|
Turpinājums janvāra numurā publicētajam rakstam.
Šoreiz autors stāsta par Andreja Pumpura skolas gaitām, sirdslietām, ģimenes dzīvi un Varoņa lomas piepildījumu.
"Desmitais stāsts: beidzot Andrejam ir ģimene
1875. gada 27. jūlijā Vecpiebalgā Andrejs Pumpurs salaulājas ar Edi Gobu. Par dzejnieku 11 gadus jaunākā sieva ir Ede IV viņa dzīvē, bet viņas māte Līze III. Šķiet, sievasmātei ir bijusi neitrālāka attieksme pret meitas laulībām kā viņas vīram. Reinis Goba bagāto Jaungaigalu māju saimnieks, dzirnavu un krogus rentnieks, zirgu pasta turētājs ir kategoriski pret šīm laulībām. Tomēr meita acīmredzot ir bijusi ne tikai pa īstam iemīlējusies dzejniekā, bet arī daudz enerģiskāk iestājusies par šīm precībām. Un tas viņu atšķir no Elīzes Rātminderes.
Dabūt par sievu paša Gobas meitu tā tomēr ir ievērojama vīrišķīga uzvara, turklāt tā noderēja arī kā skaudri sāpīgs, bet vīrišķīgi enerģisks punkts Andreja un Elīzes attiecībām. Tas, ka sievastēvs atsaka jebkuru materiālu atbalstu jaunajai ģimenei, šķiet tikai kā izaicinājums. Jo jaunajam vīram ir plānu pilna galva viņš jau darbojas kā direktors Tomsona kaulu miltu fabrikā, un viņam vēl būs kopējs biznesa projekts ar jau pieminēto Bernhardu Dīriķi grāmatnīca Rīgā, Dzirnavu ielā.
Tomēr šiem pasākumiem ir līdzīgs liktenis kā visam praktiskajam, kam klāt ķeras Andrejs Pumpurs. Lepni jau izskatījās, kā viņš, savulaik Jumurdas muižas pārvaldnieka amatā būdams, zirga mugurā iejāja Piebalgā. Tāpat lepni skan direktora amats Tomsona fabrikā. Tomēr šo amatu viņš zaudē tāpat kā darbu Jumurdā. Šoreiz tādēļ, ka lepni par fabriku sauktais šķūnis, kur neciešamā smirdoņā savas kapeikas pelna padsmit mazrunīgu un neapmierinātu proletāriešu, bankrotē. Tieši tas pats notiek ar Dzirnavu ielas grāmatnīcu..."
Lasiet šo rakstu žurnāla "Psiholoģijas Pasaule" februāra numurā!
|
|
|
|
|
LASIET SADAĻĀ "DZĪVES JAUTĀJUMI" |
 Piedošana
Dzīvē traumas gūst ikviens. Garīgas traumas izjauc mūsu psiholoģisko labsajūtu, bieži vien tās sāp ilgāk nekā fiziskas. Piedošana ir pārsējs, ko iemācāmies uzlikt garīgai brūcei. Kā mums tas izdodas? Vai piedošana dziedina, un kas notiek cilvēkā piedodot?
Vai piedodam vairāk ar prātu vai ar sirdi? Spēja piedot sev realitāte vai sapnis? Savu skatījumu un domas par to pauž dažādu profesiju pārstāvji spilgtas personības.
Personības īpašību izpausme primārajā un sekundārajā daiļradē. Rita Bebre
Kas ir primārā un sekundārā daiļrade? Piemēram, primārās daiļrades pārstāvjiem (komponistiem, dzejniekiem, rakstniekiem, gleznotājiem) var piemist lielāki vai mazāki fiziski vai psihiski defekti, bet tas, ka viņu daiļrades process nenorit publiski, ir apstāklis, kas nosaka to, ka šāds defekts nevar būt par šķērsli viņu jaunrades darbībai. Bet kādas personības psihiskās īpašības ir nepieciešamas izpildītājmāksliniekiem?
Par vientulības pārdzīvojuma fenomenu. Ināra Riekstiņa
Iepazīstoties ar dažādu autoru teorētiskiem un praktiskiem pētījumiem par vientulību, neatkarīgi no psiholoģijas virziena, kuru konkrētais zinātnieks pārstāv, nākas secināt, ka vientulība tiek traktēta kā subjektīvs un galēji individuāls pārdzīvojums (V. Sadlers, T. Džonsons, M. Bubers, K. Rodžerss, B. Misjukovičs u.c.), un tikai dažas psiholoģijas skolas (kognitīvā, psihodinamiskā) šķir vientulību no vienatnes.
Mēmie kliedzieni. Ligita Dimbele
Lasot mākslas zinātnieku aprakstus par mākslinieku daiļradi un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu izvēli, urda zinātkāre atrast šīs izvēles pamatojumu mākslas darbu autora personībā, dzīves izjūtā un pārdzīvojumos, jo, šķiet, nav nejaušība, ka viņi ir devuši priekšroku noteiktām krāsām, formām un noteiktai tematikai. Negribas arī vienkāršoti noteikt diagnozi šizofrēnija, depresija, trauksme, daudz saistošāk ir iztēloties mākslinieka izjūtas radīšanas procesā, tverot līdz ar autoru mirkļa izjūtas pie baltā audekla, izprast, kas liek mākslinieka rokai gremdēt otu noteiktā krāsā un izdarīt vilcienus ar viņam vien raksturīgu spēku. Mums atliek tikai minēt, ko savā laikā izjutis dzīvais un talantīgais cilvēks, radīdams konkrēto mākslas darbu, un, vērojot to, ļaut emocijām iedarboties uz mums. Abi šai rakstā aplūkotie mākslinieki, kas bija atraduši savu neatkārtojamu māksliniecisko rokrakstu, tika uzskatīti par ģeniāliem un jukušiem. Vairāki viņu darbi skatītājos izraisa līdzīgas izjūtas kā tie, ko radījuši garīgi slimi cilvēki. No šiem darbiem tāpat staro neizturami spēcīgas emocijas, varbūt vārdos neaprakstāmas, nolasāmas krāsās un ritmā vien, tās uzrunā skatītāju pirms iedziļināšanās darba saturā.
Atbildības cilvēciskums. Dace Purēna
Ja cilvēka domāšanā dominē uzskats, ka visu nosaka Dievs, liktenis, nejaušība vai gadījums, ja vainīgi ir citi cilvēki un apstākļi, viņam ir ļoti grūti ietekmēt pat sīkus ikdienišķus notikumus un kur nu vēl mainīt savu dzīvi, uzņemties risku un gūt panākumus.
Dzimumidentitāte ir ļoti trausls zieds. Saruna ar psihiatri, psihoterapeiti Sandru Vītolu
Ir daudz dažādu teoriju, kas skaidro homoseksualitātes cēloņus. Kas, Jūsuprāt, ir homoseksualitātes pamatā?
Teoriju ir ļoti daudz. Ģenētiskā teorija uzskata, ka 4 procentos gadījumu homoseksualitāti nosaka iedzimtības faktors. Iedzimtības teorija apgalvo, ka par homoseksuāli orientētu cilvēks veidojas iedzimtu problēmu rezultātā. Viss, ko grūtniece pārcieš grūtniecības laikā, ietekmē augļa veidošanos un viņa primāro identitāti. Tam es piekrītu. Homoseksualitātes veidošanos var ietekmēt vairāki faktori: ģenētika, iedzimtība, dzīves laikā pārslimotas slimības, sociālā vide un psihotraumas.
