Attiecības un seksualitāte

Cilvēks nevar dzīvot bez attiecībām. Mazam bērnam otra klātbūtne ir vajadzīga, lai izdzīvotu. Pieaugušam vīrietim vai sievietei attiecības ir nepieciešamas, lai varētu dzīvot pilnvērtīgi un justies labi. Ja cilvēks ir viens, tad viņš apzināti vai neapzināti meklē otru pusīti. Kad tā ir atrasta, šo cilvēku starpā veidojas pāra attiecības…

Būtisku vietu plašajā vīrieša un sievietes attiecību spektrā aizņem seksuālās jeb dzimumattiecības. Ir vērojama likumsakarība, ka pāra emocionālā mijiedarbība ietekmē viņu seksuālās attiecības, savukārt seksuālās dzīves veiksmes un neveiksmes ietekmē partneru emocionālo saskaņu. Par to tad arī izteikšu savas pārdomas šajā rakstā.
Aprakstīšu dažas ģimenes dzīvē sastopamas situācijas, kādās cilvēki nonāk, paši to nemaz negribot un nemanot. It kā neredzamu, neizprotamu iemeslu dēļ rodas nesaskaņas savstarpējās attiecībās vai seksā.

A. situācija. Ģimene dzīvo savu ikdienas dzīvi. Tiek darīti nepieciešamie darbi, vecāki strādā, bērni mācās. Pamazām notiek tā, ka it kā mūžīgās aizņemtības dēļ laulātie aizvien retāk nodarbojas ar seksu. Seksuālā dzīve vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk. Vīrs sāk interesēties par citām sievietēm, sieva pamana, ka viņai ir radusies interese par citiem vīriešiem. Sākumā domās, tad arī realitātē notiek „gājieni pa kreisi”. Šajā laikā neapzināti vai apzināti abi laulātie izjūt milzīgu spriedzi. Tā var izpausties ļoti dažādi – kā braukšana ar automašīnu lielākā ātrumā nekā parasti; nesavaldība, nemiers darbavietā. Tiek meklēta atbrīvošanās no radušās iekšējās spriedzes. Cilvēki runā un raksta masu medijos par to, ka apnikums laulībā ir normāla un neizbēgama lieta – vajag tik atrast labu mīļāko, un viss būs kārtībā. Daudzi izšķiras, satiek kādu citu un iziet iepriekš aprakstīto attiecību ciklu no jauna.
Bieži tiek uzskatīts, ka tieši slikts sekss vai laulātā neuzticība ir cēlonis tam, ka ģimene izirst. Taču īstenībā problēmas seksā vai dzīvesbiedra neuzticība nerodas paši no sevis, t.i., bez iemesla. Drīzāk tās ir sekas, pazīme tam, ka kaut kas nav kārtībā partneru savstarpējās attiecībās. Ja dzīvesbiedri ir emocionāli tuvi un viņiem ir labas attiecības, tad parasti nav problēmu arī dzimumattiecībās un nav vajadzīgs „kāds trešais no malas”. Problēmas sakne ir meklējama daudz dziļāk. Ir cilvēki, kuri nemaz nezina, ka ārpus materiālām rūpēm, ārpus darba, sievas un vīra pienākumiem eksistē ļoti krāsaina un interesanta pasaule. Tā ir attiecību un jūtu pasaule, tā ir pasaule, kurā dzīviem cilvēkiem ir dzīvas emocijas un domas. Emocijas tiek izjustas un paustas, domas tiek izdomātas un izteiktas, notiek nemitīga savstarpēja mijiedarbība. Kopīgi tiek būvēta attiecību māja. Māja, kurā ir patīkami dzīvot un gribas atgriezties pēc darba. Rodas loģisks jautājums: ,,Kādēļ cilvēks, kuram nav šādas jaukas mājas, to nebūvē?” Izrādās, ka liela daļa no mums neprot būvēt, jo neviens to nav mācījis, vai nemaz netic iepriekš aprakstītās attiecību pasaules eksistencei. Cilvēka uztverei piemīt ļoti interesanta īpašība – mēs redzam tikai to, ko esam pieraduši redzēt. Ja kāds ir nācis no ģimenes, kurā nav bijis pieņemts izrādīt jūtas vai runāt par savām emocijām un domām, kurā vecāki ir izšķīrušies, tad kā partneri viņš izvēlēsies cilvēku no līdzīgas ģimenes un piepildīsies viņa pārliecība, ka ilglaicīgas, stabilas attiecības nepastāv. Ļoti bieži cilvēki meklē palīdzību pie psihoterapeita tieši tad, kad ir nokļuvuši neveiksmīgu attiecību apburtajā lokā.

