Darbs mājās – vai idille?

Pateicoties informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstībai, daļu no darbiem, ko kādreiz veica tikai darba devēja telpās, tagad ir iespējams veikt mājās, šad tad iegriežoties pie darba devēja vai nedarot to nemaz. Darbu mājās var veikt ļoti daudzu profesiju pārstāvji – operatori, tulki, arhitekti, žurnālisti… Par strādāšanas mājās priekšrocībām un trūkumiem lasiet šai rakstā!

Darbs mājās – vai idille?
Pateicoties informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstībai, daļu no darbiem, ko kādreiz veica tikai darba devēja telpās, tagad ir iespējams veikt mājās, šad tad iegriežoties pie darba devēja vai nedarot to nemaz. Piemēram, mājās var strādāt datu ievades operatori, tulki, arhitekti, dažādi konsultanti, žurnālisti, grāmatveži, privāto uzņēmumu vadītāji un citu darbu, kas lielākoties saistīti ar informācijas, nevis materiālu apstrādi, veicēji. Šādu strādāšanas veidu cilvēki izvēlas dažādu apsvērumu dēļ, taču viens no biežāk minētajiem iemesliem ir vēlme vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni un bērniem un uzlabot attiecības ar tiem (Gray, Hodson, & Gordon, 1993; Kerrin & Hone, 2001). Dažās valstīs darbu mājās iesaka kā ģimenei draudzīgu nodarbinātības veidu tiem uzņēmumiem, kam rūp savu darbinieku labklājība. Nereti no potenciālajiem mājās strādātājiem nākas dzirdēt, ka viņi cer, ka darbs mājās uzlabos viņu attiecības ar partneriem un bērniem.
Diemžēl realitātē šāds pieņēmums ir lielā mērā ideālistisks – darbs mājās pats par sevi neuzlabo attiecības ģimenē un tas ne vienmēr nozīmē pavadīt vairāk laika kopā ar bērniem un partneri.

Viena darba mājās priekšrocība ir nenoliedzama – tiem, kas strādā mājās, salīdzinot ar tiem, kas strādā pie darba devēja, ģimeni un darbu ir vieglāk apvienot, pateicoties lielākai neatkarībai un elastīgākām laika plānošanas iespējām. Ja strādājot, piemēram, birojā, ir jābūt darba vietā no deviņiem līdz pieciem, vairāk vai mazāk visu uzmanību un laiku veltot tikai darbam, tad strādājot mājās laiku var izmantot elastīgāk. Piemēram, pēcpusdienā atvest bērnus no skolas, paēst kopā pusdienas uz aizvest viņus uz kādu pulciņu, bet darbu padarīt pēc tam, kad bērni jau guļ. Lielāka brīvība un elastība laika plānošanā un izmantošanā, kā rāda pētījuma, kas veikts uzņēmumā IBM, rezultāti, ļauj labāk līdzsvarot darba un ģimenes dzīvi (Hill, Hawkins, Ferris, & Weitzman, 2001). Turklāt šai pašā pētījumā noskaidrojās, ka darbinieki, kam dota lielāka neatkarība un patstāvība var strādāt ilgāk un vairāk (pirms ilgstošas darba stundas nelabvēlīgi ietekmēs viņu darba un dzīves līdzsvaru), t.i. jo brīvāk darbinieks var rīkoties ar savu darba laiku, jo vairāk viņš vai viņa var strādāt, neizjūtot virsstundu darba negatīvās sekas.

Grūtības novilkt robežu starp darbu, ģimeni un brīvo laiku
Tomēr iespējai strādāt mājās ir arī trūkumi. Pateicoties lielākai vai mazākai brīvībai laika plānošanā, ģimenes dzīvi un darbu ir vieglāk apvienot, bet tajā pat laikā ir daudz grūtāk nodalīt laiku, kas domāts darbam un laiku, kas paredzēts ģimenei. Tas nereti noved pie lomu sajukuma, pastāvīgas vainas izjūtas un neapmierinātības. Piemēram, kādā pētījumā Vācijā, 40% no mājās strādājošajiem Garhammer (1994 un 1995 minēts (Buessing, 1998) apgalvoja, ka viņiem trūkst skaidra nodalījuma starp māju un darbu.

