Ēšana kā komunikācija un ēšanas traucējumi

Varētu teikt – kas var būt vienkāršāks par ēšanu! Sajūti izsalkumu un paēd. Vēlams pēc iespējas dažādāks un tīkamāks uzturs, lai apgādātu ķermeni ar nepieciešamajām izejvielām un sagādātu sev vairāk prieka. Tomēr ēšanas paradumos ievijusies cilvēka personības attīstības vēsture, tādēļ šīs vienkāršās lietas izrādās gana sarežģītas. Pastāv pamatots uzskats, ka ēšanas paradumi netieši atspoguļo arī cilvēka psihisko veselību, emocionālās vajadzības un to, kā tās līdz šim ir bijušas apmierinātas.

Zīdaiņa jeb personības attīstības sākuma periodā ēšanas process ir viens no attīstībai vissvarīgākajiem, kā arī viens no pirmajiem procesiem, caur kuru cilvēks iepazīst apkārtējās pasaules attieksmi pret sevi, tātad – pašu apkārtējo pasauli. Autoritārās sistēmās attieksme pret cilvēku kā bezvērtīgu attiecībā pret sistēmu parādās jau dzemdību nodaļā – Padomju Savienībā jaunpiedzimušam bērnam bez jebkādas nepieciešamības atņēma iespēju būt kopā ar māti – atstumšana, pamešana novārtā no pirmajām dzīves minūtēm labi sagatavoja vēlākajiem pazemojumiem. Bērns drīkstēja gribēt ēst tikai noteiktās stundās. Bērna individuālās vajadzības netika respektētas. Šodien par to neviens vairs nešaubās – ja bērns jūtas izsalcis, viņš ir jāpabaro, un ja aizmidzis guļ, tad savukārt nevajag viņu modināt, lai pabarotu. Bērna labsajūta ir svarīgāka par ēšanas stundas ievērošanu. Tāpat arī apēstā daudzums būtu jānosaka bērnam pašam, – vēlāk arī tas, ko viņš ēdīs un ko ne. Tā ir iespēja bērnam attīstīt pašam savu ēšanas un gulēšanas ritmu.

Tādejādi tiek iegūta viena no svarīgajām pirmo dzīvības mēnešu pieredzēm – aizmigt ar patīkamu sāta sajūtu un vēl pēdējo piena pilīti uz lūpām, kas nozīmē drošības sajūtu, ka šai pasaulei priekš manis ir pietiekami daudz tā, ko es tā mīlu, kas man “garšo”. Vēlāk tas transformējas drošības sajūtā, ka “man pietiek” un vispārinās dažādos aspektos. Šādi ļaudis nemēdz būt skaudīgi, jo nepazīst biedējošās jūtas, ka “var pietrūkt” kaut kā svarīga.

Kad bērnam izveidojies viņa paša ritms, viņš iegūst spēju pagaidīt. Svarīgi, lai bērna vajadzības netiek frustrētas pārāk agri, pirms viņš vēl ir tam gatavs. Bērns, kurš jūtas drošs par to, ka viņu pabaros, kuru māte ir apmierinājusi, dodot viņam barību un savu aprūpi, arī skolas un pusaudža vecumā ir drošāks un mierīgāks, pārliecinātāks par apmierinājuma saņemšanu un vajadzību apmierināšanu. Mātei šādu bērnu aprūpēt ir vieglāk kā nedrošu, nemierīgu un tādēļ pārlieku mātes uzmanību alkstošu bērnu.

