Pēdējos gados popularitāti ieguvis jēdziens izsīkuma jeb izdegšanas sindroms jeb angļu valodā “burn out syndrome”.
Pārāk liela darba slodze, atbildīgs darbs, lielas prasības, mazs sociālais atbalsts un neatbilstošs materiālais un emocionālais atalgojums ir šī stāvokļa izveidošanās priekšnosacījumi.
Lai arī pētījumu skaits strauji pieaug, tomēr vispāratzītas izdegšanas sindroma definīcijas nav. Izsīkuma sindromu galvenokārt definē kā fiziskā un/vai garīgā izsīkuma stāvokli, kurš ir novērojams kā sekas ilgstošai emocionālai nelabsajūtai, kura saistīta ar darba apstākļiem un cilvēka paštēlu. Tiek uzsvērts, ka izsīkums ir emocionāla distresa sekas. Tā ir situācija, kad cilvēka kapacitātes strādāt ir izsmeltas.
Var izdalīt noteiktas riska grupas, kuras īpaši pakļautas riskam “izdegt”. Tās ir:
– cilvēki, kuru profesija saistīta ar citu cilvēku aprūpi – emocionālu kontaktu ar cilvēkiem – ārsti, medmāsas, sociālie darbinieki, farmaceiti, skolotāji, psihologi, u.c., – īpaši, ja darbs ir saistīts ar cilvēkiem, kuri cieš
– cilvēki, kuri kā jauni speciālisti darbu tikai sāk
– tie, kuri maina darbu – sāk darbu jaunā darba vietā
– tie, kuru darbs ir saistīts ar darbu maiņās
– tie, kuru darbs saistīts ar augstu atbildības pakāpi, bet zemu tā morālo un materiālo novērtējumu un autoritāti.
Pēdējā laikā parādās raksti arī par tādu profesiju cilvēku izdegšanu kā, piemēram, jūrnieki, kuri pavada ilgu laiku prom no mājām, ir sociāli izolēti, cieš no sociālo kontaktu ierobežota daudzuma un vientulības, kuru darba laiks “lauž” viņu cirkadiānos (diennakts) ritmus un bojā tos, un kuru darbs saistīts ar reāliem draudiem dzīvībai.
Patlaban pieaug interese par šī stāvokļa novēršanas iespējām.
No malas raugoties, šī izsīkuma stāvokļa sākums var būt pakāpenisks vai arī pēkšņs.
Faktorus, kuri veicina izdegšanas sindroma veidošanos, var iedalīt divās grupās: faktori, kuri saistīti ar cilvēka personību, un faktori, kuri saistīti ar darba apstākļiem.
No personības faktoriem, kuri veicina izdegšanas sindroma veidošanos kā svarīgākie jāmin sekojošie:
zema pašcieņa,
“darbaholisms”
iekšēja sacensības nepieciešamība
izteikta agresivitāte, nepacietība
uzmanības trūkums pret paša/as vajadzībām un vēlmēm
fiziska un/ vai psihiska izolācija.
Šie faktori savā starpā ir cieši saistīti. Cilvēks ar zemu pašcieņu un pašnovērtējumu var mēģināt atvieglot savu emocionālo stāvokli ar panākumiem darbā un līdz ar to neadekvāti maz uzmanības pievērst paša vajadzībām un vēlmēm. Diezgan loģiskas sekas tādam dzīves stilam mēdz būt sociāla pašizolēšanās kā noguruma, tā arī nepietiekami pozitīva paštēla dēļ, kas, atraudama cilvēkam sociālo atbalstu, ko dod draugu un tuvinieku klātbūtne, savukārt, šo burvju apli noslēdz.
Otra grupa – darba vides faktori, kuri veicina izdegšanas sindroma veidošanos. Par darba vides faktoru psihisko ietekmi uz cilvēku un viņa veselību runā arvien vairāk. Šeit minēti daži no svarīgākajiem faktoriem, kuri ietekmē cilvēka fizisko, emocionālo un sociālo labsajūtu, līdz ar to arī, protams, darba efektivitāti, bet ne par to šoreiz ir runa.
Kā svarīgākie no darba vides faktoriem jāmin:
-problēmas saskarsmē ar kolēģiem,
-problēmas saskarsmē ar administrāciju,
-neskaidrs pienākumu sadalījums,
-sociālo lomu ambivalence,
-situācija, kad darbiniekiem un administrācijai ir savstarpēji konfliktējoši mērķi,
-atbalsta trūkums no darba vietas puses ikdienas darbā,
-darbs maiņās,
-darbs ar cilvēkiem, kuri cieš,
-konflikts ar pacientu vai viņa ģimeni,
-darbinieku zems sociālais stāvoklis pacienta acīs,
-laika trūkums,
-hroniski slims pacients,
-neadekvāti zems padarītā darba materiālais un emocionālais novērtējums.
Uzmanīgi pavērojot šos darba vides faktorus, redzams, ka tie varētu attiekties uz lielāko daļu šobrīd strādājošo – atbalsta trūkums no darba vietas puses, neadekvāti zems darba novērtējums u.tml. nostāda Latvijas cilvēkus īpašā riska zonā.