B. situācija. Sievietes tēvs ir alkoholiķis. Viņa domā, ka pati nekad tādu vīrieti neizvēlēsies. Sieviete apprecas ar kādu, kurš viņu enerģiski aplido jau divus gadus. Paiet pāris gadi, un pēc bērna piedzimšanas vīrietis pamazām sāk dzert. Kad vīrs, pārnācis mājās, grib seksu, sieva aizbildinās ar galvassāpēm, mēnešreizēm vai nogurumu. Rodas iespaids, ka seksuālā neapmierinātība „dzen” vīru tikties ar citām sievietēm un lietot alkoholu. Drīz šādas blakus attiecības kļūst par ieganstu tam, lai varētu oficiāli noformēt šķiršanos. Ģimene izjūk tieši tāpat, kā reiz izjuka sievietes vecāku ģimene. (Aprakstītais scenārijs dažādās variācijās ir ļoti izplatīts Latvijā.) Uzsveru, ka īstais iemesls ģimenes sabrukumam šajā gadījumā bija abu partneru neprasme veidot stabilas, noturīgas attiecības. Bieži bijušie laulātie nemaz neapzinās, ka viņu problēma slēpjas nespējā tādas veidot. Sieva varbūt domā, ka ģimene sabruka tādēļ, ka vīrs dzēra un ,,gāja pa kreisi”. Vīrs savu neuzticību skaidro ar to, ka pēc dzemdībām bijusī sieva kļuva resna, nelaipna, uzmanību veltīja vienīgi bērnam, ar riebumu novērsās no pieskārieniem. Taču neveiksmes saknes atkal ir jāmeklē dziļāk – partneru iekšējās pasaulēs. Tajās nav ielikti vajadzīgie „instrumenti”, kas palīdz veidot veiksmīgas attiecības. Domāju, ka partneriem to būtu svarīgi apzināties, lai nākotnē varētu situāciju mainīt.
Ja cilvēki nemāk runāt par savām emocijām, tad tās tiek it kā apraktas dziļi sevī. Tomēr šīs apspiestās izjūtas nekur neizzūd un var izlauzties uz āru tieši seksuālo attiecību jomā.

