Greizsirdības lamatās

Greizsirdība… Tās apraksti ir sastopami jau ļoti senā literatūrā. Tā tiek pieminēta gandrīz tikpat bieži, kā pašas romantiskās attiecības. Tā ir viena no cilvēku kaislībām, kas no vienas puses šķiet romantiska un parāda, cik ļoti cilvēks ir iemīlējies un grib būt kopā ar mīļoto, no otras puses – greizsirdība var kļūt par lāstu un līdzīgi tārpam “izēst” romantiskas attiecības, padarot tās neciešamas.
Zinātnieki piekrīt, ka mazās devās greizsirdība var būt attiecību „sāls”, kas piedod tām garšu, atsvaidzina, ļauj izjust attiecību svarīgumu un uzturēt partnerus „tonusā”. Bet galējās izpausmēs tā rada visai skarbus precedentus – slepkavības uz greizsirdības pamata, emocionālo un fizisko vardarbību, partnera brīvības ierobežošanu. Jūs noteikti atceraties dinamiskās Otello un Dezdemonas attiecības (V. Šekspīra luga “Otello”), kā arī to traģisko finālu. Tas parāda, ka cilvēks bieži nespēj kontrolēt savas jūtas un vadīt rīcību.

Mūsdienīgs piemērs varētu izskatīties šādi: uz psihologa konsultāciju atnāk jauna, atraktīva meitene. Pārliecināta par sevi, komunikabla, ar skaidriem priekšstatiem par to, ko dzīvē grib sasniegt, materiāli nodrošināta, aizrautīga. Iemīlējusies. No pirmā skatiena meitenei ir viss, kas vajadzīgs, lai justos laimīgai, jo puisis, ar ko viņa ir kopā jau labu laiku, vairākkārt bija lūdzis viņas roku un zīmējis laimīgas ģimenes dzīves perspektīvas – tieši to, ko viņa vēlas šobrīd. Bet tajā vietā, lai pasūtītu kāzu kleitu, viņa nāk pie psihologa. Jo viņai ir sajūta, ka mīļotais pakāpeniski atņem viņai visu to, kas viņai ir vērtīgs: liedz satikties ar draugiem, nēsāt īsus svārkus, drēbes, kas viņai patīk, piedalīties jebkādās aktivitātēs bez viņa, pat brīžiem pierunā neiet uz darbu, lai pabūtu kopā. Gadījumā, ja meitene nepiekrīt, ir skandāls. Katru dienu. Meitene raud, jo mīl puisi, grib būt ar viņu, bet nevar un negrib pieņemt, ka tā – bez saskarsmes ar ārējo pasauli – viņai būtu jāpavada visu atliekušo mūžu. Draugus viņa jau ir zaudējusi. Bieži vien saka, ka galvenais dzīvē ir mīlestība, pārējais atnāks. Šeit mīlestība ir. Bet, vai tādā veidā izpaužoties, tā sekmē „pārējā” veidošanu?

Aptuveni trešdaļai ģimenes terapeitu klientu kā problēma tiek izvirzīta greizsirdība. Šī ir nomācoša problēma, kas reti tiek risināta konstruktīvā veidā un sekmē attiecību attīstību, biežāk tā nomoka kā greizsirdīgu partneri, tā viņa upuri, jo netiek atrasts greizsirdības īstais iemesls.

Greizsirdība cilvēkam var sagādāt daudz nepatīkamu brīžu, jo ietver veselu negatīvu emociju virkni un rada sarežģījumus attiecībās. Izjūtot greizsirdību, indivīdam mazinās pašpaļāvība, parādās nepārliecinātības, baiļu, frustrācijas, dusmu, skumju, vainas sajūtas, kā arī izolētības, vientulības, iekšējās iztukšotības, vilšanās, kauna, īgnuma, aizvainojuma izjūtas.

Itāļu psihologu (Marazziti, Rucci, Di Nasso, Masala, Baroni, Rossi, Giannaccini, Mengali, Lucacchini, 2003) veiktie pētījumi norāda uz to, ka intensīvās greizsirdības nomākta cilvēka organiskā smadzeņu aina līdzinās tai, kas tiek novērota indivīdiem ar tādiem psihiatriskiem traucējumiem kā panikas lēkmes, depresija, obsesīvi – kompulsīvi traucējumi (atkārtojošās un uzmācīgās domas vai idejas un atkārtojošās rituālās darbības, ko veic indivīds (piemēram, uzmācīgā roku mazgāšana, jo bail no mikrobiem). Mēģinājumi atturēties no rituāla atkārtošanas paaugstina trauksmi.), maniakālie stāvokļi. Pastāv viedoklis, ka patoloģiskā greizsirdība (tai ir raksturīgas uzmācīgas aizdomas, kam nav reāla pamata, kā arī intensīvas emocionālās reakcijas un partnera pārmērīgā kontrole) var būt organisku slimību simptoms vai psihiatrisku traucējumu, kas nav sasnieguši formālo psihiatriskās slimības kritēriju, izpausme, kas pavājina normālo afektīvi – kognitīvo (emocionālo un prāta) funkcionēšanu un rada noslieci šaubīties par partnera uzticību.