Atbildības cilvēciskums

Ja cilvēka domāšanā dominē uzskats, ka visu nosaka Dievs, liktenis, nejaušība vai gadījums, ja vainīgi ir citi cilvēki un apstākļi, viņam ir ļoti grūti ietekmēt pat sīkus ikdienišķus notikumus un kur nu vēl mainīt savu dzīvi, uzņemties risku un gūt panākumus.
Dievs cilvēkam ir devis brīvo gribu un līdz ar to uzticējis atbildību par savu izvēli – tā liecina Bībele. To, ka šī ir izrādījusies viena no skaistākajām, bet arī visgrūtāk lietojamajām Dieva dāvanām, par kuru cilvēks ne vienmēr ir bijis pateicīgs, pierāda arī tik dažādie pasaules vēstures notikumi. “Daži saka, ka cilvēka dzīvē visu nosaka Liktenis, citi – ka visu ir radījis Dievs un visu nosaka Viņa griba, vēl citi apgalvo, ka visu virza gadījumi, kam nav noteiktu cēloņu un nosacījumu. Ja visu nosaka Liktenis, tad gan labie, gan ļaunie darbi ir predestinēti, un viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tādā gadījumā cilvēka griba un pūles kaut ko mainīt ir veltīgas un cilvēcei nav nekādu cerību.” Tikko minētais citāts, kas skan tik mūsdienīgi, tomēr ir nevis no kāda mūslaiku filozofa darba, bet no budistu “Avatamsakasūtras”. [3.] Ja cilvēka domāšanā dominē uzskats, ka visu nosaka Dievs, liktenis, nejaušība vai gadījums, ja vainīgi ir citi cilvēki un apstākļi, viņam ir ļoti grūti ietekmēt pat sīkus ikdienišķus notikumus un kur nu vēl mainīt savu dzīvi, uzņemties risku un gūt panākumus. No iepriekš sacītā varam secināt, ka cilvēka psihiskajā veselībā atbildība ir viens no būtiskākajiem jēdzieniem, bez kura nav iedomājama arī psihoterapijas prakse. Šajā rakstā jēdzienu atbildība lietošu saskaņā ar Žana Pola Sartra uzskatu, ka būt atbildīgam nozīmē būt “neapstrīdamam lietas vai notikuma autoram”.[2.] Tas nozīmē, ka neviens cits, bet tikai un vienīgi es pats radu savu “es”, savu patīkamo vai nepatīkamo likteni, savas problēmas un šauro bezizeju, no kurienes it kā nav iespējams izkļūt. Būt atbildīgam nozīmē arī to, ka, lūdzot palīdzību psihoterapeitam, es radu sevi kā psihoterapijas klientu un uzņemos atbildību par savu dzīvi psihoterapijā.

Jautājums par klienta un psihoterapeita atbildības sadalījumu, manuprāt, ir jautājums par klienta atbildību dzīvē vispār. Jau pēc tā, kā klients vēršas pēc palīdzības, kā formulē savu problēmu, kā un ko vēlas zināt par terapiju, ir iespējams secināt, kāda ir viņa attieksme pret dzīvi. Vai cilvēkam kārtējo reizi “tā gadījies”, vai viņš savās problēmās vaino apstākļus un apkārtējos vai arī vismaz daļēji saskata pats savu līdzdalību notikušajā. Klients pie psihoterapeita ierodas ar tādu pašu atbildību un ar tādām pašām gaidām, ar kādām dzīvo. Psihoterapeita uzdevums ir nevis piepildīt klienta gaidas un kļūt par “labo pasauli”, kas atrisina visas viņa problēmas, nevis aizrautīgi steigties palīgā un iesaistīties klienta dzīvē, bet gan palīdzēt cilvēkam uzņemties atbildību par savu dzīvi. Saprast, ka ar cilvēku notiekošais nav norakstāms uz apstākļiem, ļaunu likteni vai cilvēkiem, bet gan – ka viss, pilnīgi viss ir paša cilvēka izvēle un atbildība. Jauni psihoterapeiti vai psihologi konsultanti bieži vien pārāk dziļi iesaistās klienta dzīves problēmās, neapzinās savas jūtas un “saplūst” ar klientu. Šādos gadījumos “atbildība kļūst par visīstāko “bezatbildību””. [4.] Turklāt šī apzināšanās un neapzināšanās, gluži tāpat kā jebkura cilvēka atbildība, terapijā un dzīvē ir mainīga – reizēm tā ir, reizēm tās nav. Vislabākais palīgs ikvienam terapeitam ir paša atbildības apzināšanās savā personīgajā dzīvē un darbā. Tas ļauj nepakļauties klientu manipulācijām un gaidām, bet zināt savas profesionālās kompetences robežas. Uz jautājumiem Ko es jūtu? Ko es tagad daru? Kas šobrīd notiek? vispirms ir jāatbild pašam terapeitam. Turklāt atbildības un jūtu mainīguma dēļ atbildes sev jāsniedz atkal un atkal. Diemžēl uz šiem šķietami vienkāršajiem jautājumiem reizēm nav nemaz tik vienkārši atbildēt ne tikai dzīvē, bet arī psihoterapijā, jo ikvienam cilvēkam lielākā vai mazākā mērā piemīt tieksme izvairīties no atbildības. Būt savas dzīves autoram ir ļoti smags uzdevums, kas nebūt nedara mūsu dzīvi vieglāku un vienkāršāku.

