Cilvēks ir viens vesels, ne pusīte. Saruna ar Guntu Jakovelu

Iemīlēšanās vienmēr šķiet tik neizskaidrojama – kā tas tā sagadās, ka no simtiem cilvēku tieši šie divi sajūt abpusēju pievilcību? Kas tie ir par psiholoģiskiem mehānismiem, kas dieviem cilvēkiem palīdz atrast vienam otru – un pēc tam sadzīvot? Par jaunu attiecību sākšanos un “otrās pusītes” atrašanu stāsta sistēmiskā ģimenes terapeite Gunta Jakovela.
Ar Guntu Jakovelu sarunājas Zane Siliņa

Man vispār nepatīk ideja par “pusītēm”. Tāpēc ka pats fakts par pusītēm liek domāt, ka cilvēks ir nepilnīgs – un varbūt tiešām tā arī ir –, bet tas vedina arī domāt, ka viņam ir vajadzīgs otrs, lai viņš būtu pilnīgs, ka viņš pats nav spējīgs veidot sevi, virzīties uz pilnību, briedumu. Tad var iedomāties, ka būt vērtīgam ir iespējams tikai, ja līdzās ir otrs. It kā tikai caur otru es varu tapt par kaut ko.

Man gribas domāt, ka cilvēks ir viens vesels, nevis pusīte. Mums katram ir kaut kas, ko mēs varam sevī uzlabot, ja vien paši to vēlamies. Ja cilvēkam šķiet, ka viņš ir staigājoša pusīte un ka tas otrs vajadzīgs, lai iznāktu kaut kas vesels, tad notiek tāda kā “salipšana”, attīstās atkarība vienam no otra. Tas ir diezgan neveselīgi – gan pārim, gan attīstībai. Jo divas pusītes “salīp”, viena bez otras nevar – bet arī būt kopā bieži vien nevar. Aizpildot vienam otra “caurumus”, rodas cita veida problēmas.

Ideja par pusītēm tomēr dod kaut kādu izskaidrojumu par to, kā tas īsti notiek, kad viens uzmeklē otru, sev piemērotu un saderīgu. Vienam ir tas, kā otram trūkst. Bet, ja cilvēks ir “viens vesels”, pēc kā vadoties viņš tad atrod sev piemērotu “otru”? Vai nav tā, ka cilvēks, kas jūtas kā veselums, ir vientuļāks nekā tas, kas jūt otras pusītes trūkumu?

Es domāju, ka “veselais”, ja viņš ir vientuļš, nav vientuļāks par “pusīti”. Iespējams, viņam ir daudz grūtāk atrast sev līdzvērtīgu partneri. Ja tas notiek, tad abi “veselie” mācās dzīvot kopā – nevis papildina viens otru, bet vienkārši sanāk, lai dzīvotu kopā. Kaut gan cilvēkam nav vientuļi pašam ar sevi, bet viņam ir interesanti arī kopā ar otru. Nevis tāpēc, lai otrs aizpildītu kaut kādus manus robus, bet tāpēc, ka mēs varam sadarboties, lai veidotu katrs savu dzīvi un arī kopīgo dzīvi.

Bieži cilvēki saiet kopā pēc atbilstošas bērnības pieredzes.

Bet kā viņi to var zināt – ka otram ir atbilstoša bērnības pieredze?

Viņi to nezina. Es domāju, tāpēc arī cilvēki maina partnerus, lai atrastu īsto. Par to, kas īsti iepatīkas, ir daudz dažādu versiju. Vieni raksta par hormoniem, citi – par fluīdiem, citi to sauc par aurām. Katrs to cenšas izskaidrot citādi. No ģimenes terapeita viedokļa varu teikt, ka ir kas tāds, kas uzrunā cilvēku, un tad mēs viņu iepazīstam un liekam cerības uz viņu. Tajā mirklī uzskatām to cilvēku par “īsto”.

Piemēram, meitene ir kautrīga un bikla un cer, ka tas puisis viņu ievedīs “tautiņās”, jo viņš ir tik aktīvs, tik iznesīgs –viņš meiteni iecels saulītē. Tas ļoti fascinē. Savukārt puisim, kas ir apņēmības pilns, šis varoņa vai prinča tēls varbūt ir tik ļoti nozīmīgs, viņš jūtas svarīgs kopā ar biklo meiteni, un arī viņam ir vēlēšanās viņu “iecelt saulītē”. Tas varbūt ir sākums. Diemžēl pienāk mirklis, kad puisis nogurst no “saulītē celšanas” un saka: “Varbūt tu pati?” Vai arī – gluži pretēji– viņa saka: “Hei, es labāk pati! Es nevēlos, ka mani visu laiku baksta.” Tas jau ir pāra mijiedarbības process.