Mīti un fakti par homoseksualitāti. Jolanta Cihanoviča
Mīts: Homoseksualitāte ir jebkādas seksuālās attiecības starp viena dzimuma partneriem.
Nē. Seksuālās attiecības starp viena dzimuma partneriem nenozīmē, ka viņi ir homoseksuāli. Viņi var būt biseksuāli, vai arī heteroseksuāli. Piemēram, cietumā cilvēkam nav iespējas stāties seksuālās attiecībās ar pretējo dzimumu, un viņš var stāties seksuālās attiecībās ar sava dzimuma partneri, taču viņa seksuālā orientācija no tā nemainās.
Tāpat kā heteroseksuālitāti nevar reducēt tikai uz seksu starp vīrieti un sievieti, arī homoseksualitāte, pirmkārt, ir jūtas un mīlestība, kas vērsta pret kādu sava dzimuma cilvēku. Tāpat kā heteroseksuāla sieviete parasti ir izvēlīga, un viņu nepievelk jebkurš vīrietis, kas nonāk viņas redzeslokā, arī homoseksuāļi mīl kādus konkrētus sava dzimuma pārstāvjus, nevis savu dzimumu vispār.
Vieglāk dzīvot, neslēpjot neko. Saruna ar geju pāri Oskaru un Aigaru
Aigars šobrīd mācās par frizieri. Oskars strādā divās sabiedriskās organizācijās: SO Dia + Logs, kas ir atbalsta centrs visiem, kurus skar HIV un AIDS. Geju un lezbiešu atbalsta grupā viņš ir prezidents. Oskars strādā arī kādā privātfirmā par pasākumu vadītāju un organizētāju.
Viens ar otru viņi iepazinās atbalsta grupā. Kopā viņi ir jau vairāk kā pusgadu. Kā saka pats Oskars: Ļoti daudzi uzskata, ka tas nav ilgs laiks. Mēs salaulājāmies pēc pieciem mūsu draudzības mēnešiem šī gada 11. janvārī. Visu šo laiku mēs kopā pavadījām gandrīz 24 stundas diennaktī. Es uzskatu, ka nevar noteikt laiku, cik ilgi jābūt kopā, lai spertu šādu soli. Ja cilvēks jūt, ka ir īstais brīdis, tad tas ir jādara. Attiecībām nav laika ierobežojuma. Abi atzīst, ka laiks kopš viņu iepazīšanās brīža bijis piedzīvojumu pilns. Pēdējais pusgads ir sagriezis visu dzīvi kājām gaisā.
Seksuālā orientācija: īsi par attieksmi, tās maiņu un mūsdienu zinātnisko izpratni. Jolanta Cihanoviča
Latvijā ar seksuālo orientāciju saistītie jautājumi pēdējā laikā ir kļuvuši ļoti aktuāli. Īpaši aktuāli tie ir palīdzības profesiju pārstāvjiem psihologiem, ārstiem, sociālajiem darbiniekiem, jo, lai sniegtu profesionālo palīdzību saviem klientiem, ir jābūt zināšanām arī seksualitātes jomā. Tomēr, vai daudzi no mums guva akadēmisku ieskatu seksualitātes jomā mācību laikā? Turklāt seksuālā orientācija un visi ar to saistītie mīti ir ļoti spēcīga sociālo lomu un stigmatizācijas noteicēja, tāpēc vēlos piedāvāt jums palūkoties uz to, kā laika gaitā ir mainījusies zinātniskā izpratne par seksuālo orientāciju.
Mūžizglītība karjerai un dzīves mākslai. Ventspils Augstskolas Tālākās izglītības institūts. Antra Krasnā
Mūsdienās darba devējiem gan valsts institūcijās, gan privātajā sektorā, arī nevalstiskā organizācijā bieži vien nākas izvēlēties, vai pieņemt darbā jaunu, idejām bagātu, enerģisku un radošu darbinieku, vai arī cilvēku ar pieredzi kādā jomā, kurš ir spējis gūt papildus zināšanas, iemaņas un pārstrukturizēties atbilstoši mūsdienu darba tirgus pieprasījumam. Dažkārt visgrūtākais ir tas, ka darba devējam nākas pieņemt sāpīgu lēmumu atbrīvot no darba speciālistu, kurš nespēj pilnveidoties un tādējādi iekļauties uzņēmuma attīstības un izaugsmes procesos.
Saulespuķes zied katru vasaru. Antra Krasnā
Pēdējā laikā mūsu valstī ir uzplaucis īsts izglītošanās bums. Ir jau ierasts dzirdēt, ka cilvēki ne tikai papildina zināšanas jau esošajā profesijā, bet iegūst pavisam citu profesiju, studējot otro un pat trešo reizi. Satiekoties ģimenes draugi apjautājas viens otram ne vairs par bērnu audzināšanu un skološanu vien, bet arī: Kā klājas studijās pašiem? Mēs runājam par praktisko, analītisko un radošo intelektu un vēl daudzām citām realitātēm. Līdz ar to pamazām zūd stereotips, ka pēc skolas vai augstskolas beigšanas prāts vairs nespēj attīstīties. Cilvēki sāk saprast, ka izglītībai ir liela nozīme ne tikai jaunībā, bet arī to, ka izglītoties var un vajag visu mūžu.
Pelnrušķīte. Sievietes attīstības ceļš. Hildegunde Vellere
Kurš gan nezina brāļu Grimmu pasaku par Pelnrušķīti? Ar viņu identificējas daudzas jaunas meitenes un sievietes tādēļ, ka Pelnrušķīte ir dievbijīga un laba, un pasaka liek saprast, ka ir kāds augstāks taisnīgums, jo beigās Pelnrušķīte atmirdz skaistas un mīlētas princeses krāšņumā.
Raksta autores - vācu žurnālistes, teoloģes un dzīļu psiholoģes Hildegundes Velleres savdabīgs un neierasts skatījums uz pasakas varoņiem, sižeta līnijām un atsķirīga izpratne par tanī sniegtajām vērtībām.
Ciešanas grūta skola. A. Vinklers
Ikviens bērna zaudējums ir saistīts ar sāpēm un nožēlu. Katrs zaudējums (spontānais aborts, nāve dzemdību laikā, nedzīva bērna piedzimšana) prasa psiholoģisku noslēgumu, pārdzīvošanu līdz galam. Īpaši sāpīgs un grūti izturams ir zaudējums, kura cēlonis ir māte pati.
Nejaušās izvēles. Ieva Stokenberga
Statistika liecina, ka pamazām Latvijā pieaug jaundzimušo skaits. Atliek cerēt, ka līdz ar to aug arī plānotu, gribētu, gaidītu un mīlētu bērnu skaits. Mūsdienu situācijā vairāk kā jebkad svarīgi, lai cilvēki izdarītu apzinātu izvēli kļūt par vecākiem.
Vispirms mazliet pabūšu debesīs
Miršana, nāve, sēras tās ir tēmas, par ko sabiedrībā runā nelabprāt. Tomēr, runājam vai klusējam, mēs nevaram izvairīties no sastapšanās ar ciešanām. Taču runāšana un domāšana par to, arī valsts līmenī, var palīdzēt daudziem cilvēkiem, tajā skaitā bērniem, kas cieš no nedziedināmām slimībām.
