Funkcionālā mūzika dzīves skaistumkopšanā

Kā funkcionālā mūzika var palīdzēt labsajūtas uzlabošanā? Ja mūziku analizējam tikai no akustiskā viedokļa, tad jāņem vērā, ka jebkurš skaņdarbs, ko klausāmies, sastāv no vairākiem izteiksmes līdzekļiem. Būtiskākie no tiem ir skaņas stiprums, skaņas augstums, tembrs, metrs, ritms un temps, un skaņdarbā tie visi saplūst, tāpēc šķirti citu no cita tos varam analizēt vienīgi teorētiski. Dzīve ir skaista! Tā bieži vien sajūsmā izsaucamies, ja esam īstenojuši kādu sen iecerētu ideju, ja atpūšamies kādā sen ilgotā sapņu zemē, ja esam veseli vai vienkārši – ja visas lietas iet no rokas un ir labs garastāvoklis.

Lai iegūtu kaut vai tikai labu pašsajūtu, ir vajadzīgs šķietami nemanāms kopšanas darbs. Dzīve kļūst skaista, kopjot gan sevi – savu garu, jūtas un ķermeni, gan to, kas ir apkārt – savu māju, dārzu, cilvēciskās attiecības.

Apkārtnes skaistuma papildināšanai sava vieta ir mūzikai, ko klausāmies fonā (tā arī ir tā saucamā “funk­cio­nālā mūzika”) visdažādākajās dzīves situācijās – mājas darbus darot, atpūšoties pludmalē, kopjot dārzu, sēžot kafej­nīcā, uzkavējoties viesnīcas vestibilā, atrodoties uzgaidāmajā telpā pirms vizītes pie ārsta, strādājot birojā…

Kā funkcionālā mūzika var palīdzēt labsajūtas uzla­bošanā?

Ja mūziku analizējam tikai no akustiskā viedokļa, tad jāņem vērā, ka jebkurš skaņdarbs, ko klausāmies, sastāv no vairākiem izteiksmes līdzekļiem. Būtiskākie no tiem ir skaņas stiprums, skaņas augstums, tembrs, metrs, ritms un temps, un skaņdarbā tie visi saplūst, tāpēc šķirti citu no cita tos varam analizēt vienīgi teorētiski. Dažādi kombinējoties un virknējoties, šie izteiksmes līdzekļi veido skaņdarba ko­pējo programmu, tēlu. Katra kompozīcija vairāk vai mazāk labvēlīgi un dažreiz varbūt pat nelabvēlīgi ietekmē klausītāja nervu sistēmu, emocijas un arī domāšanu.

Aplūkosim mūzikas izteiksmes līdzekļus tuvāk un no­skaidrosim, kā, tiem mainoties, varam paši apzināti regu­lēt savu labsajūtu.

Cilvēks sāk dzirdēt no 0 decibeliem (dB). Tas nozīmē, ka dzirde sāk uztvert skaņas no absolūta klusuma. Jāsaka gan, ka civilizācijas trokšņu apņemtajiem dzirde nav tik asa un precīza kā indivīdiem tradicionālajās, pie dabas mītošajās kopienās. Kāda vācu pētnieku grupa pārliecinājās, ka 30 gadus vecu “civilizētu” sabiedrības locekļu un 70 gadus vecu Āfrikas džungļu cilšu iemītnieku dzirdes spējas neatšķiras. Tātad gados vecāku pilsētnieku dzirdes paslik­tinā­šanās drīzāk liecina nevis par ķermeņa dabisko sensoro spēju novājināšanos, bet gan par pakāpenisku apkārtējo trokšņu izraisītu pāragru dzirdes orgāna nolietošanos.

Lai funkcionālā mūzika netraucētu cilvēka pamatdarbībai – atpūtai, mācībām, darbam, tai fonā vajadzētu skanēt tik tikko dzirdamai. Tomēr reglamentēt precīzu decibelu daudzumu ir grūti. Mūzikas skanējuma stiprums būs at­karīgs no tā, vai mūziku klausāmies dabā, piemēram, plud­malē, vai telpās. Turklāt telpās ir īpaši jāizvērtē, cik ļaužu uzturas tuvumā, cik telpa liela, cik augsti tās griesti, kurš materiāls (metāls, koks, audums) pamatā izmantots interjera iekārtojumā.