C. situācija. Vīrs jau kādu laiku jūtas tā, it kā sieva ar viņu nerēķinātos. Viņa regulāri slēdz TV programmu, kura vīram nepatīk. Vāra zupu, kurā ir par daudz sāls. Izveido sev tādu frizūru, kura viņam šķiet nepieņemama. Ja vīrs nespēj ar sievu parunāties par savu neapmierinātību, tad tā dusmu veidā krājas vīra prātā it kā slepenā rezervuārā. Vīrietis šīs dusmas var apzināties vai arī neapzināties. Jebkurā gadījumā, apspiestā neapmierinātība vīrietim var izpausties kā impotence. Tad, kad sieva grib nodarboties ar seksu, vīram nav erekcijas. Simboliskā veidā vīrs sievai pasaka, ka viņa nav pietiekoši iekārojama. Dusmas izlaužas uz āru netiešā veidā. Apspiestās negatīvās emocijas var izpausties ļoti dažādi, bieži otram ļoti sāpīgā veidā, piemēram, vīrs pārguļ ar sievas labāko draudzeni. Virspusēji skatoties, tā būtu nodevība. Rokot dziļāk – tāda rīcība nozīmētu atriebību sievai. Vīra dusmas var izpausties arī kā sāpju nodarīšana, pazemošana dzimumakta laikā vai pat izvarošana. Par šīm lietām sievietes parasti nerunā, jo tās ir pārāk sāpīgas, pazemojošas, personiskas. Sievietei var būt grūti atzīties sev, ka tas notiek ar viņu. Vēl grūtāk kaut ko tik pazemojošu izstāstīt kādam citam un meklēt palīdzību.
Arī sieva var izpaust savas apspiestās dusmas pret vīru caur seksu. Tās var izpausties kā galvassāpes vai nogurums tad, kad vīrs grib mīlēties. Sieva var būt vienaldzīga un auksta seksa laikā. Viņas dusmas var iznīcināt vīra pašvērtību („kastrēt” viņu): ,,Tu gribi seksu, bet tu jau nemaz nespēj mani apmierināt! Tev prātā tikai sekss, tu esi kā dzīvnieks!” Sievas dusmas var izpausties, vīra klātbūtnē flirtējot ar citiem vīriešiem, kas, protams, viņam ir ļoti sāpīgi un aizskaroši.
Visi šie iepriekš minētie dusmu izpausmes veidi, kas saistās ar seksu, veicina tālāku attiecību sabrukumu – laulātie atsvešinās aizvien vairāk, viņu attiecībās veidojas lielāka un lielāka plaisa, parādās mīļākie un mīļākās.
Pāra attiecības visās jomās stipri pasliktina tas, ko parasti dēvē par mazvērtības kompleksu. To, manuprāt, vienkāršoti varētu aprakstīt kā kauna un vainas sajūtas sajaukumu – „es esmu slikts, un tas, ko es daru, ir slikti”. Šī kompleksa ietekmē cilvēks jūtas kā iekalts važās. Nemitīgi ir šādas domas – „es ne tā izskatos; ja kaut ko teikšu, citi nodomās, ka esmu stulbs; mans ķermenis nav tāds, kā vajadzētu; tādu kā mani, protams, neviens nemīlēs; pa kluso citi par mani smejas” – tā cilvēku moka kauna sajūta. Vainas sajūta izpaužas līdzīgās domās – „ja es darīšu tā, kā man gribas, tad nodarīšu otram pāri, sabojāšu mūsu attiecības, un mani pametīs; ja kādam ir diskomforts no tā, ko es daru, tad es esmu slikts; gūt baudu no seksa ir slikti; pašapmierināties ir slikti, par to jāsaņem sods”. Jo vairāk cilvēks ir nomocījies ar kauna un vainas sajūtām, jo grūtāk ir veidot attiecības un gūt baudu seksā.

D. situācija. Sieviete kaunas no sava ķermeņa. Viņa grib mīlēties tumsā. Vīrietis domā, ka viņai riebjas viņa matu krāsa. Viņi nepastāsta viens otram par saviem kompleksiem un izšķiras, jo kompleksi moka pārāk stipri.