Citiem vārdiem – ja bērnam trūkst sāta sajūtas, vai otrādi – tas negrib ēst, tad tā varētu būt atbilde uz traucējumiem mātes – bērna attiecībās, kas visbiežāk ir sekas mātes nedrošībai un nepārliecinātībai attiecībās ar savu bērnu.
Psihoanalītiskajās teorijās plaši izplatīta ir doma, ka mātes – bērna attiecību veidam un kvalitātei ir tikpat liela nozīme bērna attīstībā kā pašai barošanai. Emocionāli klāt neesoša, pavirša un atraidoša māte bērnu vārda tiešā nozīmē pabarot patiesībā nespēj. Šāda mātes izturēšanās bērnā izsauc agresiju, kuru viņš ir spiests represēt (neapzināti izstumt zemapziņā), jo konstruktīvi izpaust savā vecumā vēl nespēj. Bērna jūtas – mīlestība un dusmas pret māti nonāk konfliktā. No vienas puses – bērns labprāt iesaistītos sev patīkamās attiecībās ar māti, t.i., ēstu, no otras puses – dusmu dēļ zemapziņas līmenī mazulim ir vēlme māti atstumt. Ķermenī šis konflikts var izpausties ar spastiskiem stāvokļiem gludajā muskulatūrā, peristaltikas traucējumiem, kas klīniski izpaužas kā sāpes vēderā un vemšana.
Nedroša māte savu nedrošību gribot vai negribot nodod bērnam. Mātes nedrošība arī bērnu padara bailīgu, saspringtu, kas var veicināt kolikveidīgas sāpes.

Mīlestības un uzmanības trūkumu nevar aizstāt ne ar rūpīgumu, ne precīzu kādas grāmatas vai pat ārsta priekšrakstu izpildi. Kā zināms, rūpes no mīlestības atšķiras ar to, ka rūpju gadījumā cilvēks otram dara to, kas pašam liekas labāk priekš otra vai ko pats vēlētos, kamēr mīlestības gadījumā – to, kas otram patiešām ir vajadzīgs un vēlams.
To, ka fiziska barošana vien bērna attīstību nenodrošina, rāda virkne pētījumu. Bērni, kuriem pietrūkst kaut vai vienkāršu attiecību (pat ne mīlošu) pieredzes, bērnu namos pat nomirst. Piemēram, kādā 1945. gada pētījumā konstatēja, ka bērni, kuru gultiņas bērnu namā atradās it kā labākajās vietās, t.i., tālāk no durvīm, kurām garām staigā cilvēki, ir caurvēji, lielāks patogēno mikroorganismu skaits u. c. nelabvēlīgi faktori, – ja viņi tur atradās ilgāk kā 5 mēnešus, mira biežāk. Izskaidrojums – tiem, kuru gultiņas no bioloģiskā viedokļa atradās labākās vietās, pietrūka attiecību pieredzes ar citiem cilvēkiem. Tiem bērniem, kurus māsas barojot ņēma rokās un uzsmaidīja, gremošanas orgānu traucējumi neparādījās.

Māte, barojot bērnu, rada viņam divas patīkamas sajūtas – fiziskā diskomforta pazušanu un sajūtu, ka viņš ir mīlēts. Tāpat bērnam nepieciešamas citas patīkamās sajūtas, ko iegūst zīžot – lūpās, mēlē, mutē. Līdz ar to zīdaiņa agrīnajā pieredzē izveidojas cieša saite starp tādām izjūtām un sajūtām kā – būt mīlētam, just fizisku apmierinājumu, sāta sajūtu, drošību.
Ja maza bērna attīstība norit veiksmīgi, īpašas ar ēšanu saistītas problēmas nenovēro. Pēdējo gadu pētījumi rāda, ka viens no veiksmīgas bērna attīstības priekšnosacījumiem ir veselīgas, emocionāli tuvas attiecības ar māti, kas rada t.s. drošo pieķeršanas veidu. Sākumā tā ir droša pieķeršanās mātei, vēlāk – citiem cilvēkiem. Tāds bērns jūtas salīdzinoši mierīgs, drošs, jo “ja paēdina, tātad mīl”. Ēst došana bieži tiek identificēta ar mīlestību.
Cilvēki mēdz runāt par “mīlestības badu” vai “pārpilnību”, un galu galā mute ir domāta gan ēšanai, gan pašām maigākajām mīlestības izpausmēm.