Sēras ir jāizsēro līdz galam. Juris Batņa
Vispirms vēlos dalīties kādā savā personiskā pieredzē. Es ar bažām gāju uz interviju, jo tēma par sērām man ir smaga. Esot jaunai, man ļoti īsā laikā viens pēc otra mūžībā bija jāpavada trīs ļoti mīļi un nozīmīgi cilvēki tēvs un abas vecmāmiņas. Man likās, ka šī saruna atkal uzjundīs sāpīgās atmiņas par pārdzīvoto. Ceļā, līdz pat pašām kabineta durvīm, kur notika intervija, es cīnījos ar šaubām: vai es spēšu par to runāt un godam pildīt savus profesionālos pienākumus? Savās domās es cītīgi pārlapoju visas iespējas, ko man būs darīt pēc sarunas, kur man iet, lai es varētu atkal saņemties un sasparoties?
Saule uz zālē sakritušajiem āboliem. Vija Beinerte
Eseja
Viltvārža komplekss. Solvita Vektere
Raksts ir par tiem samērā veiksmīgajiem cilvēkiem, kuri jūtas nelaimīgi, jo savās acīs neieņem to vietu, kur vēlētos būt. Viņi netic, ka ir tikpat talantīgi, spējīgi un enerģiski kā citi viņu jomā strādājošie cilvēki. Viņi tic, ka paša veiksmīgums ir radies jebkura cita iemesla dēļ, tikai ne pateicoties viņu talantam un intelektuālajām spējām. Savas apziņas slēptākajās dzīlēs viņi jūtas kā viltvārži, kurus katru brīdi var pieķer nekompetencē un ar kaunu atmaskot.
Identitātes saknes globalizācijas vējā. Dace Purēna
"Globalizācijai ir divas sejas tā tuvina valstis un tautas, ignorē vēsturiskos, kultūras un ģeogrāfiskos kilometrus starp tām, bet vienlaikus katram cilvēkam visā pasaulē atklāj bezgalīgo, mūžīgo un nepārkāpjamo eksistenciālo vientulību. Globalizācija atbalsta etnisko daudzveidību, dod iespēju brīvi izvēlēties pašam sevi, savu etnisko identitāti, piederību un tomēr, pateicoties robežu nojaukšanai starp valstīm un tautām, vienlaikus arī justies apdraudētam, mazam un vientuļam lielās pasaules priekšā."
Dzīvā. Sievietes identitāte kristīgās psiholoģijas skatījumā. Dace Dolace
Sieviete ir tā, kas ienirst viņpus un izceļ no turienes pērli, lai atnestu to vīrietim. Viņš, savukārt, nosauc pērli vārdā, apstrādā, rada dārglietu un izgrezno ar to sievieti. Sieviete tver dzīles, būtību un dod vīrietim, lai viņš to apgaismo ar sapratnes gaismu un integrē dzīvē. Bet svarīgākais varbūt ir tieši saite starp viņiem... Vienmēr abi viens pie otra atgriežas, jo ir nedalāmi savienoti.
Ievas identitāte prom vai uz Ēdenes dārzu. Dace Purēna
Iepriekš mūsu žurnāla lappusēs daudz tika runāts par vīrišķības tēmu. Šoreiz parunāsim par sievieti un sievišķību. Arī sievietes identitāte mūsdienās ir stipri vien mainījusies, un sievišķība galu galā ir nesaraujami saistīta ar vīrišķību. Sievietei ir divi ceļi.
Andrejs Pumpurs un Varoņa loma. Turpinājums. Viesturs Rudzītis
Turpinājums janvāra numurā publicētajam rakstam.
Šoreiz autors stāsta par Andreja Pumpura skolas gaitām, sirdslietām, ģimenes dzīvi un Varoņa lomas piepildījumu.
Vīrieša dvēseles dziedināšana. Antra Krasnā
Mūsdienās visās cilvēka dzīves jomās gan saistītās ar viņa sociālajām lomām, gan profesionālo darbību, gan jūtu sfēru ir manāmas ļoti straujas pārmaiņas. Līdzās plaši apspriestajām sieviešu tēmām sarunās, diskusijās, semināros un konferencēs, kur piedalās dažādu nozaru speciālisti, aizvien biežāk tiek skarta arī vīriešu tēma.
Atvaļinājums brīvība vai mesija? Dace Purēna
Vasaras atvaļinājuma plāni tiek briedināti ilgi pirms paša atvaļinājuma. Reizēm apaļa gada garumā. Pēcāk gandrīz tik pat ilgi kā nobriešana, tiek pārrunāts, kā tas pagājis. Reizēm šķiet, ka atvaļinājuma enerģija mūs uztur, lai vēlāk varam pārvarēt ikdienas grūtības. Uzmanība, gaidas un tiekšanās spēks, kas veltīta šim laikam, reizēm liek domāt, ka atvaļinājums ir tā laime un brīvība, tā kārotā dzīve, kas nāk kā atalgojums vai pretstats atlikušā gada ciešanām vai pat nedzīvošanai. Varbūt tieši tālab šoreiz nevis par idejām kā uzlabot atvaļinājumu, nevis par to kā padarīt atvaļinājumu par sapni, no kura negribas pamosties, bet gan par tā reālo jēgu un vietu mūsu dzīvē.
Ir sajūta, ka tikai tagad sāku dzīvot. Atgriežoties pie publicētā.
Ar Daci Mežuli un Edvīnu Rudzīti žurnāla lappusēs esam tikušies pirms kāda laika, kad runājām par mūžizglītību. Tad viņi abi bija visu tikko sākuši no nulles gan personīgajā dzīvē, gan profesionālajā karjerā. Neskatoties uz Daces četrdesmit sešiem un Edvīna piecdesmit sešiem gadiem. Tolaik bija sapņi, jaunas ieceres, paļaušanās uz saviem spēkiem un otra atbalstu. Kā tas ir šodien? Par to Dace Mežule un Edvīns Rudzītis.
Pats svarīgākais manā dzīvē darboties
Cilvēks, dzīve un tajā notikušais un notiekošais ir galvenais Aijas Lilienfeldes sarunā ar skolotāju un dzejnieci Ginu Viegliņu -Vallieti no Valles. Abas sarunas biedres ir tai vecumā, ko psihologi dēvē par kārtējo krīzes periodu cilvēka attīstībā tā ap piecdesmit. Tādēļ arī saruna būs par izvēlēm un iespējām, padarīto un darāmo, par iecerēm un sapņiem.
Kamēr tu esi īsta,
Tava mīlestība
Ir sāpes,
Bet ceļš
Nemitīgas slāpes
Pēc patiesa,
Liela
Un īsta.
/ Gina Viegliņa - Valliete /
Dzīves vidus. Personības attīstība pusmūžā. Solveiga Siliņa
Pusmūžs attīstībā ir kā krustceles un Jungs atzina, ka pēc 40 gadiem iespējami divi ceļi: psihiskās un fiziskās aktivitātes pakāpeniska izsīkšana, nervozitāte un izmisums vai arī psihiskās attīstības atdzimšana ar garīguma, gudrības un radošo spēju kulmināciju.
Kuru ceļu izvēlēties iet tas lielā mērā ir atkarīgs no katra paša un var piekrist Džibranam, ka: Mēs paši izvēlamies savu prieku un skumjas jau ilgi pirms tās izjūtam. Šajā rakstā par pusmūža krīzi un veidiem un iespējām, kā to pārvarēt par resursiem un izvēlēm, par radošumu sevī un radošām izpausmēm dzīvē.