Bet sākums ir šis zemapzinīgais. Ja mēs neesam sevi pētījuši, domājuši par sevi, mēs intensīvāk meklējam attiecības ar otru cilvēku, izjūtot savu vientulību vai kaut kādu nespēju, – cerībā, ka nu reiz būs otrs cilvēks, kas visu uzlabos. “Ja man būtu tāda meitene – nu tad gan!” vai “Ja man būtu tāds puisis!” Bet laime vairāk ir atkarīga no tā, cik lielā mērā cilvēks pazīst pats sevi. Pašam sev ir jāatbild uz jautājumu: ko es sagaidu no savienības ar otru cilvēku; kas ir tas, ko es gribu no otra cilvēka? Parasti gan šis jautājums parādās krietni vēlāk, nevis brīdī, kad jaunietis uzsāk attiecības.

Tiesa, patlaban jaunieši ar laulībām tik ļoti nesteidzas, viņi vairāk piedomā pie savām vajadzībām. Es domāju, ka tā ir visai pozitīva iezīme, jo viņi tad arī nobriest kā personības.

Droši vien vajadzīga arī ilgāka pieredze, kad cilvēks ir viens ar sevi, veidojot savu veselumu? Ja cilvēks kaut kādā veidā ir bijis “pusīte” attiecībās ar saviem vecākiem, ir piesaistīts viņiem – kā jau bērns, tad viņš, pats vēl būdams “pusīte”, attiecībās tai brīdī meklē kādu citu “pusīti” …

Mammai vēderā bērniņš ir kopā ar viņu. Piedzimstot viņš it kā ir ārpus, tomēr vēl aizvien psiholoģiski kopā ar viņu un tad pamazām sāk nodalīties. Ģimenē ar veselīgu gaisotni, kad bērns ir veselums, laiks nodalīties no ģimenes pienāk pats.

Un, ja viņš ir psiholoģiski nodalījies no vecāku ģimenes, viņš ir gatavs veidot harmoniskākas un patstāvīgākas attiecības ar citu cilvēku – nevis kļūt atkarīgs atkal no nākamajām attiecībām… Vai tā?

Tā kā pie mums viss nebūt nav ideāli, neviens no savas ģimenes nenodalās kā pilnīgi vesels ābols, bez nevienas skrambiņas. Mēs nodalāmies no ģimenes, to vai citu jūtu vadīti. Iespējams, lai kļūtu patstāvīgi, metamies kādās attiecībās, cerēdami, ka tas mūs atpestīs un beidzot viss būs lieliski, – bet iegūstam tieši to pašu, no kā bijām cerējuši tikt vaļā.

Svarīgi ir, lai cilvēks var izdzīvot to posmu, kurā viņš var draudzēties un pavaicāt sev: ko es gribu? Vai tas otrs cilvēks man patīk? Jā, ar viņu ir “forši”, bet kas īsti ir “forši” un kāpēc? Varbūt tieši tāpēc, ka man ir kas tāds, kas šķiet grūts, un es ceru, ka tas otrs veiksmīgi tiks ar to galā manā vietā… Bet kurš ir teicis, ka tā patiešām būs?

Bieži vien dzirdam, ka cilvēki žēlo kādu, kurš neveiksmīgi nodibinājis attiecības: “Redz, kā, nabadzītei, neveicas – viņai plencis un brunču mednieks gadījies!” Viņa izšķiras, apprecas otrreiz – un atkal gadās plencis un brunču mednieks! Precas trešo reizi – atkal tāds pats! Kāpēc šai sievietei nemitīgi notiek tieši tā?

Ģimenes terapijā šo procesu pēta genogramma (dzimtas koks). Tiek pētīts, kā konkrēta problēma dzimtā pastāvīgi atkārtojas.
Šī sieviete maina tikai cilvēkus. Viņa nemaina sevi. Līdz ar to tie “receptori”, kas atpazīst noteikta veida partneri, netiek mainīti. Varbūt, partneriem mainoties, tiek meklēti citādi pēc ārējām pazīmēm. Ja iepriekš bija maza auguma, tukls puisis, jo šķita, ka tāds būs uzticamāks, bet izrādījās, ka tā nav, tad nākamreiz viņa varbūt noskatīs garu un tievu, cerēdama, ka tas būs citāds. Bet atkal ir tāds pats. Ne jau apziņa nolasa šo informāciju. Ir tāds kā iekšējais “fotorobots”, ar ko tiek salīdzināti iepazītie cilvēki.

Ko darīt, ja gluži kā apburtajā lokā visas attiecības allaž sākas un beidzas vienādi, bet ļoti gribas kaut ko mainīt?

Tagad man jāsaka tas skaistais padoms: jāstrādā ar sevi! Pašam ar sevi strādāt nav viegli, bet ir lietas, ko pats var sevī saredzēt, saprast un mainīt. Reizēm uz sevi paskatīties no malas ir pārāk grūti, jo daudz ko mēs neapzināti paši no sevis slēpjam. Tad noder speciālista konsultācija.