Ikviens, kas lasa šo rakstu, droši vien savās domās atceras lietas, lomas un uzdevumus, par kuriem viņš ir vairāk vai mazāk sekmīgi uzņēmies atbildību. Ja mums patīk domāt, ka šo atbildību esam uzņēmušies apstākļu, spiediena, citu cilvēku vai žēlsirdības dēļ, mēs paši sevi mānām, jo atsakāmies atzīt, ka esam brīvi. Brīvi darīt vai nedarīt, brīvi izvēlēties vai neizvēlēties, uzņemties atbildību vai ne. Brīvība ir tā, ar kuru cilvēkam ir ļoti grūti sadzīvot, jo tieši tā mums uzdod grūto jautājumu – ko tad mēs īsti gribam; tā, kura mums liek apzināties, ka esam atbildīgi par savām izvēlēm un dzīvi kopumā. Tieši tāpēc vislielāko aizsardzību cilvēks izveido tieši attiecībā pret savu brīvību.

Ja cilvēks atnāk pie manis – psihoterapeita – un viņa pirmie vārdi ir: “Man dzīvē viss ir – darbs, sieva, bērni, ko es mīlu, bet mani arvien biežāk moka bezmiegs. Ir tāda sajūta, ka kaut kā trūkst. Es pats nezinu, ko gribu,” – tad es parasti nojaušu, ka terapijas mērķi būs grūti noskaidrot, bet tukšuma izjūta, plūšana pa straumei, savas brīvības neatzīšana un atbildības trūkums no dzīves ienāks arī terapijā. Ikvienam cilvēkam piemīt tieksme vismaz daļā situāciju pārlikt atbildību uz citiem cilvēkiem, neapgāžamiem apstākļiem un situācijām, kuras it kā nav iespējams mainīt. Tas viss kļūst par it kā nenovēršamo likteni, ko nevar mainīt, kontrolēt vai manipulēt. Tādos gadījumos gan klienti, gan ikviens cilvēks ikdienā parasti sāk stāstīt: ja vien tas nebūtu tā un tā, ja vien varētu mainīt to un to, viss būtu labi un pat brīnišķīgi. Un mēģina pārliecināt, ka mēs nemaz nezinām, cik briesmīgi tas ir un kāpēc “tur neko nevar darīt”. Cilvēks it kā rāda, ka dzīvo kādas nepārvaramas varas, kāda vadoša spēka pakļautībā, ka nav savas dzīves autors. Interesanti, ka šādu attieksmi pret atbildību, bieži vien paši to neapzinoties, kultivē arī plašsaziņas līdzekļi, kuri stāstot par notikumiem it kā “pazaudē” darītāju vai lieto vārdu “nāksies”, kam vairs nav nekā kopīga ar cilvēka brīvu izvēli un atbildību par notikumiem savā un sabiedrības dzīvē.

Reizēm atbildības neuzņemšanās izpaužas arī kā pastāvīga labā cilvēka un nevainīgā apstākļu upura lomas pieņemšana: es jau nemaz neesmu vainīgs, tie jau ir viņi – citi, kas ar mani to izdarīja. Īpaši grūti savu atbildību notikušajā ir atzīt cilvēkiem, kas patiešām ir kļuvuši par upuri. Šī atbildība ir sāpīga un bieži vien liek atteikties no priekšstatiem par savi kā labu cilvēku un savām izvēlēm kā absolūtām un nevainojamām. Atceros, kā reiz kāda sieviete man stāstīja par aplaupīšanas mēģinājumu naktī uz tilta, kuras rezultātā viņa bija guvusi miesas bojājumus. Pat jautāta par savu atbildību atrašanās vietas un stundas dēļ, sieviete mēģināja aizbildināties ar citiem “vainīgajiem”, kuru dēļ viņai it kā nebija citas izejas. Savas vainas noliegšana, kas arvien kā ēna pavada atbildības neuzņemšanos, šādos gadījumos cilvēkiem ir īpaši raksturīga.

Atteikšanās uzņemties atbildību par savu dzīvi bieži izpaužas arī “glābēja” gaidīšanā. Tad cilvēks nevis atzīst, ka par savu garīgo, fizisko un finansiālo veiksmi atbildīgs ir pats, bet gan cer, ka atnāks kāds augstāks spēks (Latvijas situācijā to bieži varētu nosaukt par labo valdību), kas atrisinās visas problēmas. Šo atbildības neuzņemšanos var ilustrēt ar ļoti daudziem piemēriem, sākot ar mūsu izvēli, kad balsojam vēlēšanās (Viņi atnāks un dos!), un beidzot pat ar populāro anekdoti, kurā atbildība par cilvēka glābšanu plūdos (turklāt tieši tāda, kādu bija iecerējis pats cilvēks!) tika uzvelta uz Dievu. Šī pozīcija pasludina pasivitāti par vienīgo iespēju un noliedz jebkādu brīvību un iespēju izvēlēties.

Reizēm, vērojot cilvēku prasmi un izsmalcināto izvairīšanās stratēģiju amplitūdā no atbildības pārlikšanas uz citu līdz pat izvēlei it kā “sajukt prātā”, lai tikai nebūtu jāatbild par paša nodarīto, rodas izjūta, ka cilvēks ir gatavs tērēt maksimāli daudz enerģijas vai pat to visu, lai tikai nebūtu cilvēks un viņam, līdzīgi dzīvniekam, nebūtu jāuzņemas nekāda atbildība. Psihoterapijā, kad vērojam klientu nevēlēšanos uzņemties atbildību par savu dzīvi, no augstprātības vislabāk palīdz “atveseļoties” paša atbildības nastas apzināšanās. Apziņa, ka neviens mūsu klients par savu dzīvi nevarēs uzņemties vairāk atbildības, nekā par savu dzīvi esam iemācījušies atbildēt mēs paši, atvēsina un liek atcerēties ne tikai mūsu brīvību, bet arī pašiem savu – cilvēka un terapeita – vājumu, nespēku un ierobežotību, ko esam piedzīvojuši un bieži arvien vēl izvēlamies piedzīvot.