Ieskats Džeimsa Hollis grāmatā Dvēseles atvari. Aija Lilienfelde
Psiholoģijas pamata metaforai ir jābūt dvēselei, cilvēka dvēselei. Ķermeni var redzēt, sajust, sataustīt, bet dvēsele arvienu paliek neredzama. Tieši tādēļ daudzi apgalvo, ka dvēseles nav. Bieži arī paši psihologi. Veidojas absurds, cilvēki, kas aicināti izzināt psihi tātad dvēseli (...) noliedz tās esamību. Bet gluži tāpat ir nemanāma un neredzama atmiņa, uzmanība, griba, bet nevienam nav vēlme noliegt šo parādību esamību.
Nopietnam, atbildīgam zinātniekam, kādas parādības, kāda psihiska fenomena redzamība vai neredzamība nav galvenais pierādījums viņa esamības apstiprināšanai vai noliegšanai. Cilvēka redzes, dzirdes, sajūtu uztvere vienmēr ir ierobežota. Uztveram tikai mazu daļiņu no pasaules lielā attēla. Apgalvot, ka dvēseles nav, jo to nevar redzēt, ir tas pats, kas sākt līdzināties cilvēkam ar redzes vai dzirdes traucējumiem.
Psiholoģe Aija Lilienfelde piedāvā ieskatu divos psihoanalītiķa Džeimsa Hollis analizētos dvēseles atvaros pirmais iekļauj vainu, vainas sajūtu, bet otrais skumjas, zaudējumu un nodevību.
Ieskats Džeimsa Hollis grāmatā Dvēseles atvari. Aija Lilienfelde. Turpinājums.
Trešais atvars. Depresija, izmisums un nevajadzības izjūta.
Raksta autore Aija Lilienfelde sniedz lielisku iespēju palūkoties uz daudziem tik biedējošo psihisko stāvokli depresiju psihoanalītiķa Džeimsa Hollis acīm. Depresija kā bieds vai depresija kā palīgs?
Dzīves vadība īpaši organizēta cilvēkdarbība. Inga Sokolova
Vai cilvēks var vadīt savu dzīvi pilnīgi, īpaši organizējot savas darbības vai tomēr ticēt un ļauties straumei, liktenim vai nolemtībai...
Analizējot cilvēka apzināto darbību dzīves laikā, autore Inga Sokolova skar trīs dimensijas garīgo, intelektuālo un dvēselisko.
Dzīves stress vai dzīves māksla? Dzimis, lai mirtu vai dzimis, lai dzīvotu? Tatjana Uzole.
Mēs dzīvojam tehnoprogresā, ķermeņprogresā un dvēseles regresā stresā. Skaidrojot šo paradoksālo situāciju, psiholoģijas doktore Tatjana Uzole aicina katram pašam atbildēt uz fundamentāliem jautājumiem Kas ir dzīve? Kāds ir cilvēks? Autore piedāvā divus eksistējošos priekšstatus par dzīvi cilvēka radītu koncepciju un Radītāja priekšstatu. Mums atliek vien izvēlēties, kā dzīvot saskaņā ar miesisko koncepciju vai Dieva radīto.
Bling bling, emo, goti un citi... Jauniešu subkultūras. Lelde Krasnā
Droši vien katram no mums ir nācies sastapties ar jauniešu grupu vai tās pārstāvi, kurš tā īsti neatbilst mūsu priekšstatiem, par to kādam ir jāizskatās normālam jaunietim. Reizumis mūsos noraugās aizkapa bāluma seja, ko iekļauj kontrastaini melni mati, seja ar caurdurtām uzacīm vai kā citādi pārsteidzoša. Labi, ja noraugās taču biežāk tā aizslīd garām mūs pat neuzlūkojot... It kā dzīvotu paralēlā pasaulē.
Jauniešu subkultūru, dažādu to novirzienu, ar tām saistīto procesu apzināšana un izpēte mūsdienās ir ļoti aktuāla tēma. Ko mums vēlas pavēstīt šie jaunie ļaudis par to jaunā autore Lelde Krasnā.
Ieskats Džeimsa Hollis grāmatā Dvēseles atvari. Aija Lilienfelde. Turpinājums.
Piektais atvars. Bailes un trauksme.
Biznesmenis nebaidās, vīrietis nebaidās, par sevi pārliecināta sieviete nebaidās, gudri bērni nebaidās un veci cilvēki nebaidās
Tomēr patiesībā mēs visi baidāmies un ir tikai normāli, ka nebaidāmies to atzīt.
Bailes ir patiesi vērā ņemams un ļoti spēcīgs emocionāls stāvoklis. Bailes ir ierocis, kuru izmantojam mēs, un kuru vērš pret mums. Taču, neskatoties uz visu to, bailēm ir arī savs mērķis un uzdevums. Par to uzzināsiet Aijas Lilienfeldes sagatavotajā ieskatā.
Laika nospiedumi vīrieša psiholoģiskajā portretā. Antra Krasnā
Dažādu gadsimtu un gadudesmitu procesi lielākā vai mazākā mērā ir skāruši ikvienu sava laika varoni un zināmā mērā noteikuši un turpina noteikt tā dzīves gaitu. Te nav runa par astroloģiju un planētu ietekmi uz cilvēka rakstura formēšanos, bet gan par vispārējiem (sociāliem, ekonomiskiem, politiskiem u. c.) procesiem sabiedrībā, kas aktualizē kādu vienu vai vairākas cilvēka personības iekšējās vajadzības. Bet cilvēku vislabāk raksturo tieši viņa personības vajadzību struktūra tā izsaka cilvēka psiholoģisko būtību.
Kādus nospiedumus pagājušā gadsimta procesi ir atstājuši vīrieša psihē un kā viņš ir mainījies gadu desmitu gaitā par to šajā rakstā.
Šis ir mans laiks. Sergejs Jēgers
Ar kontrtenoru Sergeju Jēgeru jau esam tikušies mūsu žurnāla lappusēs, pirmo reiz tas bija 2005. gada vasaras sākums, tad vēl un vēl. Bet ikreiz tās ir bijušas sarunas par labdarību, pateicību, arī par dāvanām. Tās ir bijušas sarunas par spēju mērķtiecīgi darboties, lai sasniegtu cerēto. Šoreiz, tam visam gribas pievienot vēl vienu vārdu uzticība. Uzticība saviem sapņiem, savām iecerēm un ticība tam, ka iecerētais reiz pārvērtīsies realitātē. Sergeja Jēgera domās ieklausījās Aija Lilienfelde.
Dot un ņemt jeb pārdomas par vērtību apmaiņu mūsdienu sabiedrībā. Antra Krasnā
Dot un ņemt šis izteikums atspoguļo vai visu cilvēcisko attiecību būtību. Šie vārdi nozīmē ne tikai to, ka tiek dots un ņemts, bet arī pašu došanu un ņemšanu, kas savstarpēji iedarbojas viena uz otru. Var pat sacīt, ka starp tiem atklājas viss sociālo procesu un cilvēcisko jeb starppersonu attiecību spektrs, kas ir kā savdabīgs līdzsvara turētājs gan sociālajos un sabiedriskajos procesos, gan personīgajā izaugsmē. Lai saglabātos līdzsvars, ir jādod un jāņem.
Ko dodam un ko sagaidām pretī? Kā mēs to darām? Un vai tas rada mūsos līdzsvaru? Par to autore uzaicina padomāt pirms lielā došanas un ņemšanas laika Ziemassvētkiem un Jaunā gada.