Mirklis, kad cilvēks ir nonācis līdz atziņai, ka viņa dzīvē kaut kas atkārtojas un viņš to vairs negrib, ir ļoti svarīgs. Noteikti ir vērtīgas paša pārdomas. Nevis sākt vainot citus, bet pārdomāt: varbūt es pats kaut kādā veidā stimulēju to, kas notiek man apkārt. Daudz kas ir atkarīgs no cilvēka dabas, turklāt iedarbojas arī viņa psiholoģiskās aizsardzības mehānismi, kuri mūs reizēm pasaudzē no tā, kas nav tik tīkams. Tad būtu vajadzīga speciālista palīdzība. Ir apsveicami, ja cilvēks meklē psihoterapeita palīdzību. Veselīga ģimene ir atvērta palīdzības meklējumiem.

Dažkārt cilvēks pilnveidojas arī attiecībās. Ar vienu partneri viņš ir nonācis no A punkta līdz B punktam, varbūt ir iemācījies ko tādu, ko viņš patur sev, bet kaut kā tomēr ir pietrūcis. Tāpat kā cilvēks atkārto vienas un tās pašas attiecības, ir iespējams arī, ka cilvēks pēc šķiršanās ar vienu partneri ir kaut ko iemācījies un ar nākamo sāk jau citādu dzīves posmu – no punkta B.

Man ļoti patīk mana skolotāja, pie kura mācījos psihoterapiju, Voldemāra Gulēna teiktais: “Jebkuri divi cilvēki var dzīvot kopā, ja vien viņi to vēlas. Lai šķirtos, pietiek, ja to vēlas viens.”

Tas palīdz saprast to, ka senāk varēja apprecināt gandrīz pilnīgi nepazīstamus cilvēkus – meitu vienkārši izdeva pie tā precinieka, kas atbrauca un šķita labāks, un viņi tomēr varēja sadzīvot…

Vēsture mums pierāda, ka tas ne vienmēr ir tik šausmīgi. Daudzos gadījumos, iespējams, tas arī bija šausmīgi, jo nevienu nevar “piespiest mīlēt Raini”. Bet ir gadījumi, kad sadarbojoties dzimst mīlestība. Ir ceļš, kurā mēs mācāmies sadzīvot kopā. Ģimene funkcionē kā vienota sistēma. Sistēma ir visu laiku mijiedarbībā, un pāris ietekmē viens otru. Ne jau visi gadījumi, kad meiteni izdeva pie nepazīstama vīra, beidzās traģiski. Varēja gadīties arī pilnīgi pretēji. Reizēm cilvēki, atceroties, kā viņi ir sanākuši kopā, stāsta: “Ārprāts, man viņš riebās!”; “Man viņa likās šausmīga”; “Mēs kašķējāmies…” Es domāju par to, kāpēc reizēm šāda savienība galu galā izrādās ļoti veiksmīga. Manuprāt, ar to sākotnējo kašķēšanos, kad viens otru gandrīz vai neieredz, daudz ātrāk notiek savstarpēja pieslīpēšanās, viņi viens otru neidealizē un, ja ir iemācījušies sadarboties un risināt strīdus, var arī sadzīvot. Pēc “medusmēneša” līdz šai “grupas dinamikas” fāzei nonākt reizēm ir daudz grūtāk.

Tātad var gadīties tā, ka sanāk kopā divi “neveseli” un sadarbojoties kļūst par diviem “veseliem”, palīdzot katrs sev un viens otram?

Domāju, ka jā, jo notiek mijiedarbošanās, pierīvēšanās, pieslīpēšanās, kas ir vienkārši neizbēgama. Tādu tūlītēju ideālu ainu ir ļoti grūti iedomāties, var jau būt, ka ir neliels procents pāru, kuriem uzreiz viss noris gludi un bez aizķeršanās. Es ticu brīnumiem un domāju, ka tie notiek, bet reti…

Tātad tikai mūža gaitā attiecības pakāpeniski kļūst pa īstam pilnīgas? Ir skaisti iedomāties laimīgus vecu cilvēku pārus…

Man tomēr gribas vaicāt – vai tas ir tas pats laimīgais pāris, kas bija sākumā? Vai arī pēc ceturtās vai piektās cerību zaudēšanas reizes viņi ir sapratuši, ka ideālu šajā pasaulē nav un otrs cilvēks jāpieņem tāds, kāds viņš ir, un jāmēģina sadarboties. Varbūt ambīcijas pa to laiku ir zudušas, mainījušās. Cilvēks pats ir mainījies, un pieņēmis, ka panākt kaut ko var, nevis mainot partneri, bet sevi. Ir tādi gadījumi, kad pāris ir laimīgs gan attiecību sākumā, gan vecumdienās, bet es nevaru nepiekrist tam, ka tādi viņi ir bijuši visu laiku. Kā viņi ir kooperējušies, kā tikuši galā – to jau mēs no malas neredzam, bet par to, ka viņiem dzīvē ir gājis visādi – gan labāk, gan sliktāk –, mēs varam būt droši.
Laimīgi pāri jūtas gandarīti par šo dzīvi, jo viņi paši pie šādām attiecībām ir nonākuši.