M. Špicers savā fundamentālajā mūzikas psiholoģijai veltītajā grāmatā “Mūzika galvā” atzīst, ka cilvēka dzirdes orgāns mūziku labāk uztver taisnstūra, nevis kvadrātveida vai apaļā telpā. Arī vislabākais ķermeņa novietojuma vir­ziens ir ar skatu pret vienu no šaurākajām telpas sienām, lai skanējuma avots atrastos aiz muguras. Pēc šī principa, kas gadsimtiem ilgi tiek izmantots, muzicējot dievkalpojuma laikā, baznīcās ir novietots arī koris.

Optimālāko mūzikas stipruma gradāciju var noteikt pēc cilvēka pašsajūtas, kad viņš ienāk telpā. Funkcionālās mū­zikas pamatpazīme ir tās neievērojamība un harmoniska sa­plū­šana ar telpas interjeru. Bet, ja vēlamies funkcionālo mū­ziku izmantot vēl efektīvāk, tad jāņem vērā, ka klausītāja labsajūta vairosies, ja mūzikas skanējumu viņš būs pama­nī­jis tikai pēc neilga laika kopš uzturēšanās telpā. Tas nozīmē, ka dažos gadījumos cilvēks to nebūs ievērojis vispār.

Cik svarīgi šos pamatnosacījumus būtu zināt un arī likt lietā visiem daudzo un dažādo sabiedrisko uzņēmumu īpašniekiem, kas apkalpo cilvēkus! It īpaši tas attiecas uz vietām, kur apmeklētāji ierodas, lai atpūstos, relaksētos. Tomēr Rīgā ir grūti atrast kafejnīcas, kurās funkcionālās mūzikas princips “tik tikko virs dzirdamības sliekšņa” tiktu respektēts.

Jau 1998. gadā ar Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas studentu piedalīšanos veiktajā pētījumā tika savākta informācija par Rīgas (pārsvarā Vecrīgas) kafejnīcās skanošo muzikālo fonu. Izrādījās, ka 91 % kafejnīcu apmeklētāju piesaistīšanai izmanto funkcionālo mūziku un 33 % gadījumu apmeklētājiem tā ir šķitusi pārāk skaļa un trau­cējoša.

Par paviršu attieksmi pret klientiem var uzskatīt situāciju, kad sabiedriskās vietās (lielākoties veikalos, arī lielveikalos) no rīta līdz vakaram bez mitas tiek raidīta kāda no radio­stacijām.