Radīt savu dzīvi. Aija Lilienfelde
Žurnāla sadaļas Psiholoģija un dvēsele veidotāja Aija Lilienfelde turpina iepriekšējā gadā aizsākto stāstu par cilvēka dvēseli, par mūsu dvēseles atvariem un šoreiz piedāvā ieskatu Džeimsa Hollis grāmatā Radīt savu dzīvi, kā arī tuvina šo stāstījumu tam, kas notiek šeit un tagad, pie mums.
Viena cilvēka vēsture ir visas cilvēces vēsture. Līdz ar to tā ir arī mūsu atbildība par to, ko mēs būsim ierakstījuši cilvēces vēsturē.
Šajā sadaļā atradīsiet cilvēku pārdomas par sevi, sevis apzināšanos dzīvē un dzīves apzināšanos sevī. Viens cilvēks jau visai agri apliecinās, dzīvo saskaņā ar savām vērtībām un uzskatiem, savukārt cits ir vēl ceļā uz sevis apzināšanos un izpratni arī pusmūžā.
Kādēļ tas tā? Dažas atbildes gūsiet rakstā, savukārt citas intervijā ar ievērojamo politiķi Jāni Jurkānu.
Bļāviens, atkal mirāža! Koprolālija. Alise Šteinfelde
Lamāšanās ieradumiem nekad nav pastāvējuši laika ierobežojumi, noteiktas un stingras robežas starp tautām, nācijām, valstīm, kontinentiem, taču mūsdienās tā ir īsta kultūras katastrofa globālā līmenī. Arī latviešiem lamāšanās tradīcijas ir senas un pamatīgas. Mēs tā saucamo ar mātes vārdu saistīto jeb trīsstāvīgo vārdu lietošanu saistām ar krievu nāciju. Ar tās kultūras un līdz ar to arī subkultūras ienākšanu mūsu zemē. Tā domāt ir ērti, taču izrādās, ka pietiekoši ērti jūtamies lamājoties vēl aizvien. Rakstā skartā tēma ir aktuāla ikvienam cilvēkam, kuram rūp savas tautas kultūra.
Veiksme manipulācija ar citiem vai darbs ar sevi? Antra Krasnā
Manipulācija veiksmes meklējumos neredzams, taču daudziem pieejams ierocis. To nevar aizliegt, tātad tā ir jāpārvalda! Tā kā cilvēkam nepiemīt tendence manipulēt ar sevi, tad šo tehniku var virzīt vienīgi uz otru cilvēku. Vai šādi apgalvojumi padara mūs veiksmīgus vai arī ar mums manipulē izveicīgi dzīves skolotāji, kas apguvuši populāras tehnikas, tiražē tās simtos un tūkstošos grāmatu eksemplāru? Par to lasiet šajā rakstā.
Vai mums ir cerība kaut kad izprast un atzīt, ka... Pārdomas par mūsu tautas nacionālo identitāti
Mūsu tautai ir gājuši pāri divi pasaules kari un mēs esam viena no retajām tautām pasaulē, kas šajos karos ir zaudējusi vairāk nekā pusi savas pamatnācijas?
Radīt savu dzīvi. Ieskats Džeimsa Hollis grāmatā Radīt savu dzīvi. Turpinājums. Aija Lilienfelde.
Kā radīt savu personīgo, vienīgo, unikālo dzīvi? Ne tēva, ne mātes, ne brāļa, ne māsas, ne bērnu, ne kaimiņu, paziņu, bet savu paša dzīvi? Kā to darīt? Sākt no kaut kā vai sākt no nulles? Radīt pašam vai labāk paļauties uz citiem likteni, Dievu? Baidīties no dzīves krīzēm vai izmantot tās kā iespēju? Šaubīties vai izdarīt izvēli?
Rakstā autore pievērsusies interesantām un reizē pārsteidzošām ievērojamā psihoanalītiķa un rakstnieka Džeimsa Hollis atziņām par to, kas ir dzīves radīšana? Kādas ir attiecības starp likteņa nolemto un paša cilvēka izvēlēto?
Ja starp draugiem nostājas trešais liekais nauda. Lelde Krasnā
Kas notiek, ja starp diviem draugiem nostājas trešais liekais nauda? Kā divu pieaugušu, finansiāli vienlīdzīgi labi nodrošinātu cilvēku draudzību ietekmē fakts, ka kādu apstākļu dēļ viens no viņiem pēkšņi (maz ticams, bet, piemēram milzīgs laimests) vai ne tik pēkšņi (veiksmīgs biznesa projekts) ierindojas bagātnieku sociālajā slānī? Vai stiprai draudzībai šis pārbaudījums ir pa spēkam? Par to šajā rakstā.
Homofobija. Kristīne Vende
Maija beigās Rīgā notika nu jau ikgadējais praida gājiens. Atkal tika skandēti homofobiski saukļi, policija nodrošināja kārtību un sabiedrībā pacēlās brīžiem pat ļoti asas diskusijas par homoseksuālismu.
Praids pagāja, diskusijas un saukļi norima, tomēr problēma par empātiju un homoseksuāļu pieņemšanu heteroseksuālajā sabiedrības daļā palika. Visticamāk līdz nākamam praidam, kad atkal viss sāksies no jauna. Tamdēļ, manuprāt, ir svarīgi domāt un runāt par šo tēmu arī turpmāk, ko ceru darīt arī ar šī raksta palīdzību.
Rakstā, balstoties uz teorētisko materiālu, autore sniedz homofobijas skaidrojumu un min vairākus iespējamos iemeslus, kas tai varētu būt pamatā. Tāpat arī aplūko šīs problēmas nozīmību un piemērus no ārvalstu pieredzes, kā mazināt stereotipus un aizspriedumainus uzskatus pret homoseksuāļiem un veicināt empātisku attieksmi sabiedrībā.
Emocionālā inteliģence. Aija Lilienfelde
Vai vēlies gūt panākumus? Laikam jau nepiemērotāku jautājumu pietiekami akadēmiska žurnāla lasītājiem nevarētu uzdrīkstēties uzdot. Šāds jautājums drīzāk iederētos kur citur. Un tomēr, es uzdrošinos to darīt, un pie tam pilnīgi apzināti. Jo, lai arī kādas vēlmes mūs visus nevirzītu darboties, un, lai arī kā brīžiem nevēlētos izskatīties gudrāki, zinošāki, inteliģentāki un intelektuālāki, un, lai arī cik gudrus jautājumus viens otram un paši sev neuzdotu, jautājums par panākumu gūšanu ir visu mūsu svarīgākais jautājums. Tāda ir mana pārliecība. Atšķirību izjūtam tikai virzienos vai lauciņos, kuros gribam gūt panākumus.
Ikviens būsim pārliecinājušies, ka patiesus un īstus panākumus nevar gūt vardarbīgā, agresīvā veidā. Dusmojoties nevar panākt savu. Ar varu cilvēku nav iespējams mīlēt. Ārējais daiļums ne vienmēr ir tas noteicošais. To pierāda katra diena. Tieši tāpat, kā to, ka arvien būs cilvēki, kuru ikdienas bilancē ir ieraksts veiksme un panākumi. Sastopoties ar šādiem cilvēkiem, pilnīgi likumsakarīgs ir jautājums kā gūt panākumus vai kas nosaka mūsu dzīves panākumus. Vai tos var aprēķināt, izrēķināt vai modelēt?
