Maskas, karnevāls, svētki, jautrība… Droši vien ikviens no mums kaut reizi dzīvē ir uzvilcis masku, izbaudot dažādas izjūtas. Kāds izjūt bērnišķīgu prieku, kas pāriet neprātīgā bezgalības izjūtā, kāds jūt interesi, notiekošā savdabību, kāds cits – trauksmi vai izpratnes un koncentrēšanās izjūtu. Vienkārši uzvelkot masku, atklājas neaptverama jūtu, domu un kustību palete. Lai saskatītu tās izpausmes, nav jāmeklē tālu: lūk, tramvajā sēž 50 gadus vecs vīrietis, kam ir 60 gadus veca vīrieša maska, kas jau ir nodzīvojis savu mūžu un tikai gaida brīdi, “kad tas viss beigsies”, vai 35 gadus veca sieviete, mājsaimniece, kura bez vīra atļaujas nevar aiziet uz veikalu un kurai bērnu nav, ar greznas lelles masku – būtībā nelaimīga sieviete, bet dzīves ritmu viņa nemainīs. Cilvēks var dzīvot citu maskās, un dažreiz tā var paiet visa viņa dzīve, un tad atskatoties viņš saprot, ka “kaut ko esmu izdarījis nepareizi, kaut kur nepareizā virzienā esmu pagriezies”. Bet atrast savu dziļāko būtību vairs nespēj – nav spēka.
Būtībā lūpukrāsa, parūkas, mākslīgās skropstas, krāsainās lēcas, plastiskās operācijas ir maskas simboliskā izpausme. Viena no manām klientēm pastāstīja, ka pirms iziešanas sabiedrībā viņas “pienākums ir izmazgāt matus, izveidot frizūru, perfekti uzkrāsoties un uzlikt visas savas rotaslietas”. Lai to visu izdarītu, viņai ir nepieciešamas pusotras stundas.
Visos kontinentos daudzu gadsimtu gaitā tika izmantoti dažādi aksesuāri, kostīmi, parūkas un maskas. Materiālu izvēle šo priekšmetu izgatavošanai notika saskaņā ar:
1) cilvēka intelektuālo attīstības līmeni;
2) eksistences apstākļiem;
3) rituāla nosacījumiem.
Dažādos cilvēces vēstures posmos maskas tika izgatavotas no koka, māla, stikla, papīra, metāla un citiem materiāliem.
Maskas nosacīti var iedalīt rituālajās un joku – spēļu vai karnevāla maskās. Rituālos maskas parasti tika lietotas, lai aizsargātos no ienaidniekiem, aizdzītu ļaunos garus, pievilinātu, ieietu ekstāzes stāvoklī (ekstāzē psihiskā enerģija ir vērsta uz āru) un instāzes (instāzē psihiskā enerģija ir vērsta uz iekšu) stāvoklī.
Karnevāla maskas uzlika Dionīsa svētku dalībnieki Senajā Grieķijā. Antīkajā laikmetā tās atspoguļoja dažādu personu traģiskās un komiskās iezīmes, tā piemēram, Dionīsa maska pauda vienas emocijas dimensiju. No vienas puses – tās ir bailes no likteņa zobena, no otras puses – pārmērīga jautrība, kas izsmej likteni, tas ir antīkās traģēdijas un dzīves pamats. Kopumā sejas pauda apjukumu un ironiju, lai viestu skatītājā fatālisma un komisma izjūtas.
Ļoti liels masku nēsāšanas potenciāls, kā arī šim procesam raksturīgie mehānismi tiek izmantoti vienā no psihoterapijas metodēm – arhetipiskajā masku terapijā, ko pirms dažiem gadiem izstrādāja praktiskā psiholoģe Margarita Gorjačeva.
Arhetipiskās masku terapijas īpatnība ir pašdarinātu masku izmantošana, kurās jau ir iekļauts kāda tēla raksturojums. Šajā kontekstā vārds arhetips tiek lietots K. Junga izpratnē, proti, kā apriors tēls, psihes struktūrelements, kas ir apslēpts kolektīvajā zemapziņā, kura tiek mantota no paaudzes paaudzē. Šie pirmtēli ļoti skaidri redzami vēstījumos, pasakās, leģendās, sapņos, t. i., tie veido radošo procesu un veicina cilvēku kultūras integrāciju, kā arī īsteno dažādu laikmetu savstarpējo saistību. Masku terapijā izmantojamās arhetipiskās maskas atspoguļo dažādus psihes pirmtēlus – Bērnu, Māti, Tēvu, Karotāju, Magu, dzimšanu, nāvi, dažādas emocijas u. c.
Stimulējošas maskas tēls tiek veidots ar:
1) krāsu kompozicionālajiem paņēmieniem;
2) noteikta tēla simbolikas, ornamenta iezīmēšanu;
3) formu un faktūru;
4) citiem dekoratīviem elementiem.
Maska sniedz savu vēstījumu ar kāda elementa (formas, krāsas, spalvu skaita, rotājuma u. c.) un arī mīmikas starpniecību, kura ietver noteiktu jēgu. Ir jāievēro nozīme, ko pauž konkrētas sejas daļas:
• piere – prāta darbība;
• deguns – fizioloģiskās vajadzības;
• vaigi – veselība;
• uzacis un plakstiņi – uzsver kādu konkrētu emociju;
• zods – gribasspēks (raksturs);
• mute – emocionālās sfēras un verbālo procesu atspoguļojums.
Piemēram, vienaldzības maskai raksturīgi neitrāli toņi un nav nekādu papildu rotājumu. To uzvelkot, rodas viegla sastinguma sajūta, emocijas kļūst neitrālas. Apskatot Ievas – pavedinātājas – masku, var ievērot, ka tajā tiek izmantotas spilgtas krāsu (sarkanīgi oranžas) kompozīcijas, koķetērijas un sievišķības mīmiskās iezīmes.
Tātad maska jau sākotnēji sevī ietver jēgu, atverot vairākiem cilvēkiem vienu un to pašu tēlu telpu. Maskas nēsāšana tiek analizēta kā identifikācijas veids ar to, ko tā pauž.
Bieži cilvēki saka, ka viņiem ir bail uzvilkt masku. Masku terapijas laikā šīs bailes pazūd, to vietā cilvēks sastopas ar savām līdz tam neatklātajām iespējām, resursiem.
Darba secību masku terapijā var iedalīt:
1) ‑sagatavošanas posmā, kad tiek izvēlētas maskas un papildu aksesuāri, pārrunājot, kāpēc ir izraudzīta tieši šī maska;
2) ‑mijiedarbības posmā, kad sākas kontakts ar masku, tiek izrunātas jūtas, domas un vēlmes;
3) ‑katarses (attīrīšanās) posmā, kad tiek panākts muskuļu atslābums, nojauktas domāšanas un jūtu barjeras;
4) ‑integrācijas posmā, kad tiek pieņemts un apjēgts process.
Arhetipiskās masku terapijas treniņi notiek dažādā kontekstā: tas ir darbs ar sievietes un vīrieša būtību – “Anima un Animus”, pārdzimšanas treniņš – “Transformācijas”, darbs ar cilvēka vitalitāti, aktivitāti un mērķu realizāciju – “Karotāja ceļš” u. c.