“Neēšana” bieži ir viens no veidiem kā piesaistīt vecāku uzmanību, jo bērns nesaņem to, kas viņam nepieciešams. Piemēram, ja vecāku uzmanību fokusējas nevis uz bērna pārdzīvojumiem, viņa personību, bet tikai uz ķermeni. Bērnu protesta reakcijas ir dažādas – no aktīvas ēdiena atgrūšanas līdz pasīvai pārbarošanas tolerēšanai. Pārlieku liela uzmanība tam, ko bērns ēd, mēdz būt ģimenēs, kur vecāki intuitīvi jūt, ka nespēj iedot bērnam kaut ko būtiski svarīgu, bez kā viņš nekad patiešām nebūs “paēdis”. Šādiem vecākiem šķiet vieglāk un vienkāršāk pievērst uzmanību tam, cik bērns ir apaļš vai pieņēmies svarā, nekā tam, cik labi viņš jūtas: cik lielā mērā jūtas pamests savās izjūtās vai tieši otrādi – izprasts.

Bērns pārtiek arī no apkārt valdošajām emocijām un noskaņojuma. Arī tādēļ ir vērts ņemt vērā bērna individuālās vajadzības un prasības attiecībā uz ēšanas laiku un veidu, – lai ēšana būtu patīkams un prieka pilns pārdzīvojums gan bērnam, gan viņa vecākam
Mūsu tradīcijas un paradumi netieši atspoguļo to lomu, kāda ir barības uzņemšanas procesam dažādos līmeņos. Konkrētā līmenī – ēšana ir viens no fiziskās izdzīvošanas priekšnosacījumiem. Ir arī emocionālais līmenis – ēšana ir cieši saistīta ar drošības un pieņemšanas sajūtām, – dodot cilvēkam ēst, tiek izrādīta zināma labvēlība, mīlestība, pieķeršanās, kas ļauj justies drošāk. Ciemiņiem tiek piedāvāts cienasts, ne tikai, lai viņi būtu paēduši, bet arī lai parādītu, ka par viņiem priecājas, un viņi šeit ir gaidīti.

Dažām tautām pie galda aicināšana ir izstrādājusies kā vesels rituāls, kur jāsagaida otrais vai trešais aicinājums sēsties pie galda, lai būtu pārliecība, ka viesis patiešām ir vēlams un mīļš.
Tādējādi ēšanas laikā iegūtās izjūtas ir tikpat nepieciešamas kā pati maize. Tās varētu nosaukt par emocionālo maizi. Nepilnvērtīgs ēdiens parasti neizraisa tik dziļas sekas kā nepilnvērtīga “emocionālā maize”.
Par to liecina fakts, ka izsalkums pēc mīlestības, atzīšanas, drošības reizēm simboliski tiek aizstāts ar izsalkumu pēc barības, kas noved pie dažādām kuņģa – zarnu trakta slimībām un traucējumiem, tai skaitā – aptaukošanās, bulīmijas un anoreksijas.

Saprotams, diētas nevar palīdzēt samazināt svaru gadījumos, ja jūtas, kuras spiež emocionālo apmierinājumu meklēt ēdienā, ir intensīvas un ja ēšana ir viena no nedaudzajām dzīves baudām. Piemērs varētu būt cilvēki, kuriem pārlieka saldumu lietošana saistīta ar emocionālu pašapmierināšanos, ja prevalē tādas izjūtas kā mīlestības trūkums, garlaicība un neapmierinātība.

Cieša sakarība starp garastāvokli un ēšanu pastāv arī fizioloģisku iemeslu dēļ. Vienam no tiem – endorfīniem (cilvēka paša opiāti) ir divas galvenās izdales lokalizācijas –augšējā kuņģa – zarnu trakta gļotāda un centrālā nervu sistēma. Labs ēdiens uzlabo garastāvokli, un labs garastāvoklis uzlabo barības gremošanas procesus. Cilvēka, kurš hroniski jūtas dusmīgs, neapmierināts, nokaitināts, aizvainots, skumjš vai bēdīgs, kuņģa zarnu trakts tīri fizioloģiski nespēj sagremot barību pietiekami labi.

