Biblioterapija – grāmatas dziedina dvēseli

Pirmo reizi ar terminu biblioterapija es saskāros 2002. gadā eksistenciālās psihoterapijas apmācības ietvaros Birštonā, Viļņas Humānistiskās un Eksistenciālās psiholoģijas institūtā. Atceros, gaidīju semināru ar lielu interesi, man likās, ka tūlīt, tūlīt tikšu iepazīstināta ar kādu jaunu un visnotaļ ekskluzīvu terapijas virzienu – Biblioterapiju. Kaut kas nedzirdēts! Vai no vārda „Bībele”? Pasniedzējs uz semināru atnāca salīcis zem paprāvas mugursomas. Somā bija grāmatas. Mēs sākām lasīt.

Biblioterapija – no grieķu valodas:
1. biblion – grāmata, therapeia – ārstēšana.

2. Dziedināšana ar grāmatu palīdzību.

3. Terapijas virziens, kurā indivīda problēmas tiek risinātas, izmantojot grāmatu lasīšanu.

4.Terapeitiska tehnika, kas balstās klienta un terapeita mijiedarbībā, apspriežot izlasīto literatūru.

Gatavojot šo rakstu, es iepazinos ar visai lielu teorētiskās informācijas apjomu, un ar katru materiālu, ko izlasīju par doto tēmu, mana pārliecība par biblioterapijas universālo raksturu kļuva arvien stiprāka. Varbūt tev ir noliedzoši uzskati par psihoterapiju, un savādais termins „biblioterapija” paslīd tavām ausīm garām kā pīlei ūdens, bet ko tu teiktu, ja tev jautātu par tavu mīļāko grāmatu, par grāmatu, kura jau kuro gadu atrodas goda vietā uz tava naktsskapīša? Par grāmatu, kuru tu jau sen zini no galvas, tomēr lasi atkal un atkal, smejies un raudi kopā ar tās varoni, un pēc izlasīšanas tu piepeši vai atkal, aptver, ka viss taču notiek! Un viss arī notiek! Tev izdodas.
Interneta portāla „Delfi” forumā, pastāstot, ka vācu materiālu par grāmatu dziedniecisko ietekmi, lūdzu lasītājus padalīties pieredzē par grāmatām, kas viņu dzīvē ir bijušas nozīmīgas, atstājušas kādu ietekmi vai palīdzējušas kādā noteiktā dzīves situācijā. Pāris stundās es saņēmu vairāk kā 40 komentārus, garākajā no tiem bija 20 grāmatu saraksts. Bībele, Bahs, Koelju, Sent – Ekzeperī, Darels, Markess, Bulgakovs, Džounsa, Vilma, Iļfs un Petrovs, Milns, Lingrēna, Londons, Megrē… Tā turpināt varētu ilgi.
Mēdz teikt, ka mūsdienu datorizētajā pasaulē grāmatas tiek lasītas arvien mazāk. Pēdējā laikā man sāk šķist, ka šis pieņēmums nav pamatots.

Biblioterapija. Vēsture.
Vēsturiskā atskatā ideja par dziedināšanu ar grāmatām ir pazīstama kopš pirmajām bibliotēkām Senajā Grieķijā, kur Tēbu bibliotēkas durvis rotāja uzraksts “Dvēseles dziedināšanas vieta”.

Termins „biblioterapija” pirmo reizi tiek minēts 1916. gadā Lielbritānijas izdevuma “Atlantic Monthly” rakstā, kurā esejists S. Krothers (Samuel Chrother) pauda domu – kā ārstniecības līdzekli slimniekiem izrakstīt grāmatas. Labākajās psihiatriskajās klīnikās Eiropā bibliotēkas tika organizētas jau 18. gs., gadsimtu vēlāk – arī ASV un citur pasaulē. 19. gs. vidū biblioterapija kļuva aizvien populārāka un tika pielietota visdažādāko problēmu un psiholoģisko traucējumu gadījumos, turklāt gan individuālajā, gan grupu darbā, arī alkohola un narkotiku atkarības, baiļu, sēru, depresijas, uzvedības traucējumu gadījumos, strādājot ar personisko izaugsmi, vērtībām utt. Īpaši tiek izcelta biblioterapijas efektivitāte bērnu terapijā, preventīvajā darbā.