No šī lomu un laika sajukuma visbiežāk pirmā cieš ģimene, nevis darbs. Kaut gan mājās strādājošais praktiski pavada vairāk laika kopā ar ģimeni (t.i. uzturas mājās vairāk laika nekā to darītu, ja strādātu darba devēja telpās), ne vienmēr tas nozīmē, ka viņš vai viņa šai laikā patiešām ir kopā ar ģimeni, nevis iegrimis savos darbos. Turklāt, lielākā daļa pētījumu rāda, ka mājās strādājošie, papildus laiku, kas iegūts ietaupot laiku ceļam uz un no darba, izmanto nevis ģimenei, bet darbam. Vēl vairāk – tie, kas strādā mājās, parasti strādāt par 15-25% vairāk stundu nekā to dara tāda paša darba veicēji, kas strādā darba devēja telpās. Lielākā daļa aptaujāto mājās strādājošo kādā pētījumā apgalvoja, ka viņiem ir grūti atturēties no nemitīgas strādāšanas, tā samazinot ģimenei un atpūtai domāto laiku (Glaser &Glaser; 1995 minēts Buessing 1998). Huws un kolēģi to skaidro ar vainas izjūtu, kas pārņem mājās strādājošos, kad viņi nodarbojas ar ko citu, nevis darbu. (Huws, Korte, & Robinson, 1990; Mann & Holdsworth, 2003). Tātad strādāt mājās nenozīmē būt vairāk ar ģimeni, ja lielākā daļa laika tiek veltīta darbam.

Tāpēc pirmais uzdevums, uzsākot vai pat vēl tikai plānojot darbu mājās, būtu paredzēt laiku, kas tiks veltīts darbam un laiku, kas paredzēts kopā būšanai ar ģimeni un atpūtai. Plānošanu vislabāk veikt kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem, vienojoties par visiem daudz maz pieņemamu laika sadali. Plānā jāparedz laiks, kad jūs noteikti strādāsiet, kas nozīmē, ka citi ģimenes locekļi tai brīdī nedrīkst jūs traucēt pat ar lūgumiem un komentāriem. Savukārt, laiks, ko jūs ieplānojat ģimenei, ir jāizmanto, lai būtu ar ģimeni, nevis domātu par darbu vai pat strādātu. Tas var izklausīties ļoti racionāli un pat garlaicīgi, tomēr pieturēšanās pie šāda plāna, atbrīvos jūs no pastāvīgas vainas izjūtas un stresa, ļaus bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantot brīvo laiku un norādīs ģimenei skaidras robežas, kas jūs esat viņiem pilnībā pieejams vai pieejama. Kā jau minēts, liela daļa mājās strādājošo pastāvīgi jūtas vainīgi, ka strādā nepietiekami, tāpēc viņi strādā daudz vairāk kā tradicionāli strādājošie. Viens risinājums ir veikt paveiktā darba un darbā pavadītā laika uzskaiti, piemēram, iekārtojot dienasgrāmatu. Dienas laikā atzīmējiet, kurā laikā un ko jūs darījāt un diena beigās saskaitiet, cik laika esat veltījis vai veltījusi darbam. Tas palīdzēs pārvarēt vainas izjūtu, vieglāk kontrolēt laika izmantošanu un ļaus ar lielāku prieku iesaistīties ārpusdarba aktivitātēs, zinot, ka darbam tiek veltīts pietiekami daudz laika.

Attiecības ar partneri
Pretēji priekšstatam par ģimenes idilli, kas pat no sevis veidojas vienam vai abiem partneriem uzsākot strādāt mājās, patiesībā darbam mājās ir tieksme radīt jaunas vai saasināt jau esošas problēmas attiecībās ar partneri. Kāda no partneriem vai vēl vairāk – abu partneru pāriešana uz darbu mājās nereti ir nopietna pārbaude attiecībām. Grūtības kādas rodas šajā jaunajā situācijā ir atkarīgas no tā cik veselīgas ir attiecības starp dzīvesbiedriem, t.i. vai partneri var atzīt grūtības, kas radušās jaunā darba un dzīves stila dēļ un vai abi partneri ir gatavi meklēt un ieviest risinājumus.

Pirmkārt, darba mājās ietekme uz partnerattiecību kvalitāti lielā mērā ir atkarīga no mājās strādājošā un viņa/viņas partnera jau esošās attiecību kvalitātes. Darbs mājās labas attiecības var padarīt vēl labākas, bet sliktas – vēl sliktākas. Piemēram, Raghuram and Wiselfeld (Raghuram & Wiesenfeld, 2004) raksta, ka indivīdi, kas izjūt mazāk pretrunīgu attieksmi pret partneriem, retāk piedzīvo konfliktus, kas saistīti ar ģimenes dzīvi un darbu mājās.