Kuņģa – zarnu trakta traucējumi.
Pētījumi rāda, ka emocijām, kuras izraisa ēšanas un kuņģa – zarnu trakta traucējumus, pamatā ir zemapziņā izstumta pastiprināta (nepiepildīta) vēlme pēc drošības, samīļošanas un aizsardzības. Dabiskā veidā pieaudzis cilvēks šīs vajadzības apmierina, uzņemoties atbildību par lietām un darbiem, kurus dzīve prasa uzņemties. Pacientiem, kuriem ir grūtības tikt galā ar dzīves izvirzītajām prasībām un uzņemties atbildību par to atrisināšanu, viens no ceļiem šo vajadzību apmierināšanai ir neapzināta regresija. Tā var izpausties kopā ar somatizāciju. Biežas vēdera sāpes, kas būtu salīdzinoši “normāli” maziem bērniem, kuriem sāpes vēderā ir gana biežs komunikācijas līdzeklis, bet ne vairs pieauguša cilvēka vecumā (te var atcerēties Makša Šura de- un resomatizācijas teoriju, kura uzsver, ka pieaugušiem cilvēkiem ir jau nobrieduši psihiskās aizsardzības mehānismi un problēmsituāciju pārvarēšanai somatizācija vairs nav nepieciešama).

Regresija izskaidro pētījumos bieži konstatēto faktu, ka gastrointestinālie traucējumi bieži novērojami kopā ar trauksmi, depresiju un atkarības tieksmēm. Interesants un klīniski nozīmīgs fakts – emocionālie traucējumi sākumā it kā nav manāmi, tie iznāk priekšplānā, kad kuņģa – zarnu trakta traucējumi terapeitiski vai ķirurģiski ir izārstēti vai apārstēti.

Ēšanas traucējumi.
Visiem ar ēšanu saistītiem traucējumiem ir raksturīga atkarība jeb fiksācija uz orālo vajadzību apmierināšanu. Adipozitātes gadījumā tā ir pozitīva atkarība, kas raksturojas ar kompulsīvu pārēšanos, anoreksijas gadījumā – negatīva atkarība, kas izpaužas, atsakoties no barības vispār.
Adipozitāte. Adipozi pacienti ir cilvēki, kuri uzņem barību vairāk nekā fizioloģiski nepieciešams. Jautājums ir, kāpēc? Ir veikti pētījumi par viņu parasimpatiskās nervu sistēmas pārsvaru iekšējo orgānu inervācijā un izmaiņām metaboliskajos procesos un. pierādīts, ka adipozi cilvēki ēd, pakļaujoties ne fizioloģiskajiem, iekšējiem, bet gan ārējiem, psihiskajiem kairinātājiem. Pētnieks Dr. Pudels domā, ka problēma ir tā, ka adipozi cilvēki nezina, kad viņi ir badā un kad viņiem patiešām gribas ēst. Līdz ar to pietrūkst sāta sajūtas. Viņi grib ēst ārēju stimulu iespaidā, īpaši, ja jūt diskomfortu vai jūtas slikti.

Kā rāda pētījumi, adipozitāti bieži izsauc noteikta vecāku uzvedība, kad viņi visos bērna nelabsajūtas gadījumos piedāvā tam vienu un to pašu palīdzību – barību, citiem vārdiem, nespēj pietiekoši iejūtīgi izprast bērna dažādās vajadzības. Tā bērns iemācās divas lietas – ka galvenais mierinātājs dzīvē ir ēšana un ka savus vecākus, kuri ir uztraukušies par to, ka viņš raud un nejūtas labi, vislabāk ir nomierināt ar ēšanu. Šāda vecāku attieksme neveicina ego spēka veidošanos, tā veicina spēcīgu bērna fiksāciju uz māti un atkarības veidošanos no tās. Pētījumi rāda, ka bieži šajās ģimenēs dominē māte, un tēvam ir pakārtota loma. Mātes ar savu dominējošo, pārāk aprūpējošo uzvedības modeli veicina bērnā pasīva, uztveroša uzvedības modeļa veidošanos.
Bērna zemapziņas līmenī iestrādājas modelis – uztraukuma, sasprindzinājuma, trauksmes un neapmierinātības situācijās mēģināt mazināt savu nelabsajūtu ar ēdiena uzņemšanu.
Tas ir sava veida regresijas piemērs, kad barības uzņemšana tiek pielīdzināta mīlestības saņemšanai.

Adipozitātes sekmīgai ārstēšanai nepieciešams izprast minēto psihes dinamiku, jo pacientam esošais emocionālo attiecību veidošanas (uzvedības) modelis ir iegūlies zemapziņā, un pats pacients nespēj to ne izprast, ne izmainīt bez psihodinamiskas psihoterapijas palīdzības.