Biblioterapija un vienkāršā lasīšana
Vairumam cilvēku ir pazīstams labas grāmatas dziednieciskais efekts, un daudzi ķeras pie grāmatām, meklējot mierinājumu, iedvesmu, zināšanas vai atpūtu. Bieži vien, lai palīdzētu tikt galā ar problēmām un pārvarēt krīzi vai veicinātu personisko izaugsmi, grāmatas iesaka garīgās aprūpes speciālisti – skolotāji, bibliotekāri, psihologi, ārsti, garīdznieki. Daudzi no mums lasa, bet kas tad īsti atšķir biblioterapiju, terapeitisko lasīšanu no vienkāršas lasīšanas?
Būtiskākā atšķirība starp terapeitisko un “vienkāršo” lasīšanu ir lasīšanas intensitāte. Terapeitiskā lasīšanā tiek izdalīti divi komponenti:
1) autors iesaista lasītāju dialogā, un viņš kļūst aktīvs grāmatā izvērstā emocionālā un intelektuālā procesa dalībnieks;
2) lasītājam ir jāpieliek pūles, lai nonāktu pie teksta dziļākā līmeņa vēstījuma izpratnes, kā rezultātā seko pozitīvas izmaiņas uzvedībā vai attieksmē.

Vienkāršojot, var teikt, ka terapeitiskā lasīšana – biblioterapija, ir lasīšana, kuras ietekmē indivīds gūst sev nozīmīgu emocionālu vai intelektuālu pieredzi, kas pozitīvi ietekmē un maina viņa pasaules redzējumu, attieksmi un uzvedību. Proti, tai ir terapeitisks efekts, atšķirībā no vienkāršas lasīšanas, kuras mērķis var būt laika īsināšana vai satraucošu domu gaiņāšana, nereti lasot pirmo, pie rokas pagadījušos materiālu, piemēram, gaidot savu kārtu rindā pie zobārsta.

Biblioterapijas iedarbības sfēra
Biblioterapiju var sekmīgi izmantot ar sekojošiem terapeitiskiem mērķiem:
1)attīstīt indivīda paštēlu,
2)veicināt izpratni par cilvēku uzvedību un motivāciju,
3)sekmēt adekvātu pašvērtējumu,
4)veicināt indivīda interesi par ārējo pasauli, intereses ārpus sevis,
5)mazināt emocionālo vai garīgo spriedzi,
6)parādīt, ka indivīds nav vienīgais vai pirmais, kas saskāries ar attiecīgo problēmu,
7)demonstrēt, ka pastāv vairāk nekā viens problēmas risinājums,
8)veicināt atvērtāku un brīvāku diskusiju par noteiktu problēmu,
9)palīdzēt veidot konstruktīvu problēmas risināšanas stratēģiju.

Klasifikācija
Vadoties pēc biblioterapijas pielietošanas, tā var tikt klasificēta kā mākslas terapijas paveids – nedirektīvā lasīšana vai zinātniskā – direktīvā lasīšana:
1) biblioterapija kā mākslas terapija – nedirektīvā lasīšana, kad grāmatas iesaka speciālisti bez zināšanām medicīnā vai psiholoģijā un psihiatrijā (skolotāji, bibliotekāri u.c.) Piemēram, bērnam, kas smagi pārdzīvo vecāku šķiršanos, var tikt ieteikta grāmata, kurā, bērns – grāmatas galvenais varonis nonācis līdzīgā situācijā, sekmīgi pārvar grūtības, smeļot spēku vienaudžu atbalstā, aktivizējot personiskos resursus, optimismu. Ideālā gadījumā, lasītājs identificējoties ar varoni, nonāk pie atziņas, ka viņš nav vienīgais, kuram ir tādas grūtības, un, sekojot tam kā grāmatas varonis risina grūtības, gūst jaunu skatījumu uz savu situāciju, līdz galu galā grāmatā attēlotā situācija kļūst par problēmu risināšanas modeli.
Mākslas terapijas kategorijā ietilpst arī terapeitiskā lasīšana bez kādu speciālistu ieteikumiem, kad indivīds izvēlas grāmatu, vadoties pēc personiskajām vajadzībām, atbilstoši tā brīža emocionālajam stāvoklim, mērķim. Arī lasīšana izklaidei vai atpūtai ietver sevī potenciālu attīstīt un stiprināt veselīgu attieksmi pret sevi, veicināt personiskā spēka sajūtu un identitāti.
2) Direktīvā lasīšana jeb zinātniskā biblioterapija, atšķirībā no nedirektīvās pieejas, fokusējas uz nopietnu fizisku vai garīgu saslimšanu ārstēšanu, ciešā sadarbībā ar mediķiem, klīnicistiem. Šajos gadījumos, pirmkārt, nepieciešama mediķu, psihiatru un psihologu diagnoze, un tikai tad, balstoties uz klienta specifisko sindromu vai saslimšanu, tiek izvēlēta un ieteikta grāmata. Parasti terapeits rīkojas atbilstoši sekojošiem punktiem:
a) iesaka grāmatu, kas pastiprina, veicina terapeitisko procesu;
b) izmanto lasāmo materiālu kā tramplīnu tālākai diskusijai un analīzei psihoterapijas sesijā;
c) uzdod klientam mājasdarbus, balstoties uz lasīto tekstu. Piemēram, pie smagiem emocionāliem pārdzīvojumiem, pēc tuva cilvēka zaudēšanas klientam var piedāvāt speciālu literatūru par sērošanu, lai klients zinātu, ka viss ar viņu notiekošais ir normāla reakcija attiecīgajā situācijā, un tā nav psihiska saslimšana.