Tā kā funkcionālās mūzikas galvenais nosacījums ir palikt neuzkrītošai, nepamanītai, tad starp skaņdarbiem it viegli var izmantot arī klusuma brīžus. Iespējams, tas šķiet paradoksāli, bet funkcionālās mūzikas iedarbības efekts palielinās, ja tā neskan visu laiku. Èpaši tas būtu jāievēro tad, ja esam ar kaut ko nodarbināti 1–2 un pat vairāk stundas. Jo monotonāks darbs, jo efektīvāks ir funkcionālās mūzikas iespaids uz darba kvalitāti. Vislabākie rezultāti ir tad, ja mūzikas skanējumu izmantojam apmēram 2/3 no darba laika. Tātad – vienas stundas ietvaros fona mūzikai nevajadzētu skanēt ilgāk par 40 minūtēm. Kaut gan mūzika nav tik konkrēta kā valoda, taču arī tā satur zināmu informāciju, kas klausītājam, balstoties uz savām asociācijām un muzikālo pieredzi, ir jāpārstrādā. Tādēļ pēc diviem trim noklau­sī­tiem skaņdarbiem ir nepieciešami klusuma mirkļi. Turklāt jāņem vērā, ka monotonam un fiziskam darbam funk­cio­nālā mūzika palīdz, bet tā lielākoties traucē intelektuāla darba laikā.
Pēc vairākkārtējiem pētījumiem, kuros kopumā pie­dalījušies 97 studenti, esmu secinājusi, ka funkcionālā mū­zika neatstāj tik būtisku iespaidu uz intelektuālā darba kvalitā­ti, cik uz darbam nepieciešamā laika patēriņu. Proti, kontrolgrupas studenti testu ar konverģentas (domāšanas veids, kura laikā no vairākiem iepsējamiem variantiem tiek meklēta vienīgā pareizā atbilde) un diverģentas domāšanas(domāšanas veids, kura laikā vienai problēmai tiek atrasti daudzveidīgi risinājuma varianti) darbībām klusumā izpildīja vidēji 40 minūtēs, toties pētījuma grupas studentiem ar patīkamu mūziku fonā tiem pašiem uzdevumiem bija nepieciešamas aptuveni par 12 minūtēm vairāk. Protams, ja cilvēks klausās iemīļotus skaņdarbus, komforta līmenis uzdevuma pildīšanas laikā paaugstinās, toties palēninās darba izpildes temps. Tas nozīmē, ka gan skolēns, gan students, mācoties (tas ir sma­gā­kais intelektuālais darbs) funkcionālās mūzikas pava­dībā, nomet zemē apmēram 1/3 studijām atvēlētā laika. Tiesa, šos rezultātus nevajag absolutizēt un uzskatīt par pie­mērojamiem visām mācību situācijām. Pastāv gan rutinētāki, gan radošāki intelektuāli darbi, un ikvienam cilvēkam, balstoties uz pašnovērojumiem, ir jāatrod sev komfortablākais stāvoklis darba laikā.

Funkcionālajai mūzikai labāk izraudzīties instrumentā­lus skaņdarbus. Vokālas kompozīcijas kopējā programmā var iekļaut, tikai lai to nedaudz atsvaidzinātu. Dziesmām vajadzētu būt ar maksimāli neuzkrītošiem tekstiem bez smagas filozofiskas slodzes, jo tādi teksti klausītājā nejauši var rosināt nepatīkamas atmiņas vai nevēlamas asociācijas. Instrumentālie skaņdarbi šai ziņā ir daudz atvērtāki mūsu pašu radītajām patīkamajām asociācijām un tā saucamajiem “dienas sapņiem”.

Nav iespējams dot jau gatavus skaņdarbu sarakstus, kā to ne reizi vien mēdz piedāvāt publikācijās par mūzikas tera­pijas tēmām. Ar mūziku ir tāpat kā ar zālēm – kas vie­nam der, tas otram var izrādīties par daudz vai par maz. Nevaram ignorēt arī placebo (farmakoloģisks apzīmējums nekaitīgiem preparātiem, kas ārēji neatšķiras no īstajiem; parasti tos izmanto eksperimentāliem nolūkiem (piemēram, suģestijas iedarbības pētījumiem) efekta nozīmi mūzikas iedarbībā. Mūzikas psiholoģijā par skaņdarbu ietekmi var runāt vispārējās gradācijās, pētījumos pamatā balstoties uz dažādu mūzikas izteiksmes līdzekļu likumsakarību izpratni. Līdz ar to nekādā gadījumā par pamatformulu nevaram izmantot uzskatu, ka, piemēram, tāda un tāda Mocarta sonāte uzlabos kuņģa darbību vai tāda un tāda Šopena prelūdija uzlabos koncentrēšanās spējas u. tml. pieņēmumus.

Attiecībā uz daudzām dzīves jomām cilvēkos jau no­stiprinājušies zināmi stereotipi. Viens no tiem saistīts arī ar tembru uztveri. Tādēļ funkcionālās mūzikas repertuāram klausītāji izvēlas instrumentālus darbus vijoles, flautas, klarnetes (pamatā vidējā reģistrā) solo izpildījumā. Šo instrumentu tembrs rada nomierinošu, atslābinošu un arī romantisku gaisotni.

Kā noteikt to, kāds mūzikas temps ir vispiemērotākais funkcionāliem mērķiem? Kas būtu tas etalons, pēc kura vajadzētu vadīties?