Samērā plaši izplatīts ir arī cits ēšanas traucējums – Anoreksia nervoza.
Būtiskākās šīs slimības pazīmes ir izmainīta sava ķermeņa uztvere, atteikšanās ēst parastu ēdienu, dramatiska novājēšana, sekundāra amenoreja. Smagākos gadījumos iestājas virkne komplikāciju, ieskaitot hipoproteinēmiju, izmaiņas elektrolītu līdzsvarā un kaheksiju. Paradoksāli, ka šie nogurdinošie simptomi novērojami kopā ar psihomotoru hiperaktivitāti. Neskatoties uz šo pacienšu bieži traucētajām spējām nodibināt tuvu emocionālu kontaktu ar citiem cilvēkiem, viņām ir labi panākumi mācībās vai darbā, augstas intelektuālās spējas un kompetence, tādēļ pirmajā mirklī šie cilvēki šķiet labi adaptēti.

Slimības sākums bieži saistās ar neveiksmīgu attiecību veidošanos, nelaimīgu mīlestību. Tomēr tas būtu uztverams ne kā slimības cēlonis, bet tikai kā to provocējošs faktors, jo šīs pacientes biedē gan erotiska pieredze, t.i., emocionāla tuvība, gan arī iespējamā šķiršanās (separācijas trauksme). Problēmu sarežģī viņu komplicētās attiecības ar māti – vēlme pēc tuvāka kontakta un vienlaicīgs protests pret esošo attiecību veidu un vēlme pēc lielākas autonomijas. Atteikšanās no ēdiena kā protests, primāri – zemapziņas līmenī vērsts pret māti, pret tās piedāvāto attiecību veidu. Tam seko atteikšanās no pārējām orālajām vajadzībām, un cīņa pret instinktīvajām seksuālajām dziņām. Rezultātā anoreksija izveidojas kā bēgšana no sievietes un mātes funkciju realizēšanas. Ir tā, it kā šīs pacientes justos bezcerīgas piepildīt viņām izvirzītās prasības, tajā skaitā – attiecībā uz sievietes lomu. Problēma ir tā, ka konflikts ir dziļi zemapziņā, un pacientes nav kritiskas pret savu stāvokli – viņas neuzskata, ka ir slimas un viņām būtu jāārstējas.
Tas saistīts ar ģimenes attiecību sistēmu, kādas novērojamas ģimenēs, no kurām šīs pacientes lielākajā vairumā gadījumu nāk. Droši vien ne bez pamata anoreksija ir zināma kā princešu slimība – Anglijas, Zviedrijas princeses ir atklāti par to paudušas, un daudzas meitenes un jaunas sievietes ir to izjutušas. Pētījumi rāda, ka šajās ģimenēs bieži valda emocionāli saspringta orientācija attiecībā uz perfekcionismu un pārspīlētas gaidas attiecībā par bērna sasniegumiem. Atklātu līdera lomu neviens īsti uzņemties nevēlas, līdz ar to atbildību par lēmuma pieņemšanu arī nē. Tajā pašā laikā attieksme pret meitu no vecāku puses nav sirsnīga, vairāk gan rūpīga. Neuzkrītoša atstumšana, atgrūšana šķietamas neperfekcijas gadījumā (kurš gan cilvēks ir perfekts) rada sāpīgus pārdzīvojumus, arī dusmas par to.

Savstarpējās attiecības, lai arī nevainojami pieklājīgas, tomēr ir kontrolētas un distancētas. Tā ir atmosfēra, kurā grūti izrunāt emocionālus konfliktus, meklēt tiem risinājumus, jo konfliktiem vispār “nebūtu jābūt.” Līdz ar to nav iespējams izrunāt arī savas sajūtas (piemēram, „no manis tiek šobrīd prasīts pārāk daudz, es nespēju”). Agresijas normāla izpaušana nav gandrīz iedomājama, jo pārlieku lielais rūpīgums vienam par otru un pieklājības normu ievērošana liek no konfliktiem izvairīties apziņas līmenī, tos supresēt un ar laiku netieši pagriezt pret māti un tad arī pret sevi – daži autori anoreksiju sauc par pašnāvības hronisku formu.