Process un tehnika
Biblioterapijas terapeitiskā iedarbība balstās sekojošos psiholoģiskajos mehānismos:
Identifikācija un projekcija – klients identificējas ar grāmatā attēloto raksturu, notikumiem vai idejām un attiecina savu dzīves situāciju uz lasīto.
Katarse – klients kļūst emocionāli iesaistīts, pieslēdzas stāstam un salīdzinoši drošajā vidē (vienmēr ir iespēja aizsegties ar grāmatu) izdzīvo, pauž savas apspiestās emocijas. Šī apspiestā materiāla izpausme, atreaģēšana dod iespēju rasties insaitam.
Insaits – pēc katarses, ar terapeita palīdzību vai patstāvīgi, analizējot savas domas, sajūtas, pārdzīvojumus, emocijas, klients gūst apziņu, insaitu, ka viņa problēma var tikt atrisināta, kā rezultātā tiek izstrādāta tālāka problēmu risināšanas stratēģija.

Runājot par biblioterapijas tehniku, jāatzīmē, ka tā var tikt pielietota kā individuālajā, tā grupu terapijā. Kā zināms, katrā pieejā ir noteiktas priekšrocības – atkarībā no klienta personības izvērtējuma un problēmas, terapeits izvēlas terapijas formu. Piemēram, grupu darbs var būt ļoti efektīvs emocionālo problēmu un komunikācijas grūtību risināšanā. Daloties ar kopējo pieredzi grupā, mazinās trauksme, grupa veicina piederības sajūtu, kā arī ļauj sajusties droši tiem indivīdiem, kas jūtas apdraudēti, nejūtas komfortabli situācijās, kad tiem tiek pievērsta īpaša uzmanība kā individuālajā terapijā. Strādājot grupā, indivīdam var veidoties jauna izpratne par citu cilvēku uzvedības motīviem, grūtībām.

Biblioterapijas norisi, neatkarīgi no tā vai tā noritēs individuālajā vai grupu terapijā, var raksturot sekojošie posmi:
1) indivīds tiek iepazīstināts un motivēts biblioterapijai; 2) tiek atvēlēts lasīšanai nepieciešamais laiks (lasīšana var noritēt gan mājās, gan terapeitiskās sesijas laikā);
3) tiek atvēlēts laiks apdomāt, izvērtēt izlasīto patstāvīgi (inkubācijas periods);
4) tiek nodrošināts laiks diskusijai par izlasīto materiālu (interpretācija, analīze, izvērtēšana);
5) noslēguma posms – tiek izdarīti gala secinājumi, un izvērtēts padarītais darbs.

Literatūras izvēle
Galvenie principi biblioterapijas literatūras izvēlē:
1)jāidentificē klienta vajadzības;
2)jānodrošina klientam piemērots materiāls – grāmatai jāatbilst klienta lasītprasmes un intelektuālās attīstības līmenim, jo īpaši – strādājot ar bērniem; tekstam jābūt saistošam un atbilstošam klienta personības brieduma pakāpei;
3)grāmatas tēmai ir jāatbilst identificētajai klienta problēmai – jo lielāka līdzība grāmatā aprakstītajai situācijai ar to, kurā atrodas klients, jo ātrāk notiek identifikācijas mehānisms;
4)grāmatas varonim un tā raksturam jābūt ticamam un klientam pieņemamam – ja klients nevarēs identificēties ar varoni, nebūs arī terapeitiskā efekta. Piemēram, literārais tēls var izrādīties “pārāk skaists”, “pārāk gudrs” vai pašpārliecināts, vai risina savas problēmas pārāk drosmīgā vai klientam ekstrēmā veidā, kā rezultātā terapeitiskā efekta vietā var rasties sevi noniecinošs efekts. Grāmatas varoņa izmantotajiem paņēmieniem jābūt reāliem arī priekš tā cilvēka, kuram tiek piedāvāta biblioterapija.