Šis etalons ir katra cilvēka individuālā veģetatīvā nervu sistēma, kas apkalpo organisma dzīvības funkcijas – sirdsdarbību, gremošanu, elpošanu, vielmaiņu u. c.
Atslābinātā komfortablā stāvoklī pieauguša cilvēka elpošanas cikls ir apmēram 8 ieelpas un izelpas minūtē un pulsa sitienu skaits – apmēram 60–70 reizes minūtē. Ar mūzikas tempu ir iespējams iekustināt klausītāja elpošanu un sirdsdarbību – vai nu to paātrināt, vai palēnināt. Tas atkarīgs no veicamā uzdevuma specifikas (vai gribam atbrīvoties masāžas seansa laikā vai arī uzdzīt tempu braucienā ar velosipēdu). Ja klausīsimies ātru skaņdarbu, kura temps būs aptuveni 100 un vairāk sitienu minūtē ar īsiem un saraustītiem motīviem melodijā, tad pēc neilga laika konstatēsim, ka esam kļuvuši nervozāki, steidzīgāki, kustīgāki. Arī sejas āda un ķermeņa muskuļi kļūs saspringtāki.

Tomēr funkcionālo mūziku visbiežāk izmanto tieši tādēļ, lai tā palīdzētu atslābināties. Tādēļ relaksācijas nolūkos skaņdarba temps būtu saskaņojams ar to elpošanas un sirdsdarbības gaitu, kas saskan ar cilvēka bioloģisko ritmu komfortablā stāvoklī. Tas nozīmē, ka skaņdarba ideālajam tempam vajadzētu būt aptuveni 60 piesitienu minūtē ar plašām un garām melodiskām frāzēm. Šāds temps labi stabilizēs klausītāja sirdsdarbību, bet plašais frāzējums pavilks lēnāku un mierīgāku cilvēka elpošanas ritmu. Nupat minētais princips ir pamatpostulāts arī visām speciāli relaksācijai un receptīvajai mūzikas terapijai paredzētajām skaņdarbu ierakstu programmām.

Lai par to pārliecinātos, varam ielūkoties vācu mūzikas psihologa G. Hārera empīrisko pētījumu piedāvātajos rezultātos (sk. pielikumā 2003.gada 8.numurā 60.lpp.)

Salīdzinot elpošanas raksturu abu fragmentu klausīšanās laikā, var novērot, ka elpa ir jutīgs rādītājs, kas mainās atkarībā no skaņdarba izteiksmes līdzekļu maiņas. Mierīga un līdzsvarota plūduma skaņdarbā arī klausītāja elpa saglabājas vienmērīga (fragments b). Nelielas dziļākas ieelpas un izelpas parādās vienīgi, fragmentam sākoties un beidzoties. Turpretī skaņdarbs, kurā iekļauti ritmiski vai melodiski “sabiezinājumi”, kā ar nevienmērīgu un saraustītu magnētisku spēku līdzi velk arī klausītāja elpu (fragments a).
G. Hārers pēc šī pētījuma atzīst: kaut gan mūzikas pavadījumā klausītāju elpošanas ritmā vērojamas individuālas izpausmes, tomēr kopējās tendences ir labi pamanāmas. Zīmīgs ir arī fakts, ka pēc skaņdarbu no­klausīšanās neviens no pētījuma dalībniekiem nebija konstatējis elpošanas ritma maiņu. Tas liecina par to, ka mūzika klausītāja veģetatīvo nervu sistēmu iekustina bez paša cilvēka apzinātas līdzdarbības.

