Dzimumidentitāte ir ļoti trausls zieds. Saruna ar psihiatri, psihoterapeiti Sandru Vītolu

Ir daudz dažādu teoriju, kas skaidro homoseksualitātes cēloņus. Kas, Jūsuprāt, ir homoseksualitātes pamatā?

Teoriju ir ļoti daudz. Ģenētiskā teorija uzskata, ka 4 procentos gadījumu homoseksualitāti nosaka iedzimtības faktors. Iedzimtības teorija apgalvo, ka par homoseksuāli orientētu cilvēks veidojas iedzimtu problēmu rezultātā. Viss, ko grūtniece pārcieš grūtniecības laikā, ietekmē augļa veidošanos un viņa primāro identitāti. Tam es piekrītu. Homoseksualitātes veidošanos var ietekmēt vairāki faktori: ģenētika, iedzimtība, dzīves laikā pārslimotas slimības, sociālā vide un psihotraumas. Vai ir nozīme arī tam, ka māte gaida meiteni, bet piedzimst zēns?

Vieni uzskata, ka tam nav nozīmes, jo, viņuprāt, bērnu ietekmē tas, kā māte izturēsies pēc viņa piedzimšanas. Citi uzskata, ka bērns grūtniecības laikā pārdzīvo tās pašas emocijas, ko izjūt māte. Ja māte mīl, tad arī auglis mīl. Ja māte cieš, tad arī auglis cieš. Ja māte gaida meitu, bet piedzimst dēls, varam runāt par pēcdzemdību vilšanos – tai ir diezgan spēcīga ietekme uz bērna identitāti. Vēl viens svarīgs faktors: kādu audzināšanu saņem bērns. Ja zēns tiek audzināts kā meitene, viņam ir gari mati, lokas, astes, savukārt, ja meiteni ģērbj garajās biksēs, viņa spēlējas ar mašīnām, kopā ar tēti iet makšķerēt, tad bērnam dzimumidentitātes meklējumu ceļš ir ļoti sarežģīts. Mātes vilšanās, ka zēns nav meitene; tēvs gaidīja dēlu, bet piedzima meita – tas bērnā veido ļoti irdenu dzimumidentitāti. Nedaudz paaugušos puiku mamma liek vannā vai aizved uz sieviešu pirti, jo uzskata, ka viņš taču vēl nekas nav. Nē, viņš jau ir!
Zēns sāk pētīt savu ķermeni un saprot, ka viņš ir zēns. Tāpat arī meitene izpēta sevi un saprot, ka viņa ir meitene. Bērns dabiskā procesā izpēta arī pretējo dzimumu. Tas saistīts ar savas identitātes noskaidrošanu caur pretējo dzimumu. Svarīgi ir tas, kā pret viņiem šajā brīdī izturas vecāki, bērnudārza audzinātājas, skolotājas. Tālākajā attīstībā seko t.s. trauslais edipālais periods, kad meitene cenšas vairāk kontaktēties ar tēti, bet zēns ar mammu un noskaidrot savu vērtību viņu acīs. Svarīgi kādi ir pretējā dzimuma identitātes objekti ģimenē: meitenei – tēvs, zēnam – māte. Vai tētis atbilst priekšstatam par vīrieti, vai mamma atbilst priekšstatam par sievieti.

Bērns atspoguļo ārējās vides attieksmi pret sevi. Ja mamma saka, ka viņš ir gudrs, labs un mīļš, tad viņš saprot, ka viņš tāds ir. Ja māte saka, ka tu esi nekam nederīgs, tad ar tādu apziņu viņš arī aug. Tas pats notiek ar dzimumidentitāti. Tāpēc ir tik bīstami pret zēnu izturēties, kā pret meiteni, bet pret meitenei, kā pret zēnu. No šīs izturēšanās viņi iemācās sevi uztvert, tāpat viņi iemācās sevi izjust.

Neapgalvoju, ka manis iepriekš minēto faktoru rezultātā rodas homoseksualitāte, bet šie faktori to var ietekmēt.

Tātad homoseksuālu orientāciju ietekmē tas, ka bērnā neizveidojas stingra pārliecība par savu dzimumidentitāti: es esmu zēns, vai es esmu meitene?

Jā, tā ir. To neietekmē katrs faktors atsevišķi, bet gan to summa: kaut kas no iedzimtības, grūtniecības, dzemdībām, audzināšanas, un vēl ir daudzi citi faktori.