Iegrožot manipulatoru. Mārtiņš Mucenieks
Nav noslēpums, ka mūsdienu sabiedrībā cilvēki aizvien vairāk vēršas pēc palīdzības pie psihologiem saistībā ar manipulāciju attiecībā pret sevi ģimenē, darbā, dažādās aktivitātēs, piemēram, sportā. Saskaņā ar dažādiem literatūrā pieejamiem datiem apmēram 70% cilvēku nāk pie speciālista apgūt aizsardzības paņēmienus pret manipulāciju, 20% iemācīties manipulēt ar citiem cilvēkiem un 10% intereses pēc. Psiholoģiskajos treniņos speciālisti apmāca cilvēkus prasmei atpazīt manipulāciju un manipulatorus. Pēc speciālistu domām visbiežāk manipulācija tiek izmantota lietišķās sarunās starp vadību un padotajiem.
Ir tāds teiciens, ja nevari ienaidnieku pārspēt, iepazīsti to! Tas lieti noderētu mums katram.
Dzīvot no nākotnes patapinātā tagadnē vai izlemt citādi. Antra Krasnā
Laikā, kad tuvojas Ziemassvētki, mums visiem gribas vairāk gaismas, siltuma un harmonijas. Proti, šis ir laiks, kas liek aizdomāties par to, kādi esam, ko domājam, darām un kā jūtamies? Mēs esam kļuvuši par ātrajiem ēdājiem un lēnajiem domātājiem atzīst autore. Mēs pieļaujam, ka kāds cits visu izdomā mūsu vietā. Tev vajag to! Tu ēdīsi šito! Rakstā skarta fast-food un dažādu komforta tehnoloģiju problēma, kas cilvēkam patiesībā rada iluzoru komfortu.
Atrodi brīdi, lai ieraudzītu. Mihaels Tomass
Mēs visi esam dzirdējuši izteicienu: Neaizmirsti apstāties un pasmaržot rozes. Taču patiesībā cik bieži mēs drudžainajā, pārblīvētajā dzīvē atrodam laiku, lai pamanītu apkārtējo pasauli? Pārāk bieži mūs saista biznesa plāni, domas par nākamo tikšanos, par satiksmi vai dzīvi kopumā, lai mēs pamanītu, ka mums līdzās ir citi cilvēki.
Nedaudz, bet par smaidu. Aija Lilienfelde
Šajā saspringtajā laikā, kurā esam ierauti, mēs bieži jautājam kāpēc, ko darīt, kā būt vai kā nebūt? Autores atbilde skan vienkārši: Sargāsim smaidu, sargāsim prieku, sargāsim mīlestību katrs savu un viens otra. Jo šos dārgumus nevar ne aizņemties, ne aizdot. Nav tādas bankas vai fonda, kas tos varētu mums izsniegt. Tā ir vienīgā valūta, ko spējam vairot paši un dāvināt citiem. Tā ir vislabākā cilvēku sazināšanās un sapratnes zīme. Interesants ieskats smaida vēsturē no pirmā līdz pēdējam smaidam.
Izlīgt ar savu ķermeni. Turpinājums. Aija Lilienfelde
Cik bieži un kā mēs rūpējamies par sevi paši? Lasot par vardarbību, uzzinām to, ka vardarbība ir jebkura veida aprūpes trūkums, nepilnīga aprūpe kā rezultātā tiek nodarīts ļaunums veselībai. Šādi domājam, kad vērtējam citu cilvēku attieksmi pret mums vai pašu attieksmi pret citiem. Bet, ja es pats esmu tas, kas pret sevi izturas vardarbīgi un slikti. Ja es esmu tas, kas pametis sevī novārtā, tad skatījums uz daudzām lietām, pat ja ne visām, kļūst citāds. Psiholoģe Aija Lilienfelde turpina ieskatu amerikāņu psihiatra un psihoterapeita Aleksandra Louena grāmatā Ķermeņa psiholoģija. Šoreiz lasiet par it kā tik vienkāršu lietu, kā elpošana.
Kāda ir mana attieksme pret sevi? Kristofa Andrē tests
No augstprātības līdz sevis noniecināšanai, no patoloģiskas iemīlēšanās sevī līdz pilnīgai sevis ignorēšanai... Kā izbēgt no līdzīgām galējībām? Šis tests palīdzēs jums labāk izprast, kādas ir jūsu attiecības ar savu personisko Es.
Izvēlieties, pārāk ilgi neaizdomājoties, vienu atbildi uz katru jautājumu. Jo patiesākas būs jūsu atbildes, jo precīzāki būs rezultāti un dziļāka jūsu pašanalīze.
Iekšējais ceļš uz savu patieso Es. Kādas sievietes (45) pašanalīze
Dzīves ceļa sākumā katram ir resursi, lai būtu pats, taču ceļš uz mūsu nobriedušo Es ir atkarīgs no tā, ko esam saņēmuši bērnībā, no labvēlīgākiem vai sarežģītākiem mūsu pieaugšanas apstākļiem. Vienam tas būs vieglāks, citam grūtāks.
/ Rebia Kuie /
Kas es esmu patiesībā? Antra Krasnā
Raksturojot sevi, dažkārt sakām tas ir mans otrais Es. Bet ko tas izsaka vai paskaidro? Vai tas izslēdz manu īsto, patieso Es? Varbūt to, ka esmu iepazinis sevi un iemācījies vienu savu šķautni parādīt vienā vietā, otru likt lietā citos apstākļos? Bet varbūt man ir vairāki Es, par kuriem pats vēl nenojaušu, tātad līdz galam nemaz nepazīstu sevi?
Nē, jūs iebildīsiet, es pazīstu sevi un varu pilnībā noraksturot! Lūk, es esmu tik un tik vecs, mana profesija ir tāda un tāda, raksturs... Tiktāl viss kārtībā, bet, ja nu jums būtu jāatzīstas savās slēptākajās vēlmēs? Ja būtu jāuzskaita savi trūkumi, kas posta citiem dzīvi vai gluži pretēji vērtīgākās īpašības kurš Es tad tas būtu?
Paradoksāli, bet vienīgais mums zināmais cilvēks, kuru visgrūtāk ir izprast, kura uzvedība dažkārt mūs pārsteidz vai pat šokē, esam mēs paši. Tieši tādēļ zināt to, kas es esmu neizskaistinot ir absolūti nepieciešams. Cilvēkam ir svarīgi zināt ne tikai savas spējas, bet arī spēju robežas. Tikai tad viņš var kļūt patiesi brīvs, jo zinās, ka grūtā brīdī var paļauties uz... Ne uz vienu citu, kā tikai sevi.
Aicinu sevis iepazīšanas ceļojumā Adventa laikā, kurā četrās Adventes svētdienās varam daudz ko pārdomāt un atklāt sevī daudz kā jauna. Bet varbūt pat savu patieso Es?
Tests. Kur slēpjas jūsu laime? Sastādījis psihoterapeits un psihiatrs Kristofs Andrē
Nebeidzami prieka mirkļi, aktīva pašrealizācija vai apcerīgs miers... Kas piepilda jūs ar svētlaimi? Lai arī nepastāv universāla laimes recepte, tomēr mēs varam mēģināt uzzināt, kas dara mūs laimīgus pirmām kārtām.