Otrkārt, tam, kurš sācis strādāt mājās bieži vien rodas aplams priekšstats, ka būt vairāk mājās automātiski nozīmē vairāk laika pavadīt ar partneri un tātad vairāk ieguldīt attiecībās. Diemžēl partnerim bieži vien rodas pretējais priekšstats, ko raksturo kādas sievietes, kuras vīrs pirms diviem mēnešiem sāka strādāt mājās, izteiciens: “Viņš ir mājās, bet nekad nav kopā ar mani. Tikai ar savu datoru. Uz maniem jautājumiem neatbild vai kaut ko nomurkšķ, paēd turpat pie datora strādājot, ja nestrādā, tad spēlē datorspēles. Iet gulēt tikai tad, kad es jau sen esmu aizmigusi”. Savukārt no vīra puses situācija izskatās šādi : “Es taču vairāk esmu mājās. To taču viņa pati gribēja”.

Tātad nepietiek vienkārši vairāk laika pavadīt mājās un cerēt, ka uzlabosies (vai vismaz nepasliktināsies) attiecības ar partneri, ja lielākā daļa laika vai pat vairāk nekā iepriekš tiek pavadīta strādājot. To pierāda arī pētījuma, kurā tika aptaujāti apmēram divi simti mājās strādājošie un viņu partneri, rezultāti, kas liecina, ka jo vairāk dienas darbinieks pavada strādājot mājās, jo izteiktāka viņa vai viņas piederības ģimenei (partnerībai) izjūta – tātad darbinieks pats jūtas vairāk saistīts ar ģimeni. Papildus tajā pašā pētījumā atklājās, ka jo vairāk darbinieks/ce mājās strādā, jo zemāka viņa/s partnera/es apmierinātība ar dzīvi. To varētu izskaidrot ar mājās strādājošā nodošanos darbam. Jo tajā pašā pētījuma parādījās, ja jo augstāka mājās strādājošā partnera koncentrēšanās uz darbu, jo mazāk piederīgs ģimenei jūtas otrs partneris (Vitterso et al., 2003). Arī intervijas ar mājās strādājošajiem žurnālistiem parādīja, ka grūtības atdalīt laiku darbam un laiku ģimenei, rada saspīlējumu starp partneriem (Baines, 2002).

Vairāku ģimeņu, kas vērsušās pēc palīdzības pie psihologa, problēmu analīze skaidri rāda, ka attiecību starp mājās strādājošo un partneri kvalitāte ir ļoti atkarīga no partneru gatavības atzīt un risināt problēmas, ko radījuši jaunie apstākļi, šai gadījumā – darbs mājās (Gray et al., 1993). Tomēr, lielākā problēma ir, ka mājās strādājošie parasti nevēlas atzīt šīs problēmas, jo pirmkārt viņi baidās, ka darba devējs var uzskatīt, ka viņi nav spējīgi tikt galā ar darba mājās situāciju, otrkārt, arī baidoties, ka viņu attiecības ir apdraudētas (Gray et al., 1993). Tāpēc, lai izvairītos no šāda saspīlējuma, partneriem vēlams pirms darba mājās uzsākšanas izrunāt kādas pārmaiņas abu dzīvē varētu ieviest šis darbs un ko katrs no partneriem sagaida no otra saistībā ar jauno dzīvesveidu.

Attiecības ar bērniem
Daudzi no tiem, kas strādā mājās, it īpaši sievietes, izvēlas šādu darba veidu, lai apvienotu darbu ar bērnu aprūpi un audzināšanu (Huws et al., 1990) (Judkins, West &Drew; 985, Wiegner & Paris 1983 visi minēti (Huws et al., 1990). Ļoti nedaudzie pētījumi rāda, ka salīdzinot ar partneriem, bērni kopumā ir ieguvēji no vecāku darba mājās. Bet pašiem mājās strādājošajiem, it īpaši sievietēm, ir grūti novilkt robežu starp darba pienākumiem un rūpēm par bērniem.

Kādā aptaujā, kur piedalījās 217 mājās strādājošie un viņu bērni, pētnieki noskaidroja, ka bērni apgalvo, ka viņu dzīves kvalitāte ir uzlabojusies, vienam vai abiem vecākiem sākot strādāt mājās. (Akselsen et al., 2001). Diemžēl tā kā pieteikšanās šim pētījuma bija labprātīga, iespējams, ka pieteicās lielākoties tikai tās ģimenes, kas vislabāk tikušas galā ar jauno situāciju.

Salīdzinot dažādu IBM darbinieku atbildes, noskaidrojās, ka tie darbinieki, kas strādā mājās vairāk piedalās savu bērnu dzīvē nekā tie, kas strādā darba vietā. Tomēr, no otras puses, mājās strādājošajiem ir lielākas grūtības disciplinēt savus bērnus un pieradināt viņus netraucēt, kamēr vecāki strādā (Glaser&Glaser; 1995 minēts Buessing 1998). Pārsteidzoši, ka neraugoties uz garāku darba laiku, mājās strādājošie apgalvoja, ka viņi vairāk laika pavada vienīgi kopā ar saviem bērniem (t.i. visu uzmanību veltot tikai bērnam) salīdzinot ar darba vietā strādājošajiem (Garhammer (1994, 1995 minēts Buessing, 1998).