Dzimumidentitātes veidošanos ietekmē arī psihotraumas. Manā praksē daudzi biseksuāli vai homoseksuāli orientēti vīrieši ļoti negribīgi atzīst, ka viņi bērnībā ir pārcietuši seksuālu traumu: uzmākšanos, izvarošanu, pazemojumu – gan no sava dzimuma, gan no pretējā dzimuma puses. ASV ir veikti pētījumi: ja bērns līdz 6 gadu vecumam ir pārcietis seksuālu vardarbību, tad, kļūstot pieaudzis, viņš būs potenciālais psihiatra klients! Mēs ļoti daudz runājam tieši par seksuālo vardarbību pret sievietēm, bet ārkārtīgi maz mēs runājam par seksuālo vardarbību pret vīriešiem! Ir gadījumi, kad zēni pārcieš izvarošanu no sieviešu puses. Bērni pārcieš seksuālo vardarbību, kā rezultātā rodas identitātes apjukums. Šeit runa nav tik daudz par dzimumidentitāti, bet drīzāk par „sevis izjūtas” apjukumu. Tā ir liela psihotrauma. Kāds piemērs: sieviete ar lezbiskām attiecībām apgalvo, ka viņai nav tik izteikta orientācija uz savu dzimumu. 12 gadu vecumā viņa pārcietusi grupveida izvarošanu, un kopš tā laika viņa vīrieti vienkārši nepanes, bet seksu vēlas, un to pieņem no sievietes. Psihotrauma ir tik spēcīga, ka pat domas par seksu ar vīrieti viņai izsauc nelabumu. Viņa nav tikusi galā ar šo psihotraumu.

Es aizstāvu viedokli, ka atklāta, uzmācīgi seksualizēta vide ir psihotraumējoša, īpaši reklāma. Mani spiež domāt, ka sekss ir viena milzīga vērtība, par kuru jādomā visur. Es to nosauktu par slēptu seksuālu vardarbību. Kā lai pusaudzis pubertātes vecumā veido un atrod orientierus, veidojot savu seksuālo identitāti? Sabiedrībai pašai ir ļoti irdena, apjukusi un neskaidra seksuālā identitāte, un šīs irdenās identitātes dēļ pusaudzim ir ļoti grūti orientēties un atrast stingru, noteiktu orientieri. Arī sabiedrībā apjukums ir milzīgs, un žurnālisti šo apjukumu reizēm vairo.

Mūsu kultūrā pašreiz valda neiejūtība, vienaldzība pret dzimumu. Kā skolā apsaukā meitenes, zēnus? Šajā attieksmē izpaužas cietsirdība. Cilvēka identitāte un personība ir ļoti trauslas lietas, tādēļ uzskatu, ka seksuālā identitāte ir īpaši trausla, un to var ļoti viegli sabojāt, bet tā ir ārkārtīgi grūti salabojama. Dzimumidentitāte ir ļoti trausls zieds, kuram nepieciešama pietāte, uzmanība un cieņa.

Kas notiek ar cilvēku, kura dzimumidentitāte ir “sabojāta”?

Viņam ir apjukusi identitāte. Apjukusi identitāte ir ļoti laba augsne homoseksualitātei, zoofilijai, pedofilijai. No šīs apjukušās identitātes izaug vispatoloģiskākās puķes.

Pastāv uzskats, ka homoseksualitāte ir norma.

Homoseksualitāte ir problēma, kuru nevajadzētu uztvert kā normu. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāizliekas, ka viss ir kārtībā un problēma nepastāv. Problēma ir, un mums tā ir jāsaprot un jāspēj būt līdzās. Mums ir jāiemācās sadzīvot ar šo problēmu un to saprast. Tur, kur trūkst savstarpējās cieņas un empātijas jūtu un kur ir ļoti irdenas attiecības starp cilvēkiem, tur vienmēr būs vieta kādai patoloģijai. Uzskatu, ka homoseksuālisms tomēr ir problēma – tikai šie cilvēki nav vainīgi pie tā. Bērns nepiedzimst ar mērķi kļūt homoseksuāls. Dzīve viņu par tādu izveido. Kā reaģē vecāki, kuriem ir homoseksuāls bērns? Parasti viņi reaģē ar šausmām, jo uzskata, ka viņš ir nepareizs. Viņi bieži vien nespēj saprast, ka atbalstīt savu bērnu ir viņu pienākums. Viņi, iespējams, neizprot, ka bērns prasa atbalstu, nevis nosodījumu.