Visas laimīgās ģimenes līdzinās cita citai, bet katram individuāli laime ir atšķirīga raksta Kristofs Andrē. Viņu kopīgā iezīme ir tā, ka ir laimīgi, bet, lūk, laimes avoti katram ir citi. Vieni to smeļas darbībā esot kāda konkrēta notikuma epicentrā vai kādā kolektīvā pasākumā, citi jūtas laimīgi apzinoties savus panākumus, veiksmi, ieguvumus, trešie pilnībā atdodas darbam un tā sasniedz pilnību. Visbeidzot ceturtie jūtas laimīgi brīžos, kad var nesteidzoties pavērot dzīvi un pasauli...
Jūsu uzdevums ir atbildēt uz desmit testa jautājumiem, kas palīdzēs noteikt, kādam laimes tipam vistuvāk esat tieši jūs.
Laimes atslēdziņa jeb 12 soļi ceļā uz labklājību
Psiholoģijas profesore Sonja Ļubomirski (Sonja Lyubomirsky) Kalifornijas universitātē (Riversaida ASV) ir viena no vadošajām pozitīvās psiholoģijas pārstāvēm pasaulē. Viņa ir grāmatas The HOW of Happiness: A Practical Approach to Getting The Life You Want (Sphere, 2007) autore.
Kā gūt prieku no dzīves? Sonja Ļubomirski iesaka vairākus katram pieejamus paņēmienus, kā pietuvoties šim mērķim.
Laime mīt tur, kur esi tu pats. Antra Krasnā
Es esmu laimīgs! Kādas izjūtas pārņem izrunājot šos vārdus? Netverams vieglums vai gluži otrādi apziņa, ka esi ļoti svarīgs, īpašs? Vai tā ir tikai gaistoša izjūta vai arī dziļums, kas uz ilgu laiku iegulst sirdī un dvēselē? Šķiet, ka tieši par dziļu un ilgu laimi sapņo ikviens. Arī pasakas parasti beidzas ar: Un tad viņi dzīvoja ilgi un laimīgi...
Psihologi laimes izpēti aizsāka tikai aptuveni pirms ceturtdaļgadsimta, kad atsevišķos pētījumus, kādi tolaik tika veikti par cilvēka apmierinātību ar dzīvi, pozitīvās psiholoģijas pārstāvji apkopoja vienviet. Tā radās zinātne par labu dzīvi, vai, kā to bieži mēdz dēvēt, zinātne par laimi pozitīvā psiholoģija. Pateicoties tam, tagad, runājot par labklājību, apmierinātību, dzīvesprieku, mēs varam balstīties uz eksperimentiem un pārbaudītiem faktiem. Daudzi no tiem mums liek pārvērtēt vispārpieņemtos pieņēmumus...
Emocionāla mācībstunda pasaulei. Stāts par Sjūzenu Boilu, bet patiesībā par mums. Rita Stalbo
Man bija sapnis reiz,
Kad cerība bij liela un dzīve dzīvošanas vērta.
Es sapņoju, ka mūžīga būs mīla
Un Dievs būs mūžam piedodošs...*
Sjūzenas Boilas (Susan Boyle) vārds kopš šī gada aprīļa vairs nav svešs daudziem miljoniem cilvēku visā pasaulē. 47 gadus vecā sieviete no Skotijas uzdrošinājās uzkāpt uz lielās TV šova Britains Got Talent skatuves. Lielās skatuves ne tikai pēc tās fiziskajiem parametriem, bet, galvenokārt, tādēļ, ka šovu iecienījuši miljoniem skatītāju ne tikai Lielbritānijā vien. Tas nozīmē uzdrošināties būt vienam pret miljoniem.
Par sapņiem, sapņošanu un drosmi sapņot. Eseja. Aija Lilienfelde
Milzīgs posts piemeklēs cilvēci tajā dienā, kad izzudīs visi sapņotāji.
/ Fridrihs Nīče /
Ja vien esam vērīgi, dzirdīgi un acīgi savas apkārtējās pasaules vērotāji un iekšējās būtības izzinātāji. Ja vien kādu laiku esam dzīvojuši uz šīs pasaules un tuvojamies vecumam, kuru droši varam saukt par viedo, tad zinām arī to, ka pasaule, kurā dzīvojam, lietas, kuras darām un domas, ko domājam, nemaz tik sarežģītas un neizprotamas nav. Padarīt apkārtējās lietas, parādības un attiecības komplicētas, nesaprotamas, brīžiem pat neaptveramas, bieži vien ir tikai un vienīgi cilvēciskā prāta veikums. Neizprotamu iemeslu pēc, bet varbūt nemaz arī nē, bieži vien kaut kā ļoti īpaši baidāmies, izvairāmies tieši no šīm vienkāršajām pasaules lietām, parādībām un patiesībām, kā arī to vienkāršajiem skaidrojumiem. Bieži sakām: Tas ir pārāk vienkārši, lai būtu īsti! Tā nevar būt, tā jau tikai bērni pasauli redz, domā un sajūt! Lietu vienkāršums ir viens no pasaules paradoksiem.
KĀ dzīvo čigāni? Andris Tertats
Čigāni jeb romi ir lepna tauta, tā mēs bieži dzirdam sakām. Bet vai šis izteikums mūsdienās vairs atbilst patiesībai? Vai šīs lepnās tautas lepnums nav noglabāts kaut kur dziļi zemapziņā, bet virspusē atvīd tikai neskaidra un vāja atblāzma? Un vai tas vispār vairs ir atgriežams?
Autors šoreiz mazāk runā par lepnumu, vairāk par čigānu sociālo aktivitāti, kas arī bez lepnuma piesaukšanas, ir aktuāla problēma.
Izprast sava likteņa likumus. Antra Krasnā
Ar senčiem jeb iepriekšējām paaudzēm mūs saista ne tikai gēni mūsu likteni būtiski ietekmē arī ģimenes senākie un tuvākie notikumi, kā zaudējumi, tā arī sasniegumi un ieguvumi. Tie koriģē mūsu dzīves scenāriju, dažkārt mums pat to nenojaušot. Psihoģeneoloģija caur mūsu dzimtas vēstures prizmu atklāj mūsu dzīves notikumu jēgu. Kā arī to, kādēļ mūsu dzimtas pārstāvjus no paaudzes paaudzē piemeklē vienas un tās pašas izvēles un līdzīgs dzīves gājums.
Pēdējā laikā jo īpaši cilvēki vēlas apzināt savas dzimtas vēsturi, atklāt savas saknes. Līdzīgi kā cilvēks laiku pa laikam pāršķirsta ģimenes albumus, tā autore mēģina ielūkoties dzimtas notikumus fiksējošā metodē psihoģeneoloģijā.
Apmierinātība ar dzīvi. Aija Lilienfelde
Apmierinātība, gandarījums ir Dieva dāvana tiem, kas sevi identificē ar dzīvi, priecājoties par tās skaistumu un lieliskumu. Savukārt pati dzīve šādus cilvēkus atalgo ar mīlestību un spēku.
/ Autors nezināms /
Gandarījums, bauda, labpatika, prieks, tīksme, apmierinājums visi šie vārdi vairāk vai mazāk izsaka un raksturo vienu apmierinātību. Apmierinātība kā noteikta emocionālā stāvokļa izteicēja un paudēja, kā attieksmes un pozīcijas raksturotāja.
Savukārt ikdienas saskarsmē šos vārdus lietojam domājot, runājot un vēstot par dažādām darbībām un norisēm, kas jau ir notikušas, notiek vai vēl tikai notiks. Tos izmantojam, runājot un domājot par darbiem, lietām, notikumiem, kā arī par savstarpējām attiecībām. Tāpat tos pielietojam atceroties, piemēram, aizvadītās brīvdienas, atvaļinājumus, ceļojumus, izklaides pasākumus u. tml.
