Turpinājums 2005. gada marta un aprīļa numuros publicētiem rakstiem: «Diagnoze – nolemtība vai iespēja?» un «Kā atpazīt šizofrēniju.»
“Iepriekšējos divos rakstos lasītājus iepazīstināju ar to, cik daudzveidīgi var izskaidrot šizofrēnijas izcelsmi, un nedaudz ieskicēju dažādu medicīnas nozaru atšķirīgo pieeju šīs slimības izpratnē. Šoreiz runāsim vairāk par ārstēšanas iespējām.”
“Tā kā šizofrēnijas izcelsmē un norisē vienlīdz svarīga loma ir dažādiem faktoriem, tad arī slimības ārstēšanai jābūt kompleksai, balstītai uz visu iespējamo cēloņu korekciju. Tikai tādā gadījumā tā būs veiksmīga.
Reizēm neskaidrību par piemērotāko ārstēšanas metodi rada simptomu maiņa laika gaitā. Tāpēc svarīga ir slimnieka tuvinieku, draugu, darba biedru, kaimiņu sniegtā informācija par slimības norisi. Ietekme ir arī tam, pie kādas specialitātes ārsta un kurā slimības fāzē pacients griezīsies. Pirmo reizi tiekoties ar slimnieku, ārsts iegūst ļoti daudz informācijas, ko ir nepieciešams sistematizēt.
Dažādu specialitāšu ārsti ikdienas darba procesā pacienta sniegto uztver un izvērtē, balstoties uz savas specialitātes bāzes teoriju sniegtajām zināšanām, pielietojamajām ārstēšanas metodēm un piedāvātajām terapijas iespējām. Ārsts pamana pirmos tos simptomus, kas saskan ar viņa uzskatiem, personības iezīmēm un specialitātes mācību – teorētisko zināšanu bāzi (angliski «concept – driven perception»). Vienu un to pašu simptomu dažādu specialitāšu mediķi redzēs, interpretēs un līdz ar to ārstēs dažādi. Tomēr vienmēr ir informācija, kuru uztvers visi ārsti neatkarīgi no specialitātes. Reizēm mēdz būt tā – kāda nianse, ko pamana viens no speciālistiem, ir īpaši būtiska ārstēšanas procesā, tāpēc ir svarīgi, lai pacientu konsultētu dažādi speciālisti.”
“Būtiski ir ārstēšanas procesā iesaistīt pacienta sociālā atbalsta sistēmu (pārsvarā tā ir ģimene un draugi). Pēdējo gadu atklājumi rāda – ne tikai medikamenti var regulēt pacienta pārdzīvojumus, liela nozīme ir videi, kurā pacients dzīvo. Ja viņam līdzās ir cilvēki, kas spēj apmierināt tā brīža vajadzības, izturēt viņa emocionālās izpausmes un adekvāti uz tām reaģēt, tad samazinās vajadzība pēc medikamentiem, slimības paasinājumu biežums un intensitāte. Šizofrēnijas simptomi var būt atgriezeniski.
Stabilu un atbalstošu vidi šizofrēnijas pacientam palīdz izveidot atvērtā dialoga metode. Ar labiem rezultātiem tā tiek plaši pielietota Somijā. (Vairāk par to varēsiet lasīt kādā no nākamajiem «Psiholoģijas Pasaules» numuriem.) Atvērtā dialoga metodes pamatā ir uzskats – psihoze rodas, ja sava pārdzīvojuma izteikšanai cilvēks nespēj atrast citus veidus kā tikai murgus vai halucinācijas.
Atrast adaptīvākus viedus pārdzīvojuma izteikšanai palīdz dažādas psihoterapijas metodes. Ja psihoanalīzes pirmsākumos pastāvēja uzskats, ka psihoterapija nevar palīdzēt šizofrēnijas slimniekiem, tad vēlākā posmā kļuva skaidrs, ka psihoanalīze un psihoterapija var tikt veiksmīgi izmantota smagu psihisku traucējumu ārstēšanā, un tika izstrādātas atbilstošas metodes. Tās ir ģimeņu terapija (viena no tās modifikācijām ir Atvērtā dialoga metode), atbalsta grupas kā pacientiem, tā radiniekiem un individuālā psihoterapija.
Pacienta ģimene ir neaizvietojams resursu avots, tās iesaistīšanās ārstēšanas procesā samazina paasinājumu risku. Kas gan labāk par ģimeni pamanīs pirmos simptomus, kas liecina par paasinājuma sākumu (pacientam ir tendence to noliegt, neredzēt), un laicīgi ar ārstu saskaņos iespējamos palīdzības veidus? Nereti ģimenei ir grūti adaptēties slimības izraisītajām pārmaiņām cilvēkā, ir grūti pieņemt, ka remisijas periodā šizofrēnijas slimnieks nav jāsaudzē, gluži pretēji – izpildāms fizisks vai garīgs darbs tikai uzlabo pacienta stāvokli, ļauj sajust savu varēšanu un kompetenci. Sākotnēji tuviniekiem var būt nepieciešama detalizēta informācija par šizofrēniju, lai viņi spētu izprast slimnieka pārdzīvojumus un zinātu, kā uz tiem reaģēt.
Ja tuviniekiem ir pārāk lielas cerības attiecībā uz slimības ārstēšanas gaitu, tad pēc pētījumu datiem slimniekam tiek izvirzītas pārāk augstas, neizpildāmas prasības. Tāpēc paasinājumi ir biežāki un smagāki, tiem neizbēgami seko vilšanās, vainas un bezspēcības sajūta. Tāpat paasinājumu biežumu un smagumu palielina emocionāli auksta un vienveidīga apkārtējā vide, attiecību trūkums vai vilšanās citos.
Ģimene nav jāuztver kā ilgtermiņa aprūpētājs – tā ātri vien «izdegs». Arī tai ir nepieciešams atbalsts, jo smaga tuvinieka slimība ir papildus slodze – ir jāapgūst jaunas iemaņas, kā komunicēt (abpusēji izteikt lūgumu otram saprotamā veidā), kā risināt problēmas (saprast, kas īsti traucē, atrast jaunus iespējamā risinājuma veidus un tos pielietot).”