieredzes spēja būt patiesi tuvās, pēc M. Bubera “Es – Tu” attiecībās, nav sasniedzama.
Individuālajā terapijā un īpaši grupās var vērot sievietes identitātes veidošanos un ar to saistītās grūtības. Vislielāko pietāti manī izraisa katras sievietes individuālais, smalkais, daļēji mantotais, daļēji pašas un dzīvesbiedra veidotais labilais līdzsvars starp atbildīgu drošību sev un bērniem un brīvību personisku mērķu sasniegšanai. Tas liek domāt, ka vēl kopš Ēdenes dārza laikiem un pirmajiem cilvēka uzdevumiem, sievietes identitāte ir maksimāli plastiska, pastāvīgi radoša. Tā mainās atkarībā no atbildības veida, kuru viņa izvēlas, atbildības, ar kuru viņa saista savu sievietes vārdu vai arī kuru viņa riskē izvēlēties vienkārši tālab, ka vīrietis nepilda viņam doto uzdevumu – aizsargāt.

Ievas bēgšana vai atgriešanās
Ja Ieva nebūtu padzīta no Ēdenes dārza, šodien pilnīgi noteikti nepastāvētu ne jautājums par sievietes identitāti, ne arī izaicinājumi, kuri atkal un atkal liek no jauna uzlūkot un pārskatīt katras sievietes personīgo un visām Ievas meitām kopīgo identitāti. Vienlaikus nebūtu arī vajadzības tik brīvi un atbildīgi pieņemt lēmumus, lai virzītos pa vienu vai otru pašas izraudzītu ceļu, riskējot, pārdzīvojot bailes no nāves, eksistenciālu trauksmi, izmisumu un vēlmi pēc drošības. Veidojas it kā divi ceļi, kuros līdzdalīga, šķiet, ir arī sievietes identitāte. Viens no tiem ir vērsts prom no Ēdenes dārza ar Dieva dotajiem uzdevumiem, attiecību veidu un pasargājumu. Šis ceļš ir kā iespēja izbaudīt cīņu, varu, izaicinājumu un sasniegumus un, protams, zaudējumus tik pilnīgi, cik vien pilnīgi iespējams. Pa šo ceļu virzoties, veidojas nevis Ievas, bet mūsdienu sievietes identitāte, spēks, skaistums, neatkarība, iekarota vai pieprasīta līdztiesība ar vīrieti. Cena par to bieži vien ir ne vien izmisums, izsīkums un bezjēdzības sajūta, bet arī vientulība, grūtības būt patiesi tuvās attiecībās gan ar cilvēkiem, gan Dievu. Bībelē šādu sievietes identitāti piedāvā laika posms starp izdzīšanu no paradīzes un Kristus krusta nāvi. Mūsdienās to varētu apzīmēt ar apzinātu un mērķtiecīgu bēgšanu no Ēdenes.
Otrs ceļš, kurš nav tik populārs un kura realizēšanai ir vajadzīgs daudz pašapziņas un drosmes, ir vērsts uz savas agrākās identitātes atjaunošanu, Ēdenes dārzu, dziļām attiecībām, aizsargātību, bet ne atkarību vai absolūtu drošību. To izvēloties, sieviete apzināti, ne aiz drosmes trūkuma, atsakās no daudzām iespējām un izaicinājumiem, varas, cīņas un sasniegumiem. Šis ir atgriešanās ceļš ticībā uz Kristus apsolījumu.
Katra no mums – Ievas meitām – dilemmā starp bēgšanu no Ēdenes un atgriešanos tajā savā izvēlē un identitātē ik mirkli ir kaut kur pa vidu – nedaudz vairāk vienā vai otrā ceļā, šādās vai citādās izjūtās par jēgu un bezjēdzību, un arī savu sievietes identitāti, kas ik brīdi caur šaubām jāstiprina un jāatjauno.

Literatūra
1. Bībele. Vecās un Jaunās derības svētie raksti., Bībeles Savienība, Rīga. Citāti pēc 1965. gada izdevuma revidētā teksta.
2. Eriks H Eriksons “Identitāte: Jaunība un krīze”, Jumava, 1998