Būt vai izlikties esam? Stils vai imidžs? Aelita Vītiņa
Esi pats! Šim mūsdienīgajam sauklim var tikai pievienoties, jo kurš gan negrib būt vienreizējs, unikāls un neatkārtojams. Lai arī šķiet, ka nav nekā vienkāršāka, kā būt pašam, tas tomēr reizē ir arī ļoti sarežģīti. Vēl jo vairāk mūsdienu modernajā sabiedrībā, kad nevis cenšamies nonākt tuvāk savai būtībai, bet gluži pretēji aizvien vairāk attālināties no tās. Patībai uzvelkam daudz un dažādus mētelīšus, tā teikt, izveidojam imidžu un tad vairs īsti nezinām, kas mēs esam. Rezultātā savā mūsdienīgajā, dažkārt pat perfektajā imidžā nejūtamies īsti komfortabli. Vai gluži otrādi esot mums blakus diskomfortu izjūt citi. Kādēļ? Vienkāršākā atbilde būtu veidojot kādu stereotipizētu tēlu, esam pazaudējuši savu individuālo stilu.
Rakstā autore palūkojas uz imidža un stila saskarsmes punktiem un mēģina novilkt robežu starp šiem diviem cilvēku raksturojošiem lielumiem. Proti, kur beidzas imidžs, un kur sākas stils?
Ha, redzi, nu
Autors nezināms
Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-ajos, 70-ajos un 80-ajos gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Vai brīvība ir tik salda? Vientulības sindroms. Alise Šteinfelde
Stresa nomākti bieži izsaucamies ak, kā es gribētu sakrāmēt mantas čemodānā un aizbraukt kur acis rāda! Vienalga kur tikai kaut kur tālu prom! Vislabāk būtu nokļūt uz vientuļas salas. Tātad mums ir sajūta, ka vientuļnieka dzīve ir kaut kas ievērojami labāks un dziedinošāks nekā mūsu ērtā, taču ar visādām ķibelēm pārsātinātā ikdiena. Un tā arī ir, ja vien
Ja vien mums pēc kādu laiku izjustās vientulības, ir atkal kur atgriezties. Pie ģimenes, bērniem, kolēģiem, apnikušajiem kaimiņiem vienkārši pie cilvēkiem.
Neskatoties uz milzīgu nepieciešamību reizēm izjust vientulību, cilvēks tomēr ir un paliek sabiedriska būtne. Vientulība var būt tikai kā viens no mūsdienu dzīves stresa izraisīto sajūtu vai pat slimību dziedināšanas veidiem. Rakstā autore analizē sociālo izolāciju un psiholoģisko izolāciju, kā arī ielūkojas jaunākajos pātījumos par vientulības pārdzīvojumu.
Jauna seja. Rita Stalbo
2009. gada nogalē Lielbritānijā kādai Londonas iedzīvotājai pirmo reizi pasaulē tika veikta kosmētiska sejas operācija sejas ādas izlīdzināšana ar cilmes šūnām (Daily Mail).
Novecot skaisti. Aelita Vītiņa
Vecums tas arī ir dzīves laiks, un tas arī mēdz būt skaists. Gudrs cilvēks zina, ka dzīve pārvēršas nebeidzamā bēdu un izmisuma mirkļu sērijā, ja vien pats ļauj sev to tā izjust. Bet dzīve var būt arī apmierinājuma un prieka mirkļu virknējums, ja vien cilvēks ir apņēmības pilns tos izdzīvot. Kāds gudrais ir teicis: Ja tev ir alternatīva, tad novecot iespējams ar prieku... Taču, ja alternatīvas nav? Ja cilvēks no dienas dienā ir norūpējies par savu un sava organisma funkcionēšanu? Veselībai kā fiziskai, tā garīgai nav nekā bīstamāka par ieciklēšanos vienīgi uz to. Veselam ir jācenšas būt, nevis jācenšas par to domāt.
Autore palūkojas, kur slēpjas šī gudrība, kas ir skaistas novecošanas pamatā, un kādas ir papildus alternatīvas, lai šo laiku padarītu piepildītāku un krāšņāku.
Kādēļ mums tā patīk nosodīt? Antra Krasnā
Cilvēks ir tā iekārtots, ka ikvienu vērtējumu, vēl jo vairāk nosodījumu viņš uztver ar dvēseliskām trīsām, jo īpaši, ja tas skar viņu personīgi. Katrā gadījumā tā ir dabiska pirmā reakcija. Pēc tam mēs varam apdomāt, vai citu cilvēku spriedumi mums ir pieņemami, pamatoti un pareizi vai nē. Taču šī sākotnējā cilvēciskā ievainojamība ir pazīstama katram. Un tomēr, zinot to, mēs dedzīgi cenšamies otru aizskart, aizvainot. Aizvainot personīgi, publiski, izsmalcināti un dažkārt pat ciniski. Bet varbūt tieši tādēļ arī to darām? jautā autore. Rakstā aplūkoti cilvēku tipi kādi visbiežāk mēdz būt soģi, kā arī nosodījuma biežākie iemesli un tendences sabiedrībā.
Kā nenovērtēt sevi par zemu vai augstu? Pašvērtējums. Antra Krasnā
Viņam ir zems pašvērtējums visas nelaimes no tā! Oho, viņai nu gan ir augsts pašvērtējums! Iedomājusies no sevis nezin ko! Man ar to pašvērtējumu ir tā, kā ir tā dažkārt nopūšoties sakām.
Kas ir pašvērtējums, kā tas veidojas un cik nozīmīgs tas ir katram? Droši vien ir vērts uzzināt dažas patiesības. Kaut vai tāpēc, lai iepazītu sevi dziļāk, izzinātu savas iespējas un vietu līdzās citiem cilvēkiem. Bet varbūt arī, lai atteiktos no dažiem stereotipiem, piemēram, augsts pašvērtējums it visā tas ir labi!
Motīvs slava. Lelde Krasnā
- Kas tu, bērniņ, gribi būt, kad izaugsi liels?
- Slavens.
- Kas slavens? Vai ārsts, dziedātājs?
- Vienkārši slavens.
Nauda un vara ir motivātori, kas iet roku rokā, taču lielai daļai pasaules iedzīvotāju ambīcijas neaprobežojas ar darbu birojā tepat blakus mājā. Viņi grib ienākt telpā un sadzirdēt, kā apklust sarunas un simtiem acu pāri raugās viņu virzienā. Lai arī kāds tam nebūtu iemesls.
Mūsdienu sabiedrība atsakās pieaugt, novecot un mirt. Antra Krasnā
40-gadnieks džinsos uz skrituļdēļa. 30-gadīga sieviete ar plīša lācīti pie mugursomas... Lieli bērni vai nepieauguši pieaugušie ir pēdējās desmitgadēs uzkrītoša tendence. Tas izpaužas ne tikai ģērbšanās stilā vai uzvedībā. Arī sievietes un vīrieša sociālo lomu šobrīd vismazāk nosaka viņu bioloģiskais vecums, kas var būt arī nedaudz mulsinoši. Mēģināsim noskaidrot, ko nozīmē nepieaugt un nenovecot mūsdienās. Parunāsim par tā saucamajiem kidaltiem, proti, cilvēkiem, kas sev zināmu iemeslu dēļ atsakās pieaugt un par pieaugušajiem, kas nevēlas novecot.
|
|
|
|
|