Ļoti labu atslābinošu vai – tieši pretēji – aktivizējošu efektu varam panākt, ja mūziku klausāmies ar austiņām, resp., ar pārnēsājamo atskaņotāju Walkman vai Discman palīdzību. Šim klausīšanās veidam ir zināmas priekšrocības: klausītājs var izvēlēties visērtāko vietu, laiku un skaņdarbus, kas netraucē apkārtējos cilvēkus, it īpaši, ja muzikālā gaume nesakrīt. Skaņu svārstības austiņu membrānās spēcīgāk kairina klausītāja dzirdes nervus. Tādā veidā efektīvāk tiek iekustināta klausītāja veģetatīvā nervu sistēma un radīts intensīvāks muzikālais pārdzīvojums. Šis mūzikas uztveres veids rada patīkamu pašizolācijas ilūziju un darba vai atpūtas brīžos labi pasargā no nejaušiem apkārtējiem trokšņiem. Varam paņemt līdzi pārnēsājamo atskaņotāju, piemēram, ejot uz vizīti pie zobārsta (vai arī gaidot kādu citu ne īpaši patīkamu tikšanos), lai pirms tam, klausoties sev tīkamu mūziku, priekšā stāvošo notikumu sagaidītu atslābinātā noskaņā. Pārnēsājamais atskaņotājs šādos gadījumos ir neatsverams palīgs, jo austiņās skanošā mūzika mums sniedz pastarpinātu un arī psiholoģiski ievirzītu, resp., po­zitīvi deformētu apkārtējās situācijas vērtējumu. Tas nozīmē, ka gaidāmie notikumi kļūst it kā svešāki, tālāki un no paša klausītāja distancējas. Līdz ar to arī priekšā stāvošās situācijas izvērtējums kļūst objektīvāks, brīvāks, mazinās baiļu un nedrošības izjūta.

Kaut kādi stingri nosacījumi funkcionālās mūzikas stila, laikmeta vai žanru izvēlē nepastāv un arī nebūtu vēlams tādus ieviest, jo cilvēku muzikālā gaume ir tik daudzveidīga. Tomēr kopumā lielai sabiedrības daļai labāk patīk klausīties fonā pazīstamu “klasisko” mūziku. Šai gadījumā jēdziena “klasisks” saturs tverts ārkārtīgi plašā diapazonā, domājot to mūziku, kas ieguvusi paliekošu vietu mūzikas kultūrā, tostarp filmu un populāro mūziku, džezu u. tml. Arī autentiskus dabas skaņu ierakstus un to kombinējumu ar mūziku daļa sabiedrības labprāt izmanto funkcionāliem nolūkiem.

Jebkurš skaņdarbs ir skaists, ja to uztveram noteiktās atkārtojuma devās. Tomēr acīmredzot ikviens ir saskāries ar situāciju, kad kāds no mūzikas fragmentiem it kā “iesēžas” galvā un vēl ilgu laiku pēc noklausīšanās no šīs melodijas nekādi nevar tikt vaļā. Tā visu laiku uzbāžas un atkārtojas līdz apnikumam. Mūzikas psiholoģijā tam ir dots speciāls nosaukums – “ausu tārps”, kaut gan īstenībā tas ielīdis nevis ausīs, bet smadzenēs. “Ausu tārps” ir aptuvenas un paviršas mācīšanās rezultāts, jo tas parasti parādās situācijās, kad cilvēks garlaikojas un viņa domas nav aizņemtas ar kādas problēmas risinājuma meklējumiem. Mēs neapzināti “paķeram” kādu dzirdētu melodiju un noglabājam to atmiņā. Parasti šīm melodijām piemīt simetriska struktūra, vienkārša skaņu un akordu secība. Starp šīm melodijām ir arī tādas, kas it nemaz neatbilst cilvēka muzikālajai gaumei. Pārsvarā “ausu tārps” raksturīgs tām personām, kam piemīt izteiktāka muzikālā atmiņa.

Kā no šī “ausu tārpa” atbrīvoties?

Nebūs līdzēts, ja centīsimies mainīt nodarbošanos, piemēram, pēc putekļu slaucīšanas nodoties veļas mazgāšanai. Tam nebūs rezultāta. Šādos gadījumos ieteicams mainīt nevis fiziskās darbības veidu, bet pievērsties kādam intelektuālam darbam – lasīšanai (lasīt uz ielām reklāmas, uzrakstus skatlogos u. tml.) utt. Tad manīsim, ka “ausu tārps” no smadzenēm pazudīs un atkal jutīsimies atbrīvoti citām domām.

Mūzika ir viena no skaistākajām mākslām. Tieši tādēļ tā tik labi iekļaujas dzīves skaistumkopšanā, rūpējoties par mūsu dzīves kvalitātes un saturīguma pilnveidošanu. Dzīve ir skaista!