Lielākā daļa pētījumu pierāda, ka pastāv ļoti izteiktas, uz tradicionālajām dzimumu lomām balstītas, atšķirības starp mājās strādājošo sieviešu un vīriešu attiecībām ar bērniem. Mājās strādājošajām sievietēm ir daudz grūtāk nekā mājās strādājošajiem vīriešiem novilkt robežu starp darbu un rūpēm par bērniem. Šo nenoteikto situāciju vislabāk raksturo piemērs no pētījuma, kurā kāda sieviete uz abiem jautājumiem: “Kāda ir lielākā darba mājās priekšrocība?” ”Un trūkums?” abos gadījumos atbildēja: “Visu dienu būt kopā ar bērniem” (Huws 1984 minēts (Huws et al., 1990). Sievietes pavada pastāvīga vainas izjūta neatkarīgi no tā, ko viņas dara. Ja viņas strādā, viņas jūtas vainīgas, jo nepievērš uzmanību bērniem. Ja viņas ir kopā ar bērniem, jūtas vainīgas, ka nestrādā (Huws et al., 1990).

Vīriešiem šī situācija šķiet ir vieglāka, jo ģimene parasti vairāk respektē viņu darbu. Sieviete (vai kāds cits ģimenes loceklis) parasti neļauj bērniem traucēt tēvu, kamēr viņš strādā, bet no sievietes tiek gaidīts, ka viņa apvienos darbu un bērnu pieskatīšanu (Monod, 1983, Lie 1985, Chadule 1984 minēti (Huws et al., 1990).

Jaunās māmiņas nereti uzskata, ka darbs mājās ir ideāli piemērots, lai apvienotu karjeru ar bērnu audzināšanu. Diemžēl, pētījumi rāda, ka darba mājās un bērnu aprūpes apvienošanas veiksme atkarīga no bērna vecuma. Sieviete var vairāk vai mazāk strādāt, kamēr bērns ir mazs un vēl nespēj patstāvīgi pārvietoties un tad, kad viņš vai viņa sāk iet skolā. Darbus mājās, ja nav kādas citas personas, kas pieskaita bērnus vai bērni neapmeklē dārziņu nav iespējams apvienot ar bērnu aprūpi, ja bērns vai bērni ir vecumā no apmēram pusotra gada līdz sešiem septiņiem gadiem.

Izmantotā literatūra
Akselsen, S., Bjarnason, T., Bjornsdottir, A. R., Diduca, D., Evjemo, B., France, E., et al. (2001). Telework and Life Quality – Basic Concepts and Main Results. Heidelberg: EURESCOM.
Baines, S. (2002). New Technologies and Old Ways of Working in the Home of the Self-Employed Teleworker. New Technology Work and Employment, 17(2), 89-100.
Buessing, A. (1998). Teleworking and Quality of Life. In P. Jackson & J. Van der Wielen (Eds.), Teleworking: International Perspectives. From Teleworking to the Virtual Organisation (pp. 144-165). London: Routledge.
Gray, M., Hodson, N., & Gordon, G. (1993). Teleworking Explained. Chichester: Wiley.
Hill, E. J., Hawkins, A. J., Ferris, M., & Weitzman, M. (2001). Finding an Extra Day a Week: The Positive Influence of Perceived Job Flexibility on Work and Family Life Balance. Family Relations, 50(1), 49-54.
Huws, U., Korte, W. B., & Robinson, S. (1990). Telework: Towards the Elusive Office. Chistester: Wiley.
Kerrin, M., & Hone, K. (2001). Job Seekers’ Perceptions of Teleworking: A Cognitive Mapping Approach. New Technology, Work and Employment.
Mann, S., & Holdsworth, L. (2003). The Psychological Impact of Teleworking: Stress, Emotions
and Health. New Technology Work and Employment, 18(3), 196-211.
Raghuram, S., & Wiesenfeld, B. (2004). Work-Nonwork Conflict and Job Stress Among Virtual Workers. Human Resource Management, 43(2/3), 259-277.
Vitterso, J., Akselsen, S., Evjemo, B., Julsrud, T. E., Yttri, B., & Bergvik, S. (2003). Impacts of Home-Based Telework on Quality of Life for Employees and Their Partners. Quantitative and Qualitative Results from a European Survey. Journal of Happiness Studies, 4(2), 201.