Lasīšanas laiks:2 minūtes, 2 sekundes

Mūsdienās vairums cilvēku savā ikdienā darba vai mācību vajadzībām, informācijas ieguvei, rēķinu apmaksai u.c. mērķiem lieto datoru. Taču daudziem dators ir kļuvis arī par brīvā laika pavadīšanas neatņemamu sastāvdaļu vai pat par reālas saskarsmes ar draugiem aizvietotāju. Cik liels vai mazs ir solis no “normālas” datora lietošanas līdz reālai datoratkarībai? Kāpēc cilvēki tik ļoti pieķeras šim “nedzīvajam draugam”? Un ko par to saka zinātnieki?

Identifikācija
Viena no unikālām kibertelpas īpatnībām ir iespēja cilvēkam paeksperimentēt identificējoties. Daudzās situācijās interneta tīmeklī cilvēks var izvēlēties jebkuru vārdu, uzvedības manieri, pat dzimumu. Praksē esmu pieredzējusi gadījumus, kad notiek šī dzimuma maiņa. Cits cilvēks šo personu caur viņa vārdiem un darbībām tieši tā arī uztver. Šie novērojumi ir svarīgi tīmeklī esošo cilvēku vajadzību, motivācijas noskaidrošanai un analīzei – kāda tipa personāžs tiek izvēlēts, kāda veida virtuālās attiecības tiek veidotas, arī mērķis, ko ar šāda veida uzvedību cilvēks vēlas panākt.
Aleksenko raksta, ka, piemēram, vecāku lomas identifikācija var atspoguļoties rūpēs par „virtuālajiem, japāņu „tamagoči” tipa dzīvniekiem”, kur bērns rūpējas par šo „dzīvnieciņu” no paša dzimšanas brīža, ņemot vērā to, ka gadījumā, ja auklējamais nesaņem laikā dažādu vajadzību virtuālo apmierinājumu, tas iet bojā. Manuprāt, šāda veida identifikācija nekādā veidā neaudzina bērnā ne pienākuma, ne atbildības izjūtu, kaut tikai viena iemesla dēļ – „nomirs” viens „dzīvnieks”, ar podziņas palīdzību tiks radīts nākamais. Diemžēl reālajā dzīvē tā nenotiek. Vai mums vajadzētu mācīt bērniem nevērību pret citas dzīvas būtnes eksistenci?

Pārneses reakcija
Tā kā saskarsme ar datoru, atšķirībā no grāmatām, kino un televīzijas, ir divpusējs process, tas, ka dators ir kļuvis par pirmo priekšmetu, uz kuru cilvēks ir reaģējis ar pārnesi, neizsauc pārsteigumu. Cilvēks datoru uztver nevis vienkārši kā „domājošu mašīnu”, bet „domājošu” kā cilvēks. Šajās reakcijās var ieraudzīt dažus tipiskus pārneses modeļus, ko apraksta psiholoģijas doktors Džons Sulers.

Dators kā vecāks
Tā ir visizplatītākā reakcija, kas nevar neskart arī cilvēka attiecības ar datoru. Sulers šo pārnesi skaidro ar konkrētiem piemēriem.
1. Vīrietim, kuram māte bērnībā ir uzstādījusi daudz un dažādus uzvedības nosacījumus, pie kam šie noteikumi nepārtraukti ir mainījušies, tas ir licis justies frustrētam un bezpalīdzīgam, jo visi mēģinājumi labi izskatīties mātes acīs ir cietuši neveiksmi. Jau pieaudzis, cilvēks izmanto savu datoru saskaņā ar šo pašu modeli – viņam ir bailes strādāt ar datoru, viņš nezina, kā tam izpatikt. Kad viņš pošas kaut ko izdarīt, viņam šķiet, ka datoram tas nepatīk, un tāpēc tas „izmet” paziņojumus par kļūdām un „uzkaras” darba laikā. Atkal un atkal šim procesam atkārtojoties, vīrietis jūtas tikpat frustrēts un bezpalīdzīgs, kā tālā bērnībā ar māti.”

Previous post Sociālais darbs ar atkarības problēmas skartajām ģimenēm
Next post Pasakas, mīti un patiesība par atkarību