Bulimija.
Bulimija ir anoreksijas apgriezta forma – liela apjoma ēšanas epizodes iet kopā ar vemšanas vai caurejas izraisīšanu. Šo pacienšu svars parasti ir normāls, un viņām nav vēlēšanās būtiski mainīt savu svaru, drīzāk gan vēlme, lai tas paliktu kāds patlaban ir. Arī šīs slimības gadījumā mēdz novērot smagākas vai vieglākas komplikācijas, kuru dēļ uzstāda pareizo diagnozi, jo pacientes savu slimību veiksmīgi var slēpt gadiem ilgi. Pacientes rada neatkarīgas, patstāvīgi domājošas, godkārīgas, spēcīgas personības ārējo tēlu, tomēr personības patība un pārdzīvojumi ir gluži citādi un raksturojas ar iekšēja tukšuma, kauna un vainas izjūtām, sevis nepilnvērtības un dzīves bezmērķības izjūtu.
Šo pacienšu ģimenēm bieži raksturīga emocionāla atstumšana (rūpes no vecāku puses aizvieto mīlestību), turklāt ar raksturīgu iezīmi – tieksmi uz impulsivitāti. Tēviem bieži ir problēmas ar alkoholu un neatrisinātas atkarības problēmas. Netieši akcentētas tiek materiālās vērtības un īpašs stāvoklis, kuru sasniegt vecākiem nav izdevies, bet netieši tas tiek prasīts no bērniem. Tādējādi bērni spiesti agri uzņemties atbildību par to, lai gūtu panākumus, kas rada bezcerību, bezpalīdzību, atkarību. Kopā ar bailēm zaudēt kontroli pār savu impulsivitāti un tādējādi atsegt savu iekšējo, patieso nepilnvērtīgo būtību.

Aizcietējumi un caurejas.
Plaši izplatīti kuņģa – zarnu trakta traucējumi ir aizcietējumi un caurejas. Kairinātu resno zarnu sindroma gadījumā var būt raksturīgas arī to periodiskas maiņas.
Hroniski aizcietējumi raksturīgi pacientiem ar depresiju un trauksmi. Šos pacientus raksturo iekšējs saspringums, kuru amerikāņu ārsts Francis Aleksanders apraksta šādi: „Es neko nevaru sagaidīt no citiem, un tāpēc man nav arī citiem nekas „jādod””; citiem vārdiem – man nav jāatdod tas, kas ir mans.

Zigmunds Freids šajā sakarā runā par t.s. anālā rakstura triādi – stūrgalvība, pedantisms un taupīgums. Tomēr cilvēks, kuram ir aizcietējumi, nebūtu uzskatāms par skopu. Aizcietējums var būt arī kā reakcija pēc pārlieka devīguma, turklāt tam par cēloni var būt virkne somatisku iemeslu. No psihosomatiskā viedokļa – aizcietējums tikai liecina par noteiktu emocionāla stāvokļa prevalēšanu dotajā brīdī. Tā var būt arī protesta reakcija. Īpaši bērniem un īpaši situācijās, ja raizes par vēdera izeju ir gandrīz vienīgais, kas dotajā brīdī vecākiem bērnā interesē. Tātad aizcietējums var būt novērojam kopā ar sava veida agresijas un izaicinājuma jūtām.
Pretējā norise – caurejas, tāpat ir biežs funkcionālo traucējumu veids. Emocionāli šis traucējums saistīts ar tādām jūtām kā padošanās, nespēju tikt ar kaut ko galā, bailēm, īpaši – no autoritātēm („lāča slimība” pirms eksāmena), bezpalīdzīgu atkarību. Ja vēlēšanās iegūt atzinību iet kopā ar lielām prasībām un sava vājuma, bezpalīdzības izjūtu, tad to piepildīt ir grūti.

Svarīgi saprast, ka virkne šo simptomu novērojami arī „normāliem”, psihiski un fiziski veseliem cilvēkiem, kas liecina tikai par emociju un ķermeņa pastāvīgu saspēli.