E. situācija. Vīrs nesaka sievai, ka viņam gribētos pamēģināt kaut ko jaunu seksā. Viņš domā, ka viņai būs grūti pieņemt to, jo iepriekš, kad viņš par to ieminējies, sieva tā kā sarāvusies, tā kā sastingusi. Vīrs negrib sievu sāpināt, tāpēc nepiedāvā neko jaunu. Viņā pieaug neapmierinātība, viņš sāk palikt neiecietīgāks, kritizē sievu, ja viņa izdara, viņaprāt, kaut ko muļķīgu vai bērnišķīgu. Šajā gadījumā vīru moka vainas sajūta – viņam grūti izturēt to, ka sievai rodas diskomforts, ja tiek runāts par seksu. Viņam ir sajūta, ka sieva viņu atgrūž. Savukārt sievu moka kauns, jo viņas vecāku ģimenē par seksu nerunāja, vecāki ar riebumu novērsās, redzot erotiskas ainas. Tādēļ pat saruna par seksu viņai liek just kaunu un sastingt. Situāciju varētu labot, ja viņi spētu atklāti izrunāties par savām domām un sajūtām.
Tātad katra partnera mazvērtības kompleksi un iekšējie konflikti grauj attiecības un līdz ar to arī seksuālo dzīvi. Cilvēki maldās pa nesapratnes un pārpratumu labirintiem, sāpinot sevi un viens otru. Veselas dzīves tiek nodzīvotas, veltīgi gaidot, ka notiks brīnums un attiecības uzlabosies pašas no sevis vai mainot partnerus, cerībā atrast īsto. Taču pats no sevis nekas nenotiek. Ir daudz un apzināti jāstrādā, lai izveidotu tādas attiecības, kurās abi jūtas apmierināti. Un pēc tam šīs attiecības ir jāsaudzē un jākopj. Daudz vieglāk ir tiem, kuriem prasmi veidot attiecības ar savu piemēru ir iedevuši vecāki. Pārējiem ir jāmācās un jāapgūst jauna, līdz šim nepazīta attiecību un emociju valoda. Ja cilvēks ļoti grib mainīties un ir gatavs veltīt tam laiku un enerģiju, tad tas var izdoties.
Lai rastu risinājumu attiecību sarežģījumos, manuprāt, būtu jāpārdomā pāra vai dzīvesbiedru attiecību jautājumi.
Vai abi veltāt pietiekoši daudz laika sev un viens otram? Vai izdodas savā starpā izrunāt jautājumus, kas ir svarīgi gan vienam, gan otram, gan abiem kopā? Vai izdodas izturēties pret sevi un otru ar mīlestību un cieņu?
Ja neizdodas, tad būtu svarīgi saprast, kādi ir traucējošie faktori. Vai tās ir bailes, kauns vai mazvērtības sajūta, kas traucē runāt un veidot attiecības? Varbūt tās ir uzkrātās negatīvās emocijas un domas?
Ir būtiski uzsākt sarunu un izrunāties arī tad, ja tas ir ļoti grūti, satraucoši vai sāk likties nesvarīgi. Turklāt sarunai jābūt pozitīvā noskaņā – vērstai uz risinājuma meklēšanu, nevis uz vainošanu. Ja otrs tiks kritizēts, iznīcināts ar vārdiem vai pazemots, nekāds pozitīvs rezultāts nav gaidāms.

Domājot par audzināšanu bērnībā un vēlākos gados, jāatceras sekojošais:
Ja vecākiem ir problēmas attiecībās un seksuālajā dzīvē, tad šīs problēmas ietekmē arī bērnus. Lai bērni nākotnē veiksmīgi spētu veidot attiecības ar pretējo dzimumu, vecākiem vispirms būtu jāuzlabo attiecības savā starpā. Tad bērni vienkārši pārņems vecāku veiksmīgo modeli.
Seksuālajā audzināšanā nereti ir vērojamas divas galējības. Pirmā – par seksu, ķermeņa izmaiņām pubertātes laikā, attiecībām starp zēniem un meitenēm ģimenē netiek runāts, jo traucē vecāku kompleksi. Otrā – tiek runāts ar bērnu vai pusaudzi pārāk seksualizētā, nepiemērotā veidā. (Tēvs izceļ to, kāda meita ir skaista un iekārojama. Māte saka dēlam – „Tu mans vienīgais vīrietis.”) Tas liecina, ka vecākiem ir attiecību problēmas un viņi savu neapmierināto seksualitāti uzgrūž bērniem. Abos gadījumos, ja nekas netiks mainīts, bērniem pieaugot, būs grūtības pieņemt savu seksualitāti un veidot veselīgas, stabilas attiecības ar pretējo dzimumu.
Tiklīdz pārim rodas seksuāla rakstura problēmas un to cēlonis nav fizioloģisks, abiem partneriem būtu rūpīgi jāpārdomā un jāizrunā viņu savstarpējās attiecībās un katra partnera iekšējā pasaulē notiekošais. Attiecību problēmas ir risināmas izrunājoties. Ja pāris netiek galā saviem spēkiem, tad ir jāvēršas pēc palīdzības pie kvalificētiem speciālistiem. Galvenais ir nebaidīties, neapstāties un meklēt risinājumu!