Svarīgi atcerēties, ka, piedāvājot klientam grāmatu, izvēle jāizdara, vadoties pēc tā, vai šī grāmata būs piemērota klientam, nevis “šī grāmata mainīja manu pasaules uztveri, tātad arī manam klientam tur jāatrod vērtīgas atziņas”. Līdzīgi kā ar jebkuru terapeitisko intervenci, piedāvājot grāmatu, terapeitam ir jāzina, kāpēc viņš piedāvā šo grāmatu, kā viņš saredz grāmatas iedarbību konkrētajam klientam. Savukārt visdrošākais veids, kā terapeitam noskaidrot, vai biblioterapija, viņa literatūras izvēle ir attaisnojusies, ir pārrunāt, kā klients vērtē lasīto materiālu, kādi ir viņa secinājumi.

Biblioterapijas efektivitāte
Runājot par biblioterapijas efektivitāti, vairums pētījumu šajā jomā norāda, ka labākie biblioterapijas rezultāti tiek sasniegti, ja tā tiek izmantota kā papildus terapija, kā noteikta terapeitiskā virziena papildinošs komponents. Līdzīgi kā jebkura cita terapija, biblioterapija nav panaceja, kas automātiski ietekmēs attieksmi vai uzvedību vēlamajā virzienā. Tomēr jāatzīmē, ka tai piemīt spēja aizsniegt cilvēkus, kas izvairās no tradicionālajiem palīdzības meklēšanas ceļiem. Biblioterapija, grāmatas var sniegt nozīmīgu informāciju un atbalstu drošā vidē cilvēkiem, kas to vai citu iemeslu dēļ nemeklē ārēju palīdzību un nevēlas atklāt savu situāciju citiem, ģimenēm un draugiem, kas vēlas izprast un sniegt palīdzību nelaimē nonākušiem tuviniekiem.

Interesanti, ka lielākā daļa pētījumu par biblioterapijas efektivitāti kā izejmateriālu izmanto speciālās pašpalīdzības grāmatu un rokasgrāmatu sērijas (self – help; how – to), lielākoties ignorējot daiļliteratūras terapeitisko nozīmi.
Vienlaikus pie norādēm biblioterapijas izmantošanā, tiek uzsvērts, ka izvēlētajām grāmatām jābūt literāri vērtīgām – zemas kvalitātes teksts ar stereotipiem raksturiem un vienkāršotām atbildēm uz sarežģītiem jautājumiem, iespējams, ir vēl sliktāk par nelasīšanu vispār, un var atstāt uz bērnu vai jaunieti negatīvu iespaidu par literatūru kā tādu. Tajā pat laikā augstvērtīga literatūra lasītājam var sniegt dziedinošu efektu, pat ārpus biblioterapijas konteksta. Ne velti grāmatu nozīme ir augstu vērtēta visos laikos, un bez to tiešā – informatīvā un izglītojošā uzdevuma, tās tika izmantotas kā spēcīgs ierocis rakstura un uzvedības veidošanai, domāšanas ievirzei un beigu beigās – problēmu risināšanai.

Neatkarīgi no tā, kādu psiholoģijas virzienu jūs pārstāvat, vai jums tuvāka ir kognitīvā psiholoģija, geštalts, eksistenciālisms vai kāda cita psihoterapijas skola, vai, iespējams, psiholoģija jūs interesē tikai pašizziņas nolūkos, biblioterapija var bagātināt jūsu profesionālo un personisko pieredzi.

Ierosmei gribu piedāvāt nelielu specializētās literatūras sarakstu, kas varētu tikt izmantots noteiktu problēmu risināšanai:

Literatūra bērniem (šķiršanās, nāve, sēras u.c.): Lindes fon Keizerlinkas grāmatas sērijā “Stāsti bērna dvēselei”, R. 2000.

Pie vienaudžu pārestībām: “Proti aizstāvēt sevi”, Mišela Eljota, Zvaigzne ABC, Rīga, 2001.

Terapeitisku stāstu, metaforu apkopojums par visdažādākajām tēmām, dažādiem vecumiem – atbildība, mīlestība, dzīves grūtību pārvarēšana u.c.: grāmatu sērija “Cāļa zupa dvēselei”, Dž. Kenfīlds, M. Hansens, Valters un Rapa, sākot no 2001. “Магические мэтафоры”, Н. Оуэн, ЭКСМО- Пресс, 2002.

Līdzatkarība, atkarība: “Sievietes, kuras mīl par daudz”, R. Norvuda, Jumava, Rīga, 1999; “Bendes meitiņa un viņas tēvs”, V. Rudzītis, 2002.

Zaudējums, bailes no brīvības, vientulība, zudusi mīlestība u.c. – psihoterapeitiski stāsti: “Лечение от любви” , И. Ялом, Москва, Класс, 2003.