Ir psihoterapeiti, kuri uzskata, ka homoseksualitāti koriģēt nav iespējams. Cita psihoterapeitu grupa uzskata, ka homoseksualitāti ir iespējams kompensēt. Cita – ka homoseksualitāti var transformēt. Ir ļoti dažādas attieksmes un pieredzes. Šobrīd valda uzskats, ka homoseksuālim ir jāiemāca sadzīvot ar sevi: tu esi atšķirīgs un mēs tev palīdzam pieņemt pašam sevi. Tā ir atbalsta palīdzība. Visā pasaulē psihoterapija mēģina cilvēkam palīdzēt sadzīvot pašam ar sevi, nevis restrukturēt personību. Virziens, kurš varētu mēģināt „labot” personību, ir sāpīgs, sarežģīts, dārgs un ar mazu procentu uz labu rezultātu. Tāpēc ir vieglāk pateikt – tā ir norma, un mums ar to ir jāsadzīvo. Ja ir daudz cilvēku ar patoloģiju, rodas statistiskā tendence pasniegt to par normu.

Kāpēc sabiedrībā valda dažādas attieksmes pret homoseksualitāti: gan neiecietība, gan homoseksualitātes atzīšana par normu?

Vecākiem ir neskaidra nojauta par savu atbildību, vainas sajūta ir pārāk smaga, lai to pieņemtu. Vieglāk ir pateikt, ka homoseksuāli cilvēki ir slimi, un es pie tā neesmu vainīgs. Vai arī pateikt, ka tas ir normāli, un tad arī es neesmu vainīgs. Tiek meklēti iemesli, lai varētu pateikt: es neesmu vainīgs.

Kāds ir Jūsu viedoklis par laulībām starp homoseksuāliem cilvēkiem?

Es atbalstu homoseksuālas laulības. Homoseksuāliem cilvēkiem ir tiesības būt sociāli aizsargātiem, tiesības dzīvot kopā ar mīļoto cilvēku, krāt kopīgu mantu un nepārdzīvot radinieku pretenzijas un ķengas. Bet esmu kategoriski pret to, ka šādām ģimenēm varētu atļaut adoptēt bērnus. Var runāt par homoseksuālu cilvēku tiesībām un vēlēšanos audzināt bērnus un būt vecākiem, taču daba nav paredzējusi, ka homoseksuālu attiecību rezultātā rodas bērns. Es neesmu putns, tādēļ es necenšos pieprasīt tiesības lidot. Daba bērnam ir paredzējusi heteroseksuālu audzināšanu, un viņam ir tiesības to saņemt. Vai homoseksuāli orientēti vecāki spēs dot bērnam to dzimumidentitāti, kuras viņiem pašiem nav? Kā homoseksuāls vīrietis, audzinot zēnu, varēs pieņemt viņa jūtas pret sievieti, ja viņš pats to neizprot?

Kādi, Jūsuprāt, ir izplatītākie mīti par homoseksualitāti?

Dailes teātrī spēlē ļoti labu lugu “Kreisais pagrieziens”. Lugā ir daudzas precizitātes, smalkumi, kurus cilvēki ikdienā nemaz neievēro. Man šīs lugas tēli likās tik pilnasinīgi, cik vien iespējams būt. Lasot dažas recenzijas par šo izrādi, radās iespaids, ka kritiķei ir pilnīgi skaidrs, kādam ir jābūt homoseksuālam cilvēkam, bet viņai pilnīgi nav skaidrs, kāds patiesībā ir homoseksuāls cilvēks. Bija sajūta, ka viņa vēlas, lai lugā parādītu to “zīmogu”, kas valda sabiedrībā.
Sabiedrība vairumā gadījumu par homoseksualitāti spriež no citu izteiktiem viedokļiem, grāmatām, filmām, bet ļoti maz ar patiesu cieņu kontaktējas ar homoseksuāliem cilvēkiem. Sabiedrība izjūt riebumu, vai arī apbrīno, bet tai nav patiesas izpratnes. Ir grāmatu radīti mīti par to, kādam homoseksuālim jābūt. Homoseksualitāte, seksuālo jūtu orientācija citā virzienā nav piesaistīta noteiktām īpašībām. Ļoti jūtīgs un emocionāls vai cietsirdīgs un nežēlīgs var būt gan homoseksuāls, gan heteroseksuāls vīrietis. Mīti rodas, ja cilvēki nemēģina saprast, kādi viņi patiesībā ir. Patiesībā homoseksuāli cilvēki ir trausli savā dvēselē, agresija un izrādīšanās uz āru ļoti bieži ir saistīta ar vēlēšanos distancēties no sāpēm.